Žurnāls Iepirkumi

Ja pasūtītājs uzskata, ka piedāvājumus nav lietderīgi vērtēt pēc kritērija zemākā cena, saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu piedāvājumus var salīdzināt un novērtēt pēc kritērija saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums (turpmāk – SVP). Vērtējot pēc jebkura no minētajiem kritērijiem, pastāv subjektīvisma faktors, taču tā pakāpi ir iespējams mazināt, laikus nosakot nepārprotamus piedāvājumu vērtēšanas nosacījumus, un, pirmkārt, tas attiecas uz tiesību aktiem, kā arī to interpretācijām.

Par to, kādā veidā tiek noteikts saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, atbildīgs ir pasūtītājs. Finanšu ministrijā 1998. gadā tika izstrādāta instrukcija Par izsoles (konkursa) pretendenta un piedāvājumu atbilstības novērtēšanu, piedāvājumu salīdzināšanu, vērtēšanu un visizdevīgāko piedāvājumu noteikšanu¹, tomēr to nevar uzskatīt par piemērojamu, kopš 1996. gada likuma Par valsts un pašvaldību pasūtījumu vietā stājies likums Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām, kuru 2006. gadā nomainījis vēl viens publiskos iepirkumus regulējošs tiesību akts – Publisko iepirkumu likums.

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma 11. panta pirmā daļa nosaka, ka likumu attiecina uz iepirkuma procedūrām, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir vienāda ar Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām vai lielāka.

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs piemērot šo likumu arī tad, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir zemāka par Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām.
No šī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma (turpmāk arī – SPSIL) pēc būtības izriet, ka personām, kuras ir ieinteresētas iegūt līguma slēgšanas tiesības, SPSIL paredzētās iepirkumu procedūru kontroles un pārskatīšanas procedūras ir pieejamas tikai tad, ja pasūtītāja veiktā iepirkuma līgumcena pārsniedz noteiktās robežvērtības.

Ģeopolitiskā saspīlējuma ietekmē Krievijas noteikto ekonomisko sankciju sekas uz Latvijas ekonomiku var radīt ilgstošu ekonomikas stagnāciju vai recesiju. Sankcijas un embargo nozīmē atkāpšanos no tirgus ekonomikas pamatpostulātiem: brīvas preču kustības un konkurences. Embargo un citu sankciju ietekme, protams, brīvo tirgu nesagrauj.

Krievijas pārtikas tirgū 40% veido imports. Uzliekot embargo ES, ASV, Austrālijas, Kanādas un Norvēģijas produktiem, Krievija vienlaikus soda arī pati sevi. Krievija būs spiesta noteiktajās sankcijās ieviest izņēmumus, un tāda situācija būs ne viena vien. Kopējā summa pārtikas tirgū, kuru skar Krievijas embargo, sastāda deviņus miljardus dolāru. Tos zaudē vieni, un daļēji iegūs citi. Putins jau savlaicīgi ir vienojies ar Latīņameriku un Ķīnu par pārtikas piegādēm, un veikalu plaukti tukši nestāvēs.

Uzņēmējiem jāsadzīvo ar to realitāti, kas radusies lielajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem vingrinoties. Šajā kontekstā jau parādās tēzes, ka 125 miljoni no ES Latvijas ražotājiem nepalīdzēs – mums jāsaprot savs izmērs, sava vieta, nevaram pretendēt uz to, ko sadala lielie spēlētāji. Tāpēc mūsu labklājība ir tikai mūsu pašu rokās, jo rēķināties, ka kāds atnāks un palīdzēs, ir bezcerīgi – to pierāda fakti.

Galvenais jautājums – vai mums ir pietiekami daudz enerģijas, izdomas un uzdrīkstēšanās? Tas ļoti lielā mērā attiecās arī uz iepirkumiem. Kad situācija jau kļuvusi kritiska, tikai tad sākam domāt par savējo protekcionismu, ko izmanto pilnīgi visas valstis – to stāsta paši uzņēmēji, kas mēģinājuši ielauzties ES tirgū. Šie centieni atduras kā pret sienu, izdomātas neskaitāmas metodes, kā tevi – svešo – nelaist iekšā, jo svarīgāk, lai vietējie dzīvotu labāk. Mēs turpretī esam kā atvērta grāmata – lūdzu, nāciet visi pēc kārtas.

Kopš 90. gadiem pasaule ir gājusi globalizācijas ceļu, kas tirdzniecības un iepirkumu ziņā ir izpaudies kā dažādu ierobežojumu atcelšana preču un kapitāla kustībai pasaules tirgos. Lai arī daudzi politiķi un ekonomisti šādu virzību slavēja, globalizācijai netrūkst kritiķu. Šīs kritikas pamatā ir fakts, ka globalizācijas process ir veicinājis tālāku vides degradāciju un nevienlīdzību sabiedrībā.

Lai arī ES pašlaik veic sarunas ar ASV par brīvās tirdzniecības līguma, tā sauktā TTIP (Transatlantic Trade and Investment Partnership) parakstīšanu, kas vēl vairāk atvērs robežas un veicinās globalizāciju pasaulē, pēc notikumiem Ukrainā Eiropa ir uzsākusi tirdzniecības karu ar Krieviju. Tas savukārt nozīmē jaunu noieta tirgu meklēšanu saražotajai produkcijai un/ vai kustību lokalizācijas virzienā.

Kopš asiņainajiem Maidana notikumiem Kijevā būs pagājis jau pusgads, bet tobrīd neviens nevarēja prognozēt, ka šie notikumi ieraus pasauli jaunā globāla mēroga ilgtermiņa politiski ekonomiskā konfliktā, kura vienā pusē pašlaik ir Krievija, bet otrā pusē atrodas Ukraina un tās galvenās atbalstītājas – ASV un ES bloka dalībvalstis. Ukraina pašlaik ir vieta politiskajā spēles laukā, kurā notiek cīņa starp pasaules lielvarām par ietekmes zonām, t. i., viena otrai pretim ir nostājusies Rietumu demokrātija pret Krievijas imperiālisma ideoloģiju.

Šodien redzam, ka konfliktu pasaules mērogā neviens vairs nerisina atklātiem militāriem manevriem, bet to dara ar rafinētām un taktiskām shēmām. Ja rietumu pasaulei šīs shēmas vēl bija kas jauns un neredzēts no Krievijas puses, tad mums šīs Krievijas metodes ir ļoti pazīstamas, atskatoties Latvijas vēstures lappusēs pirms 74 gadiem.

Latvija, būdama gan ES, gan NATO dalībvalsts, vienlīdz kopā ar pārējām ES un NATO kluba dalībvalstīm ir ierauta Ukrainas un Krievijas konfliktā, kas draud izplesties globāla mēroga ekonomiskajā karā. Vai tiešām šis konflikts izvērsīsies vēl dziļāk, un ko mums darīt? Pašreizējais Krievijas vērstais prettrieciens, ieviešot savas ekonomiskās sankcijas pret ASV un ES bloka dalībvalstīm, Latvijas gadījumā vēl ir salīdzinoši viegli pārdzīvojams, lai gan būtiski skāris atsevišķas ekonomikas nozares, kur Krievijas tirgus ieņem būtisku vietu preču eksportā.

Lai arī iespējas ir ierobežotas, pašvaldību loma vietējo ražotāju atbalsta nodrošināšanā un organizēšanā ir ievērojama. Tā, protams, varētu būt lielāka, taču atbalsta mehānismi ir atrodami.

Ekonomiskā situācija Eiropā un pasaulē šobrīd liek uz to paraudzīties īpaši pastiprināti un ir īstais brīdis, lai arī valstiskā līmenī aktīvi domātu par roku atraisīšanu vietējo ražotāju atbalstam publiskajā sektorā, tajā skaitā pašvaldībām.

ES dalībvalstu rīcība šobrīd skaidri parāda, ka ekonomisko sankciju un ierobežota tirgus apstākļos automātiski ieslēdzas protekcionisma politika un nevar lolot ilūzijas par kopēju politiku, kas nozīmētu vismaz daļas dalībvalstu ekonomisko lejupslīdi. Katram, pirmkārt, jārūpējas par sevi, arī Latvijai, savukārt lokālā mērogā – pašvaldībai.

Ja Mirtas tante dzīvotu mūsdienās, vai viņa priecātos par žiguli Jāņu nakts krāsā, ko laimējusi loterijā? Ja nebūtu atsaucīgā kaimiņa Jāzepa, viņai šī mašīna, kas lēti nākusi, radītu izdevumus, ko viņa diez vai varētu atļauties: automašīnas reģistrācija, tiesību iegūšana vai šofera algošana, regulāras tehniskās apskates un nodokļi, mašīnas labošana, benzīns. Būtu tikai prātīgi, ja viņa mašīnu ar steigu pārdotu.

Tieši tāpat, plānojot iepirkumus pašvaldību un valsts iestādēs, svarīgi ir ne tikai apzināt un rēķināties ar produkta cenu iegādes brīdī, bet ņemt vērā arī iegādātā produkta uzstādīšanas, lietošanas, uzturēšanas un utilizēšanas izdevumus. Šīs iegādes un pēciegādes izmaksas dēvē par īpašuma tiesību kopējām izmaksām (ITKI; angliski – Total Cost of Ownership). Tās aplēšot, redzams, cik patiesībā izmaksās šī produkta iegūšana un paturēšana savā īpašumā.

Lai arī ES Tiesa savā praksē¹ jau bija noteikusi, kādi pamatprincipi jāievēro, mainot iepirkuma līgumu, tikai 2012. gada 1. augustā Publisko iepirkumu likumā (likums) stājās spēkā noteikumi par iepirkuma līgumu grozīšanu².

Šis likuma regulējums būtībā ir pārņemts no ES Tiesas judikatūras, un, ņemot vērā uz iepirkumiem attiecināmos pamatprincipus³, tas ir bijis saistošs arī jau pirms attiecīgo Likuma noteikumu spēkā stāšanās. Savukārt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā (SPS likums) nav iekļauti noteikumi par grozījumu izdarīšanu iepirkuma līgumā.

Tomēr Augstākās tiesas Senāts, vērtējot grozījumu izdarīšanu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja slēgtā iepirkuma līgumā, ir atsaucies uz jau pieminēto ES Tiesas praksi⁴. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) par SPS likumu norāda: tā kā likuma 67.¹ pantā ietvertais regulējums izriet no ES Tiesas judikatūras un atbilst piegādātāju vienlīdzīgas attieksmes principam, kas ir paredzēts arī SPS likumā⁵, iepirkuma līguma grozīšanas iespējas ir jāņem vērā, arī veicot iepirkumus atbilstoši SPS likuma regulējumam⁶.
Tātad arī uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju slēgtajiem iepirkuma līgumiem ir attiecināmi līdzvērtīgi noteikumi par līguma grozījumu izdarīšanu.