Kategorijas
Likumdošana, normatīvie akti Nozares

Ārkārtas apstākļi sarunu procedūru piemērošanā

Ārkārtas vai neparedzamu apstākļu esamība kā priekšnoteikums sarunu procedūras rīkošanai, nepublicējot paziņojumu par līgumu (turpmāk – sarunu procedūra), ir paredzēti Publisko iepirkumu likuma (PIL) 63. panta pirmās daļas 3. punktā un 63. panta ceturtās daļas 1. punktā.

Pirms ārkārtas un neparedzamu apstākļu izvērtēšanas ir jānorāda uz sarunu procedūras kā iepirkumu procedūras īpašo dabu. Sarunu procedūra saskaņā ar Direktīvas 2004/18 un Eiropas tiesas judikatūru ir atzīstama par iepirkumu procedūru, kas piemērojama tikai izņēmuma gadījumos. Šī atziņa ir nostiprināta vairākos Eiropas Savienības tiesu spriedumus un ir uzskatāma par vispārpieņemtu principu1.
Proti, lai publiskā iepirkuma direktīva nezaudētu savu lietderīgo iedarbību, dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt, ka sarunu procedūru ir iespējams izmantot gadījumos, kas nav paredzēti direktīvā, vai arī izvirzīt attiecīgajā direktīvā tieši paredzētajiem gadījumiem jaunus nosacījumus, kuru rezultātā šo procedūru būtu daudz vieglāk izmantot2.

Turklāt atkāpes no normām, kas paredzētas, lai garantētu Līgumā (Līgums par Eiropas Savienību) atzīto tiesību efektivitāti publiskā iepirkuma līgumu jomā, ir interpretējamas šauri un personai, kas atsaucas uz ārkārtējiem apstākļiem, kuri attaisno šo atkāpi, ir jāpierāda, ka tie patiešām pastāv3.

turpināt lasīt “Ārkārtas apstākļi sarunu procedūru piemērošanā”
Kategorijas
Statistika

IUB statistika par 2013. gada 1. ceturksni

Šoreiz žurnālā Iepirkumi sniedzam IUB Informācijas departamenta apkopoto statistiku par gada pirmo ceturksni. Nākamais Iepirkumu TOP par gada otro ceturksni būs apkopots žurnāla jūlija numurā.

* Spiediet uz bildes, lai to palielinātu!

Tabula 6

Tabula 5

Tabula 4

Tabula 3

Tabula 2

Tabula 1

Kategorijas
Korupcija Likumdošana, normatīvie akti Nozares

Cik viegli iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās?

Jo lielāka nauda pieejama kādā no publiskajām sfērām, jo augstāks korupcijas risks, – apgalvo korupcijas apkarotāji. Publiskie iepirkumi ir tieši tā sfēra, kur gadā apgrozās ap trim miljardiem valsts, pašvaldību un ES struktūrfondu naudas. Cik augsti ir šie korupcijas riski, kā tos novērst un kā cīnīties pret iespējamo korupciju iepirkumos? Par to – saruna ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieci korupcijas novēršanas jautājumos ILZI JURČU.

Kādi ir galvenie riski, kuri rada korupciju, un cik augsta ir riska pakāpe attiecībā uz iepirkumiem?

Es gribētu sākt nevis ar riskiem, bet ar to, kas iepirkumu kontekstā visvairāk interesē sabiedrību. Pirmkārt, tā ir valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļu efektīva izmantošana. Vārdu sakot, lai nauda, ko cilvēki samaksājuši nodokļos, tiktu maksimāli lietderīgi izmantota, lai šos procesus neietekmētu šauras personiskas intereses. Savukārt uzņēmējiem publiskajā iepirkumā svarīgi, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga konkurence, vienādi kritēriji un atklāts process par lēmuma pieņemšanas kārtību. Bet mēs kā korupcijas novērsēji esam ieinteresēti, lai iepirkumu laikā nebūtu koruptīvu darbību un lai viss notiktu saskaņā ar likumu.
Kas attiecas uz korupcijas riskiem – jo lielāks pieejamais finanšu apjoms, jo augstāks risks. Un publiskie iepirkumi ir tieši tāda joma, kur ļoti lieli valsts un pašvaldību līdzekļi faktiski tiek pārdalīti par labu uzņēmējiem, lai viņi par to pretī sniegtu kādu konkrētu pakalpojumu vai piegādātu preci. Otrs faktors – sarežģīts tiesiskais regulējums. Tādos gadījumos cilvēki nereti izvēlas apiet pastāvošo kārtību un labāk samaksāt. Treškārt, pretlikumīgie darījumi iepirkumu sfērā ir latents noziegums, kas izdevīgs abām pusēm, tāpēc to grūti atklāt, jo apmierināta gan amatpersona, kas saņēmusi naudu, gan tas, kurš šo amatpersonu uzpircis un ticis pie pasūtījuma. Tātad visi klusē.

Bet, ja skatāmies uz iepirkumiem no korupcijas varbūtības vai interešu konflikta iespējamības aspekta…

turpināt lasīt “Cik viegli iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās?”
Kategorijas
Nozares

Kā efektīvāk iepirkties Elektronisko iepirkumu sistēmā?

Ieteikumi jaunajiem lietotājiem
Elektronisko iepirkumu sistēma (turpmāk – EIS) ir efektīvs, interneta veikalam līdzīgs, preču pasūtīšanas rīks.

Lai pasūtītāja organizācija veiktu pasūtījumu, tai vienlaikus jāpilda četras lietotāja lomas:

iepircējs – darbinieks, kurš pārzina iestādes vajadzības – pārskata katalogu, ieliekot grozā nepieciešamās preces jeb noformē un nosūta pirkuma pieprasījumu;

apstiprinātājs – darbinieks, kurš apstiprina darījumu jeb slēdz EIS darījumus no organizācijas puses. Bieži vien tas ir augsta vai vidēja līmeņa vadītājs, vai finanšu plūsmu kontrolējoša persona;

saņēmējs – darbinieks, kurš pieņem preces, atzīmē EIS saņemšanas faktu un pārbauda preču kvalitāti. Daudzās organizācijās EIS saņēmēja un iepircēja loma tiek piešķirta vienai personai;

administrators, kurš veido jaunus organizācijas lietotājus, kā arī rūpējas par organizācijas datu aktualizēšanu.

Efektīvākam darbam mazās organizācijās visas lietotāja lomas var piešķirt vienai personai. Pasūtītāja organizācijai ir svarīgi ar iekšējo administratīvo aktu (piemēram, ar rīkojumu vai kārtību) noteikt personas, kurām tiek piešķirtas EIS lietotāju lomas. Tuvojoties aktīvai atvaļinājumu sezonai, nedrīkst aizmirst par nepieciešamību izveidot vismaz vienu lomu komplektu nepārtrauktu pasūtījumu nodrošināšanai.

Lietotāju rokasgrāmata

Kā jebkuram augsti tehnoloģiskam rīkam, arī EIS ir sava lietošanas instrukcija – lietotāju rokasgrāmata. Lietotāju ērtībai katrai EIS lietotāju lomai ir sava rokasgrāmata, tādējādi iepirkumu organizācijai ir komplekts ar četrām rokasgrāmatām. Ņemot vērā to, ka īsākā no tām ir 319 lapaspušu gara, tikai retais no 2688 EIS aktīvajiem lietotājiem būs izlasījis savai lomai paredzēto rokasgrāmatu pilnībā, tāpēc attiecīgā rokasgrāmatas sadaļa, veicot konkrēto pasūtījumu, ir pieejama no katras EIS lapas. Tikai jānoklikšķina uz ekrānformas augšējā labajā stūrī esošās hipersaites Palīdzība ar glābšanas riņķi, un jūs nokļūsit rokasgrāmatas vietā, kas izskaidro jautājumu, pie kura esat apstājušies.

Lietotāja rokasgrāmatās ir ietverts kvalitatīvs EIS tehnisko iespēju apraksts, bet tajā nav ietverti ieteikumi pasūtījumu taktiskajiem aspektiem, tāpēc dažus no tiem piedāvājam šajā rakstā.

Ieteikumi iepirkumu speciālistiem

Pašlaik EIS piedāvā vairāk nekā 30 000 dažādu preču un pakalpojumu specifikāciju, tāpēc nav pārsteigums, ka pareizās specifikācijas izvēle ir laikietilpīgs process. Līdz ar to gadījumos, kad nav iespējams atrast vajadzīgo specifikāciju, ieteicams zvanīt VRAA Elektronisko iepirkumu departamenta konsultantiem, kuri palīdzēs atrast piemērotāko preci, vai pierakstīs jūsu vēlmes ar mērķi iekļaut vajadzīgo preci nākamajā kataloga atjaunošanas reizē, ja tā nav pieejama katalogā.

turpināt lasīt “Kā efektīvāk iepirkties Elektronisko iepirkumu sistēmā?”
Kategorijas
Būvniecība un nekustamais īpašums Nozares

Būvniecības iepirkumi slimnīcās

Iepriekšējos ERAF plānošanas periodos ievērojami līdzekļi tika ieguldīti ārstniecības iestāžu stacionāru infrastruktūras sakārtošanai, renovējot un rekonstruējot slimnīcu ēkas un būvējot jaunas. Lai dalītos pieredzē, kā veicies ar šiem iepirkumiem, 5. aprīlī Eiropas Savienības mājas Sarunu telpā notika žurnāla Iepirkumi organizētā diskusija Slimnīcu veiktie un prognozētie celtniecības iepirkumi.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI

Helēna Endriksone, Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja vietniece.
Rodrigo Pelsis, Būvinženieru savienības eksperts.
Vita Rauhvargere, Arhitektu savienības pārstāve.
Daina Dzilna, Latvijas pašvaldību savienības iepirkumu speciāliste.
Māris Vanags, Vidzemes slimnīcas iepirkumu daļas vadītājs.

Slimnīcām raksturīgās īpatnības

– Kādas ir galvenās problēmas, kas iezīmējas tieši slimnīcu būvniecības iepirkumos?

Māris Vanags: – Ārstniecības iestādēm būvniecība pārsvarā gadījumu ir jāorganizē vairākās kārtās, kas ietekmē gan būvprojekta ieviešanas termiņu, gan arī būvdarbu procesu. Būvdarbu laikā visbiežāk ārstniecības iestādes darbība netiek apturēta un ir jārēķinās ar pacientu klātbūtni – jāievēro gan prasības par trokšņu līmeni un putekļu daudzumu, gan arī jāņem vērā, ka konkrētos laika posmos vispār nedrīkst veikt būvdarbus, jo tas var ietekmēt pacientu ārstniecības procesu (operācijas, izmeklējumus), kad ir būtiski izslēgt jebkādas trokšņus, vibrācijas. Līdz ar to, lai atvieglotu pasūtītāja darbību procesa organizēšanā, ir ļoti svarīgi precīzi izstrādāt būvprojektu un būvdarbu izpildes līgumu, kā arī citu uz būvniecību attiecināmo dokumentāciju, piemēram, projektēšanas uzdevumu. Jo skaidrāk ir definētas mūsu prasības, jo precīzāk tās zināmas būvuzņēmējam – jo mazākas ir iespējas atkāpties no to izpildes.

Būvniecības iepirkšana pa kārtām sadārdzina būvdarbus un noslogo procesu. Būvniecība ārstniecības iestādēs ir diezgan specifiska, un katrs šāds iepirkums mums ir kā jauna grāmata. Pasūtītājam jāiedziļinās visās specifiskajās projekta niansēs: gan finansējuma plūsmā, gan projekta īstenošanas organizēšanā, gan citās.

– Pasūtītāja īstenotā būvniecības projekta kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no to profesionāļu zināšanām, kuru pakalpojumi ir iepirkti. Vai pie zemākās cenas kritērija pasūtītājs var būt drošs par projektētāja un būvnieka kompetenci?

Māris Vanags: – Veiksmes stāsts sākas ar kvalitatīvu būvprojektu. Ja tā izstrādes gaitā nav pareizi veikta būves izpēte, tad būvdarbu izpildes procesā parādās neparedzēti vai pat neplānoti darbi. Tas sarežģī būvdarbu realizāciju. Esam spiesti organizēt papildu iepirkumu procedūras. Parādās jautājumi, kas risināmi ar CFLA, lai apgūtu projekta finansējumu. Ārstniecības iestāžu finansējums ir ierobežots, līdz ar to tās nevar atļauties neattiecināmo izmaksu risku.

Helēna Endriksone: – Vēlos precizēt, kur ir problēmas sakne. Būvniecība ir projektēšana un būvdarbi. Pilnībā piekrītu, ka kvalitatīva būvniecība sākas ar kvalitatīvu projektu. Pēc tam var runāt par būvdarbu problēmām, kas lielā mērā saistītas tieši ar to, ka atsevišķi darbi vispār nav paredzēti vai nav precīzi noteikti un ietverti projektā. Ja ekonomējam uz projekta izstrādes pakalpojuma rēķina, tas var ne vien padarīt problemātiskāku būvdarbu īstenošanu, bet pat sadārdzināt to. Savukārt kvalitatīvā projekta izstrādē būtiska nozīme ir speciālistiem. Ir vērts padomāt, vai kvalitatīvu projektu var nopirkt par zemāko cenu. Diez vai!

Ļoti daudzos gadījumos nākas secināt, ka pasūtītājs sākumposmā ir neprecīzi noteicis vajadzības, kuras vēlāk, kad vilciens jau aizgājis, tiek papildinātas, un skaidrs, ka pēc tam iekļaut izmaiņas ir daudz grūtāk.
Lai ļoti profesionāli definētu prasības, kas nodrošina darbu kvalitatīvu izpildi, pasūtītājam ir nepieciešami labi speciālisti, taču, piemēram, slimnīcā strādā medicīnas speciālisti, kas nav saistīti ar būvniecību. Tāpēc ir nepieciešams pieaicināt inženieru konsultantu, būvniecības ekspertu, kas var palīdzēt pasūtītājam uzrakstīt precīzas un pamatotas prasības.
Nākamais posms – projektēšana, kur kvalitātei ir būtiska nozīme. Ko gan varam sagaidīt, ja lētākā cena ir noteicošais kritērijs uzvarai?! Tad projekta kvalitāte ir apšaubāma un projekta sastāvs nav pilnīgs.

Kad projekts pabeigts, būtiska nozīme ir projekta ekspertīzei, bet šobrīd arī tā ir palaista brīvajā tirgū. Kas notiek? Viena projektēšanas firma projektē, un viņu draugu firma veic ekspertīzi. Būtu vēl labi, ja projektēšanas ekspertīzi tiešām veiktu eskpertu komanda, taču bieži vien ekonomijas nolūkos ekspertīzi veic fiziska persona. Mēs Būvinženieru savienībā daudz par to diskutējam, jo projekta ekspertīze ir pārvērtusies par vienkāršu projekta izskatīšanu, un ekspertīzes slēdziens ir uz vienas lapas, kurā vienkārši formāli uzrakstīts, ka viss atbilst normatīvajiem aktiem. Un šādi ekspertīzes rezultāti ir projektiem, kuru tālākās būvniecības izmaksas būs trīs vai četri miljoni latu! Formāli ekspertīze ir veikta. Bet kas ir atbildīgs par tās saturu?

Vēl jāizvēlas būvnieks, kas veiks darbus, un uzraugs, kas kontrolēs darbu izpildes atbilstību. Un atkal būvuzraugs tiek izvēlēts pēc zemākās cenas kritērija! Es pat nevēlos saukt tos ciparus, par kādiem tiek piedāvāts veikt būvuzraudzību! Tāpēc nav brīnums, ka būvuzraugs ierodas objektā reizi dienā vai pat reizi nedēļā, neveicot kvalitatīvu uzraudzību. Tā nu sanāk, ka slimnīcu vajadzību nodrošināšana ir veiksmes spēle, kas atkarīga no firmām, kuras par zemāko cenu piekritušas īstenot būvniecību.

turpināt lasīt “Būvniecības iepirkumi slimnīcās”
Kategorijas
Nozares Uzņēmējdarbība

Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām jeb kā uzvarēt konkursā

Stāsts par Donu Kihotu nav nejauši minēts. Visticamāk, tā šobrīd jūtas daudzi uzņēmēji, kas piedalās valsts un pašvaldību iepirkumos. Kas šajā gadījumā ir pasūtītājs, kurš izsludina iepirkumu? Visticamāk, arī pasūtītājs ir tas pats Dons Kihots, tikai spoguļa otrā pusē. Ar ko tad notiek šī cīņa un, galvenais, par ko viņi cīnās?

Par satikšanos un kopīgiem mērķiem

Šobrīd prasmes sagatavot piedāvājumu un uzvarēt iepirkumā daudziem uzņēmējiem ir vienīgā iespēja izdzīvot vai veiksmīgi attīstīties. Savukārt pasūtītājam tā ir iespēja saņemt labāko piedāvājumu un nodrošināt attīstību vai radīt priekšnosacījumus ar likumu noteikto funkciju izpildei. Izskatās, ka zināmā mērā abu pušu vajadzības ir līdzīgas. Taču jautājums paliek atklāts – kādēļ viņi nevar satikties?

Ir dzirdēti apgalvojumi, ka izsludināto iepirkumu dokumentācija ir sagatavota tikai vienam konkrētam uzņēmējam vai publiskais sektors domā tikai par savu labumu, nevis par valsts attīstību kopumā un zināmā mērā izkropļo tirgu, jo šajos iepirkumos uzvarēt var tikai piedāvājums ar viszemāko cenu. Un šī cena ir tuvu pašizmaksai vai pat zem šīs robežas. Iespējams, ka ir gadījumi, kad šādiem apgalvojumiem tiešām ir pamats. Tomēr, manuprāt, stāsts ir vairāk par satikšanos, profesionalitāti, kompetenci un kopēju mērķu izpratni.

Ir tikai pašsaprotami, ja uzņēmējs vai publiskais sektors izvērtē, kā izmantot savus resursus. Taču ne vienmēr taupīga attieksme ilgtermiņā attaisnojas. Ko darīt, lai uzņēmējs varētu kvalitatīvi sagatavot piedāvājumu un kā publiskajam sektoram radīt apstākļus, lai saņemtu saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu?

Jāmaina piedāvājuma vērtēšanas kritēriji?

turpināt lasīt “Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām jeb kā uzvarēt konkursā”
Kategorijas
Būvniecība un nekustamais īpašums Pašvaldības

Labākie risinājumi top sadarbībā

Siguldas novada domē nav Iepirkumu nodaļas, bet ir Iepirkumu komisija, kurā katrs, būdams citas nozares speciālists, jūtas līdzatbildīgs par iepirkumu procesu. Šķiet, ka komanda ir sastrādājusies, cits citu papildina un zina, ka kopā var paveikt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi. Tāpēc sarunā piedalās ne tikai domes izpilddirektore INESE ZĪLE, bet arī Attīstības pārvaldes vadītāja INGA ZĀLĪTE, iepirkumu speciāliste, juriste INGUNA ABZALONE un Īpašuma nodaļas vadītājs DIDZIS SKRODELIS.

– Kuri projekti šobrīd Siguldā ir tie svarīgākie?

Inga Zālīte: – Pagājušā gadā noslēdzās vairāki vērienīgi ES fondu finansēti projekti – Dzelzceļa stacijas ēkas un stacijas laukuma rekonstrukcija, Siguldas pilsdrupu rekonstrukcija un infrastruktūras pielāgošana tūrisma produkta attīstībai, Velotūrisma maršruta izstrāde un veloceliņa izbūve Siguldā. Visapjomīgākais un unikālākais projekts pašlaik ir Tūrismam piemērotas vides izveidošana Viru (Igaunija), Siguldas (Latvija), Sanktpēterburgas (Krievija) pārrobežu reģionos, kura ietvaros tiek izveidota distanču slēpošanas trase ar atbilstošu infrastruktūru, kā arī iegādāta sniega tehnika trases uzturēšanai Sporta un aktīvās atpūtas centram Laurenčos. Šis ir viens no retajiem šāda veida projektiem pasaulē ar iebūvētu aukstuma iekārtu sniega seguma saglabāšanai, kas ļauj pagarināt slēpošanas sezonu.

Didzis Skrodelis: – To plānots nodot ekspluatācijā jau šoruden. Tas ir unikāls projekts gan no projektēšanas, gan celtniecības, gan ekspluatācijas viedokļa, jo pieredze pasaulē ir minimāla. Tuvākā šāda veida trase ir pieejama Somijā. Projektētāji labi tika galā ar uzdevumu. Cerams, ka celtniekiem arī izdosies izpildīt līguma saistības.

– Vai Siguldas novadā projektētāji ar celtniekiem sadarbojas veiksmīgi?

Inese Zīle: – Pieredze ir dažāda. Siguldas dzelzceļa stacijas ēkas un laukuma rekonstrukcijas projekts bija vizuāli pievilcīgs, bet sarežģīts. Kā tas mēdz būt daudzos rekonstrukcijas projektos, visi izstrādātā tehniskā projekta tehniskie risinājumi nebija paredzami un pilnīgi. Pēc tehniskā projekta izstrādes tika rīkots atklāts konkurss par būvdarbiem. Konkursā uzvarēja un celtniecības darbus veica profesionāla firma YIT Celtniecība, kura lieliski tika galā ar tehniskā projekta īstenošanu, paši piedāvājot tehniskos risinājumus atsevišķām tehniskā projekta sadaļām.

Ne velti martā, kad tika godināti konkursa Gada būzinženieris Latvijā 2012 laureāti, starp tiem nominācijā Gada būvdarbu vadītājs 3. vietu ieguva Oļegs Bogdanovs no YIT Celtniecības par Siguldas stacijas un laukuma rekonstrukciju. Te jāpiebilst, ka nominācijā Gada jaunais speciālists 2. vietu ieguva Jānis Keiselis no uzņēmuma Siguldas Būvmeistars par ūdenssaimniecības infrastruktūras objektu.

Didzis Skrodelis: – Lai projektētāju un celtnieku sadarbība būtu veiksmīga, tehniskajām prasībām jābūt ļoti precīzi formulētām. Tehnisko specifikāciju, darba uzdevuma, plānošanas arhitektūras uzdevuma un tehnisko prasību sagatavošana un izstrāde prasa milzīgu darbu no pašvaldību speciālistu puses.

– Vai gatavojot iepirkumu dokumentāciju, tiek piesaistīti nozaru speciālisti un eksperti?

turpināt lasīt “Labākie risinājumi top sadarbībā”
Kategorijas
Pašvaldības

Iepircējs iepirkumu labirintos

Simtiem aprakstītu pieprasījuma veidlapu un skaidrojumu, birokrātija, ēnu ekonomika, laika ieguldījums, nemitīga konkursu apstrīdēšana un projektu izpildes novilcināšana – tā ir tikai neliela daļa sistēmā, ko sauc par iepirkumiem. Ja īstenojamie projekti ir milzīgi, šo procedūru var saprast un tai jāiet cauri. Ja vajag kādas desmit lapas krāšņāka papīra ielūgumu uzrakstīšanai, tad iepirkuma likuma ievērošana jau kļūst par smieklīgu kuriozu. Taču prasības jāpilda. ZIGETA VĪĶELE, juriste, Smiltenes tehnikuma projektu vadītāja un atbildīgā par iepirkumiem arī nenoliedz, ka pat viņai ar savu lielo pieredzi pašvaldību darbā ir, par ko padomāt. Patlaban viņa strādā pie tehnikumā realizējamā ERAF daudzmiljonu projekta Mācību aprīkojuma modernizācija un infrastruktūras uzlabošana profesionālās izglītības programmu īstenošanai otrās kārtas.

Ja ir projekts, tas nozīmē, ka vajadzīgi dažādi iepirkumi?

Pirmais un galvenais – vajadzīgi būvprojektēšanas un būvniecības iepirkumi, un tad konkursā jāizvēlas kritērijiem atbilstošākais kandidāts. Tālāk šā projekta ietvaros seko aprīkojuma iepirkumi veterinārārstu, mašīnzinību, pārtikas tehnologu apmācībai, kā arī IT tehnoloģiju, mēbeļu un daudzi citi iepirkumi. Kopumā – vairāk nekā desmit.

Šis iepirkuma process ir tik apjomīgs, ka jāpieņem pat atsevišķs darbinieks?

Strādāt ar daudzmiljonu projektu nav iespējams, kādam vienkārši uzliekot to kā papildu pienākumu ar direktora pavēli. Savukārt ERAF nepieļauj juridisko pakalpojumu iepirkšanu, un tie ir jāveic skolai pašai. Nevienam pedagogam tātad pat nevar prasīt strādāt ar šādu projektu specifisko zināšanu trūkuma dēļ. Es līdz ar to esmu pieņemta darbā, jo pārzinu arī iepirkuma procesa tiesisko pusi. Turklāt uz katru ERAF projektu ir attiecināmi Ministru kabineta noteikumi, kuros noteikts, kas jāizdara līdz projekta apstiprināšanai. Piemēram, iepirkts būvnieks.

Kā praktiski tiek pie būvnieka?

Iepirkumu uzraudzības biroja interneta mājaslapā tiek publicēti visi projektā paredzētie iepirkumi. Mērķis – veicināt valsts līdzekļu izmantošanas caurskatāmību, novērst koruptīvas darbības, ļaut visiem uzņēmējiem būt līdztiesīgiem. Sistēma ir diezgan sarežģīta un birokratizēta, īpaši mums – pasūtītājiem. Arī process kopumā iznāk dārgāks, jo pretendenti, zinot, ka maksātājs ir ERAF un valsts, piedāvā ievērojami augstākas cenas nekā, izpildot privātu pasūtījumu. Diemžēl tāda ir dzīves realitāte – konkursos startējošie uzņēmēji nemaz šādu faktu necenšas noliegt.

Un vēl – ne visu var pakļaut diviem vērtēšanas kritērijiem – zemākajai cenai un saimnieciskajam izdevīgumam. Piemēram, skiču projekti ir mākslinieciski darbi.

Vai var teikt, ka ir vienkāršie un sarežģītie iepirkumi?

Viens no sarežģītākajiem ir pārtikas iepirkums. Viss, ko vēlies, ļoti sīki jāapraksta. Pat to, kādas rozīnes gribi – dzeltenās vai tumšās. Ja prasīsi vienkārši rozīnes, piedāvās lētās un visai apšaubāmas kvalitātes. Es nesen gatavoju tādu pārtikas iepirkumu pa specifikācijām un kopumā sanāca dokuments uz kādām simts lappusēm. Un tad brīžiem uzmācas jautājums – vai tas ir tā vērts?! Administratīvie izdevumi šāda iepirkuma sagatavošanai ir ļoti lieli. Turklāt tā nav valsts nauda, jo ēdnīca taču sniedz pakalpojumus, par kuriem saņem naudu no iedzīvotājiem.

turpināt lasīt “Iepircējs iepirkumu labirintos”
Kategorijas
Nozares

Nepopulārais un pretrunīgais ēku siltināšanas iepirkums

Uz jautājumu, kāpēc Latvijā nevedas ar daudzdzīvokļu ēku siltināšanas iepirkuma projektiem, neviens skaidri atbildēt nevar. Vienīgi Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis (RP) pamatoti uzskata, ka tie 187 pabeigtie projekti, kuros kopš 2009. gada kopā ar ES Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu investēti nedaudz vairāk par 18 miljoniem latu, ir tikai piliens jūrā.

Pašlaik Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija. Energoresursu cenas aug. Cilvēki ir parādā siltuma piegādātājiem milzu summas, jo likumsakarīgi aug arī siltuma cenas, un nav izredžu, ka pārredzamā nākotnē tās varētu samazināties. Vienlaikus valstī četrarpus gados teorētiski (ieskaitot vēl nepabeigtos projektus) nosiltināts tikai aptuveni 800 daudzdzīvokļu ēku.

Šajā ES plānošanas periodā ēku siltināšanas publiskajiem iepirkumiem bija pieejams ES Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums 64 miljonu latu apmērā, no kura pagaidām iztērēti nepilni 53 miljoni. Summā iekļauti arī projekti, kas šobrīd nodoti tikai izvērtēšanai, un praktiski, ja atklāsies kādi iepirkuma procedūras pārkāpumi vai nepilnības, var tikt noraidīti. Nav jābūt dižam matemātiķim, lai izrēķinātu, ka pilnībā neapgūti paliek vairāk nekā 11 miljoni latu, bet plānošanas periods, kuram šī summa paredzēta, beidzas pēc astoņiem mēnešiem.
„Neviens, kas šajā periodā gribējis siltināt māju, bez naudas nav palicis. Tādējādi mēs pieprasījumu apmierinām,” saka Ķirsis. „Bet nauda šajā gadījumā ir sekundārs jautājums. Primārais – iedzīvotāju vēlmes, jo nav pieprasījuma pēc šī pakalpojuma. Es pat domāju – ja pieprasījums būtu, mēs tam atrastu papildlīdzekļus.”

Tātad atliek vien secināt, ka ir gan objektīva nepieciešamība pēc siltināšanas, gan līdzekļi, lai to veiktu, un ir arī mehānisms, kā to izdarīt – iepirkuma procedūra. Tad kāpēc rezultāti ir tik bēdīgi?

Kāpēc cilvēki negrib siltināt mājokļus?

Aprēķināts, ka no 2009. gada, kad varēja sākt iesniegt projektus ēku siltināšanai, Latvijā kopumā nosiltinātas 804 daudzdzīvokļu ēkas. Tiesa, šāds aprēķins veikts, skaitot gan pabeigtos projektus, gan tos nedaudz vairāk kā piecsimts, par kuriem līgumi jau noslēgti – tātad siltināšana sākusies vai sāksies vistuvākajā laikā –, gan arī nepilnus simts projektus, kas apstiprināti, tomēr šobrīd līgumi vēl nav noslēgti.
Pēc EM rīcībā esošās informācijas valstī kopumā esot aptuveni 40 000 daudzdzīvokļu māju. Tātad nosiltināti vai siltināšanai paredzēti labi ja nieka divi procenti no kopējā apjoma. Rīgā, kur pērn un šogad kopā nosiltinātas tikai 12 mājas, tie ir tikai 0,4 %. Vilnis Ķirsis pārliecināts, ka no energoefektivitātes viedokļa savu laiku nokalpojušas, tāpēc renovēt vajadzētu 60–70 % no visām daudzdzīvokļu ēkām valstī jeb vismaz 25 000 no tām.

Par vienu no galvenajiem pasivitātes iemesliem viņš uzskata faktu, ka daļa iedzīvotāju joprojām nejūtas kā sava īpašuma saimnieki. Lai gan dzīvokļi sen privatizēti, tie joprojām dzīvojot ar pārliecību, ka siltuma piegāde un visi jautājumi, kas ar to saistīti – zemas cenas, augsta efektivitāte – jānodrošina valstij. Turklāt šī attieksme pret īpašumu katrā vietā esot atšķirīga.

„Piemēram, Rīgā nosiltināti 0,4 procenti, bet Valmierā – 13 procenti no visām mājām,” viņš skaidro. Vai tas nozīmē, ka valmieriešiem vairāk rūp savs īpašums nekā rīdziniekiem? „Jā, tā izskatās,” pārliecināts EM parlamentārais sekretārs, lai gan tūlīt pat piebilst, Valmierā daudzdzīvokļu mājas esot mazākas – galvenokārt piecstāvu, bet Rīgā lielākas – to skaitā arī deviņstāvu. Un, jo vairāk iedzīvotāju, jo grūtāk vienoties par siltināšanas iepirkumu. Sevišķi, ja cilvēki savstarpēji nav pazīstami.
To dzirdot, nāk prātā daži gadījumi, kad Rīgā šādās daudzdzīvokļu mājās viena dzīvokļa īpašnieks iespītējies un siltināšanas iepirkumam nepiekritis, bet lieta pēc tam, kad iepirkums tomēr noticis, nonākusi pat līdz tiesai.

turpināt lasīt “Nepopulārais un pretrunīgais ēku siltināšanas iepirkums”
Kategorijas
Pārtika un dzērieni

Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!

Pievēršot uzmanību pārtikas produktu iepirkumu jaunākajām tendencēm, ir vērojama rosība, kas, protams, skaidrojama ar gatavošanos nākamā mācību gada pārtikas produktu iepirkšanai.

Vasarā brīvlaiki un atvaļinājumi ievieš savas korekcijas, tāpēc tagad, neatliekot uz maija beigām, ir rūpīgi jāplāno iepirkuma komisijas darbs, lai vasaras sākumā vēl spētu izvērtēt pretendentu iesniegtos piedāvājumus, lai spētu noslēgt līgumus un, jaunajam mācību gadam sākoties, skolas ēdnīca varētu raitā ritmā atsākt darbu.

Vai nākamie iepirkumi cerīgāki?

Vairumā skolu šobrīd notiek iepirkumu terminoloģijā pazīstamā sagatavošanās un tirgus izpētes fāze, kad tiek biežāk izšķirstīti iepriekšējie iepirkuma dokumenti un pārdomāti vispārīgie iepirkuma norises nosacījumi, kvalifikācijas prasības, produktu specifikācijas un gatavoti jauni līgumu projekti. Šogad ir saskatāma vēlēšanās savos iepirkumos vairāk iesaistīt vietējos produktu audzētājus un ražotājus. Jūtama arī lauksaimnieku vēlme audzēt un piedāvāt savus produktus skolu kopgaldiem. Reģionu un novadu skolas ir pārliecinātākas par savu varēšanu un aktīvāk apmainās ar labo pieredzi, drošāk veic izmaiņas iepirkuma dalīšanai lotēs. Zināmā mērā pārliecību savai varēšanai un redzamam rezultātam dod sekmīgi strādājošā Piena programma (no 2004. gada) un Skolas auglis (no 2010. gada). Tas ir patiess apliecinājums apgalvojumam: ja Latvijā visi kopā ko ļoti grib, tad to arī sekmīgi var to izdarīt!

Jau trešajā programmas Skolas auglis īstenošanas gadā tajā piedalās vairāk nekā 90 procenti Latvijas sākumskolu un pamatskolu (Zemkopības ministrijas dati), taču šīs programma balstās uz mazliet citiem darbības pamatprincipiem nekā pārtikas produktu iepirkums.

Burzma ap iepirkumiem liela, bet rezultāts kopumā nedaudz izpaliek. Valsts un pašvaldību pārtikas produktu iepirkumus reglamentē Iepirkuma likums. Tas nosaka noteiktu kārtību, secību un pamatprincipus, bet katrai pašvaldībai gribas iet pašai savā virzienā, tāpēc veidojas daudz kļūdu, un entuziasms darboties pēc jauniem principiem daļēji noplok. Tas iepirkumu veicējus atgriež sākotnējā pozīcijā, pieņemot, ka neko jau tāpat nevar mainīt, jo, kas var būt stabilāks par labi pārbaudīto, vai: klusiņām pasēdēsim savās vietās, paskatīsimies un, ja vadība jautās, mums ir skaista atruna – veselīga pārtika maksā dārgi, un naudas tai nepietiek!

Vai veselīgs ēdiens ir pliekans?

Tiekoties ar skolēnu ēdināšanas pārstāvjiem, pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu ņurdoņu. Tā rodas no tā, ka dažviet esot grūti bērnus ēdināt ar pliekanu ēdienu, kas ir ar mazu sāls daudzumu, un arī dienas cukura norma MK noteikumos nr. 172 esot noteikta krietni par mazu. Šobrīd šis normatīvs ir atvērts apspriešanai un priekšlikumu iesniegšanai, un ir vairāki eksperti, kas uzmanīgi seko izmaiņām. Protams, tie ir veselības speciālisti, ārsti, pirmsskolas un skolas iestāžu vadītāji, ražotāju pārstāvji, NVO un vecāku apvienības, kas redz bērnu uztura izmaiņas no dažādiem skatu punktiem.

Vecāki sauc: – Mans bērns nav apmierināts ar ēdienu skolā!!!
Ārsti raizējas: – Latvijā strauji pieaug pacientu skaits ar sirds un asinsvadu slimībām! Uzturā mazāk jālieto sāls un cukurs!
Izglītības iestādes nepadodas: – Citi izdomā visādas jaunas normas, bet par to izpildi atbildīgie esam mēs!
Ēdinātāji uztraucas: – Vakar pabaroju, šodien pabaroju, bet vai rīt man būs, ko likt uz šķīvja?!
Audzētāji un ražotāji sūdzas: – Kā lai zina, cik daudz un ko spēsim realizēt tagad un kādas iespējas būs rīt!

Ir pieņemts valsts dokuments politiskās gribas ieviešanai Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. Tajā mediķi mūs brīdina par insultiem un infarktiem, savukārt lielajā informācijas gūzmā pazūd kopsakarības, pazūd apjēga par svarīgāko lietu dzīvē – veselību. Ja cilvēkam galvā dzīves pamatvērtības sastājas savās vietās, tad daudz kas šķiet viegli saprotams un vienkāršs, vairs nav svarīgs ieradums ēst nepareizi un katrs cenšas ēst pareizi un veselīgi. Arī valsts politika ir virzīta uz to, lai bērni ēstu veselīgu pārtiku. Es negribu, lai mani bērni mirtu ātrāk par mani tāpēc, ka pati esmu ēdusi veselīgu pārtiku, bet saviem bērniem to neesmu spējusi nodrošināt. Manā bērnībā, padomju laikos, pārtika vēl nebija tik samāksloti pārstrādāta, dzenoties pēc lielākas peļņas. Tagad pārtika ir kļuvusi daudzveidīgāka, bet skolu kopgaldos diemžēl tā ne vienmēr ir augstvērtīga.

Mainās attieksme arī pret porciju lielumu, sastāvu un, protams, cenu. Tagad jādomā un jāmācās, kā no jauna pilnveidot savu piedāvājumu ar dārzeņu daudzveidību, labi aizmirstām garšsaknēm, mūsu garšaugiem; kā bērnus iemācīt ēst pa jaunam, veselīgāk. Tas nenotiek tik strauji, mēs visi zinām, ka pāriet uz mazsālītu pārtiku vai atteikties no treknajiem ceptajiem un piesātinātajiem uz tvaicētiem un maigiem ēdieniem nav viegli, tam jānotiek pakāpeniski, ar izpratni un izgaršošanu, ar jauno garšu iepazīšanu. Tas īstenībā ir ļoti atbildīgs un svarīgs darbs – garšas izkopšana no bērnības. Par to ir ļoti daudz viedokļu, bet šoreiz par ikdienišķāku un praktiskāku tēmu – ēdienu publiskajā sektorā par valsts un vecāku līdzfinansēto skolas vecuma bērniem paredzēto un izpildīto.

turpināt lasīt “Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!”