Intervija ar biedrības “Auto asociācija” dibinātāja AS “Wess” izpilddirektoru ALEKSEJU RADIONOVU
“Publiskais iepirkums Latvijā ir pārvērsts par lielu farsu… Notiek manipulācijas ar iepirkuma konkursa nosacījumiem, šie konkursi ir iespējami tendenciozi, ieinteresēti, neprofesionāli. Tirgus dalībnieki cenšas manipulēt ar mērķi kvalificēties iepirkuma konkursam. Katrs nosacījums ir manipulējams, tāpēc pasūtītājs nereti produktu vai pakalpojumu pērk no manipulēta piedāvājuma,” šādu biedrības “Auto asociācija” viceprezidenta Ingus Rūtiņa komentāru “Iepirkumi” publicēja pirms vairākiem gadiem. Vai un kas mainījies šajā laikā? Par to viens no biedrības “Auto asociācija “ dibinātājiem, AS “WESS” izpilddirektors Aleksejs Radionovs.
– Kādas izmaiņas skārušas auto tirgotājus pēc 1. marta, kad spēkā stājās jaunais Publisko iepirkumu likums?
A. Radionovs: – Mūsu industrijā nekādas lielas izmaiņas nav notikušas. Izvērtēšanas kritēriji mums ir divi: zemākā cena un saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. Mēs atbalstām pieeju, ka ir jāvērtē piedāvājums ar viszemāko cenu, bet ar nosacījumu, ka tajā būs iekļauti maksimāli visi konkrētajam pasūtītājam svarīgie parametri. Praktiski visus elementus var aprēķināt naudas izteiksmē, piemēram, pagarinātā garantija ir ekstra, ko gandrīz visi auto pārdēvēji nopērk vai nu no ražotāja, vai no apdrošināšanas kompānijas. Šādu elementu un iepirkuma priekšmeta kopsumma veido pretendenta cenas piedāvājumu.
– Jautājums tātad ir par pasūtītāju kompetenci.
– Kopumā kompāniju kompetenču līmeni Latvijā vērtējam samērā augstu. Tomēr aizvien redzam, ka iepirkumu dokumentācijas sagatavošanas kvalitāte ir atkarīga no uzņēmuma lieluma. Jo lielāka ir kompānija, jo labāk ir sagatavoti dokumenti, nolikuma un iepirkuma prasības. Publiskajos iepirkumos lielo uzņēmumu profesionalitāte ir diezgan augsta – visbiežāk lielajiem uzņēmumiem ir konkrēts darbinieks vai pat vesela nodaļa, kas ar to nodarbojas, līdz ar to viņiem arī vērtēšanas kritēriji un punktu sistēma ir vairāk pārdomāta. Par iepirkumu atbildīgie darbinieki apmeklē autosalonus, pēta tirgus situāciju, piegādes termiņus (nevis vienam ražotājam, bet vispār industrijā), garantijas nosacījumus u. c. No tā veidojas priekšstats par to, kā dzīvo un ko var sagaidīt no konkrēta pārdevēja un ko piedāvā tirgus kopumā. Privātie uzņēmumi ļoti reti rīko plašākus iepirkumus vai konkursus, šajā segmentā jau prasa konkrētas cenas piedāvājumu – kāds būs ikmēneša maksājums.
Lielajos valsts uzņēmumos, visticamāk, labāk pārzina industrijas specifiku un iepirkuma nolikumā vairs neiekļauj nevienam ražotājam neizpildāmas prasības. Savukārt, ja konkursu rīko mazie pasūtītāji, piemēram, pašvaldība, tad var būt dažādi. “Copy-paste” principu neviens nav aizliedzis. Visbiežāk saskaramies ar to, ka tiek pārveidots kaimiņu pašvaldības nolikums un pielāgots attiecīgās pašvaldības vai mazā uzņēmuma vajadzībām vai pat paņemts pirms pieciem gadiem izmantots nolikums, kura prasības vairs nav ne aktuālas, ne izpildāmas, jo nozare attīstās un tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, inovācijas. Turklāt šādos mazos iepirkumos visbiežāk neviens neskatās, vai tas ekonomiski attaisnojas. Šādi notiek tādēļ, ka nepietiek cilvēkresursu šī jautājuma gatavošanai.
Problēma ir, ka joprojām atsevišķos iepirkumos, tostarp valsts un pašvaldību iepirkumos, nav vērts piedalīties, jo tajos prasa konkrētā ražotāja konkrētu modeli. Šādu iepirkumu gan kļūst aizvien mazāk, tas ir vērtējams pozitīvi, taču šāda tendence aizvien saglabājas. Agrāk bija pat tādi gadījumi, ka iepirkumā bija konkrēta tehniskā specifikācija, kur minēta konkrēta ražotāja specifiski nosaukumi dzinējam vai transmisijām, kas varētu būt tikai šim ražotājam.
– Jaunais PIL izvirza prasību par saimniecisko izdevīgumu, tātad par izmaksām visā automašīnas dzīves ciklā. Cik gatavi, jūsuprāt, tam ir pasūtītāji un piegādātāji?
– Daļai iepirkumu šis kritērijs jau parādās kā viens no vērtējamajiem nosacījumiem, un tas ir pozitīvi. Domāju, ka arī valsts sektoram pēc kāda laika ir jānonāk situācijā, kurā šobrīd ir privātais sektors. Proti, uzņēmēji izvēlas ekonomiski pamatotu un saimnieciski izdevīgu risinājumu. Viņiem varbūt nav svarīgi, kāds transportlīdzeklis, bet tas, cik maksā pārvietošanās funkcija, – tas ir tā saucamais “total cost of ownership” (TCO). Proti, cik lielas ir kopējās ar mašīnas ekspluatāciju saistītās izmaksas. Pēc būtības – cik maksā pilna servisa piedāvājums. Uzskatu, ka iepirkuma konkursā ir jāsalīdzina tieši šis rādītājs. Būtu jābūt tā – pasūtītājs pasaka, ka viņam vajag automašīnu, paredzamais nobraukums trijos vai piecos gados ir X km; ja ir remontdarbi, tad piegādātājam jānodrošina tajā laikā maiņas mašīna u. tml. Un, ņemot vērā šīs prasības, katrs pretendents var sagatavot savu piedāvājumu. Tā pasūtītājs redz ikmēneša maksājuma summu.
– Biedrība “Auto asociācija” ilgu laiku saņēma atzinīgus vārdus par izveidotajām vadlīnijām publiskajiem iepirkumiem. Vai tās izmanto?
– Vadlīnijas bija, bet vai tās izmanto? Pozitīvi vērtēju, ka atsevišķi pasūtītāji ik pa laikam tomēr vēršas “Auto asociācijā” ar jautājumiem, kā labāk izveidot iepirkumu jau laikus. Mēs arī saņemam zvanus no pašvaldībām, kuru darbinieki interesējas par piegādes termiņiem, par garantijas nosacījumiem un par svarīgo, veidojot iepirkuma dokumentāciju. Mēs saprotam, ka, visticamāk, aptaujā ne tikai mūs, bet arī citus tirgus dalībniekus, lai sagatavotu konkurenci neierobežojošu iepirkumu, kas būtu pareizs risinājums. Iespējams, vadlīnijas ir ņemtas vērā, taču es vairāk sliecos uz to, ka atsevišķās organizācijās pie iepirkuma sagatavošanas vienkārši tiek vairāk piestrādāts nekā citās.
– Cik no sludinātajiem publisko iepirkumu konkursiem varam uzskatīt par godīgiem, par tādiem, kas nav veidoti jau iepriekš zināmam uzvarētājam?
– Astoņdesmit procentos gadījumu varam tos uzskatīt par godīgiem.
– Kas pasūtītājam ir vissvarīgākais? Par ko piešķir visvairāk punktu?
– Punktu dalījums var būt atšķirīgs katrā konkursā. Konkursa rīkotājs nosaka, kāds varētu būt konkrētā parametra īpatsvars – 5%, 10% vai 15%. Tajā pašā laikā ir ļoti liela iespēja, ka ar punktiem var vienkārši modelēt situāciju vai jau plānot konkrētu rezultātu. Parasti visvairāk punktu piešķir automašīnas cenai. Mēs atbalstītu kārtību, ja pat 100% punktu būtu par cenas piedāvājumu. Vienlaikus cenā ir jāiekļauj visi pasūtītājam svarīgie nosacījumi. Patlaban var redzēt arī tādus iepirkumus, kur mašīnas cena – nevis visas ekspluatācijas izmaksas – ir vienīgais vērtēšanas kritērijs. Komercvidē šāda pieeja ir vērojama aizvien mazāk. Uzņēmēji prasa, cik viņiem automašīnas lietošana maksās kopā. Un mums šo rādītāju veido vairāki komponenti, tostarp arī atlaide no ražotāja cenas. Vērtējam, cik maksās mašīnas pārdošana pēc konkrēta lietošanas perioda, cik izmaksās serviss un ne tikai reglamentētas tehniskās apkopes, bet arī standarta darbi. Jo jebkurai mašīnai līdz 100 000 km nobraukumam būs jānomaina atsevišķi ritošās daļas elementi, piemēram, bremžu sistēma, bremžu kluči, bremžu diski, iespējams – amortizatori u. c. Un šādas pozīcijas jau var salīdzināt konkrētiem ražotājiem. No tā veidojas noteikti fiksētie izdevumi par konkrētas mašīnas izmantošanu.
Patlaban publiskajos iepirkumos dominē ar benzīnu un dīzeļdegvielu darbināmās mašīnas. Pagaidām pasūtītāji aktīvi nemeklē alternatīvas, tomēr esam novērojuši, ka attieksme diezgan ātri mainās. Viss, ko cilvēki iegādājas sev privāti, pēc tam tiek integrēts arī valsts iepirkumos. Jo privāti cilvēki izvēlas tās automašīnas, kas atbilst gan viņu vajadzībām, gan statusam, gan kopējām pasaules tendencēm – piemēram, pircēji arvien biežāk vērtē auto ekspluatācijas ietekmi uz apkārtējo vidi u. c. rādītājus. Starp citu, arī likumdošana attīstās šajā virzienā – Latvijā no šī gada ir zemāka nodokļu likme auto ar mazākiem CO2 izmešiem. Līdz ar to pēdējo gadu laikā Latvijā strauji pieaug hibrīdautomobiļu pārdošanas apjomi. “WESS Motors Toyota” pērn Latvijā pārdeva 205 “Toyota” auto modeļus ar hibrīdtehnoloģiju, salīdzinājumā ar 2015. gadu, kad tika pārdoti vien 79 “Toyota” hibrīdauto, pieprasījums Latvijā ir palielinājies 2,6 reizes. Savukārt “WESS auto” grupas autosalonā “Lexus Riga Airport” 85% no visām pērn pārdotajām “Lexus” automašīnām bija hibrīdi.
– Kā ar sūdzībām auto iepirkumos? Cik pamatotas tās ir?
– Ik pa laikam sūdzas un pārsvarā sūdzības ir pamatotas. Nereti sūdzības veidojas tāpēc, ka otrs pretendents, saņemot provizorisku lēmumu, ka iepirkumā ir uzvarējis kāds cits pretendents, nevar redzēt tehnisko dokumentāciju, kurai teorētiski ir jābūt publiski pieejamai. Dažkārt šādas situācijas veidojas. Piemēram, kāds no konkurentiem piedāvājumā iekļāvis kādu specifisku detaļu, ko grūti pārbaudīt. Tas varētu būt klīrenss vai kāds cits specifisks kritērijs. Ja mēs ieiesim kāda konkrēta ražotāja mājas vietnē, šādu parametru mēs tur nevarētu ieraudzīt. Bet to piedāvā. Piemēram, ir oficiāls apliecinājums no autoražotāja, bet publiskajā telpā tas nav atrodams. Tas varētu kalpot par iemeslu, lai atzītu vienu no pusēm par uzvarētāju. Nevaru apstiprināt, ka ļoti bieži sūdzības IUB iesniedz vienkārši sūdzēšanās pēc, jo komersanti parasti netērē savu laiku un resursus, iesniedzot sūdzības bez pamatojuma un prognozējama rezultāta.
Kā risinājums varētu būt drošības naudas iemaksa par sūdzību iesniegšanu, kas varētu nedaudz piebremzēt pretendentus, kuri grib nepamatoti uzsākt sūdzības procesu vai tādā veidā izrādīt protestu. Bet tas ir atkarīgs no tā, vai iepirkuma dokumentācija ir sastādīta korekti, profesionāli un pareizi. Jo mazāk kļūdu būs tur, jo mazāk pēc tam būs nepamatotu sūdzību.
– Kas notiks ar automašīnu cenām?
– Ministrijas ir saņēmušas instrukciju, ka līdz 2020. gadam ir jāsamazina CO2 izmešu līmenis iegādājamām automašīnām līdz 95 gramiem. Patlaban šo rādītāju var nodrošināt ļoti mazs ražotāju skaits. Līdz ar to, piekrītot šādu normu izpildei, automātiski ir jāsaprot, ka piedāvāto automašīnu skaits būs ļoti mazs. Šā noteiktā segmenta, kur CO2 izmešu daudzums ir noteiktā līmenī, piemēram, līdz 100 gramiem, automašīnas cena arī būs diezgan augsta. Iemesls – dārgās “plug-in” tehnoloģijas, kas nodrošina uzlādi no rozetes. Piekrītot, ka iepirkums jāveic, jāsaprot, ka auto iegādes cena būs lielāka un kopējie izdevumi valsts budžetam tādēļ arī būs lielāki. Inovācijas vienmēr sākumā maksā vairāk, kamēr tās iedzīvojas un tiek plaši izmantotas, tas ir kā jebkurai jaunai tehnoloģijai – vai tas būtu telefons vai dators – pirmie modeļi vienmēr ir dārgi. Kad tas jau notiek masveidā, cena tiešām kļūst ļoti adekvāta. Šo tendenci mēs arī redzējām, kad notika hibrīdtehnoloģijas ieviešana, šobrīd tā jau ir pieejama teju 20 gadus un hibrīdu sākumcena un ekspluatācija ir līdzvērtīga auto ar dīzeļa dzinēju. Ieguvums, iegādājoties hibrīdu, ir kluss, ātrs, ērts un ekonomisks auto ar mazākiem ikmēneša uzturēšanas izdevumiem. Turklāt otrreizējā tirgus cena ir augstāka nekā jebkuram līdzvērtīgas komplektācijas benzīna vai dīzeļa auto.
Aleksejs Radionovs
- Dzimis 1982. gadā
- Izglītība: ekonomista grāds Rīgas Tehniskajā universitātē
- Autobiznesā kopš 1996. gada, gandrīz visu laiku saistīts ar “Toyota” ģimeni
- AS “Wess” sāka darboties kā darbinieks glabātavā, kopš 2014. gada uzņēmuma valdes loceklis un izpilddirektors
Biedrība “Auto asociācija”
- Dibināšanas gads:
1994. (tolaik Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācija) - Dibinātāji:
12 jaunu auto tirdzniecības uzņēmumi - Nozare:
automobiļu un motociklu tirdzniecība, remonts un tehniskie pakalpojumi, mehānisko transportlīdzekļu komponentu un/vai rezerves daļu ražošana un/vai tirdzniecība, imports - Biedru skaits:
31, tie pārstāv 44 automobiļu un motociklu ražotāju zīmolus, Latvijas tirgū pārdod vairāk nekā 90% jauno transporta līdzekļu
TEKSTS: Sandris Gunvaldis
FOTO: Aija Meldere
Atbildēt