Kāpēc vajag metu (skiču) konkursus un kā pareizi tos rīkot

SANDRIS GUNVALDIS, 06/02/2019

Post image for Kāpēc vajag metu (skiču) konkursus un kā pareizi tos rīkot

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) sertificēšanas centra vadītāja Elīna Rožulapa intervijā žurnālam “Iepirkumi” pamato metu iepirkumu svarīgumu un sniedz padomus to rīkošanā.


– Kā jūs raksturotu – kas ir metu konkurss un kad to izmanto?

– Metu konkursu ir piemēroti izmantot gadījumos, kad pasūtītājs pirms pakalpojuma līguma par būvprojekta gatavošanu vēlas redzēt sākotnējās idejas, sākotnējo piedāvājumu. Proti, zināt, kas tajā projektā būs? Kāda būs māja, ko viņam projektēs?

Ilustrēšu ar piemēru. Ir nepieciešama kaut kāda jaunbūve. Vienalga kāda. Viens variants ir pasūtītājam rīkot metu konkursu. To izsludina, piesakās vairāki pretendenti, kas nāk ar savu konkrētu piedāvājumu, kāda māja būs. Protams, pasūtītājam ir jasagatavo tehniskā specifikācija, un atbilstoši tai, viņam atnes piedāvājumus. No tiem var izvēlēties, kas labāk patīk, labāk der viņa vajadzībām un sarunu procedūrā noslēgt līgumu tālāk jau par projektēšanu. Pasūtītāja otra iespēja ir rīkot vienkārši projektēšanas pakalpojuma iepirkumu. Pasūtītājs šajā iepirkumā nolīgst projektētāju pēc kaut kādiem kvalifikācijas un pēc kaut kādiem saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijiem, tomēr viņš pirms projekta saņemšanas nezina, kāda būs māja, ko viņam uzprojektēs.

– Tātad, jūs ieteiktu rīkot metu konkursu?

– Prakse rāda, ka parasti publiskais iepircējs (pasūtītājs) projektēšanas pakalpojuma iepirkumā laiku pašai projektēšanai īsti neatvēl. Viņam šķiet – atnesa papīrus, kuros kaut kas ir uzzīmēts, nolika, saskaņoju. Iespējams, veicu ekspertīzi, tomēr viņš neapzinās – tajā brīdī, kad sāk projektēt no nulles, ir milzīgs, nebeidzams iespēju klāsts, ko tieši mēs, arhitekti uzprojektēsim. Ja pasūtītājs ir nolīdzis parastā projektēšanas pakalpojuma ietvaros, viņš ir nolīdzis kādu arhitektu biroju. Tas mēnesi pēc līguma noslēgšanas atnāk ar pirmo piedāvājumu, ar pirmo ideju ēkas arhitektūrai. Proti, ar pirmo plānojuma un ēkas ārējā veidola piedāvājumu. Tad arhitekts (- i) ar pasūtītāju sāk runāt un ir iespējams, ka pasūtītājam arhitekta zīmētais pavisam nepatīk. Vai arī pasūtītājs saprot, ka šis noteikti nav vienīgais variants, kā var īstenot viņa ieceri. Viņš vēlas redzēt vēl citus variantus. Parastajā projektēšanas pakalpojuma iepirkumā laika periods, kad un kādā veidā mēs tiksim līdz variantam, kas patiešām pasūtītāju apmierinās, būs diezgan garš. Patlaban pasūtītājiem ir populāri teikt, ka projekts ir jāsagatavo 2 – 4 mēnešu laikā. Atvainojiet, šādā termiņā ir bezcerīgi kaut ko projektēt un piedāvāt variantus! Pasūtītājam tad ir jāņem pirmais variants, ko viņam atnesīs.

Ja rīko metu konkursu, iegūst vairākus piedāvājumus, par kuriem pasūtītājs var spriest, kas vislabāk der. Un sākt gatavot projektēšanas līgumu, izejot no sākotnējā piedāvājuma, kurā, iespējams, kaut kas ir jāmaina, jāpapildina vai jāuzlabo. Bet principā viņam ir skaidrs, ko viņš pirks. Kad iepērk vienkārši projektēšanas pakalpojumu, nav skaidrs, ko nopērk. Ja dažkārt pasūtītāji teic, ka metu konkurss viņiem visu pasākumu paildzina, tad tikai uz tā rēkina, ka parastajā projektēšanas iepirkumā viņi laiku projektēšanai neparedz vispār. Iedomājieties, ka ir izsludināts metu konkurss, kam iedoti divi mēneši. Ir 2 – 3 arhitektu biroji, vai pieci biroji. Tie darbojas un atnes, piemēram, piecas idejas. Ja pasūtītājs vēlas parasto projektēšanas pakalpojumu iepirkumu, labi, viņš pēc mēneša saņem pirmo ideju, bet kur ir teikts, ka tā viņam vispār derēs? Kopā ņemot, derēs, tomēr kur ir teikts, ka tas ir vislabākais piedāvājums? Šajā gadījumā, ja pasūtītājs vēlēsies piecas idejas šā projektēšanas pakalpojuma ietvaros, tad var rēķināt, ka piecu ideju gatavošana prasīs vismaz pusgadu, ja to darīs viens projektētājs. Turklāt, pasūtītājs nezina, vai arī piektā ideja viņam derēs. Šā iemesla dēļ metu konkursa izmantošana ir laika ietaupījums. Ar nosacījumu, ka jebkurš iepirkums ir jāveic likumos noteiktām atbilstošām metodēm, ar atbilstošu specifikāciju un jāatvēl iepirkuma īstenošanai atbilstošs laika periods.

– Kā pareizi rīkot metu konkursu?

– Pirmkārt, metu konkursam ir tehniskā specifikācija. LAS ir izveidojusi konkursa labas prakses nolikumu, kur aprakstīti dažādi metu konkursa veidi. Mūsu biedrības izdotajā dokumentā mēs runājam par skiču konkursiem un par ideju konkursiem. Precizēšu, par ideju konkursiem, kur piedāvājumi ir ļoti vispārīgi un, kur pasūtītājam ir diezgan mazs priekštats par to, ko viņš vēlas. Viņš, iespējams, nezina, ko iesākt ar konkrēto vietu. Un tad viņš mēģina savākt aptuvenas idejas, kas var arī nebūt arhitektoniskā risinājuma ļoti konkrēts piedāvājums ar plāniem, fasādēm un griezumiem. Tā ir ideja, ko ar kādu vietu, ēku vispār darīt.

Ar skiču konkursu visi galvenokārt saprot metu konkursu. Tātad, iepirkumā prasa sagatavot arhitektūras risinājumu. Tomēr, lai to dabūtu, ir jāsagatavo iepirkums. Pirmkārt, pasūtītājam ir jābūt skaidram, ko viņam vajag. Ir jādefinē darba uzdevums. Ir pilnībā jābūt skaidrībai par ēkas funkciju, ko viņš vēlas.

Tas nav kā ideju konkursā – nezinu, kā šo vietu attīstīt: vai dzīvojamā rajonā piemērotāks ir parks vai tomēr sabiedriskā ēka.

Ir jābūt skaidrībai, ko projektēs – skolu, bērnudārzu, kultūras centru, sporta centru. Ir jābūt šās funkcijas telpu programmai. Ir jānosauc svarīgākie raksturlielumi tam, ko pasūtītājs vēlas. Ja būvēs skolu, tad kādam skolēnu skaitam, kāds ir nepieciešamais mācību telpu saraksts. Jārēķinās, ka būs tehniskās palīgtelpas un citas palīgtelpas: gaiteņi, halles, kāpnes. Ir jābūt priekšstatam par to, cik liela aptuveni būs ēka. Jābūt daudzmaz pārliecībai, ka tas iekļaujas viņiem atvēlētā zemes gabala platībā. Tad ir jāveic iepriekšējā sagatavošanās. Mēs visnotaļ ceram, ka pasūtītājs, ja runa ir par jaunbūvi, būs arhitektiem izsniedzamajiem dokumentiem pievienojis vismaz topogrāfiju. Ja viņš vēlas redzēt vizualizācijas vides kontekstā, ka viņš jau būs noteicis nepieciešamos skatu punktus un arī sagatavojis labas kvalitātes attēlus, kur ēku iemontēt. Tas tāpēc, lai visiem pretendentiem būtu vienādi nosacījumi. Būtu nepieciešams, lai būtu sagatavota vietas vēsturiskā, pilsētbūvnieciskā izpēte. Protams, ja tas ir metu konkurss un tajā gatavojas piedalīties nopietns arhitekts, viņš brauks to vietu skatīties dabā. Būtu nepieciešams, lai pašvaldība, pasūtītājs būtu sagatavojis vispārīgu informāciju par konkrēto vietu, aprakstu, ko pašvaldība tajā ir plānojusi. Iespējams, ka apkārt ir sabiedriskais transports, iespējams, pašvaldībai ir zināma vēl kāda problemātika saistībā ar konkrēto vietu. Jo vairāk informācijas, jo labāk.

Metu konkursos, kas attiecas uz esošām ēkām, kā minimums ir jābūt digitalizētiem esošās ēkas inventarizācijas plāniem. Tiem būtu jābūt parzīmētiem datorprogrammā (jābūt pieejamam vismaz DWG failam), lai katram konkursa dalībniekam nebūtu jāpārzīmē inventarizācijas plānus.
Noteikti ir jābūt veiktai ēkas tehniskajai apsekošanai un energoauditam, un par to sagatavotai informācijai pamatlīmenī. Projektētājam, ja viņam prasa piedāvājumu par ēkas turpmāko izmantošanu, ir jāsaprot, ko tur vispār var izdarīt, kāds ir ēkas stāvoklis. Ja ēka ir arhitektoniski vērtīga vai vēsturiska – jābūt arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei.

Pasūtītājam ir jāizveido žūrija metu vērtēšanai. Metu konkursa vērtēšanas žūrija nav iepirkumu komisija. Tas, iespējams, daudziem ir jaunums pie jaunā Publiskā iepirkuma likuma (PIL). Agrāk nereti bija neskaidrības, metu konkursa žūriju traktēja kā iepirkumu komisiju. Tā tas nav. Metu konkursa žūrija vērtē vien metu pēc noteiktajiem kritērijiem. Viņi nevērtē pretendentu kvalifikāciju, finanšu piedāvājumus un arī nepārbauda izslēgšanas nosacījumus. Ir jāseko PIL, kas nosaka – ja konkursa pretendentiem pieprasa kaut kādu kvalifikāciju, tad vismaz 1/3 žūrijas locekļu ir jābūt tādai pašai kvalifikācijai. Parasti kvalifikācijas kritēriji ir – kā minimums ir jābūt sertificētam arhitektam. Tas nozīmē, ka vismaz 1/3 žūrijas ir jābūt sertificētiem arhitektiem. Žūrijā noteikti vajadzētu pieaicināt pārstāvi no tās iestādes, kas ēku lietos. Proti, pārstāvi, kas pārzina, kā funkcionē šīs iestādes darbība, kas viņiem ir svarīgi.

LAS iesaka žurijā iesaistīt kādu būvvaldes pārstāvi, kas var sekot līdzi, kā būve iekļaujas pašvaldības teritorijas attīstības plānojumā un vai tas atbilst apbūves noteikumiem. Žūrijas sastāvā ieteicams iekļaut arī kādu pašvaldības izpildvaras pārstāvi, kuram ir lēmuma pieņemšanas tiesības, kas spēj novērtēt, vai pasūtītājs vispār spēj īstenot konkrēto ieceri. Līdz ar to žūrija ir profesionāļu kopums. LAS uzskata, ka vismaz pusei žūrijas būtu jābūt profesionāļiem – sertificētiem arhitektiem. PIL prasības ir pieticīgākas, vismaz tās noteikti ir jāievēro.

– Publiskajā telpā daudz dzirdam par arhitektu darba atlagojumu metu konkursos.

– Mums, arhitektiem, visticamāk, vissāpīgākie jautājumi ir par prēmijām, par laiku un par to, kas notiek vēlāk līgumu slēgšanā. Jāsaprot, ka meta sagatavošana birojam prasa ļoti lielu resursu. Konkursa darba pašizmaksa ir atkarīga no objekta lieluma un sarežģītības. Pieticīgākās summas, ko kolēģi ir saukuši, ir aptuveni 5000 eiro. Tomēr meta sagatavošanas pašizmaksa var sasniegt pat vairākus desmitus tūkstošus eiro, ja, piemēram, būvē nozīmīgas kultūras būves. Reālajā dzīvē metu konkursā piedāvātie prēmiju fondi labākajā gadījumā prēmijas paredz pirmajām trīs vietām. Pat pirmajai vietai prēmija nesasniedz meta sagatavošanas pašizmaksu.

Konkursa “Labas prakses nolikumā” LAS ir noteikusi prēmiju fonda ieteicamo lielumu. To rēķina no objekta uzbūvēšanas izmaksām. Matemātika ir diezgan vienkārša – ja vēlamies pateikt, cik maksās kvalitatīvs būvprojekts, visbiežāk izmantotais paņēmiens ir rēķināt procentos no objekta realizācijas izmaksām. Savukārt mets, būvprojekta pirmā stadija, ir vispārpieņemti procenti, cik no vispārējā būvprojekta gatavošanas laika aizņem meta gatavošana. No šā izejot būtu jāveido balvu fonds. Manuprāt, tīri intuitīvi sakot, ka būtu pietiekami taisnīgi, ja mums būtu vismaz piecas prēmijas, no kurām mazākā nedaudz pārsniedz darba gatavošanas pašizmaksu.

Vēlos arī pasūtītājiem likt pie sirds – nevajag lieki tērēt arhitektu laiku. Ir iespēja rīkot arī slēgtu konkursu. Metu konkursam nav vienmēr jābūt atklātam. Pasūtītājs var to rīkot ar kvalifikācijas kārtu, kur viņš izvēlas trīs vai piecus birojus, kas viņam piedāvās savus metus. Būtu godīgi, ka tas būtu apmaksāts konkurss. Ir atļauts rīkot apmaksātus metu konkursus. Tas šajā gadījumā nenozīmē vien prēmijas. Var nolīgt trīs, piecus, vienalga, cik biroju – katram samaksāt naudas summiņu, kas būtu darba pašizmaksa un vēl mazliet peļņas procentu. Nav jau darbam vien pašizmaksa. Tad arī vēl, iespējams, papildu prēmijas pirmajām trīs vietām. Patlaban ir izveidojusies sistēma, kad šķiet pavisam normāli arhitektam par darbu nemaksāt.

– Kāpēc tā?

– Nevaru pateikt. Esmu dzirdējusi šādus komentārus: – “Jums taču patīk zīmēt! Zīmējiet! Jums tik labi sanāk zīmēt, zīmējiet!” Rodas jautājums – vai pastāv uzskats, ka par darbu jāmaksā ir vien tad, ja tas darba izpildītājam nepatīk, nepadodas, viņš nav tam pietiekami kvalificēts? Gribat teikt, ka visi, kas par darbu samaksu tomēr saņem, viņiem nepatīk un nepadodas tas, ko viņi veic? Viņiem nav nepieciešamās kvalifikācijas un tāpēc par šo darbu saņem samaksu? Nē, it kā vajadzētu būt otrādi, tomēr attiecībās ar arhitektiem un attiecībā uz metu konkursiem pasūtītājiem šķiet pilnīgi normāli arhitektiem nemaksāt. Kad bija dziļā krīze, tolaik jebkas šķita labs un bija pietiekami liela atsaucība metu konkursiem. Patlaban es redzu, ka metu konkursi beidzas bez rezultāta vai ar ļoti mazu piedāvājumu skaitu. Piemēram, es kā maza biroja saimniece nevaru atļauties, man nav 5000 eiro, ko vienkārši izlikt. Ziedot kādai pašvaldībai vai novadam? Es nevaru saviem darbiniekiem nemaksāt par to, ka viņi dienām ilgi (un metu konkursa gadījumā arī pa naktīm) sēdēs un kādam publiskajam pasūtītājam kaut ko radīs. Nav Darba likumā rakstīts, ka publiskajā iepirkumā par radošo pakalpojumu sniegšanu darbiniekiem var nemaksāt! Nevar nemaksāt! No kā es maksāšu? Tāda visai nepatīkama problemātika.

Ir jāsaprot, ka jebkurš darbs maksā naudu. Ja metu konkursa noteikumi būtu pietiekami godīgi, varētu cerēt saņemt normālu apmaksu, tad arī daudz vairāk būtu interesentu, kas tajos piedalītos.

Svarīgs ir meta gatavošanas laiks. PIL pieļauj metu konkursam atvēlēt vienu mēnesi. Tas nevienā gadījumā nav pietiekami. Vien pavisam maziem objektiem – kā pieminekļi vai vides obejkti – mēnesis varētu būt pietiekami, pārējiem objektiem – sākot no diviem mēnešiem.

Nākamā problēma – kas notiek pēc metu konkursa? Patlaban ir iezīmējusies ļoti nelāga tendence – pasūtītāji izsludina metu konkursu, kurā teikts, ka pēc tā veiks sarunu procedūru un ar uzvarētāju slēgs līgumu par projekta tālāku gatavošanu. Cerības uz projektēšanas līgumu ir tas, kas ieinteresē arhitektus piedalīties metu konkursā. Pēdējā laikā novērojama neglīta tendence, ka pasūtītājs pilnā mērā izmanto metu konkursa rezultātu, par kuru viņš ir samaksājis prēmiju, kas visticamāk, nesedz darba pašizmaksu, sarunu procedūras laikā viņš ir nospīdzinājis arhitektu ar dažādiem pieprasījumiem uzlabot priekšlikumu, ieviest dažādas izmaiņas, bet beigās sarunu procedūru pārtrauc, iepirkumu beidz un izsludina pilnīgi jaunu iepirkumu. Tas var būt projektēšanas pakalpojumu iepirkums vai, vēl ļaunāk, design & build iepirkums, kurā jau ir ietverta projektēšana un būvdarbu veikšana. Tajā bez jebkādas kautrēšanas izmanto arī darbu, kas izdarīts sarunu procedūras laikā, par ko neviens nav maksājis! Protams, arī metu, kas metu konkursā iesniegts. Birojs, kolēģi, kas ieguldījuši milzīgu resursu šā priekšlikuma gatavošanā, paliek vienkārši ar neko. Tā darīt nedrīkst! Principā kolēģiem viedokļi ir dažādi, bet kopējais viedoklis ir šāds: atvainojiet, bet publisko pasūtītāju metu konkursos, redzot šo tendenci, pēc kāda laika neviens vairs nepiedalīsies. Tāpēc, ka tā ir ņirgāšanās par profesionāli. Spilgts piemērs manis teiktajam par kolēģu nelietīgu izmantošanu ir, piemēram, Daugavas stadiona metu konkurss, kā arī RTU vienai no pēdējām fakultātēm izsludinātais metu konkurss. Ilgi norisinājās sarunu procedūra, arhitektu biroji ieguldīja milzīgus resursus, tomēr gan Daugavas stadiona, gan RTU konkurss beigās tika pārtraukts. Tā ir necieņa no pasūtītāja puses. Pilnīgs biznesa ētikas trūkums. Arī zināmā mērā nekompetence.

Pastāstiet par labo praksi un labo pieredzi metu konkursu rīkošanā.

– Ja pasūtītājam ir nepilnīgs priekšstats par to, kas viņam ir vajadzīgs, viņš varētu rīkot arī divu pakāpju metu konkursu. Vispirms rīkot ideju atlasi, izvēloties 3 – 5 idejas, kuras vēlāk tālāk attīstīt. Pēc ideju konkursa pasūtītājs ir sapratis, kas viņam nepieciešams un, iespējams, tie paši konkursa dalībnieki otrajā kārtā attīstīs savas idejas tālāk. Vai arī ideju gatavotājiem godīgi samaksā un pasūtītājs šīs idejas izmanto kaut kur tālāk. Piemēram, pašvaldības teritorijas plānojumā. Kaut kad vēlāk parādās atsevišķs metu konkurss konkrētai būvei, kas izriet no šā ideju konkursa. Bet kas nav sakabināti vienā procedūrā. Tur arī ir dažādas iespējas. Vissvarīgākis publiskajam pasūtītājam, ja viņam ir labs nodoms un vēlēšanās nonākt pie laba rezultāta, ir nākt ar pozitīvu attieksmi pret notiekošo. Nevis domāt – visi mani uzmetīs, tāpēc man ir jādomā, kā es viņus apmānīšu. Iespēju ir ļoti daudz. Var nonākt pie ļoti labiem rezultātiem. Bet pasūtītājam ir jābūt tendētam uz pozitīvu sadarbību.

– Kādiem objektiem var un vajag rīkot metu konkursu?

– Pasūtītājiem vajadzību ir daudz un ļoti dažādas. Gan no pavisam niecīgām mazām pārbūvītēm līdz pat milzīgām jaunbūvēm. Neuzstāju, ka jebkuru projektēšanas iepirkumu vajag pārvērst par metu konkursu. Nē, metu konkursu, pirmkārt, ir jārīko, ja būvē jaunbūvi un ne jau gluži tehnisku būvi. Visticamāk, munīcijas glabātavai nevajag rīkot metu konkursu. Ja kaut kas ļoti utilitārs, visticamāk, metu konkursu nevajag.

Par pārbūvēm. Jo nopietnāka pārbūve, jo vairāk piemērots ir metu konkurss. Ja runājam par esošo ēku pietiekami svarīgām piebūvēm, vai par esošo ēku, kur liek iekšā pilnīgi jaunu funkciju un ir pilnīgi skaidrs, ka ēku pārplānos un, visticamāk, tā iegūs arī jaunu ārējo izskatu, tad metu konkurss ir vietā. Protams, ja vajag skolā ievilkt ventilācijas sistēmu, izremontēt kabinetus un apvienot pāris telpu, pārbaudīt skolas atbilstību ugunsdrošības prasībām un, ja nepieciešams, paredzēt risinājumus, metu konkurss šajā gadījumā nav jārīko.

Pasūtītājs izglītības iestādei, kultūras iestādei vai domes ēkai var rīkot arī interjera metu konkursu. Nav jau noslēpums – ja paskatāmies uz diezgan utilitārām atjaunošanām, kur iepērk projektēšanas pakalpojumu par zemāko cenu (pasaka, ka vajag pārkrāsot sienas, nomainīt gaismekļus) beigās viss izskatās, kā izskatās. Mēs visi zinām, cik daudz mums Latvijā ir sabiedrisko ēku, kur formāli veikts tā saucamais eiroremonts. Protams, sienas ir nokrāsotas, piekārtie griesti ir salikti, lētākie gaismekļi ir salikti, tomēr, kopā ņemot, tā nav kvalitatīva vide. Tātad, metu konkursu var rīkot arī interjera koncepcijai.

Metu konkurss būtu labas prakses nosacījums būvniecībā attiecīga rakstura objektiem, tostarp jaunbūvēm, nozīmīgām pārbūvēm. Metu konkursi var būt publiskajai būvei, vienalga, lielai, mazai, ir bijuši metu konkursi mazām būvītēm, dažādiem informācijas centriem. Būves lielums nav metu konkursa rīkošanas nosacījums.

TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: