Kategorijas
Iepirkumi, ES fondi Nozares

Katrs iepirkums kā jauna mācību stunda

Vieni no lielākajiem iepirkumiem sabiedrisko pakalpojumu sektorā ir Latvijas ostās. Liepājas osta, kurā pērn pārkrauts par 53 procentiem vairāk kravas nekā gadu iepriekš, savu straujo attīstību nodrošinājusi, pateicoties vērienīgiem iepirkumiem.
Diemžēl šai ziņā Latvijas pieredze ir gana bēdīga – jo lielākas iepirkumu summas, jo skaļāki ar tiem nereti saistītie skandāli.
Kā organizēt iepirkumus, lai izvairītos no liekas jezgas? Un ko darīt, ja pat nevainojami noorganizēts iepirkums tomēr no tās neglābj?

Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) pārvaldē jau deviņus gadus iepirkumu jautājumus koordinē vecākā ekonomiste Evita Pērkone. Mācījusies Jelgavas Lauksaimniecības universitātē, kur ieguvusi ekonomistes izglītību, pieredzi darbā ar iepirkumiem viņa apguvusi praksē.
Evita atceras, ka šie jautājumi kļuvuši aktuāli pirms gadiem desmit, kad strauji sācis augt iepirkumu apjoms, kam tikusi pievērsta arvien lielāka uzmanība, un parādījušies pirmie ES projekti. Tie kardināli mainījuši attieksmi pret iepirkumiem un prasījuši jaunu pieeju dokumentu sagatavošanā. Tā kā pirms tam, strādājot Liepājas domē, viņai jau nācies sadarboties ar ostu, piedāvāts darbs Liepājas SEZ pārvaldē. „Tas bija pamatīgs izaicinājums, bet es tam piekritu,” tagad atceras Evita.

Ar ko atšķiras iepirkumi ostās

Iepirkumu speciāliste Evita Pērkone ir atbildīga par procedūru un dokumentāciju, bet pašus iepirkumus veic Liepājas SEZ pārvaldes izveidota iepirkumu komisija, kura speciāli tiek veidota katru reizi, nepieciešamības gadījumā piesaistot arī attiecīgās jomas ekspertus. Savukārt tehnisko specifikāciju un darba uzdevumu atkarībā no iepirkuma specifikas gatavo attiecīgie Liepājas SEZ pārvaldes speciālisti, piemēram, Tehniskā daļa, ja iepirkums attiecas uz būvniecību vai remontdarbiem.

„Mans uzdevums ir to visu salikt kopā un novadīt procesu līdz galam,” skaidro Evita Pērkone. Tomēr galvenais, ar ko ostu iepirkumi atšķiras no valsts vai pašvaldības iepirkumiem – tās vadās no cita likuma. „Osta ir Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma subjekts,” skaidro Evita.

Kategorijas
Iespieddarbi un izdevējdarbība Izglītība un zinātne Nozares

Izmaiņas mācību līdzekļu iepirkumos

Par aktualitātēm mācību grāmatu un skolēnu darba burtnīcu iepirkumos 15. martā Latvijas Pašvaldību zālē žurnāls Iepirkumi diskutēja kopā ar septiņiem ekspertiem. Pa vienam pārstāvim bija no Izglītības ministrijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Iepirkumu uzraudzības biroja, biedrības Vecāki par izglītību, Ogres novada domes, Rīgas 28. vidusskolas un mācību grāmatu izdevniecības Zvaigzne ABC.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas katru augustu vecāki stāv rindās pie grāmatnīcām ar skolotāju izsniegtajiem sarakstiem, kuros ir norādītas nepieciešamās darba burtnīcas un arī pa kādai grāmatai nākamajam mācību gadam. Kā būs šogad? Tiesībsargs paziņojis, ka katrai pašvaldībai pašai ir jāsedz izdevumi par skolēnu nodrošināšanu ar mācību grāmatām un darba burtnīcām. Vecākiem likt iegādāties mācību līdzekļus ir bezmaksas izglītības principa pārkāpums!

Izrādās, ka jau 20 gadus Latvijā tiek ignorēta ANO Bērnu tiesību konvencija un Satversmē iekļautais punkts par vienādām tiesībām iegūt bezmaksas pamatizglītību.
Ir atrasts viens grēkāzis, diskusijā klātesošais 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons, kurš, lūk, ir atļāvies likt vecākiem pirkt mācību līdzekļus.

Skolas ir kļuvušas par ķīlniecēm – ar skubu no dažu skolu mājaslapām izņemti obligāti nopērkamo darba burtnīcu saraksti un radīts iespaids, ka valstī tomēr ir bezmaksas izglītība. Kam mēs cenšamies to iestāstīt? Paši sev?

Situācija dažādās pašvaldībās ir atšķirīga. Piemēram, Ventspils skolās bezmaksas izglītība tiek nodrošināta. Darba burtnīcas iepērk pašvaldība, skolās tās tiek kopētas un izmantotas skolēnu apmācībai. Tomēr lielākajā vairumā pašvaldību, to skaitā arī Rīgā, vecāki paši iegādājas darba burtnīcas un samērā dārgās angļu valodas grāmatas. Citas grāmatas tiek izsniegtas skolu bibliotēkās bez maksas.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI

IZM Izglītības departamenta vecākais eksperts Ēriks Sīka:
– Šobrīd Izglītības likuma grozījumi ir sagatavoti projekta veidā, drīzumā tie nonāks Saeimā. No deputātiem atkarīgs, vai jaunie noteikumi stāsies spēkā šogad vai nākamgad. Lielas grūtības, kā zināms, sagādā valsts fiskālā disciplīna.

IUB Metodoloģijas departamenta direktores vietniece Arita Ūdre:
– Varbūt var runāt ar VRAA, kas veido EIS, lai tā piedāvā īpašu mācību grāmatu katalogu? Tas atvieglotu konkrētu mācību grāmatu iepirkumu.

Ogres novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Pūķe:
– Izglītības sistēma nevarēs normāli funkcionēt, ja to centralizēs. Skolotāju iespējas, variācijas, kvalitāte, uzskati ir tik atšķirīgi!

Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons:
– Pateicoties manai rūgtajai pieredzei un Tiesībsarga aktivitātēm, cerams, ka valsts beidzot tiks skaidrībā, kas ir valsts pienākums, kas jādara pašvaldībām un kas – vecākiem.

Pašvaldību savienības Iepirkumu speciāliste Daina Dzilna:
– Ja līgumsumma būs virs 70 000 latu, jārīko iepirkumu procedūra un jāskatās, kā sagrupēt šos mācību līdzekļus. Jūs varat tos iepirkt kaut piecas reizes, bet tā būs atklāta konkursa procedūra.

Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka:
– Vēl lielāka iepirkumu centralizācija par skolas līmeni nebūtu vēlama, jo bieži vien mācību grāmatu autori ir paši skolotāji, un būtu dīvaini, ja vēstures grāmatas autors mācītu vēsturi no cita autora grāmatas.

Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska:
– Valsts zina, cik lielā apjomā tā var atļauties finansēt vienu skolēnu, pašvaldība arī to zina. Tikai vecākiem neviens nejautā, cik lielu summu viņi var samaksāt.

– Šobrīd tiek veikti grozījumi Izglītības likumā un saskaņā ar tiem izdoti jauni noteikumi par kārtību, kādā valsts un pašvaldības organizē un finansē mācību līdzekļu iegādi. Kas tajos būs jauns, kādas pārmaiņas gaidāmas un kad tie varētu stāties spēkā?

Ēriks  Sīka: – Jā, mēs Izglītības ministrijā uzskatījām, ka ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, lai precīzāk definētu, kas īsti tiek uzskatīts par mācību līdzekļiem, lai precizētu finansiālo atbildību, kas attiecas uz valsti, pašvaldībām un vecākiem. Pašvaldības visu laiku ir bijušas atbildīgas par izglītības procesa nodrošināšanu savās mācību iestādēs. Grozījumi likumā netiek veikti, lai noteiktu konkrētas summas, termiņus, grāmatu atjaunošanas regularitāti utt.
Šobrīd Izglītības likuma grozījumi ir sagatavoti projekta veidā, drīzumā tie nonāks Saeimā. No deputātiem atkarīgs, vai jaunie noteikumi stāsies spēkā šogad vai nākamgad. Lielas grūtības, kā zināms, sagādā valsts fiskālā disciplīna.

Vita Pūķe: – Vai ministrija ir padomājusi par to, ko izglītībā prasīs eiro ieviešana? Mainīsies mācību līdzekļi, vairs nevarēsim komerczinībās, ekonomikā vai matemātikas teksta uzdevumos skaitīt latus, tā būs pagātne.

Ēriks Sīka: – Konkrēti par eiro ieviešanu neesam sprieduši, bet tas, ka jāpalielina finansējums mācību līdzekļu iegādei, visiem ir skaidrs.

Vita Pūķe: – Mēs patiešām esam satraukušies, jo problēmas ar mācību līdzekļu iegādi ir lielas. Šim mērķim esošā budžeta ietvaros mums papildus jāatrod 250 000 latu, kas ir praktiski neiespējami. Godīgi sakot, arī nākamgad, kad budžetā tiks samazināta ienākumu nodokļa sadaļa, es neredzu iespējas atrast šādu summu. Protams, mēs atbalstīsim savas skolas, cik vien būs mūsu spēkos, – arī šobrīd papildus valsts niecīgajam finansējumam mēs plānojam piecus latus uz skolēnu mācību grāmatām un burtnīcām, bet tas joprojām ir nepietiekami.

Kategorijas
Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas Nozares Uzņēmējdarbība

Kādos gadījumos izvēlēties ārpakalpojumu?

Ikvienam uzņēmumam ir savs pamata biznesa virziens, kas nes ieņēmumus, un ir vadības prioritāte. Pārējās funkcijas, kas nepieciešamas uzņēmuma veiksmīgai darbībai, bet nav tiešā veidā saistītas ar biznesa kodolu, piemēram, grāmatvedības vai dokumentu aprites organizēšana, personāla atlase, datubāzu uzturēšana un citas funkcijas, ir iespējams īstenot divos veidos.

Klasiskais risinājums ir organizēt šīs funkcijas uzņēmuma iekšienē – pieņemot darbā un apmācot darbiniekus, iegādājoties nepieciešamās sistēmas un tehnoloģijas. Atkarībā no uzņēmuma specifikas, konkrētās biznesa nozares un pieejamiem resursiem, tas var būt labākais iespējamais risinājums.

Tomēr bieži vien uzņēmumi izvēlas vienu vai vairākas no šīm funkcijām nodot trešajai pusei, šajā gadījumā – ārpakalpojuma sniedzējam. Ārpakalpojumi nav jauna prakse, bet to izmantošanas popularitāte biznesa vidē ir strauji pieaugusi tieši pēdējā desmitgadē. Lielākā daļa uzņēmumu šobrīd izmanto vismaz vienu ārpakalpojuma sniedzēju; visbiežāk tas ir IT atbalsta, telpu uzkopšanas vai grāmatvedības jomā. Tomēr kopumā ārpakalpojumi paver plašas iespējas, un ārpakalpojumi tiek piedāvāti ļoti daudzās nozarēs: sākot ar finanšu vadību, datubāzu un IT risinājumiem, dokumentu aprites sistēmām, grāmatvedības pakalpojumiem, rēķinu apstrādi un digitalizāciju, rēķinu druku un sūtīšanu, līdz mārketinga, sabiedrisko attiecību, personāla atlases, vadības konsultāciju pakalpojumiem un palīdzību apkopes, apsardzes un biroja darba organizēšanā.

Mūsu pieredze uzņēmumā AS Itella Information liecina, ka bieži pieļauta kļūda, ko pieļauj uzņēmumi, ir uzreiz darīt visu pašiem, neizvērtējot, vai ir iespējami citi varianti. Šādos gadījumos uzņēmums parasti sāk ar tehnoloģiju iegādi – printeru, skeneru, dažādu datortehniku iegādi, līdz pat buldozeriem un ekskavatoriem, sākotnēji pat neapsverot ārpakalpojuma iepirkšanas opciju. Ir virkne piemēru, it sevišķi valsts iestāžu un organizāciju iepirkumos, kad tiek iegādāti lieli specifiskas biroja tehnikas apjomi, kas pēc tam gadiem stāv noliktavās un netiek izmantoti.

Kategorijas
Nozares Pārtika un dzērieni Uzņēmējdarbība

Pārtikas iepirkumi jeb Kā ieslēgt zaļo gaismu savējiem

Pārtikas vairumtirdzniecības kompānijas Futurus Food komercdirektors ĒRIKS JANSONS jau vairāk nekā desmit gadus piedalās valsts un pašvaldības iestāžu organizētajos pārtikas iepirkuma konkursos. Tos rīko, lai nodrošinātu ēdināšanu skolās, bērnudārzos, pansionātos un citās iestādēs.
It kā vienkārša, pašsaprotama lieta. Arī iepirkumu summas nav pārāk lielas. Tomēr izrādās – tieši ar pārtikas iepirkumiem saistīts bezgala daudz dīvainību, un tās iegāde ir viena no grūtāk kontrolējamām iepirkuma procedūrām. Tas savukārt paver iespēju aizmuguriskiem darījumiem un konkursā ļauj ieslēgt zaļo gaismu savējiem.

No putraimu fasēšanas līdz iepirkumiem

SIA Futurus Food darbība sākās ar putraimu fasēšanu un apmēram 10 darbiniekiem. Ēriks Jansons, kurš šajā vairumtirdzniecības kompānijā nonācis 2001. gadā, atceras, ka toreiz gada apgrozījums bijis kādi 50–60 tūkstoši latu. Tomēr pakāpeniski uzņēmuma darbība paplašinājusies. Nesen tas pievērsies eksportam, atvēris savu krekeru un cepumu ražotni, tāpēc pašlaik mazumtirgotājiem spēj piedāvāt jau ap 800 dažādu nosaukumu pārtikas preces, bet apgrozījums šajā laikā pieaudzis līdz astoņiem miljoniem latu gadā.
Līdzīgi attīstījusies situācija ar iepirkumiem. Sākumā uzņēmums bijis vienīgais, kas ar tiem nodarbojies.

„Tolaik bija cita sistēma. Informācija par mazajiem, lokālajiem iepirkumiem tika publicēta attiecīgajās mājaslapās, bet mums nebija tik daudz resursu, lai tās visas pārbaudītu. Pirmos četrus gadus orientējāmies tikai uz tiem, par kuriem ziņas bija atrodams Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā – tātad strādājām vienīgi ar lielajiem iepirkumiem,” atceras Ēriks Jansons. Tagad viņam esot divi asistenti, kas ļauj vidēji gadā katru darbdienu piedalīties pat vairāk nekā vienā iepirkumā, un pērn to skaits bijis 260.

Vienlaikus gan jāsaprot, ka runa nav par celtniecības pakalpojumiem vai elektroenerģijas piegādi, bet gan – par pārtikas iepirkumu. „Tās ir pavisam citas summas – 70 000–100 000 latu gadā pārtikai jau ir ļoti liels iepirkums,” skaidro komercdirektors. „Bet pēdējā laikā mēs piedalāmies arī konkursos ar kopējo summu 1000 lati gadā. Futurus Food priekšrocība ir tāda, ka, strādājot ar lielveikaliem, mūsu mašīnas piegādā produktus visā Latvijā, tad kāpēc gan šo iespēju neizmantot arī mazākiem pasūtītājiem! Parēķinu, kāds ir autotransporta noslogojums, attālums un rezultātā tie ir papildus kādi 100 lati mēnesī.”

Kategorijas
Finanšu un apdrošināšanas darbības Nozares

Šie dīvainie noguldījumu pakalpojuma iepirkumi

Organizējot ikdienas iepirkuma procedūru, var veiksmīgi realizēt mērķus – nodrošināt iepirkuma pārskatāmību, vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pretendentiem un veicināt piegādātāju brīvu konkurenci. Tomēr pastāv saimnieciskās darbības joma, kurā, veicot iepirkumus, pasūtītājam jābūt īpaši radošam un varošam, lai noslēgtu iepirkuma līgumu atbilstoši likuma prasībām.

Saskaņā ar Eiropas Savienības iepirkumu regulējošiem normatīvajiem aktiem un tiem pakārtoto Publisko iepirkumu likumu finanšu pakalpojumi (iepirkuma nomenklatūras (CPV) 6. kategorija) ir pakalpojumu līgumu veidi, kuru noslēgšanai ir jāpiemēro atbilstošas procedūras. Savukārt viena no sarežģītākajām finanšu pakalpojumu iepirkuma procedūrām ir noguldījumu pakalpojuma iepirkums (CPV kods 66112000-8). To nosaka iepirkuma procedūras īpatnības, no kurām būtiskākās minētas šajā rakstā.

Paredzamās līgumcenas noteikšana

Paredzamās līgumcenas noteikšana ir pamats atbilstošas iepirkuma procedūras izvēlei. Publisko iepirkumu likuma 9. panta 2. daļa nosaka, ka paredzamo līgumcenu noteic kā pasūtītāja plānoto kopējo samaksu par līguma izpildi.
Tomēr, slēdzot noguldījuma līgumu, pasūtītājam nav izdevumu, bet, tieši otrādi, – noguldījuma līguma noslēgšanas mērķis ir kapitāla pieaugums jeb peļņas procents.
Likumdevējs nosaka, ka banku un citu finanšu pakalpojumu paredzamā līgumcena ir maksa par pakalpojumiem, komisijas maksas, maksājamo procentu un citu atlīdzības veidu kopējā summa.

Tādējādi, lai noteiktu noguldījumu pakalpojuma iepirkuma procedūru, ir jāņem vērā iespējamais labums jeb peļņas procents, ko gūst pasūtītājs, un nav jāņem vērā noguldījuma summa.
Līdz ar to var gadīties, ka pasūtītājs plāno noslēgt līgumu, piemēram, par vienu miljonu latu, taču, ņemot vērā aktuālās noguldījuma procentu likmes tirgū, par līguma noslēgšanu būtu jārīko t. s. mazais iepirkums, jeb iepirkuma procedūra saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8.¹pantu.

Kategorijas
Nozares Pārtika un dzērieni

Ko īstenībā ēd mūsu bērni

Skatoties uz 2013. gada IUB pārtikas produktu iepirkumos izsludinātajiem konkursiem un salīdzinot to nolikumus ar 2010. gada tehniskām specifikācijām, produktu apjomos ir redzama MK noteikumu ietekme – pamazām tiek izvēlēti veselīgāki produkti. Tomēr valsts mērogā kopumā vajadzētu paskatīties, kas notiek skolas ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju segmentā, kā pašvaldībās notiek iepirkuma pakalpojuma izpilde un kādus produktus iepērk pakalpojuma sniegšanas normatīvos reglamentētās iestādes.

Sākums stāstam par pavārīti

Bērni uz bērnudārziem nāk no dažādām ģimenēm ar dažādu ēšanas kultūru, savu nelielo pieredzi, alerģijām un uztura paradumiem. Tas ir redzams kopgaldā domu pilnajās bērnu sejās – vai es to vispār ēdu, vai man tas garšos, vai tā krāsa un smarža ir uzticama, lai es to bāztu mutē? Un te sākas patiesais stāsts par pavārīti vai saimnieci, kas gatavo maltītes kopgaldam. Vai viņas savā ikdienas darbā ir zinošas un prasmīgas, veidojot daudzveidīgu ēdienu piedāvājumu; vai izmanto nedēļas komplekta principu un rullē uz priekšu ar sešiem atstrādātiem un pārbaudītiem komplektiem; vai ņem vērā sezonu un pielāgojas rudens ēdienkartei un ziemai; vai izvēlas lētākos produktus, lai nodrošinātu paēdušo vēderu principu ar domu, ka gan jau mājās vecāki parūpēsies par ēdiena daudzveidību un atbilstību sezonai?! Makaroni, rīsi, griķi cauru gadu un dārzeņu sautējumam pievienots ķirbītis vai kālis – tā jau ir augstākā pilotāža! Protams, ir daudz dzirdēts par to, ka bērni to neēd, bet sākumā veselīgu uztura ieradumus veido ģimene, vēlākajā posmā – pirmsskolas iestādes un skolas ēdināšanas kopgaldi. Mūsu bērnu ēdināšana vairāku gadu garumā tiek uzticēta ēdināšanas uzņēmumiem. Kā viņi šo uzticību attaisno?

Upenes apelsīnu vietā

Kategorijas
Iepirkumu ABC Nozares

Komersantu iespējas publiskajā iepirkumā

Šoreiz aplūkosim, kāda ir komersanta loma iepirkumos. Nodarbībā paskaidrošu par publisko iepirkumu normatīvajos aktos izmantotajiem terminiem attiecībā uz komersantu un norādīšu, kā mazāki vai ar šaurāku specializāciju esošie komersanti var veidot apvienības, tādā veidā radot sev plašākas iespējas dalībai publiskajos iepirkumos. Sniegšu arī ieskatu, kādas ir komersantu tiesības iepirkuma procesa laikā.

Normatīvajos aktos publisko iepirkumu jomā ir minēti trīs dažādi termini, ar kuriem apzīmēts komersants dažādu iepirkuma metožu atšķirīgos posmos:

  • kandidāts – piegādātājs, kurš iesniedzis pieteikumu dalībai slēgta konkursa (PIL 62. panta) 1. posmā;
  • pretendents – piegādātājs, kurš ir iesniedzis piedāvājumu. Šāds termins tiek minēts Publisko iepirkumu likuma (arī SPSIL un MK not. 65) pantos, kur tiek atrunāta mazā iepirkuma norises kārtība saskaņā ar Publisko iepirkuma likuma 8.1 pantu, B daļas pakalpojuma iepirkumā, atklātajā konkursā un slēgtā konkursa/sarunu procedūras (PIL 62. panta) 2. posmā);
  • piegādātājs – fiziskā vai juridiskā persona, vai šādu personu apvienība jebkurā to kombinācijā, kas attiecīgi piedāvā tirgū veikt būvdarbus, piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus.

Slēgtā konkursā un sarunu procedūrā saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 62. pantu iepirkuma procedūrai ir divi posmi (sk.1. tabulu):

  • 1. posms
    Šajā posmā jebkurš piegādātājs, iesniedzot pieteikumu (kopā ar kvalifikācijas dokumentiem, kas ir pieprasīti kandidātu atlases nolikumā), kļūst par kandidātu.
  • 2. posms
    Šajā posmā kvalificējušies kandidāti, iesniedzot piedāvājumu (atbilstoši uzaicinājumā izvirzītajām prasībām iepirkuma priekšmetam un vērtēšanas kritērijam), kurā ir tikai tehniskais un finanšu piedāvājums, kļūst par pretendentiem.

1.tabula
Likuma termins attiecībā uz komersantu

Iepirkuma metode Kas un ko iesniedz Līguma izpildītājs
Atklāts konkurss/
mazais iepirkums/
B daļas pakalpojuma iepirkums
Piedāvājumu iesniedz pretendents Piegādātājs
Slēgts konkurss/sarunu procedūra 1. posms – pieteikumu iesniedz kandidāts 2. posms – piedāvājumu
iesniedz pretendents
Piegādātājs
Kategorijas
Nozares Statistika

IUB statistika par 2013.gada janvāri

Šoreiz žurnālam Iepirkumi sniedzam IUB Informācijas departamenta apkopoto statistiku par janvāra mēnesi, bet turpmāk šāda veida statistiku – apkopojumu 7 tabuliņās – sniegsim reizi ceturksnī.

1.tabulā jāņem vērā, ka vienam iepirkumam var būt pat 100 daļas, kā tas mēdz būt medicīnas preču iepirkumos, turklāt viens un tas pats pretendents var pieteikties uz vienu, vairākām vai visām daļām, atkarībā no tā, kā pasūtītājs ir noteicis iepirkuma dokumentos. Attiecīgi tabulā redzamie rādītāji neliecina par konkrēto uzņēmumu biežāku piedalīšanos iepirkumos, bet var norādīt arī uz viena uzņēmuma piedalīšanos vairākās iepirkuma daļās. Piemēram, 1.tabulā SIA Arbor Medical Korporācija atrodas pirmajā vietā, taču no šiem datiem vien nevar apgalvot, ka minētais uzņēmums ir piedalījies visvairāk iepirkumos vai ka medicīnas preču iepirkumi būtu visbiežāk izplatītie. Ja vadās no CPV koda, tad visbiežāk tiek veikti pārtikas, būvdarbu, kurināmās koksnes un degvielas iepirkumi, kā tas redzams 3.tabulā.

Salīdzinot 4.tabulu, kas attiecas uz pasūtītāju (galvenokārt publiskām personām, piemēram, valsts vai pašvaldību iestādēm), un 5.tabulu, kas attiecas uz finansējuma saņēmējiem (privātpersonām, t.i., uzņēmumiem un fiziskām personām, kas saņem ES fondu finansējumu), redzams, ka publiskas personas iepirkumus veikušas biežāk nekā privātpersonas, kā arī par lielāku kopējo līgumcenu.

Tabula 1

Kategorijas
Nozares Transports

Kā ar iepirkumiem sakārtot auto nozari

Pirms gada Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācijas vadītājs Andris Kulbergs ziņoja, ka Latvijas tirgū 90% autoservisu nemaksā nodokļus. Salīdzinot ar Igauniju, tur auto nozarē ēnu ekonomikas īpatsvars ir mazāks par 10%. Šobrīd situācija nav īpaši mainījusies. Rodas jautājums – kā autoservisi, kas nav godīgi pret valsti, var veiksmīgi piedalīties valsts iestāžu iepirkumos? Izrādās, ka var. Auto Asociācijas projektu vadītāja ZANE RONE teic, ka valsts iestāžu iepirkumu nolikumi ar dzīšanos pēc zemākās cenas pat veicina autoservisu palikšanu ēnu ekonomikas zonā. Rakstā Zane Rone pauž Auto Asociācijas viedokli par auto nozares iepirkumiem.

Ekspertus pieaicināt izvairās
Autotirgū valda pretmeti  laba kvalitāte un konkurētspējīgs piedāvājums pret zemu kvalitāti un ēnu ekonomiku. Mēs ar virsbūvju servisu sertificēšanu cenšamies pateikt gan valsts iestādēm, gan patērētājiem, ka Latvijā ir uzņēmumi, kas atbilst kvalitātes standartiem, un, veicot iepirkumu remotpakalpojumu jomā, ikvienam ir iespēja izvērtēt, kam uzticēties. Auto Asociācija seko līdzi katram savas nozares izsludinātajam iepirkumam IUB mājaslapā un katru izvērtē.

Kategorijas
Iepirkumu ABC Nozares

Iepirkumu plānošana

Iepriekšējā numurā tika aplūkoti būtiskākie normatīvie akti, kas jāpiemēro iestādēm, veicot iepirkumus, un pie kādiem līgumcenu sliekšņiem jāpiemēro normatīvajos aktos minētās iepirkuma metodes. Šajā numurā aplūkosim iepirkumu plānošanas nosacījumus ‑ ar ko sākas iepirkums, vai iepirkums jāplāno, kā to darīt pareizi, kādi priekšnoteikumi jāievēro un ko pircējs iegūst, plānojot iepirkumu.

Kas iestādē nosaka, kad jāveic iepirkums?
Atbilstoši normatīvo aktu prasībām iepirkumu veic, sasniedzot iepirkuma metožu piemērošanai noteiktos līgumcenu sliekšņus.
Neviens normatīvais akts nenosaka, kad un kā plānojams iepirkums un kas ierosina iepirkuma uzsākšanu. Atbildes uz minētajiem jautājumiem var sniegt dokuments, kura nepieciešamību nosaka iestādes vadītājs, proti, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72.panta pirmā daļa paredz, ka Ministru kabinets, Ministru kabineta loceklis, atvasinātas publiskas personas orgāns vai iestādes vadītājs izdod iekšējos normatīvos aktus uz normatīvā akta pamata vai pats pēc savas iniciatīvas savas kompetences jautājumos.