Žurnāls Iepirkumi

Publisko iepirkumu likums ir viens no tiem juridiskajiem aktiem, kurš tiek grozīts vismaz reizi gadā. Savukārt apmēram piektā daļa no visām iepirkuma procedūrām tiek pārsūdzētas Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Un, kaut abas šīs lietas savā starpā nav tieši saistītas, kā viena, tā otra vistiešākajā viedā ietekmē iepirkumu procedūras norisi. Vai taisnība, ka jau pārredzamā nākotnē var tikt pieņemts jauns Publisko iepirkumu likums? Par ko un kāpēc sūdzas pretendenti? Kura ir pēdējā instance, kas IUB izskata sūdzības un kā tas notiek? Mēģinot rast atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, saruna ar Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietnieci, Juridiskā departamenta direktori EVIJU MUGINU.


Jaunu likumu gaidot

Ko nozīmē vadīt IUB Juridisko departamentu?
Parasti juridiskie departamenti iestādēs nodrošina tām juridisko atbalstu dažādu lēmumu pieņemšanā, lai iestāde varētu sekmīgi strādāt. Iepirkumu uzraudzības birojā viena no Juridiskā departamenta funkcijām ir izskatīt iesniegumus par pasūtītāju rīkotajām iepirkuma procedūrām. Mēs tos pieņemam, virzām tālāk un gatavojam lēmumus. Nepieciešamības gadījumā pārstāvam biroju tiesā. Tātad nodrošinām vienu no tām pamatfunkcijām, kas IUB noteikta ar likumu.

Kā jūs nonācāt šajā amatā?
Birojā esmu jau kopš tā izveidošanas 2002. gadā. Kā toreiz atnācu un sāku strādāt par Juridiskā departamenta direktori, tā strādāju joprojām. Un kopš 2012. gada esmu arī biroja vadītājas vietniece. Pirms tam darbā ar iepirkumiem nekādas pieredzes nebija. Bija pieredze valsts uzņēmumā – procesu kontrolē un lēmumu sagatavošanā, jo pēc izglītības esmu juriste ar maģistra grādu. Man ir arī maģistra grāds ekonomikā.

Vai pati piedalāties arī likumu izstrādē? Un kādas vispār ir IUB iespējas ietekmēt šo procesu?
Ekspertu līmenī likumu izstrādē piedalās gan birojs, gan es pati. Tā, piemēram, mēs piedalījāmies grozījumu izstrādē Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas attiecās tieši uz publiskajiem iepirkumiem. Es biju iekļauta Privātās un publiskās partnerības likuma izstrādes darba grupā, un mēs bijām arī ministru prezidenta izveidotajā darba grupā, kas gatavoja pēdējos grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Vienlaikus birojs arī izsaka savu viedokli par likumprojektiem, kas attiecas uz publiskā iepirkuma regulējumiem. Tāpēc šajā ziņā birojam ir pietiekami nozīmīga loma, lai gan formāli, protams, neesam likumu virzītāji un neizstrādājam arī iepirkuma jomas politiku, bet ekspertu līmenī, jā… mēs visos ar to saistītos procesos piedalāmies.

Kas diktē šo nepieciešamību pēc grozījumiem tieši attiecībā uz PIL? Šķiet, tas ir viens no likumiem, kurš izmaiņas piedzīvo nepārtraukti. Daļa cilvēku, sevišķi juristi, saka – tas ir labi, tātad likums ir dzīvs un pilnveidojas. Citi, to skaitā arī iepirkuma organizētāji, uzskata, ka šīm izmaiņām grūti izsekot, tās ne vienmēr var traktēt viennozīmīgi un līdz ar to tās nereti grūti piemērot un pat saprast?
Ja skatāmies kopš likuma pieņemšanas, tad taisnība – gandrīz reizi gadā likumā veikti grozījumi, un katram no tiem ir sava priekšvēsture. Tomēr būtiski, ka kopējo sistēmu grozījumi neizjauc un nav nekādu radikālu izmaiņu, kas liktu cilvēkiem, kuri strādā ar iepirkumiem, pilnībā pārorientēties vai mainīt savu skatījumus uz šo procesu. Par politiku iepirkumu jomā atbildīga Finanšu ministrija, tāpēc tā arī ir viens no grozījumu iniciētājiem. Tomēr galvenais – mūsu likumu regulējums pakārtots ES direktīvām. Tiklīdz notiek izmaiņas direktīvās, tām seko izmaiņas arī mūsu likumdošanā. Bet, tā kā iepirkumi aptver ļoti plašu tautsaimniecības – un ne tikai tautsaimniecības – sfēru, šī joma saistīta ar dažādu citu politiku iniciatīvām. Tāpēc grozījumi ir mēģinājums sakārtot vai uzlabot procesu. Vienlaikus PIL kā jebkura tiesību norma ir pakļauta interpretācijai. Likums nav instrukcija, kur viss aprakstīts soli pa solim, bet gan normatīvs dokuments, kas attiecināms uz visiem dzīves gadījumiem. Un, ņemot vērā, ka tiek iepirktas ļoti dažādas preces un pakalpojumi, šādu gadījumu ir ārkārtīgi daudz. Turklāt, kā jau dzīvē mēdz gadīties – arī pilnībā nestandarta situācijas. Protams, ja PIL būtu rakstīts kā instrukcija, normas būtu daudz skaidrākas, bet tas ne tuvu nav labs likumu rakstīšanas stils, tāpēc šīs normas jāprot interpretēt. Jebkuram tiesību normu piemērotājam jāzina visi principi, kas palīdz tiesību normu interpretācijā. Tas, ka jebkurš likums, ko bieži maina, ar katrām izmaiņām kļūst arvien grūtāk uztverams, gan tiesa. Skaidrs, ka šādi grozījumi esošā likuma ietvaros nevar būt bezgalīgi un kaut kur tiem ir robeža.

Vai tas nozīmē, ka gaidāms jauns likums?
Ņemot vērā, ka ES attiecībā uz publisko iepirkumu gaidāmas jaunas direktīvas, un līdz ar to mums būs jāpārņem pilnīgi jauns regulējums, visticamāk, būs nepieciešams arī jauns likums. Jauno direktīvu projekti pašlaik ir apspriešanas stadijā. Grūti prognozēt, kad tās tiks pieņemtas. Varbūt 2014. gadā? Ja tā, tad, pilnīgi iespējams, jauns likums varētu būt 2015. gadā. Agrāk diezin vai.

Ne tikai liela nauda, bet arī milzīgas iespējas

Gribot negribot jāsecina, ka ne tikai pie mums, bet visā Eiropas Savienībā iepirkumi ir ļoti jūtīga lieta, ja reiz tie nepārtraukti ir likumdošanas redzeslokā. Savukārt likumdošana pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām.
Manuprāt, tas ir tāpēc, ka iepirkumi jebkurā valstī aptver ne tikai ļoti plašu darbības lauku, bet arī sastāda ievērojamu daļa no katras valsts tēriņiem kopumā. Vienlaikus mainās tehnoloģijas, pieaug centralizācija, elektronisko instrumentu loma, arvien aktuālāki kļūst vides jautājumi… Tas viss ietekmē šo procesu juridisko regulējumu, diktējot tajā izmaiņas.

Tātad tā ir milzīga nauda, kas tur apgrozās, un šī joma ir ļoti nozīmīga ikvienas valsts attīstībā?
Jā! Vēl jo vairāk, ka caur iepirkumiem tiek realizēta arī cita politika. Piemēram, zaļie iepirkumi.

Tajā pašā laikā Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā, kas it kā regulē to pašu jomu, cik zinu, vispār nav veikti nekādi grozījumi! Vai šo likumu izdevies izveidot tik universālu, ka realitāte to neskar vai tam ir citi iemesli?
ES ir divas pamatdirektīvas attiecībā uz iepirkumiem. Viena attiecas uz publiskajiem pasūtītājiem, otra uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc arī mums – divi atsevišķi likumi. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir ievērojami augstāki līgumcenu sliekšņi, arī skaitliski šādu iepirkumu mazāk, salīdzinot ar publisko sektoru un, ņemot vērā, ka publisko pakalpojumu sniedzēji ir komercsabiedrības, lielie uzņēmumi, tad arī direktīvu līmenī tiem ir lielāka rīcības brīvība un nav tik strikts regulējums. Tie arī ir galvenie iemesli, kāpēc šis likums tiek minēts nesalīdzināmi retāk, jo tāds jumta likums mūsu izpratnē jebkurā gadījumā ir PIL. Tomēr šobrīd izveidota darba grupa arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma grozījumu izstrādei, un pavisam noteikti šādi grozījumi sagaidāmi arī pēc jauno direktīvu pieņemšanas vai arī likums tiks veidots no jauna. Tā ir valsts izvēle, kā šādā situācijā reaģēt.

Pēdējie grozījumi Publisko iepirkumu likumā stājās spēkā šī gada augustā. Pavisam īsi, nevis par pašiem grozījumiem, bet par lietām, kam iepirkuma organizētājiem un pretendentiem tagad būtu jāpievērš lielāka uzmanība, kur slēpjas jauni klupšanas akmeņi?
Pirmkārt, īpašu uzmanību tagad vajadzētu pievērst pašvaldību iepirkumu centralizācijai, ja iepirkumu summa pārsniedz 3000 latu un pašvaldības neizmanto elektronisko iepirkumu sistēmu. Šī norma būs obligāta no 1. janvāra un pašlaik tiek dots laiks, lai tam sagatavotos. Otrkārt, mazo iepirkumu līgumu publiskošana pasūtītāju mājaslapā. Treškārt, pilnīgi jauns regulējums – līguma neizpildes sekas. Tāpēc pasūtītājam svarīgi iepirkuma līgumā atrunāt tiesības atkāpties no līguma, ja otra puse pienācīgi nepilda savas saistības. Par šādiem līguma pārkāpumiem, ko pieļāvis uzņēmējs, pienācīgi neizpildot savas saistības, nākamajā iepirkuma procedūrā pretendentu var izslēgt no iepirkuma, ja tas startē pie šī paša pasūtītāja. Jaunās likuma normas mērķis – panākt pienācīgu līguma izpildi no pretendenta puses. Pašlaik tā tomēr ir diezgan liela problēma, ka nereti līgumi tiek lauzti un pasūtījumi paliek neizpildīti.

Apstrīd katru piekto iepirkumu

Bet tagad par sūdzībām, ņemot vērā, ka to izskatīšana ir viena no IUB Juridiskā departamenta pamatfunkcijām. Cik daudz ir šādu sūdzību?
Gada laikā vidēji nedēļā notiek aptuveni desmit sūdzību izskatīšanas sēdes. Tātad divas sēdes dienā. Ja par vienu un to pašu iepirkumu saņemam vairākas sūdzības, tās tiek apvienotas, tāpēc es runāju par sēdēm, kurās tiek izskatīts iesniegums vai iesniegumi par konkrētu iepirkumu. Ir periodi, kad sēžu mazāk, bet ir brīži, kad dienā notiek pat līdz trim sēdēm. Tātad darba apjoms gana liels. Rekords savulaik bija, kad vienā dienā tika iesniegtas piecpadsmit sūdzības.

Kā notiek darbs ar iesniegumiem?
Katrs no tiem jāizskata mēneša laikā, neatkarīgi no kopējā skaita. Ja gadā ir gandrīz pieci tūkstoši iepirkumu (bez mazajiem), par kuriem varētu sūdzēties, tad par 12–13 % no tiem mēs izskatām sūdzības. Vēl vismaz 5 % sūdzību jau pašā sākumā pēc to izvērtēšanas tiek atzītas par nepamatotām vai arī neatbilst likuma prasībām, tāpēc nemaz netiek izskatītas. Tāpat kopā tie ir turpat 20 %. Katra iesnieguma izskatīšanai tiek organizēta iesniegumu izskatīšanas sēde, uz kuru tiek aicināti gan iesniedzējs, gan pasūtītājs un konkursa uzvarētājs. Tās laikā katrs var izteikt savu viedokli. Pēc tam tiek pieņemts lēmums, kas ir saistošs pasūtītājam, bet ko pretendenti var pārsūdzēt tiesā.

Cik daudz ir to, kas pārsūdz?
Apmēram 10–15 % no mūsu pieņemtajiem lēmumiem tiek pārsūdzēti.

Ir gadījumi, kad tiesa atzīst, ka jums nav bijusi taisnība?
Jā, ir bijuši. Tomēr tie ir daži atsevišķi gadījumi, jo tiesvedība ir ilga un parasti strīdi nonāk līdz Augstākās tiesas Senātam. Sevišķi, ja strīds ir nozīmīgs attiecībā uz tiesību normu piemērošanu un turpmākās prakses veidošanu. Tāpēc, pat ja lēmumi bijuši mums negatīvi, iepriekšējā prakse tiek mainīta un tālāk to attīsta atbilstoši Augstākās tiesas Senāta lēmumiem.

Par ko un kāpēc visbiežāk sūdzas?
Kā var redzēt no diagrammas, visvairāk iesniegumu attiecas uz sadaļu pārējie, kurā lielu daļu veido t. s. B daļas iepirkumi (apsardzes, juridiskie), kā arī citi dažādu jomu iepirkumi. Savukārt no iepirkumiem, kas ir skaitliski visvairāk, jāmin būvniecība un IT iepirkumi. Tas arī loģiski, jo iesniegumu skaits pa nozarēm sadalās apmēram proporcionāli iepirkumu skaitam, un tam, cik daudz līdzekļu tiek atvēlēts konkrētai jomai. Pašlaik, apgūstot ES fondu naudu, ir daudz dažādu infrastruktūras būvniecības objektu… Tas pats atteicas arī uz IT jomu.

Kādas ir galvenās kļūdas, ko pieļauj iepirkumu organizētāji?
Vismaz trešdaļa no iesniegtajām un arī izskatītājām sūdzībām ir par konkursu nolikumu prasībām. Pārsvarā tās ir nesamērīgas kvalifikācijas prasības pretendentiem. Gan attiecībā uz pieredzi, gan apgrozījumu, gan kvalifikāciju līdzīgu darbu veikšanā… Piemēram, ja prasa piecreiz lielāku apgrozījumu nekā konkrētā līgumsumma, uzreiz var būt strīds, vai tas ir samērīgi. Tomēr apmēram puse no šīm sūdzībām tiek atsauktas, jo pasūtītāji ņem vērā uzņēmēju iebildumus un maina konkursa nolikumus. Un tas noteikti ir šī strīdu izskatīšanas mehānisma pozitīvais aspekts. Lielā daļā iesniegumu tiek apstrīdēti konkursu rezultāti. Tātad arī uzvarētājs. Tad šie rezultāti tiek pārskatīti un ir izvērtēts, cik pamatoti pasūtītājs noraidījis konkrēto pretendentu, kas iesniedzis sūdzību. Faktiski tiek apturēta līguma slēgšana. Ja sūdzība pamatota, lēmumu par konkursa rezultātiem atceļ, un pasūtītājs veic atkārtotu vērtēšanu. Līdz ar to tiek pieņemt jauns lēmums un, iespējams, mainās arī konkursa uzvarētājs.

Cik no sūdzībām ir pamatotas un pretendentam izrādās taisnība?
Šis skaitlis jau gadiem ir gandrīz nemainīgs. Un tas ir piecdesmit pret piecdesmit.

Kāpēc nesūdzēties, ja tas ir ērti un neko nemaksā?

Tomēr vienlaikus eksistē viedoklis, ka daudzas no sūdzībām tiek iesniegtas vienīgi tāpēc, lai ieriebtu konkursos uzvarējušajiem konkurentiem. Tā teikt, lai pamaitātu tiem dzīvi. Jo vienmēr var atrast, par ko sūdzēties, saka uzņēmēji.
Diemžēl objektīvi to izvērtēt nav iespējams. Varbūt atsevišķos gadījumos… Ja ņem vērā, ka no iesniegtajām sūdzībām vismaz 5 % nemaz netiek pieņemtas izskatīšanai, jo tās ir acīmredzami nepamatotas, tad, iespējams, zināma taisnība tur ir. Protams, arī strādājot ar tādām absolūti nepamatotām sūdzībām tiek tērēti administratīvie resursi… Kaut vai, lai sagatavotu lēmumu, kāpēc iesniegums netiks izskatīts. Ja godīgi, tad, manuprāt, uzņēmēji nemāk īsti samierināties ar zaudējumu. Nespēj atzīt kļūdas. Gribas par katru cenu pierādīt savu taisnību, pat tad, ja nav taisnība. Laikam tāda nacionālā īpatnība vai mentalitāte.

Vai šādam administratīvo resursu izlietojumam ir attaisnojums?
Protams, jebkurā sūdzībā būs kāds subjektīvais aspekts… Tomēr, ja skatāmies uz šo procesu objektīvi… Šo iespēju tik plaši izmanto tieši tāpēc, ka sūdzību izskatīšanas mehānisms ir ļoti ērts un viegli pieejams, tajā pašā laikā objektīvs un ātrs. Neviena tiesa nepieņems lēmumu pēc būtības jau mēneša laikā. Turklāt IUB ir liela autoritāte gan pasūtītāju, gan pretendentu vidū.

Varbūt sūdzēšanās kāri varētu novērst ar drošības naudu jeb drošības depozītu, kas jāiemaksā, iesniedzot sūdzību? Kāpēc šī norma pazuda no likuma un vai eksistē reālas iespējas to atjaunot?
Šo regulējumu savulaik atcēla Satversmes tiesa, jo uzskatīja, ka ar to netiek sasniegts mērķis. Taisnību sakot, bija problēma arī ar paša mērķa definēšanu, ko mēs gribam sasniegt, nosakot šādu depozītu. Es personiski gan esmu par depozītu. Jo, lai pildītu savus pienākumus, ir jābūt attiecīgiem resursiem, ko plāno iestādes vadība. Kā jau teicu, sistēma ir pietiekami efektīva un kvalitatīva. Tāpēc neviļus rodas jautājums, vai patiešām tai jābūt tik viegli pieejamai? Manuprāt, vajadzīgs kāds mehānisms, kas to ierobežo. Ja ne depozīts, tad, piemēram, valsts nodeva, jo nedomāju, ka ar Satversmes tiesas lēmumu pilnībā izslēgta iespēja noteikt kaut kādus maksājumus. Tas palīdzētu mazināt nepamatoto sūdzību skaitu un līdz ar to vēl vairāk sakārtotu sistēmu. Par to nepieciešamību liecina fakts, ka ik pa laikam šis jautājums aktualizējas.

Vai jaunajā ES plānošanas periodā iepirkumu sistēmā kaut kas principiāli mainīsies?
Iepirkuma procedūras regulējums nav atkarīgs no ES līdzfinansējuma, tāpēc nedomāju, ka šajā ziņā kas mainīsies. Cita lieta – tas var ietekmēt iepirkumu skaitu, pieejamo līdzekļu apjomu.

Visbeidzot vēl viens aspekts, par ko uztraucas uzņēmēji. Latvijas tirgus ir ļoti liberāls un tik mazai ekonomikai tas var būt bīstami. Viņuprāt, citas valstis ar dažādu sertifikātu un citu instrumentu palīdzību tirgu aizsargājot daudz intensīvāk. Piemēram, mūsu ceļa būvētājiem uzvarēt kaimiņvalstu konkursos ir tikpat kā neiespējami. Šķēršļi ir formāli, bet tos pārvarēt grūti. Bet Latvijā skolēnus baro lietuvieši. Ar zemāko cenu var uzvarēt ikviens un tikai pēc tam domāt, kā šo cenu nodrošināt. Vai attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem mums vispār ir kaut kādi instrumenti sava tirgus aizsardzībai?
Īstenībā ir gan vadlīnijas, gan mehānismi, kaut vai runājot par tiem pašiem pārtikas iepirkumiem, kā pilnīgi legāli, izmantojot iepirkuma procedūras, var atbalstīt vietējos uzņēmējus. Nevar tiešā veidā radīt kādam šķēršļus vai priekšrocības, bet jāprot izmantot tie legālie mehānismi, kas ir mūsu rīcībā. Piemēram, vērtējot pārtikas produktus no kvalitātes viedokļa vai būvniecībā padziļināti izvērtējot resursu, to skaitā ne tikai tehnisko resursu, bet arī izejmateriālu un darbaspēka pieejamību. Jautājums ir nevis par mehānismiem, bet par to, cik lielā mērā pasūtītājs tos izmanto. Protams, jo vairāk un jo augstākas prasības, jo sarežģītāks nolikums. Jo sarežģīts nolikums, jo lielākas iespējas pārsūdzībām. Turklāt izvērtēšanas gaitā jāprot piesaistīt ekspertus. Tātad no pasūtītāja puses tas vienlaikus ir arī daudz lielāks resursu ieguldījums, tomēr svarīgi apzināties, ka tas viss ir izdarāms.

Iepirkumu procedūru un izskatīto sūdzību skaits

Sūdzību īpatsvars (%) pa nozarēm( 2013. gada janvāris – februāris)

Atziņu pērles

Tās izteikuši iesniegumu izskatīšanas sēdēs pasūtītāju un sūdzības iesniedzēju pārstāvji.

• Publisko iepirkumu likuma 2. pants ir kā pelēks lietussargs, zem kura apakšā var pabāzt jebko…
• Iesniedzējs, atbildot uz uzdoto jautājumu, norāda: „Iesniedzēja pārstāvis jau nav nekāds proletariāta advokāts!”
• „Nolikums jau ir tā svētā govs, pēc kuras jāvadās!”
• „Darbinieks nevar nostrādāt trīs gadus vienā kreklā, viņam līguma darbības laikā pienākas vismaz divi krekli!”
• Pasūtītājs iesniegumu izskatīšanas komisijai: „Es jums tūlīt visu paskaidrošu! Pārtrauciet mani, ja jums liekas, ka man jārunā savādāk!”
• Pasūtītājs: „Iesniedzēja piedāvājums ir kā svēto rakstu lasījums, kurā nekā nav, bet var atrast visu! Piedāvājumā, tāpat kā labā aforismu grāmatā, var atrast arī ko labu.”
• Pasūtītājs: „Diemžēl tā saukto dzērājmašīnu skaits stāvlaukumos samazinās.”
• Iesniedzējs: „Piemēram, ja mums ir slaucēja un piena litru skaitītājs, tad piena litru skaitītājam nav jāmāk govi slaukt.”
• Iesniedzējs: „Žēl, ka pasūtītājs nav ieradies, tad mēs varētu ieskatīties viņa godīgajās un objektīvajās acīs.”
• Iesniedzējs: „Tie nav projektēšanas darbi, tie ir kaut kādi zīmēšanas darbi!”
• Pasūtītājs: „Ir skaidri redzams, ka sūdzība ir iesniegta uz emocionāla pamata.”
• Pasūtītājs par iesniedzēja piedāvāto būvuzraugu: „Varētu būt atbildīgais pret sievasmāti…”
  (Jautājums no uzņēmuma, kurš grib piedalīties konkursā) (..) „Meklēju, kur atrast dokumentu sarakstu – konkursantu iesniedzamo paketi – (..) likumi.lv meklējot, man jau datorpelei rullītis sāka čīkstēt…”
• Pasūtītājs iesniedzējam par iesnieguma izskatīšanas sēdes turpmāko gaitu: „…tad mēs varam kasīties tālāk!”

Daži fakti no Evijas Muginas CV

Dzimusi

• 1976. gadā Jēkabpilī

Izglītība

• 1994. gadā absolvējusi Jēkabpils Valsts ģimnāziju
• 1999. gadā ieguvusi profesionālo jurista kvalifikāciju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē
• 2002. gadā iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā BA Turība
• 2010. gadā iegūts maģistra grāds tiesību zinātnē BA Turība

Darba pieredze

• 1997.–2002. strādājusi kā eksperte valsts uzņēmumu maksātnespējas un likvidācijas sektorā VAS Privatizācijas aģentūra
• No 2002. gada strādā Iepirkumu uzraudzības birojā par Juridiskā departamenta direktori
• No 2012. gada ir Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore
• No 2006. gada ir Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas Eksaminācijas komisijas locekle
• Ir vadījusi seminārus par publisko iepirkumu jautājumiem un piedalījusies normatīvo aktu izstrādes darba grupās publisko iepirkumu jomā

Vaļasprieki

• Sportiskās aktivitātes – skriešana vasarā un distanču slēpošana ziemā, trenējas sporta zālē; grāmatu lasīšana un atpūta pie jūras saulainās vasaras dienās

Teksts: Aivars Kļavis

Pasaulē šobrīd viena no būtiskākajām biznesa attīstības tendencēm ir uzticēt ar uzņēmuma pamatdarbību nesaistītus pakalpojumus profesionāliem ārpakalpojumu sniedzējiem. Diemžēl Latvijā ārpakalpojumu nozare ir vāji attīstījusies. Iepircējiem reizēm grūtības sagādā precīzi nodefinēt prasības, reizēm trūkst motivācijas, reizēm – informācijas, tāpēc pakalpojums joprojām tiek veikts ar uzņēmuma iekšējiem resursiem, lai gan tā ir dārgāk un neefektīvāk. Kā šo situāciju var mainīt un panākt, lai ārpakalpojumi tiktu izmantoti arvien biežāk? Par to diskutējām 12. septembrī, Avalon hotel zālē.

Diskusijā piedalās:
Anna Braķe, Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijas valdes locekle;
Alvis Dimitris, Itella Information AS vadītājs;
Kaspars Osis, SIA Resursu Kontroles Grupa valdes loceklis;
Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja;
Mārtiņš Gailītis, IUB Informācijas departamenta direktors;
Arnis Kurgs, AS Latvenergo valdes loceklis.
Diskusiju vada eksperte iepirkumu jautājumos Ieva Lācenberga-Rocēna

I. Lācenberga-Rocēna: – Lūdzu, pastāstiet, kādu pakalpojumu grupu katrs pārstāvat un cik lielā mērā šis pakalpojums tiek iepirkts kā ārpakalpojums!

A. Dimitris: – Mēs nodarbojamies ar informācijas loģistiku. Esam tie, kas lielākajai Latvijas uzņēmumu un arī iedzīvotāju daļai drukā rēķinus, ieliek aploksnē un nosūta. Katru mēnesi izsūtām ap miljonu papīra aplokšņu. Organizējam arī elektronisko rēķinu apmaksu. Esam Somijas uzņēmuma apakšuzņēmums ar 150 darbiniekiem Latvijā.
Tādi uzņēmumi kā Lattelecom, LMT, Latvenergo ir sapratuši, ka izmantot mūs kā ārpakalpojumu ir izdevīgi. Privātais sektors daudz labāk prot skaitīt naudu. Valsts iestādes izvēlas labāk iepirkt tehniku, uzturēt darbiniekus. Piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) bija projekts par personu dokumentu digitalizāciju. To izlēma veikt katrā PMLP nodaļā atsevišķi, organizēja konkursu, nopirka skenerus un, tā kā nekas nav dzirdēts par projekta tālāku virzību, tad domāju, ka tie joprojām stāv un netiek izmantoti. Otrs piemērs ir Valsts ieņēmumu dienests, kas tieši tāpat izvēlējās iepirkt skenerus katrai VID nodaļai. Nezinu, kā sokas tagad, bet modelis nav optimāls – veidot specifiskas nodaļas 36 vietās! Lietuvā VID ir pašiem piederošs centralizēts uzņēmums Druskininkos, kur saplūst visi papīra formāta dokumenti un tie tiek digitalizēti. ASV šādi centri ir divi, mums – 36.

Vislielākā atbildības nasta publiskā iepirkuma procesā gulstas uz pasūtītāja izveidotās iepirkuma komisijas locekļiem. Tie ir cilvēki, kuri visaktīvāk apmeklē seminārus par publisko iepirkumu tematiem, lasa visas Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) sagatavotās vadlīnijas, ieteikumus, skaidrojumus, patstāvīgi studē tiesību aktus, precedentus un jāatzīst, ka liela daļa no viņiem publisko iepirkumu jomā ir domājoši cilvēki, kas sasnieguši ļoti augstu profesionalitātes līmeni.

Tomēr ar zināšanām, pieredzi, spējām un prasmēm ir par maz, lai iepirkuma process, par kuru iepirkuma komisija ir pilnībā atbildīga, noslēgtos sekmīgi, neradot liekas problēmas nevienai no paredzamā līguma slēdzēju pusēm. Līdzās iekšējiem problēmas ietekmējošiem faktoriem (kļūdas, cilvēkresursi, interešu sadursmes u. c.) pastāv arī virkne ārējo faktoru, kurus ne pasūtītājs, ne iepirkuma komisijas locekļi nav spējīgi ietekmēt.

Protams, ka pasūtītāja izveidotās iepirkuma komisijas galvenā problēma ir sūdzības – gan tās, kuras ir pamatotas, gan tās, kuras nav objektīvi pamatotas. Cilvēkiem no malas parasti šķiet, ka galvenie sūdzību cēloņi ir pasūtītāja administrācijas negodīga rīcība vai arī iepirkumu komisijas nekompetence un kļūdas. Tā to parasti mēdz pasniegt publisko iepirkumu tribīnes aktīvākie personāži, bet īstenībā sūdzību cēloņi meklējami vairāk nekā desmit gadu laikā veidotajā publisko iepirkumu sistēmā.

Sen bija laiks novērst tādu sūdzību iesniegšanu, kuras tiek gatavotas ar mērķi atņemt līguma slēgšanas tiesības, vai arī tādas, kuras iesniegtas ar mērķi pievērst sev uzmanību. Pieredzējušie iesniedzēji veikli manipulē ar IUB sagatavotajām Publisko iepirkumu likuma interpretācijām, apzinīgajiem censoņiem sagādājot arvien jaunus nepatīkamus pārsteigumus. Lai IUB iesniegumu komisijas locekļi spētu identificēt šādus gadījumus, nepieciešama ne tikai pieredze iesniegumu izskatīšanā, bet arī laba izpratne par iesaistīto personu rīcības motīviem. To nekādā veidā nesekmē paātrinātā kadru mainība, kas, neraugoties uz salīdzinoši pieklājīgo atalgojumu, desmit gadu laikā jau pārsniegusi 200 procentus.

Uzsākt ko jaunu nekad nav bijis vienkārši, bet izveidot jaunu iepirkumu sistēmu, ņemot vērā to, cik jūtīga ir šī  mūsu saimnieciskās dzīves daļa, varētu būt īpaši sarežģīti. Tāpēc ir interesanti parunāt ar cilvēku, kas bijis iesaistīts šī procesa pašos pirmsākumos. Šoreiz uz sarunu aicinājām Kultūras ministrijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta ieviešanas nodaļas vadītāja vietnieku EDVĪNU PĀRUPU. Viņš ir pieredzējis iepirkumu sistēmas izveidi ne tikai mūsu valstī, bet arī tik eksotiskās zemēs kā Kosova un Kazahstāna.

Kāda ir jūsu pirmā pieredze saistībā ar iepirkumiem?
1997. gada janvārī stājās spēkā likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu, un tā paša gada aprīlī Finanšu ministrijas paspārnē tika izveidots departaments, kas atbildēja par vienotas iepirkumu procedūras izveidi – Valsts un pašvaldību pasūtījumu uzraudzības departaments. Šīs funkcijas FM pārņēma no EM. Es biju šī departamenta pirmais un vienīgais direktors. Tolaik mēs nodarbojāmies ar nepieciešamās normatīvās bāzes veidošanu gan klasiskajā, gan sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu sektorā, Latvijas tiesību aktu pielīdzināšanu ES normatīvajai bāzei, pirmo sūdzību izskatīšanu, vēlāk arī tiesiskās bāzes sagatavošanu jaunajai institūcijai. Tie bija likumi, MK noteikumi, sūdzību izskatīšanas kārtība, nākamās institūcijas struktūra, paredzamā finansējuma aprēķini. Un tā 2002. gada 2. janvārī seši kvalificēti darbinieki sāka strādāt jaunajā IUB. Gribu uzsvērt – strādāt ar pilnu jaudu, nevis mēģināt saprast, kas jādara.

Jūs esat strādājis kā konsultants un palīdzējis citām valstīm izveidot savu iepirkumu sistēmu. Kāda bija šī pieredze?
2005. gada rudenī beidzu strādāt IUB un sāku savu konsultanta karjeru. Pirmā ārvalstu pieredze bija Kosovā nostrādātais pusotrs gads. Tur mēs, vesela projekta grupa, veidojām līdzīgu iepirkumu sistēmu, kāda tikko bija tapusi Latvijā. Saprotams, ka atšķirību bija ne mazums, jo normatīvā bāze katrā valstī tomēr ir citādāka, bet pamatprincipi bija tādi paši. Vēlāk konsultācijas sniedzu Kazahstānas iepirkumu sistēmas izveidei.

Tā bija neatsverama pieredze, jo abas šīs valstis būtiski atšķiras no Ziemeļeiropas gan pēc savas mentalitātes, gan attieksmes. Tas ir pilnīgi kas cits nekā strādāt, piemēram, Vācijā. Kosovā pavadītais laiks bija visai saspringts arī tāpēc, ka vēl tikai 2004. gadā tur norisinājās otrais karš, kad albāņi cīnījās pret serbiem. Pie mums valdīja uzskats, ka viss notika uz kristiešu un musulmaņu nesaskaņu pamata, bet gluži tā vis nebija. Albāņi ir gan kristieši, gan musulmaņi un ticība viņiem nav identitātes jautājums. Nacionāli, vēsturiski un kultūras mantojuma ziņā tik ļoti daudzveidīga un atšķirīga valsts kā Dienvidslāvija varēja pastāvēt tikai ar tās bijušā vadītāja Tito svētību, kas necieta pilnīgi visus nacionālistus.

Kad sākās mūsu projekts, Kosova bija Dienvidslāvijas daļa, vēl nebija atzīta tās neatkarība, tāpēc ES līdzekļus nevarēja piesaistīt. Risinājums tika rasts, izveidojot Rekonstrukcijas un attīstības aģentūru, kas strādāja arī Melnkalnē, Maķedonijā un citās bijušās Dienvidslāvijas daļās. Būtībā tā bija Eiropas delegācijas daļa. Tolaik Kosovai, savstarpēji saskaņot savas darbības, palīdzēja dažādi sponsori – Pasaules Banka, Amerikas līdzekļi, Starptautiskais Valūtas fonds, ES. Bet, kā zināms, kas nāk par velti, to parasti nenovērtē. Arī Kosova nebija izņēmums. Viņiem un ar viņu palīdzību un atbalstu tika izveidota iepirkumu sistēma, taču, tiklīdz konsultanti bija prom no acīm, tā izrādījās, ka paši kosovieši nevēlas uzņemties atbildību. Ja tika uzdoti jautājumi par likumu, atbilde skanēja – te konsultanti atbrauca visu izdarīja, bet mēs neko nezinām.

Un kāda bija Kazahstānas pieredze?
Vispirms jāteic, ka, strādājot postpadomju valstī, ir viena būtiska priekšrocība – valoda. Man bija iespēja bez tulka starpniecības komunicēt ar cilvēkiem. Ar angļu valodu viņiem bija bēdīgi, bet krieviski visi runāja gluži labprāt. Līdz ar to man kā projekta līderim bija vienkāršāk uzzināt ierindas cilvēku viedokli. Viņi ļoti novērtēja mūsu konsultantu darbu. Nāca uz bezmaksas kursiem un labprāt apguva visu jauno. Pavisam cita situācija izveidojās no vadības puses. Viņi konsultantus uzskatīja par zemākiem rangā un nelabprāt uzklausīja to viedokli.

Arī te, lai izprastu vietējo situāciju un saprastu, kā vislabāk paveikt savu misiju, bija jāsaprot, kā vēsturiski veidojās situācija valstī. 90 gadu sākumā, kad sabruka PSRS, te klājās ārkārtīgi grūti. Arī Latvijā tolaik bija ļoti grūti izdzīvot, bet Kazahstānā cilvēki patiesi mira badā. Lai izdzīvotu, kazahi atgriezās pie savām senajām feodālajām tradīcijām – klaniem. Tās ir ģimeniskās attiecības šī vārda plašākajā nozīmē. Ja kāds klanā ir nodrošināts, tad kaut kas atlec arī visiem pārējiem, un badu neviens vairs necieš. Krieviem, ukraiņiem un citiem PSRS bijušajiem pilsoņiem, kuru tolaik te bija visai daudz, klājās vēl smagāk. Daudzi izceļoja. Bet kazahi tā arī palika pie šīm klanu attiecībām. Cilvēkam no malas ir grūti izprast, kā tiek pieņemti lēmumi – to saprot tikai tad, kad izprot klanu intereses. Jebkura jautājuma risināšanas sākums ir saruna ar klana vecāko: ja viņš piekrīt, tad viss notiek, ja ne, tad nekas tā arī nenotiks, lai arī kā pūlētos. Mēs tur izdarījām pāris tīri praktisku lietu, piemēram, apmācījām speciālistus, sagatavojām rokasgrāmatu par iepirkumiem, kas balstās uz Kazahstānas likumiem. Pateicība no viņu puses bija dziļa un patiesa,.

Vai bija arī kas vienojošs abu šo valstu attieksmē pret iepirkumiem?
Abās valstīs ir vietējās iepirkumu sistēmas uzbūve, kas ir salīdzināma ar ES sistēmu. Visas Eiropas valstu iepirkumu sistēmas ir atšķirīgas, taču tās visas ir veidotas uz konkrētas iepirkumu direktīvas pamata. Būtiskākā atšķirība darba ziņā bija tas, ka Kosovā mēs strādājām aģentūras labā, bet Kazahstānā bijām neatkarīgie eksperti. Taču abos gadījumos pamatdoma bija viņu likumus saskaņot ar Eiropas Savienības direktīvām. Darbs nebija no vieglajiem, jo Ziemeļeiropas tautu mentalitāte visai būtiski atšķiras no albāņu un kazahu mentalitātes. Katrs lietas saprot citādāk. Kosovā mēs strādājām ar tobrīd spēkā esošu likumu, kas regulēja iepirkumus, vairākas reizes ierosinot dažādus grozījumus, bet rezultātā tik un tā viņi (atsevišķi cilvēki un parlaments) palika pie sava. Tur situācija bija līdzīga kā pie mums Latvijā 90 gadu vidū, kad es kā FM pārstāvis saņēmu zvanus ar jautājumiem, vai likums „Par valsts un pašvaldību pasūtījumu”, kas jau vairāk nekā pusgadu bija spēkā, attiecas arī uz viņu konkrētajām pašvaldībām. Arī Kosovā bija līdzīgi. Viņuprāt, likumi ir rakstīti kam nekonkrētam un uz viņiem tieši neattiecas.

Ar ko vēl atšķiras likumu uztvere pie mums un citās ES valstīs, salīdzinot ar Kosovu vai Kazahstānu?
Būtiski atšķiras likumu traktēšana. Atšķirībā no Eiropas, kur būtiskākais ir ievērot principus, šajās valstīs tie tiek lasīti gramatiski, nevis pēc būtības. Kaut gan arī Latvijā šāda gramatiskā pieeja ir visai tuva. Vispār šī tēma par likuma burtu un tā būtību ir ļoti aktuāla. Mūsu likumos nav tādas lietas, kāda ir direktīvās – preambula, kas dažkārt ir pat garāka par pašu direktīvu. Preambulā ir skaidrots, kāpēc šāda direktīva ir jāievieš, tās būtība un principi, kas jāpanāk ar konkrētās direktīvas ieviešanu. Pie mums vēl tikai mēģina šos principus fiksēt. Tā skatīšanās tikai uz burtu mums ir padomju gadu mantojums, bet ar laiku mēs no tā, cerams, tiksim vaļā.

Kā jūs vērtējat mūsu elektronisko iepirkumu sistēmu?
No pasūtītāju puses šī sistēma ir ļoti laba, tā ļauj ātri, bez liekām procedūrām iepirkt to, kas nepieciešams. Šāda sistēma ir vajadzīga un ērta, taču man pret to ir divējādas jūtas. Esmu bijis klāt pie tās radīšanas. Tās izveides pamatdoma bija atvieglot dažādu standartizētu sīkumu – datorpiederumu, kancelejas preču un citu līdzīgu preču – iepirkumiem. Diemžēl to izmanto arī lieliem un ļoti lieliem iepirkumiem. Turklāt ir vēl kāda sistēmas problēma, kas dažkārt jau ir novedusi pie skandāliem, – tā ir iespēja spēlēties ar specifikācijām. Taču, neskatoties uz manu neviennozīmīgo attieksmi, ir labi, ka šāda sistēma ir un tā strādā.

Mūsu EIS ir elektroniskais katalogs, taču pasaulē eksistē arī citas elektroniskās iepirkumu sistēmas. Piemēram, iepirkumu platforma, kurā katrs izliek paziņojumu, kas ir nepieciešams un kas ir pieejams, un tālāk platformas dalībnieki mēģina vienoties. Pēc būtības tā ir vieta, kur satikties. Taču šī sistēma neatbilst Iepirkumu likumam, kas nosaka, ka ir jābūt konkursam. Te var būt arī viens piedāvājums, bet pēc likuma ir jābūt vairākiem piedāvājumiem, kas konkurē savā starpā par konkrētu pasūtījumu. Otrs izplatīts iepirkumu sistēmu veids ir katalogi, līdzīgi kā izveidota mūsu elektroniskā iepirkumu sistēma. Tajā tiek piedāvātas preces par konkrētu cenu, ja man tās vajag, es nopērku. Kā trešā iespēja jāmin elektroniskie konkursi un izsoles, kas jau ir pavisam cits līmenis. Šobrīd par līdzīgas iepirkumu sistēmas ieviešanu domā arī Latvijā, taču to vēl negribētos komentēt.

Kā ir ar tiem iepirkumiem, kuru objekts nav prece? Kādas ir pakalpojumu iepirkšanas atšķirības?
Pakalpojumi no iepirkumu skatupunkta ir visai specifiska lieta. Šādā gadījumā ir jākoncentrējas nevis uz gala produktu, bet uz pakalpojuma sniedzēju – cilvēku vai kompāniju. Līdzīga situācija ir ar celtniecību, kad šādā būvniecības konkursā pieci pretendenti iesniedz pieteikumus, būtībā tie ir pieci solījumi, ka viņi tiešām uztaisīs tieši to, ko pasūtītājs vēlas. Nekas vairāk! Vienīgais, pēc kā var spriest, vai viņi tiešām to var vai nevar, ir iepriekšējā pieredze. Un šādos gadījumos iepirkumu speciālistiem ir nepieciešama īpaši laba sagatavotība un profesionāla komanda. Īpaši tas attiecas uz lieliem un ļoti lieliem projektiem. Šobrīd, kad esmu iesaistīts Nacionālās bibliotēkas būvniecībā, varu novērtēt pasūtītāja komandas darbu – projektu vadītāju, inženieru, juristu, iepirkumu speciālistu darbu un to, cik lielā mērā viņu darbs ir savstarpēji saistīts ar pārējo kolēģu darbu. Runājot par godaprātu, ir ļoti grūti nodrošināt neatkarīgu tehnisko uzraudzību būvniecībai, jo Latvija ir maza valsts un daudzas būvniecības nozarē strādājošās firmas ir tādā vai citādā veidā saistītas.

Bet, protams, ir arī gadījumi, kad ir jāpērk tas, kas jāpērk. Nevar rīkot iepirkumu uz Raimonda Paula koncertu, ja ir jārīko maestro koncerts. Tas būtu absurds! Tādiem gadījumiem ir izņēmumi gan likumā, gan direktīvā, kas attiecas uz autortiesībām un ekskluzīvām lietām, ko var darīt tikai viens konkrēts cilvēks vai viena konkrēta kompānija. Tādā situācijā nav ierastās iepirkumu procedūras, un tas nekādā gadījumā nav konkursa jautājums.

Kā jūs vērtējat zemākās cenas sindromu?
Te ir viena būtiska nianse. Būvniecība sākas ar pasūtītāja ieceri un projektu. Un laba rezultāta veiksmes faktors ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kā pasūtītājs savu ieceri noformulē un, otrkārt, cik detalizēti un precīzi ir izstrādāts tehniskais projekts, kas īstenībā ir ļoti liels dokumentācijas apjoms – specifikācijas, rasējumi, darba apraksti, kur līdz sīkumiem ir aprakstīts, kā kurš darbs ir jāveic. Turklāt profesionāli sagatavota specifikācija atvieglo būvnieku izvēli. Ja būvnieks redz visu darbu apjomu, viņš tāmē var uzrādīt adekvātas cenas, un tās dažādiem konkurentiem kļūst līdzīgas. Pie šādiem nosacījumiem zemākā cena ir labākais risinājums. Bet tiklīdz ir neatrunātas tehniskas detaļas un tehnoloģijas, tā parādās vieta fantāzijai, un cenas tiek veidotas nevis pēc reālām būvniecības izmaksām, bet gan pēc darba veicēju apetītes. Te ir vienlīdz liels risks piedāvājumā sastapties ar dempinga vai stipri paaugstinātu pakalpojuma cenu. Visu piedāvājumu amplitūda kļūst milzīga no miljona līdz desmit tūkstošiem.

Savukārt, ja jāveic, piemēram, grāmatu ilustrāciju iepirkums, tad ir ļoti skaidri jādefinē, kas no šīm ilustrācijām tiek gaidīts. Un tad ir jāskatās, kurš to ir spējīgs veikt. Te tiešām nevar izvēlēties, izejot no zemākās cenas principa. Šādā gadījumā vajadzētu izvērtēt, kuram no pretendentiem ir labāks skatījums – labāki ilustrāciju paraugi – un attiecīgi izvēlēties. Un uzvarētājam tad arī maksā to, ko viņš ir prasījis. Tomēr cena tik un tā paliek viens no atlases kritērijiem. Ja pasūtītājs nevar atļauties labāko, tad varbūt tas var atļauties otru labāko.

Vai pašreizējā Publisko iepirkumu likumā ir kas tāds, ko gribētos pamainīt?
Pašreizējā Publisko iepirkuma likuma versijā problēma ir sadaļā par administratīvo atbildību iepirkumu komisijām, kas stājās spēkā ar 1. septembri. Domāju situāciju, kad konkursa procedūras laikā komisija nevar atbildēt uz piegādātāju uzdotajiem jautājumiem, jo šo konkrēto specifikāciju ir sagatavojuši projektu autori. Tātad komisija ir tikai starpnieks šajā saziņas posmā. Sākumā komisija pāradresē jautājumu autoriem, kuriem savukārt arī ir savs laika limits, savi degošie darbi. Ja nav iespējas uzreiz atbildēt vai jautājums prasa papildu izpēti, tad tās piecas likumā paredzētās dienas ir pārāk īss termiņš, un komisija ātri vien kļūst administratīvi sodāma. Plus vēl likumā nav precizēts, ko tieši jāizprot ar atbildes sniegšanu. Šobrīd pasūtītājs var uzrakstīt, ka viņš ir saņēmis jautājumu un kaut kad nākotnē dos savu atbildi. Vai, piemēram, uz trijiem no uzdotajiem jautājumiem atbildes tiek sniegtas, bet uz citiem pieciem (būtiskākajiem!) netiek atbildēts, jo tie ir tik sarežģīti, ka atbildes jāapsver vesels mēnesis. Mēdz būt arī situācijas, kurās šo piecu jautājumu rezultātā ir atklāta kāda kļūda un iepirkumu komisijai ir jāmaina viss nolikums vai specifikācija. Šajā laika posmā viss var gadīties, bet pa to laiku komisijas priekšsēdētājam skaitītājs jau ir ieslēgts – 50, 100, 250 latu.

Pamatdoma ir pareiza – pasūtītājam piegādātājs ir jāinformē savlaicīgi. Nedrīkst pieļaut situāciju, kad jautājums komisijai tiek iesniegts konkursa pirmajās dienās, bet atbilde pienāk dienu pirms tā noslēguma. Tas liedz piegādātājam iespēju kvalitatīvi sagatavoties piedāvājuma iesniegšanai. Taču iemesli, kāpēc atbildes tiek sniegtas ar nokavēšanos, mēdz būt ļoti dažādi un tie ne vienmēr ir ļaunprātīgi. Publisko iepirkumu speciālisti, iepazīstoties ar jaunievedumu Publisko iepirkumu likumā, uzsver, ka lielajos projektos nav iespējams visiem atbildēt piecu dienu laikā. Lielāku un sarežģītāku iepirkumu konkursos vienkārši nebūs iespējams pildīt šīs likuma prasības. Manuprāt, ieviešot šādas prasības bija jāliek pretī kāda civiltiesiskā aizsardzība pret kļūdām. Neviens negribēs uzņemties atbildību par iepirkumu rīkošanu, ja ir tik liels risks tikt sodītam no rīkotāja neatkarīgu apstākļu dēļ. Es ticu IUB labajai gribai un vēlmei sakārtot šo jautājumu, bet vēl būtu nepieciešams kāds mehānisms, lai atšķirtu ļaunprātību no cilvēciskas kļūdas vai objektīviem apstākļiem.

Teksts: Dace Vite