Šobrīd daudzu uzņēmēju pastāvēšana un attīstība ir atkarīga no mākas sagatavot piedāvājumu un vinnēt dažādos konkursos. Būvkompānijas „Merks” birojā septiņi cilvēki diendienā nodarbojas tikai ar iepirkumiem. Par firmas pieredzi stāsta uzņēmuma valdes loceklis un celtniecības nodaļas direktors JĀNIS ŠPERBERGS un juriste INETA KAŅEPE.
Cik no pašreizējiem objektiem ir iegūti pēc piedalīšanās iepirkumos?
Jānis Šperbergs: Lielākoties viss, ko patlaban būvējam, ir iepirkums, jo arī tad, ja pasūtītājs ir privāta kompānija, tā ir rīkojusi konkursu. Ja konkurss ir privāts un tas nav izsludināts publiski, vienalga tiek uzaicināti vairāki dalībnieki. Parasti uzaicina, ņemot vērā uzņēmuma reputāciju un dažādu būvkonsultantu ieteikumus. Vienīgais objekts, kurš iegūts bez konkurences, ir mūsu pašu attīstītais projekts „Skanstes mājas” – Grostonas ielas dzīvojamā māja. To paši projektējam un paši būvējam.
Ko „Merks” patlaban būvē?
J.Š.: Pēdējais līgums, ko parakstījām, ir Rīgas Tehniskās universitātes Elektroenerģijas fakultāte. Citi šā brīža objekti ir Spīķeru kvartāla revitalizācija, „Rīgas Satiksmes” inženiertīklu pārbūve Juglā. Vēl būvējam Salaspils katlumāju, AS „Rīgas meži” kokzāģētavu, nobeigumam tuvojas Bērnu klīniskās slimnīcas 20.korpusa rekonstrukcija. Novembra vidū nodevām Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterināro klīniku.
Kurš jūsu uzņēmumā seko līdzi pasūtītāju izsludinātajiem iepirkumiem un izlemj, kuros no tiem piedalīties?
J.Š.: Mums ir Piedāvājumu nodaļa, ko paši dēvējam par tenderu daļu. Tās darbinieku uzdevums ir izvērtēt tos uzaicinājumus, kas publicēti Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā iepirkumi.lv vai saņemti tieši no pasūtītājiem. Izvēlamies objektus, kas atbilst mūsu sākotnējiem kritērijiem, un kopīgi apspriežam, vai izsludinātais konkurss mums ir interesants, vai ir vērts tērēt resursus un tajā piedalīties.
Cik liela ir jūsu Piedāvājumu nodaļa?
J.Š.: Nodaļā strādā septiņi darbinieki. Divi cilvēki gatavo kvalifikācijas dokumentus un visu „literatūru”, viens cilvēks nodarbojas ar tehniskajiem piedāvājumiem, arī apkopo materiālu un iekārtu sertifikātus, reizēm jāapraksta darbu veikšanas metodes, jātulko dokumenti ārvalstu sadarbības partneriem. Vēl ir četri tāmētāji, kas aprēķina, cik maksā būvdarbi, un sagatavo finanšu piedāvājumu.
Cik iepirkumos gadā piedalāties?
J.Š.: Vidēji 100 gadā, tātad katru mēnesi tiek sagatavota dokumentācija dalībai astoņos iepirkumos. Vinnējam no tā visa kādus desmit, piecpadsmit procentus. Tas skaitās labi pēc vispārējās statistikas datiem.
Tad iznāk, ka deviņdesmit procenti darba nonāk papīrgrozā?
J.Š.: Jā, tā ir. Tā ir konkurence!
„Merks” ir aktīvs uzņēmums un mēdz arī apstrīdēt iepirkumus. Kādēļ?
Ineta Kaņepe: Pamatā ir divu veidu iesniegumi – sūdzības Iepirkumu uzraudzības birojam, kā pretendenti var aizstāvēt savas intereses. Pirmā apstrīd iepirkuma procedūru nolikumos iekļautās prasības, otrā – iepirkuma procedūras rezultātus. Mūsu sūdzības galvenokārt bijušas tieši par nolikumiem un tajos izvirzītajām kvalifikācijas prasībām, kas neatbilst Publisko iepirkumu likumam (PIL). Visbiežāk tās ir konkurenci ierobežojošas un nesamērīgas prasības: iepirkuma priekšmetam neatbilstošs apgrozījums, pretendenta pieredzes apliecināšanai liels objektu skaits vai, gluži pretēji, pietiek ar vienu objektu, bet tam jāatbilst daudzām ļoti detalizēti aprakstītām pazīmēm. Lai saprastu, pārspīlējot var sacīt, ka prasa pieredzi apaļas mājas būvniecībā… Un ir zināms, ka ir tikai viens komersants, kurš ir uzbūvējis šādu apaļu māju, tātad nolikums ir rakstīts konkrētam uzņēmējam.
Daudz par to ir runāts, tomēr pēc jūsu teiktā izskatās, ka nekas nemainās un vēl arvien šādi nolikumi tiek radīti.
J.Š.: Protams! Var palasīt pēdējos lielos iepirkumus un nešaubīgi tajos pamanīt šādas dīvainas prasības. Nesen bija tāds iepirkums, kur mēs nevarējām atrast sadarbības partneri nevienā Baltijas valstī, tādu nebija arī Polijā, Norvēģijā, bet Latvijā gan ir viens uzņēmums, kurš var izpildīt šo kvalifikāciju.
Vai to nevar aizliegt – izvirzīt šādas specifiskas prasības?
I.K.: PIL nosaka – lai pārliecinātos par pretendenta tehniskajām un profesionālajām spējām, var izvirzīt prasības pieredzei un speciālistiem. Atslēgas vārds ir – samērīgas. Piemēram, var prasīt pieredzi publisku ēku būvniecībā, norādot to platību un vērtību. Šajā gadījumā būs daudz pretendentu, bet, tiklīdz prasībās būs noteikts, ka publiskajai ēkai ir jābūt bērnudārzam, pretendentu skaits samazināsies.
Bija tāds gadījums, kad objekta ietvaros tika prasīta lielas teritorijas apzaļumošana. Iznāk, ka tava būvnieka pieredze nekam neder, bet tev vajag apzaļumošanas pieredzi. Vēlams, lai ēkas celtniecības projekta ietvaros ir veikta arī parka rekonstrukcija, bet Latvijā ir tikai viens vai divi tādi realizēti objekti. Te arī parādās prasību samērīgums – ja uzņēmējs ir apzaļumojis 500 m2, vai tad viņš 1500 m2 nevarēs apzaļumot? Kur te ir loģika, kāpēc vajag tādu uzņēmēju, kurš ir apzaļumojis tieši 1500 m2 kopā ar ēkas būvniecību? Un tā ir daudzās lietās. Šādas lietas ir sastopamas arī inženiertīklu izbūves prasībās. Līdzīgi, ja esi licis 10 centimetru diametra caurules, tad nemācēsi ielikt 20 centimetru diametra caurules? Tagad, šeit runājot, mums tas liekas smieklīgi, bet prasībās tas tiešām ir sastopams. Prasībām ir jābūt samērīgām. Samērīgumu mēs mērām…
Katrs ar savu sapratni par samērīgumu…
I.K.: Jā, vai ar kāda labvēļa izpratni. Bija vienubrīd tāda mode prasīt būvniekiem 5–7 objektu pieredzi. Kuram tad ir piecu bērnudārzu celtniecības pieredze? Tagad panākts, ka lielākais šādu objektu skaits ir trīs. IUB savos norādījumos ir pateicis, ka tas ir samērīgi: ja būvnieks ir mācējis uzbūvēt vienu, tas varētu arī neliecināt par pietiekamu pieredzi, ja uzbūvējis divus, tad jau to nevar atzīt par sagadīšanos, savukārt trīs objektu pieredze vairs nepieļauj nekādas šaubas.
Tas attiecas uz objektu specifiku. Saistībā ar bērnudārza būvniecības iepirkumu bija pat tāds kuriozs, ka pasūtītājs, aizstāvot IUB konkrēto nolikumu, norādīja, ka būvnieks, kurš nav būvējis bērnudārzu, nepareizā augstumā pieskrūvēs bērniem izlietnes. Jāatceras, ka būvē pēc projekta, un, ja projektā ir kļūda, tad būvētājs pagrozīs galvu un varbūt pajautās, vai tā var būt, ka tik augstu jāskrūvē izlietne, bet tas, ka pieskrūvēs izlietni ne tādā augstumā, jo nav būvējis bērnudārzu, – nav pieredzes jautājums, jo būvē saskaņā ar projektu. Tāda mums ir bijusi pieredze, cīnoties ar dīvainībām nolikumos.
Kādos gadījumos esat apstrīdējuši rezultātus?
I.K.: Rezultātus kopumā esam apstrīdējuši kādas piecas reizes, kad tie ir bijuši izteikti tendenciozi, apmēram tā, ka par komata trūkumu zaudē konkursā. Esam panākuši, ka uzdod pasūtītājam pārvērtēt. Pasūtītāja pārvērtēšanas rezultāti ir dažādi…
J.Š.: Dažreiz parādās divdomīgi vērtēšanas kritēriji, ka var saprast gan tā, gan citādi. Tas ir jautājums, vai pietiek ar zemākās cenas konkursiem vai jāvērtē saimnieciski visizdevīgākais. Dažreiz saimnieciskā izdevīguma kritērijos ir parādījies tāds brīnums kā darba tehnoloģiskais apraksts, par ko iedod pat 30 un vairāk punktus. Kāds no tā pasūtītājam „izdevīgums”, ja esam izpildījuši kvalifikācijas kritērijus, mums ir pieredze, bet ir jāapraksta, kā strādāsim – vai vispirms raksim zemi vai betonēsim pamatus?! Nu, tas taču ir muļķīgi! Reti, bet šādi brīnumi pa brīdim no pasūtītāju puses „uzpeld”.
I.K.: Papīrs panes visu, bet reāli to visu varētu vērtēt tikai būvlaukumā. Var uzrakstīt, ka strādās pēc nezin kādas nanotehnoloģijas, bet būvlaukumā rakt ar lāpstu.
Vēl, ja runā par saimniecisko izdevīgumu, dažos tā sauktajos siltināšanas iepirkumos no būvnieka tika prasīts garantēt rezultātu, kas apsolīts, lai saņemtu finansējumu. Būvniecībā atbildība par rezultātu šajā gadījumā jāuzņemas visiem dalībniekiem. Par to, kas uzbūvēts, ir atbildīgs gan projektētājs, kurš ir veicis aprēķinus, gan būvnieks. Vēl jo vairāk, rezultāts jeb saimnieciskais izdevīgums tiks sasniegts vienīgi tad, ja pasūtītājs nodrošinās atbilstošu ekspluatāciju. Šādos gadījumos saimnieciskā izdevīguma kritērijs var novest līdz kašķim visu iesaistīto pušu starpā, nevis līdz rezultātam.
Kā tad rīkojas tie, kuri vēlas labākas kvalitātes ēku ar ekskluzīviem, nevis lētākajiem materiāliem?
I.K.: To var ielikt projektā. Projektā tiek paredzēts, piemēram, Gustava Berga pods vai ekvivalents. Un tad būvnieks var meklēt tādu, kas ir ekvivalents. Tas attiecas uz visiem materiāliem. Valsts vai pašvaldības iestāžu pasūtītājs nevar gribēt konkrētas firmas krānus vai tapetes, bet viņš var nosaukt produktu, paredzot tiesības piedāvāt ekvivalentu. Konkrētas tirdzniecības markas preci nedrīkst pieprasīt, jo tā ir konkurences ierobežošana. Tikai privātfirmu konkursos pasūtītājs var darīt, kā grib.
J.Š.: Dažreiz cenas princips darbojas sliktā nozīmē tādā ziņā, ka būvnieks zemo cenu piedāvā, jau aprēķinājis, ka kaut ko nomainīs, kaut ko nedarīs… Šobrīd Latvijā ir gana daudz puspabeigtu objektu, kur būvnieki ir pazuduši, bankrotējuši, lauzuši līgumu… Jo viņi savulaik vinnēja ar zemāko cenu, cerēdami, ka nomainīs uz kaut ko lētāku, bet būvniecības izmaksas pieauga un viss apstājās.
Cilvēki runā, ka, nespējot iekļauties zemajās cenās, būvkompānijas sameklē lētākus materiālus, nekā projektā paredzēts, un tā blēdījoties izķepurojas. Vai tā tiešām notiek, pasūtītājam nezinot – „pa kluso”?
I.K.: Tas nav tik vienkārši, jo ir būvuzraudzība un autoruzraudzība. Lai tā varētu notikt, tas ir jāapstiprina minētajām personām, tātad vismaz trīs cilvēki to zina.
J.Š.: Zinu, ka daži veikalu attīstītāji uz tā „grābekļa” ir kāpuši, jo viņiem vienmēr vajadzīga zemākā cena un nekas vairāk. Ceļot dažus mazos veikalus, beigās būvuzņēmējs noliek pasūtītāju „pie vietas”, izvirzot ultimātu, ka vai nu tiek samaksāts par papildu darbiem, vai viņš bankrotēs un veikals paliks puscelts. Tas notiek tad, kad iekārtas pasūtītas, preces pasūtītas, zināma veikala atvēršanas diena… Esmu dzirdējis šādus stāstus, un tad pasūtītājam nākas piekāpties. Pašvaldība tā nevar. Ja celtnieks netiek galā, tad pašvaldībai nākas sakost zobus un nomainīt kādu materiālu uz lētāku, jo tā nevar piemaksāt.
Vai arī jums ir gadījies, ka ar savu zemāko cenu neesat varējuši paveikt darbus?
I.K.: Ir šāds gadījums mūsu biogrāfijā – vienas slimnīcas renovācija. Iepirkumu procedūra ievilkās gan ilgstošas piedāvājumu vērtēšanas, gan sūdzības rezultātā. Kad sapratām, ka nevarēsim izpildīt līgumsaistības, vienojāmies par līguma izbeigšanu. Visus pārējos objektus esam realizējuši. Arī tā, ka bez peļņas vai ar mīnusiem, bet esam visu izdarījuši līdz galam.
Bez peļņas – vai tas nozīmē, ka nodrošināt cilvēkiem darbu un uzņēmumam apgrozījumu?
J.Š.: Uzkrājam pieredzi un mācāmies katrā objektā, apgrozījums ir, uzņēmuma reputācija un labā slava tiek noturēta. Pēdējais piemērs bija Mārupes dzeramā ūdens atdzelžošanas stacija, kur neko nenopelnījām, beidzām objektu pa nullēm. Tāda ir realitāte.
Vai zaudējumi konkursos ir piedzīvoti arī jūsu pašu kļūdu dēļ?
J.Š.: Reizēm gadās arī kļūdas, parasti tās ir tehniskajā piedāvājumā. Mums bija rūgta pieredze pirms vairākiem gadiem, kad šādas kļūdas dēļ zaudējām, kaut arī mums bija labākā cena. Varētu jautāt, vai tas ir tik būtiski, ka tehniskajā piedāvājumā ir ielikts par dažiem milimetriem mazāka diametra ventiļa kvalitāti apliecinošs dokuments, jo būvēs taču tā, kā ir projektā? Šādas kļūdas dēļ mēs esam „izmesti” no iepirkuma, un par šādiem gadījumiem gan ir dusmas. Paradoksāli, ka kļūdu tāmē atļauj labot, bet tehniskajā piedāvājumā ne. Tie, diemžēl ir nepārsūdzami gadījumi.
Bet gadījumos, kad ir objektīvi zaudēts konkurss, tāpēc ka esam bijuši dārgāki, nav ko pārdzīvot – tāda ir dzīve… Jo reizēm uzvar tas, kurš ir kļūdījies visvairāk.
Kā jūs varat paredzēt, ka jums varētu būt zemākā cena?
J.Š.: Tā ir pieredze. Tiek veikta cenu aptauja par to, ko var saņemt no piegādātājiem, ir jāparedz arī zināmi riski. Tikai apsverot, kur inženieris var piedāvāt finansiāli izdevīgāku risinājumu, zinot, ka granītu var atvest arī no Ķīnas, ne tikai no Itālijas, var uzvarēt. Ja visiem būtu jārealizē tas, kas ielikts projektā, tad spēle būtu godīga un vinnētu tas, kurš mācētu uzbūvēt ātrāk ar saprātīgu peļņu un labā kvalitātē, bet šobrīd tie apsvērumi ir nedaudz citādi. Kāds pavisam nekaunīgi izrēķina, ka nesamaksās apakšuzņēmējiem – arī tā notiek. Būvniecībā atrast iemeslu, kāpēc nemaksāt apakšuzņēmējam, ir viegli.
Kā jūs strādājat ar saviem apakšuzņēmējiem? Kā tos izvēlaties?
J.Š.: Atsevišķiem darbiem ņemam konkrētus apakšuzņēmējus. Veicam cenu aptauju. Ja divi sola veikt darbus par vienādu cenu, tad izvēlamies to, ar kuru mums ir bijusi pozitīva sadarbības pieredze. Ir jābūt uzmanīgam, ja kāds sola darbus izpildīt ļoti lēti, jo nav teikts, ka izpildīs visu solīto. Lielākoties strādājam ar mums zināmiem uzņēmumiem, bet gadās, ka paņemam pilnīgi nezināmu.
Vai pārliecināties par apakšuzņēmēju reputāciju?
J.Š.: Protams. Mēs nestrādāsim ar „melnu” apakšuzņēmēju, kuram ir slikta vēsture. Apakšuzņēmēji pēc iepirkuma dalās vismaz trīs kategorijās. Vieni ir tādi, kuri ir nepieciešami un tiek norādīti, lai izpildītu konkursa kvalifikācijas prasības – ja vajag restauratoru vai augstspiediena cauruļvadu metinātāju. Tad ir otra apakšnieku grupa, kas izpilda 20 un vairāk procentu, viņiem jāatbilst 39.panta noteikumiem – bez nodokļu parādiem. Pārējie ir tādi, kas izpilda mazāk par 20 procentiem. Maziem darbiem teorētiski var paņemt „kabatas kantori”. Bet vai tas attaisnojas? Tā kā esam lielais nodokļu maksātājs, visi mūsu uzņēmuma darījumi un atskaites tiek rūpīgi pārbaudītas, tāpēc vieglāk ir strādāt tīri. Varbūt ne vieglāk, bet mierīgāk gan!
Es saprotu, ka „Merkam” vairs nav strādnieku, nav nekādu celtnieku. Vai tā ir?
J.Š.: Jā, mums bija betonētāji un cauruļvadu montētāji, kad sākām būvēt „Skanstes virsotnes”, bet šobrīd ir tikai būvlaukuma menedžments.
Ko vajadzētu mainīt iepirkumu likumā? Varbūt ir kas tāds, kas jums traucē strādāt tā, kā gribētos?
J.Š.: Pats likums ir labs, bet tā interpretācija pasūtītāja sagatavotajos nolikumos gan varētu būt samērīgāka. Klibo likuma piemērošana, jo katram tā ir sava. Piemēram, ir pašvaldības, kas labprāt mūs gribētu redzēt vēlreiz, bet ir pašvaldības, kurās uzvarēt iepirkumā ir ļoti grūti pat ar labāko cenu, labām atsauksmēm un atbilstošu pieredzi līdzīgu darbu izpildē.
Kāpēc grūti?
J.Š.: Nojaušu, bet negribu izteikties.
Vai piedalāties arī citu valstu iepirkumos?
J.Š.: Nē, esam dibināti Latvijā ar uzdevumu un mērķi darboties tikai Latvijas tirgū. Mūsu mātes uzņēmums ir Igaunijā, un visi tā meitas uzņēmumi Lietuvā un Latvijā ir orientēti tikai uz konkrētās valsts tirgu.
Ar kuriem objektiem jūs lepojaties?
J.Š.: Man pašam ļoti patīk Cēsu parks, kas patiesībā ir mazs objekts – tā ir Cēsu parka rekonstrukcija un labiekārtošana. Mēs kaut ko tādu līdz šim nebijām darījuši. Vēl varam lepoties ar viesnīcu „Tallink”, kur brīvi stāvošai sienai, kas būvēta 19.gadsimta beigās un ir daļa no izcilā arhitekta K. Felsko projektētā nama, bet jau vairākus gadu desmitus šūpojās un bija balstīta ar stutēm, piebūvējām klāt viesnīcu. No jaunajām būvēm lepojamies ar „Skanstes virsotnēm”, ko paši projektējām un paši būvējām.
UZZIŅAI
- Igaunijas būvniecības uzņēmuma „Merko Ehitus” meitas uzņēmums Latvijā SIA „Merks” dibināts 1996.gadā.
- Konsolidētais apgrozījums 2011.gadā Ls 29 490 506.
- Ik gadu piedalās aptuveni 100 iepirkumos.
Teksts: Iveta Daine, foto no “Merks” arhīva