Kategorija: Likumdošana, normatīvie akti

Pēdējos gadus par sava veida tradīciju ir kļuvusi grozījumu izdarīšana Publisko iepirkumu likumā (turpmāk – PIL) vismaz reizi divos gados, tādējādi vainagojot vismaz pusgadu garo, bet pārsvarā ilgāku gana sarežģīto grozījumu saskaņošanas un apspriešanas procesu. Nu ir pagājis tieši gads kopš pēdējo grozījumu veikšanas, un klāt ir atkal jauni grozījumi, kas stājās spēkā 2013. gada 1. augustā. Tā kā ar laiku likumā nostiprinātais regulējums arvien mazāk nodrošina mainīgās sabiedrības gaidas un vajadzības, likums ir jāgroza. Tāpēc grozījumi ir atbalstāmi, lai gan piemērotājiem tie pavisam noteikti rada papildu resursu patēriņu jaunā regulējuma izprašanai un pareizas piemērošanas nodrošināšanai. Izņēmums nav arī PIL. Šajā rakstā sniedzam norādes uz tiem grozījumiem, kam būtu jāpievērš vislielākā vērība, un norādām uz atsevišķām regulējuma niansēm un apsvērumiem, kādēļ grozījumi ir tieši tādi, kādi tie ir.

Obligāta iepirkumu centralizēšana

Publisko iepirkumu centralizēšana Latvijā ir bijis karstu diskusiju objekts jau vairākus gadus, arī grozījumos paredzētais risinājums gan racionālu, gan arī vairāk emocionālu diskusiju rezultātā ir piedzīvojis vairākas izmaiņas. Šajās diskusijās attiecībā uz galveno diskusiju objektu – pienākuma noteikšanu pašvaldībām un to iestādēm iepirkumus veikt centralizēti – uz svaru kausiem tika likta, no vienas puses, pašvaldību autonomija funkciju nodrošināšanā, kā arī to vēlme sniegt atbalstu tieši konkrētajā pašvaldībā nodokļus maksājošiem komersantiem, bet, no otras puses, – lielākas atklātības un iepirkumu norises kvalitātes nodrošināšana, kā arī izdevumu un ieguvumu optimizācija. Protams, atsevišķos gadījumos arī pašvaldības balstījās uz racionāliem argumentiem par atbalsta nepieciešamību vietējiem komersantiem, lai aizsargātu tos pret kaimiņvalstu komersantu pieaugošo tirgus varu Latvijā, tomēr jāņem vērā, ka šāda politika nevar būt ilgtspējīga, turklāt publiskajam sektoram cita starpā ir jādomā ne tikai par to, kā nodrošināt ienākumus un palikšanu tirgū nereti ne visai efektīvi strādājošiem vietējiem komersantiem, bet arī par apstākļu radīšanu pakāpeniskai to izaugsmei un darbības apjoma palielināšanai. Otrā mērķa sasniegšanu cita starpā var stimulēt, pakāpeniski un saprātīgi palielinot jeb konsolidējot iepirkuma apjomus, radot vēlmi komersantiem stiprināt savu kapacitāti un pāriet uz arvien lielāku pasūtījumu izpildi, kas laika gaitā varētu nostiprināt šo komersantu konkurētspēju vismaz kaimiņvalstu komersantu vidū. Par labu otrajai alternatīvai svaru kausus lielā mērā nosvēra arī starptautisko aizdevēju, no kuriem visaktīvākā šajā jautājumā bija Eiropas Komisija, uzstādījumi par iepirkumu centralizēšanas nepieciešamību.

Biznesa konsultāciju firmas Ekspertīžu un informācijas centrs valdes priekšsēdētājs ROMANS VITKOVSKIS ir cilvēks ar plašu pieredzi gan matemātikā (savā specialitātē), gan ekonomikā, gan likumdošanā. Šoreiz sniedzam viņa viedokli par Publiskā iepirkuma likuma darbības principiem. Runāsim par situācijām, kas īsti neiekļaujas standartsituāciju rāmjos.

Publiskā iepirkumu likums nav nekāds jaunais, turklāt tas pastāvīgi tiek uzlabots. Tā sakot, mācāmies no savām kļūdām. Būtu grēks sūdzēties par to, ar nosacījumu, ja mēs runājam par ikdienišķām lietām, bet kādas problēmas parādās iepirkumos, ja ir runa par nestandarta situācijām. Likums principā nevar paredzēt pilnīgi visu un situācijas, kuras neiekļaujas likumā vai var tikt attiecinātas uz vairākiem likuma pantiem, nemaz nav tāds retums. Šādos gadījumos situāciju varētu risināt pēc veselā saprāta principa, bet tas varētu būt pretrunā ar likuma burtu. Tiešām Latvijā tiesneši maz pielieto normu, kas dod iespēju nelemt pēc likuma burta, ja tas ir pretrunā ar veselo saprātu, un pieņemt savu risinājumu, kas ir pretējs likumam, bet saprātīgs pēc būtības. Ja lieta nonāks līdz tiesai, tad jautājumu nevis izvērtēs pēc būtības, bet kā Prokrusta gultā uz galvas vai kāju rēķina kādam mēģinās nogriezt to, kas neiekļaujas šī likuma paredzētajās robežās.

Kas ilgi nāk, tas, cerams, labi nāk – tā būtu jāsaka par jauno Ministru kabineta tiesību aktu Noteikumi par iepirkuma procedūru un tās piemērošanas kārtību pasūtītāja finansētiem projektiem (turpmāk – MK noteikumi), ko Ministru kabinets atbalstīja š. g. 4. jūnijā un kas stāsies spēkā 1. septembrī.

Darbs pie spēkā esošo Ministru kabineta 2008. gada 5. februāra noteikumu nr. 65 Noteikumi par iepirkuma procedūru un tās piemērošanas kārtību pasūtītāja finansētiem projektiem grozīšanas sākās 2010. gada nogalē, kad Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts attiecīgs grozījumu projekts, ar kuru bija paredzēts grozīt spēkā esošos Ministru kabineta noteikumus, novēršot laika gaitā konstatētās būtiskākās problēmas regulējumā. Tomēr, kā to pierādīja saskaņošana, ar redakcionāliem uzlabojumiem nebija līdzēts un kompromisa par projektu nebija, līdz beidzot Finanšu ministrija nolēma lūgt atsaukt minēto projektu. Ministru kabinets 2012. gada 19. jūnija sēdē pieņēma lēmumu atzīt projektu par aktualitāti zaudējušu, vienlaikus dodot uzdevumu izstrādāt un īsā laikā noteiktā kārtībā izsludināt Valsts sekretāru sanāksmē jaunu tiesību akta projektu, kā galvenos regulējuma elementus nosakot interešu konflikta novēršanu, publicitātes nodrošināšanu un izmaksu pamatotības izvērtēšanu, vienlaikus mazinot administratīvo slogu un tuvinot iepirkumu norises kārtību privātajā sektorā pieņemtajai kārtībai.

Jaunais MK noteikumu projekts tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2012. gada augusta beigās un 2013. gada sākumā saskaņotais dokuments tika iesniegts Valsts kancelejā izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Šobrīd, kad Ministru kabinets ir lēmis atbalstīt projektu, jākonstatē, ka spēkā esošā regulējuma grozīšana ir prasījusi vairāk nekā divus gadus, tāpēc ir pamats iesākumā teiktajam par ilgo MK noteikumu projekta ceļu līdz apstiprināšanai, ko ir ietekmējusi virkne faktoru. Tomēr par procesu svarīgāks ir saturs, proti, tas, vai projektā ietvertais regulējums ieviesīs uzlabojumus. Jaunā regulējuma efektivitāti varēs sākt vērtēt aptuveni pēc gada, tajā pašā laikā tieši šis brīdis ir būtisks, lai skaidrotu gaidāmās pārmaiņas un regulējuma piemērotāji varētu ar to iepazīties, izprast un būt gatavi piemērošanai. Par būtiskākajām izmaiņām turpmāk rakstā.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) viedokli par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos nr. 65 pauž tās vadītājs ANDRIS OZOLS. Viņaprāt, ideālā variantā no iepirkuma procesa starp uzņēmējiem ir jāatsakās vispār, un pieņemtie grozījumi viešot cerības, ka esam uz pareizā ceļa.

Ko regulē MK noteikumi nr. 65?

Privātais uzņēmējs iekārtas, preces un pakalpojumus mēdz iegādāties no cita privātā uzņēmēja. Varbūt kādam šķiet – kāpēc te valstij vajag iejaukties un diktēt, kurš no kura un ko pērk? Valsts ir atbildīga par atbalstu, ko tā grantu veidā sniedz konkrētiem uzņēmējiem. Ir bijuši pat gadījumi, kad valsts un ES fondu finansējums ir puse no rūpnīcas izmaksām, kas uzņēmējam nav jāatmaksā. Ja valsts finansē, tad loģiski, ka tai arī jāuzrauga, no kā, cik un ko pērk uzņēmējs, vai izmaksas nav sadārdzinātas. Šos nosacījumus regulē MK noteikumi nr. 65, kuros nesen tika veikti grozījumi.

Cik būtiski šie noteikumi ir tieši LIAA klientiem?

Lielākā daļa no 5000 aģentūras klientiem ir uzņēmēji, viņiem šie noteikumi ir ļoti būtiski. LIAA administrē vairāk nekā 20 programmas. Mazajos projektos, kuros piedalās lielākā daļa no klientiem, naudas ir krietni mazāk nekā lielajos – rūpnīcu uzņēmējs būvē par trijiem miljoniem, bet uz izstādi brauc par 10 tūkstošiem latu.

MK noteikumi nr. 65 nesen tika skatīti valdībā, un grozījumi stāsies spēkā ar 1. septembri. Kā vērtējat gaidāmās izmaiņas?

Kopumā esam apmierināti – regulējums kļūst arvien elastīgāks, un faktiski pēc šiem MK grozījumiem iepirkumu procedūrā ir iespējams nopirkt no tā, no kura uzņēmējs vēlas, nevis no lētākā. Diemžēl dokumentu apjoms, kas uzņēmējam ir jāiesniedz, nav samazinājies.

Žurnāls Iepirkumi turpina diskusiju (sākums iepriekšējā numurā) par atsevišķām Publisko iepirkumu likuma (PIL) normām un to interpretāciju. Kā liecina prakse, nereti tieši šī interpretācija kļūst par klupšanas akmeni gan iepirkumu organizētājiem, gan pretendentiem. Kāpēc daudzas no šīm normām ne tikai grūti izpildāmas, bet arī ar grūtībām izprotamas? Un galvenais – vai neskaidrības, kas daudziem rada problēmas, ir iespējams novērst?

Izeju no likumdošanas labirinta meklē:

• zvērināta advokāte Debora Pāvila;
• Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta Valsts resursu politikas nodaļas vecākais eksperts Artis Lapiņš;
• VSIA Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs juriste būvniecības jautājumos un Profesionālās izglītības kompetences centra Rīgas Valsts tehnikums eksperte publisko iepirkumu jautājumos Evija Puķe;
• juriste, publisko iepirkumu eksperte, šīs diskusijas vadītāja Ieva Lācenberga-Rocēna.

Iepriekšējā sarunā tika diskutēts par tādiem jautājumiem kā pērn Publisko iepirkumu likumā iestrādāto nosacījumu, ka viena pretendenta atbilstības gadījumā iepirkuma procedūra jāizbeidz; par PIL 48. pantā fiksēto nepamatoti lēto piedāvājumu (kas tas ir un kam šī norma izdevīga); kā arī, kam vajadzētu būt noteicošajam iepirkumā – saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam vai zemākajai cenai. Un kāpēc praksē viennozīmīgi dominē zemākā cena, nevis izdevīgums.

Uz diskusiju aicinātie eksperti runāja arī par tādu likuma normu kā balstīšanos uz cita spējām. Ko ar to domājis likumdevējs – tehnikās un profesionālās vai finansiālās spējas? Mēģinot rast atbildi uz šo jautājumu, neizbēgami jāuzdod nākamais – kuras no tām ir nododamas un kuras nav.

Ar Ievas Lācenbergas-Rocēnas secinājumu „arī šajā gadījumā acīmredzot jārunā par to, kā mēs attiecīgo likuma normu interpretējam. Pareizāk būtu katrā konkrētā situācijā izanalizēt līgumu un apzināties, kādi resursi nepieciešami tā izpildei. Nevaram akceptēt, ka uzņēmums, uz kura spējām balstās līguma slēdzējs, kļūst līdzatbildīgs tā izpildē. Manuprāt, ja to šādi interpretējam, tas ierobežos piegādātāju iespējas piedalīties iepirkumos” diskusija žurnāla maija numurā arī beidzās. Bet, kā zināms – dzīvē nekas nebeidzas.

Nabadzība liek izvēlēties lētāko, nevis labāko

Ieva Lācenberga-Rocēna: – Neapšaubāmi viena no pašlaik lielākajām problēmām, kas attiecas uz publiskajiem iepirkumiem, – valsts tajos nav gatava saimnieciski izdevīgākajiem piedāvājumiem. Pirmkārt, mums vienkārši tam nav naudas. Tāda nu reiz ir realitāte. Otrkārt, nav īsti skaidrs, kādus kritērijus izvirzīt šiem saimnieciski izdevīgākajiem piedāvājumiem. Speciālisti paši nespēj definēt, kā tos nofiksēt un kā salīdzināt.

Debora Pāvila: – Manuprāt, ikvienā situācijā šie procesi jāsalīdzina ar ikdienas dzīves realitāti. Piemēram, jūsu pašu dzīvokļa remonts… Ko jūs izvēlētos – zemāko cenu? Domāju, ka tomēr kvalitāti. Zemākā cena, protams, ir vieglākais un vienkāršākais veids, kā atlasīt pretendentus. Bet zemāko cenu var piedāvāt arī tas, kuram ir visai aptuvens priekšstats par veicamo darbu.

Ieva Lācenberga-Rocēna: – Iepirkumos tomēr darbojas kvalifikācijas kritērijs, un tie, kuriem ir visai aptuvens priekšstats, no tiem tiktu izslēgti. Ne jau velti likumdevējs samainīja vietām kritērijus, liekot par primāro saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Tas nozīmē principiāli jaunu pieeju iepirkumiem, bet, ko var darīt, ja valsts tam nav gatava. Un, kā jau teicu – nav gatava finansiāli.

Artis Lapiņš: – Es domāju, ka tik tiešā veidā, kā iesaka Debora, mēs iepirkumus ar ikdienas sadzīves realitāti salīdzināt nevaram. Arī piemērā ar dzīvokļa remontu kā galvenais kritērijs darbosies pavisam kas cits. Tas, ko varētu saukt par reputāciju. Draugu atsauksmes, ieteikumi… Tas, ko attiecībā uz publisko iepirkumu mēs tā īsti nevaram izvērtēt.

Debora Pāvila: – Kāpēc ne? Atsauksmes vērtē, nosakot kvalifikāciju. Īstenībā publiskajā iepirkumā ir ļoti, ļoti daudz šādu pretendenta izvērtēšanas iespēju, kuras vajag izmantot. Ja tās neizmanto, tad paliek tikai zemākā cena – un viss.

Artis Lapiņš: – Taisnība, mums ir problēmas, vērtējot kvalitāti.

Žurnāla 2. numurā rakstījām, ka uz Saeimu tiek virzīti grozījumi Publisko iepirkumu likumā (PIL), ko izstrādājusi augsta līmeņa ekspertu darba grupa. Šobrīd daudz darīts, lai paātrinātu procesu. 16. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi PIL grozījumus, lai panāktu negodīgas konkurences un birokrātijas mazināšanu, kā arī iepirkumu procedūras vienkāršošanu.

Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja vietnieks Ivars Mēkons stāsta, ka darba grupai ir izdevies apdzēst iepirkumu sistēmas problēmu ugunsgrēku, un uzsver pozitīvos ieguvumus gan uzņēmējiem, gan valstij. Piemēram, Saeimas atbalstītie grozījumi paredz, ka Publisko iepirkumu likumā noteiktās procedūras būs jārīko gadījumos, kad plānotā iepirkuma līguma summa ir 30 000 latu. Savukārt gadījumos, kad paredzamā līguma summa nesasniegs šo slieksni, varēs piemērot vienkāršotas iepirkuma procedūras. „Ekonomika aug, tādu darījumu ir daudz,” skaidro Mēkons, norādot arī uz iepirkumu procedūras norises paātrināšanu un dažādu sarežģītu nianšu vienkāršošanu.

Mazinās negodīgu konkurenci un sarežģītos gadījumos ļaus konkursa nosacījumus izstrādāt vairākos posmos

Ivars Mēkons stāsta, ka darba grupa ir panākusi arī, lai PIL tiktu ierakstīts: ja uzņēmums iepriekš citos konkursos nav pildījis līguma nosacījumus, tas ļautu izslēgt pretendentu no tālākas piedalīšanās iepirkuma konkursā, rezultātā stimulējot godīgu konkurenci. „Var rasties situācija, ka pretendents šajā konkursā ir iesniedzis formāli labāko piedāvājumu (par kura ticamību gan rodas objektīvas šaubas), un tas formāli būtu jāatbalsta, bet citos konkursos nav pildījis visus līgumā paredzētos nosacījumus. Tas nebūtu pareizi,” norāda Mēkons un uzstāj, ka valstij ir jāatbalsta godīga konkurence.

Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs, juridisko zinātņu doktors, profesors VALDIS BIRKAVS aicina ieviest Latvijā sistēmu, kas nākotnē veicinātu būvkompāniju reputācijas paaugstināšanu un kopējo būvniecības kvalitātes uzlabošanos.

Jūs piedāvājat Latvijai pārņemt Beļģijas būvniecības iepirkumu pieredzi. Kas šobrīd jūs neapmierina Latvijas būvniecības nozares iepirkumu sistēmā?
Šobrīd kompānijas valsts un pašvaldību iepirkumiem gatavo blāķiem dokumentu, kas visbiežāk atkārtojas. Tad iepirkumu komisijas tos lasa un vērtē. Ja ir pārsūdzība, Iepirkumu uzraudzības birojam atkal viss jālasa – velti tiek tērēts daudz darba, daudz papīra, daudz resursu. Tam vajag pielikt punktu!
Godīgs būvnieks grib godīgu konkursu, taču vienlaikus apzinās, ka priecāties par uzvaru varēs tikai vienā, retāk, divos gadījumos no desmit. Būvniecības nozares speciālisti gan savā vidē, gan ar Saeimas deputātiem un valdību ir debatējuši par to, kā uzlabot iepirkumu procedūru. Vairākkārt grozīts Publisko iepirkumu likums. Taču, neraugoties uz arvien stingrāku un detalizētāku reglamentējumu, problēmas palikušas tās pašas. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams principiāli jauns risinājums…

Kas beļģu risinājumā ir labāks nekā mūsējā?
Beļģijas sistēma nav panaceja, bet tā var būtiski sakārtot iepirkumus būvniecības nozarē. Beļģijas tiesību aktos, kas reglamentē būvniecības publisko iepirkumu likumu sistēmu, ir noteikts, ka tikai kvalificēts (tiesiski atzīts) uzņēmums var piedalīties valsts publisko būvniecības pasūtījumu izpildē. Katrai kompānijai, kas vēlas piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos, tiek veikta sertifikācija. Kompānijas tiek klasificētas pēc vairākām pazīmēm. Viena pazīme, kas ir svarīga, bet nav izšķirošā, ir pasūtījumu apjoms. Piemēram, kompānija, kas kvalificējusies A grupai, var piedalīties tenderos virs trijiem miljoniem eiro. Mazākā klasifikācija ir zem 300 000. Otrs kritērijs – kompānijas gatavība veikt noteiktus darbus, teiksim, hidrotehniskās būves vai būves, kurās dominē stikls, u. tml.

Atbilstoši Beļģijas likumdošanai būvniecības darbi tiek iedalīti kategorijās (A, B, C…) un apakškategorijās (B1, B2, B3…). Kategorija vai apakškategorija norāda uz būvuzņēmuma specializāciju. Savukārt uzņēmuma profesionālo kompetenci konkrētajā darbības jomā raksturo ar klasi (no 1. līdz 8. klasei). Kvalifikācijas pakāpe jeb klase tiek noteikta, ievērojot finansiālos un tehniskos rādītājus. Publiskajos iepirkumos klase norāda ierobežojumu summai, par kādu uzņēmums var slēgt līgumu ar pasūtītāju.
Tas ir līdzīgi kā ar autovadītāja apliecību – ir A, B, C, D kategorijas un, saņemot attiecīgo kategoriju, var braukt ar attiecīgas grupas transportlīdzekli. Būvnieki allaž uzsvēruši, ka lielie nevar sacensties ar mazajiem – viņiem jāsacenšas savā starpā!

Ko darīt tiem uzņēmumiem, kas tikko sākuši savu darbību vai nav izgājuši kvalifikāciju?
Uzņēmumiem, kuri nesen sākuši savu darbību, nav iespējams izpildīt visas prasības, tāpēc tiem ir iespēja saņemt pagaidu kvalifikācijas apstiprinājumu, kura iegūšanai paredzēti vairāki atvieglojumi.
Arī nekvalificētam būvuzņēmējam ļauts piedalīties valsts publiskajā iepirkumā, taču tad jāsaņem vienreizējs kvalifikācijas apstiprinājums, izpildot visas noteiktās prasības un nosacījumus. Vienreizējs kvalifikācijas apstiprinājums ļauj nekvalificētam būvuzņēmējam piedalīties tikai vienā publiskajā iepirkumā un tajā drīkst izpildīt tikai vienu būvdarbu veidu.

Vai, vienreiz iekļūstot kādā no klasēm, uzņēmums tur paliek uz visu laiku?
Nē, kompānijai ir jāuztur līmenis, to var pārbaudīt. Kompānijas var arī apvienoties un startēt kā grupa, ja tās pa vienai nevar izpildīt prasības. Ja lielā būvkompānija startē un uzvar, tad par apakšuzņēmumiem tā drīkst aicināt tikai kvalificētas būvkompānijas. Tātad uzvarēt var tie, kam ir augsta uzticamības pakāpe.

Loģiski, ka pasūtītāja vēlme ietaupīt, bet būvnieka – uzvarēt konkursā, noved pie zemākās cenas diktāta, tātad – dempinga. Vai tādā gadījumā, ja mēs pārņemtu Beļģijas pieredzi, šī problēma tiktu atrisināta?
Nē, dempinga cenas tā neatrisinās, bet es te redzu citu risinājumu. Nereti būvnieku aprindās ar labu vārdu piemin laikus, kad, izvērtējot piedāvājumus, tika noraidīts piedāvājums ar viszemāko un visaugstāko cenu. Pozitīvi tiek vērtēta arī Nīderlandes pieredze. Tajā paredzēta ne tikai zemākās un augstākās cenas piedāvājumu atmešana, bet arī atlikušo piedāvājumu vidējās cenas aprēķināšana, un, ja visi pārējie nosacījumi ievēroti, tad par uzvarētāju tiek atzīts tas piedāvājums, kurš ir vistuvāk vidējai cenai.

Tas varētu darboties, ja konkursā ir pieteikušies pietiekami daudz uzņēmumu. Bet ko darīt, ja prasības ir augstas un piedalās tikai divas vai trīs kompānijas?
Domāju, ka šī problēma ir viegli atrisināma. Ieviešot Beļģijas pieredzi, ievērojami sašaurinās cenu piedāvājuma diapazons. Piedāvājums kļūst profesionālāks un nesatur krāpnieciskus elementus. Tādēļ pie neliela piedāvājumu skaita var vadīties arī pēc zemākās cenas principa. Ļoti ieteicama tādos gadījumos būtu kontroltāme.

Ar ko vajadzētu sākt šīs sistēmas ieviešanu?
Ekonomikas ministrija pirms jaunā Būvniecības likuma trešā lasījuma Saeimā ir iesniegusi šādu likumprojekta tekstu:
„Papildināt 4. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:
(3) Nosaka kategorijas un klases būvkomersantu klasifikācijai, pieteikumu iesniegšanas kārtību klasifikācijas saņemšanai, izvērtējamos tehniskos un finansiāli ekonomiskos kritērijus, nosacījumus vienreizēja un pagaidu apliecinājuma saņemšanai, kā arī nosacījumus lēmuma pieņemšanai par piešķirtās kategorijas un klases atcelšanu.
Papildināt likumprojektu ar jaunu 22. pantu, mainot turpmāko pantu numerāciju, šādā redakcijā:
22. pants Būvkomersantu klasifikācija.
(1) Lai pretendētu uz būvdarbu veikšanu, kas pilnībā vai daļēji tiek finansēti no valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības līdzekļiem, ja pasūtītājs ir valsts vai pašvaldība, būvkomersantam jāsaņem klasifikācijas atzīme.
(2) Būvkomersantus klasificē, izvērtējot to finansiāli ekonomiskos rādītājus un tehniskos kritērijus.
(3) Būvkomersants ir tiesīgs pretendēt uz vienreizēju klasifikācijas apstiprinājumu un pagaidu apstiprinājumu.
(4) Informācija par būvkomersantu klasifikāciju ir iekļaujama Būvniecības informācijas sistēmā un publiski pieejama.”

Tagad šo priekšlikumu liktenis ir Saeimas deputātu rokās. Likumsakarīgi ir deputātu jautājumi: no kurienes nāk un uz kurieni ved šī ideja? Pirmo reizi Latvijā pirms pieciem gadiem šo ideju publiskai apspriešanai izvirzīja biedrība Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība. Toreiz, vēl neko nezinot par Beļģijas pieredzi, tika ierosināti desmit kritēriji vairāk nekā 7000 reģistrēto būvkompāniju sadalīšanai grupās bez tiešas sasaistes ar Publisko iepirkumu likumu. Šobrīd Ekonomikas ministrijas piedāvātais risinājums sakņojas Beļģijas pieredzē, taču paredz nopietnu darbu tā adaptācijai Latvijas apstākļos.
Saeimai ar likumu jādeleģē Ministru kabinetam pienākums izstrādāt atbilstošos kritērijus, lai pielāgotu Beļģijas pieredzi Latvijas apstākļiem.
Būvniekus gaida lielas pārmaiņas. Būtiski arī tas, ka sakarā ar jauno Būvniecības likumu, ir jāgroza 57 MK normatīvie akti, 17 likumos jāmaina dažas normas un vēl 29 būvnormatīvi ir jāpārkārto.

Vai, analizējot Beļģijas būvniecības iepirkumu pieredzes piemērotību Latvijai, ir apzināti iespējamie riski?
Uz iespējamiem riskiem precīzi ir norādījusi Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša, un riski ir šādi:
1. institucionālais risks. Kam uzticēt informācijas apkopošanu par būvuzņēmumiem un to vērtēšanu;
2. informācijas patiesuma un pieejamības risks. Informācija, kuru sniedz pats uzņēmējs, var būt nepilnīga vai neatbilstoša faktiskajai situācijai;
3. konkurences ierobežošanas risks;
4. uzņēmuma vērtēšana pēc darbinieku vidējā skaita var būt maldinoša;
5. sistēmas ieviešanas grūtību risks, jo sistēma jāveido kā neatkarīga iestāde.

Minētie riski, protams, ir jāizvērtē. Tieši tāpēc Ekonomikas ministrija sistēmas ieviešanu paredz ne ātrāk par 2015. gadu. Neviens no minētajiem riskiem nav fatāls vai nepārvarams. Turklāt Beļģijas pieredze nav jākopē tieši, bet radoši jāpielāgo Latvijas situācijai.

Kas varētu Latvijā veikt būvkompāniju sertifikāciju?
Tas būs nopietns un atbildīgs darbs, ko varētu veikt profesionāla, neatkarīga komanda uz Būvniecības informatīvās sistēmas bāzes. Latvija ir maza sabiedrība – cits citu pazīst, bet mēs taču esam izveidojuši daudz institūciju, kas veiksmīgi strādā bez korupcijas aizdomu ēnas. Atliek tikai ķerties pie darba! Īstais brīdis ir klāt: jau tuvākajā nākotnē stāsies spēkā jaunais Būvniecības likums, tiks ieviesta Būvniecības informācijas sistēma un sakārtota būvindustrijas normatīvā bāze. Laiks ieviest ilgi gaidīto kārtību arī būvniecības iepirkumos.

Būvuzņēmumu klasifikācijas sistēmas priekšrocības:

• atvieglota iepirkumu procedūra. Tā kā publiskajā iepirkumā vairs nav nepieciešams vērtēt pašu uzņēmumu, tad iepirkumu komisija vērtē tikai konkursa piedāvājumus;
• novērsta negodprātīgu būvkompāniju piedalīšanās iepirkumu konkursos. No iespējas startēt konkursos tiek izslēgtas kompānijas, kas nenomaksā visus nodokļus, izmanto nelegālu darbaspēku un maksā algu aploksnēs. Tātad objekts tiek uzticēts kvalificētākam būvniekam ar lielāku pieredzi un labu reputāciju. Uzņēmuma vērtēšanā ņem vērā paveiktos darbus, līdz ar to tiek minimalizēta krāpšanas iespēja;
• veicināta Latvijas būvkompāniju konkurētspējas palielināšanās un vāju ārzemju kompāniju izslēgšana no Latvijas tirgus;
• garantēts resursu (laika, finanšu, papīra u. c.) ietaupījums vismaz par 80–85 %. Uzņēmējam nav ik reizi jāiesniedz liels daudzums dokumentu (nav pārmērīga administratīvā sloga);
• sarežģītāku vai mērogā lielāku projektu pasūtītājam tiek nodrošināta atbilstošas profesionālās kompetences būvkompānijas izvēle;
• veicināta kompāniju padziļināta specializācija un būvinženieru kvalifikācijas paaugstināšana;
• līdzsvarota valsts un pašvaldību pasūtījumu sadale starp lielām, mazām un vidējām būvkompānijām;
• stimulēta kompāniju attīstība, jo iespējama un labi motivēta ir pāreja no vienas grupas otrā, kā arī kompāniju konsolidācija, lai mazāki būvuzņēmumi varētu piedalīties lielāka apjoma būvdarbos.

Fakti no CV
Valdis Birkavs

• Dzimis Rīgā 1942. gadā.
• 1969. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, kopš 1993. gada – juridisko zinātņu doktors.
• Latvijas Republikas Ministru prezidents (1993–1994);
• bijis arī LR ārlietu ministrs (1994–1999) un LR tieslietu ministrs (1999–2000).

Publiskā iepirkuma likums (PIL). Kā tas veicina vai gluži pretēji – bremzē un sarežģī iepirkuma procedūru? Kāpēc reizēm ne tikai uzņēmējiem, bet arī pašiem iepirkumu organizētājiem un pat juristiem nav īsti skaidras atsevišķas likuma normas, to interpretācija, un tie apmaldās šī likumdošanas akta labirintos? Kā interpretēt vai tulkot atsevišķas likuma normas, un kāpēc tajā ir gana daudz neskaidrību?

Atbildi uz šiem jautājumiem žurnāla Iepirkumi organizētajā diskusijā meklē zvērināta advokāte Debora Pāvila, Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta Valsts resursu politikas nodaļas vecākais eksperts Artis Lapiņš, VSIA Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs juriste būvniecības jautājumos un Profesionālās izglītības kompetences centra Rīgas Valsts Tehnikums eksperte publisko iepirkumu jautājumos Evija Puķe un juriste, publisko iepirkumu eksperte, šīs diskusijas vadītāja Ieva Lācenberga-Rocēna.

Diskusijas dalībnieki

ARTIS LAPIŅŠ – tiesību zinātņu maģistrs ar vairāku gadu pieredzi publiskajos iepirkumos, tai skaitā arī politikas izstrādē

Iepriekš
• Sniedzis konsultācijas par publisko iepirkumu jautājumiem
• Vadījis iesniegumu (sūdzību) izskatīšanas komisiju
Šobrīd
• Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta Valsts resursu politikas nodaļas vecākais eksperts
• Izstrādā normatīvos aktus publisko iepirkumu jomā
• Pārstāv Latvijas pozīciju Eiropas Savienības Padomes Publisko iepirkumu darba grupā

IEVA LĀCENBERGA-ROCĒNA – sociālo zinātņu maģistre tiesību zinātnē, vairāku gadu pieredze publiskajos iepirkumos

Iepriekš
• Iepirkumu uzraudzības biroja Juridiskā departamenta direktores vietniece
• Dalība vairāk nekā 300 sūdzību izskatīšanas komisijās
Šobrīd
• SIA ILR – Inteliģenti un likumīgi risinājumi, valdes locekle
• Sniedz juridiskas konsultācijas par publisko iepirkumu organizēšanu un dalību tajos, strīdus gadījumos aizstāvot pasūtītāja vai piegādātāja intereses
• Organizē apmācību seminārus par aktuāliem publisko iepirkumu jautājumiem (piemēram, Eiropas Savienības struktūrfondu apguves riski – publiskais iepirkums)
• Iepirkumu uzraudzības biroja Ekspertu konsultatīvās padomes locekle

DEBORA PĀVILA – eksperte publisko iepirkumu un konkurences tiesību jomā, tiesību zinātņu maģistra grādu (ar izcilību) ieguvusi Oksfordas Universitātē

• ZAB Magnusson partnere, zvērināta advokāte
• Vada tiesvedību, publiskā iepirkuma, konkurences tiesību un ES tiesību prakses grupu
• Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes locekle
• Gatavo publikācijas par Latvijas konkurences tiesību lietām izdevumam Oxford Competition Law

EVIJA PUĶE – diplomēta juriste, augstākā juridiskā izglītība, ar pieredzi publiskajos iepirkumos no 2006. gada

• VSIA Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs, juriste būvniecības jautājumos
• Profesionālās izglītības kompetences centrs Rīgas Valsts Tehnikums, eksperte publisko iepirkumu jautājumos
• Dalība iepirkuma komisijas darbā, iepirkuma komisijas konsultēšana par procesa juridiskajiem aspektiem, pasūtītāja interešu pārstāvēšana Iepirkumu uzraudzības birojā, iesnieguma izskatīšanas komisijās

Galvenie priekšnosacījumi veiksmīgai dalībai iepirkumos

Ieva Lācenberga-Rocēna: – Precīzi definētas/saprotamas prasības un izpildāms/adekvāts līgums. Pasūtītāja vienlīdzīga attieksme pret pretendentiem. Piegādātāju savstarpēja cieņa.
Kvalitatīva piedāvājumu sagatavošana, procedūras dokumentēšana un līguma izpildes kontrole.

Artis Lapiņš: – Kompetence, kompetence un vēlreiz kompetence.
Vispirms – tehniskā kompetence, sagatavojot tehniskās specifikācijas un ar tām iepazīstoties.
Ekonomiskā kompetence, jo iepirkums ir drīzāk ekonomisks nekā juridisks process. Un aiz katras juridiskās prasības ir nauda, kas ietekmē gan cenas, gan piedāvājumu, gan kvalitāti.
Juridiskā kompetence. Svarīgi, cik mēs rūpīgi sagatavojam dokumentus un cik rūpīgi tos lasām.

Evija Puķe: – Kvalitatīvas tehniskās specifikācijas sagatavošana, kas ir visu laiku lielākais klupšanas akmens un mūžīgais stāsts, no kura atkarīgs viss pārējais.

Debora Pāvila: – Lasīt tehnisko specifikāciju, jo tas ir pats galvenais dokuments, un pietiekami bieži piedzīvots, ka piegādātāji rūgti vīlušies iepirkuma procedūrā tikai tāpēc, ka nebija to izdarījuši.
Nedrīkst padoties arī tad, ja lēmums nav labvēlīgs. Par taisnību jācīnās!

Ārkārtas vai neparedzamu apstākļu esamība kā priekšnoteikums sarunu procedūras rīkošanai, nepublicējot paziņojumu par līgumu (turpmāk – sarunu procedūra), ir paredzēti Publisko iepirkumu likuma (PIL) 63. panta pirmās daļas 3. punktā un 63. panta ceturtās daļas 1. punktā.

Pirms ārkārtas un neparedzamu apstākļu izvērtēšanas ir jānorāda uz sarunu procedūras kā iepirkumu procedūras īpašo dabu. Sarunu procedūra saskaņā ar Direktīvas 2004/18 un Eiropas tiesas judikatūru ir atzīstama par iepirkumu procedūru, kas piemērojama tikai izņēmuma gadījumos. Šī atziņa ir nostiprināta vairākos Eiropas Savienības tiesu spriedumus un ir uzskatāma par vispārpieņemtu principu¹.
Proti, lai publiskā iepirkuma direktīva nezaudētu savu lietderīgo iedarbību, dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt, ka sarunu procedūru ir iespējams izmantot gadījumos, kas nav paredzēti direktīvā, vai arī izvirzīt attiecīgajā direktīvā tieši paredzētajiem gadījumiem jaunus nosacījumus, kuru rezultātā šo procedūru būtu daudz vieglāk izmantot².

Turklāt atkāpes no normām, kas paredzētas, lai garantētu Līgumā (Līgums par Eiropas Savienību) atzīto tiesību efektivitāti publiskā iepirkuma līgumu jomā, ir interpretējamas šauri un personai, kas atsaucas uz ārkārtējiem apstākļiem, kuri attaisno šo atkāpi, ir jāpierāda, ka tie patiešām pastāv³.