Iepirkumi – nodarbošanās visam mūžam

DZINTRA ŠVARCBAHA, 01/02/2018

Post image for Iepirkumi – nodarbošanās visam mūžam

2018.gada 18.janvārī jau otro gadu norisinājās Iepirkumu Gada balvu pasniegšanas ceremonija, kurā vairākās kategorijās sveica iepirkumu speciālistus par augstiem sasniegumiem iepirkumu jomā aizvadītā gada laikā. Kā pirmo uz interviju aicinājām pašreizējo Kultūras Ministrijas Investīciju un projektu nodaļas vadītāja vietnieku Edvīnu Pārupu, kurš saņēma Iepirkumu gada balvu kategorijā “Ieguldījums publisko iepirkumu attīstībā”. Kas kopīgs iepirkumiem un nodokļu politikai, kāpēc jaunais Publisko iepirkumu likums (PIL) nav nemaz tik izcils, bet galdi Nacionālajā bibliotēkā – tik tiešām izcili, iepirkumu nozares veterāns ar 21 gada stāžu – Edvīns Pārups – stāstīja žurnālam “Iepirkumi”.

Jūs varētu saukt par iepirkumu nozares veterānu, jo esat bijis starp pirmajiem, kas Latvijā sāka darboties iepirkumu jomā. Kā vispār cilvēks nonāk līdz iepirkumiem? Mērķtiecīgi vai pavisam nejauši?

Nav jau tā, ka biju pirmais. Pirms manis bija vēl divi izcili speciālisti – Ilga Preimāte un Roberts Groshaufmanis. Varētu teikt, ka biju pirmais no Finanšu ministrijas (FM) pārstāvjiem. Tolaik, 1997. gadā, kad pievērsos iepirkumu jomai, Ekonomikas ministrijā (EM) jau bija tapis likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu. Tolaik Ilga Preimāte bija vadošais darbinieks šajā jomā – viņas ieguldījums ir ievērojams. Tolaik viņa strādāja Ekonomikas ministrijā un, kad iepirkumu likums pārgāja FM pārraudzībā, viņu aicināja kļūt par departamenta direktori, taču viņa atteicās. Mans ceļš līdz iepirkumiem bija nejaušs. Tolaik jau augstskolās neko šajā jomā nemācīja. Pat tagad ir tikai atsevišķas lekcijas par šo tematu, bet toreiz nebija nekā. Strādājot FM, man šo amatu piedāvāja. Toreiz konsultējos ar I.Preimāti – jautāju: “Saki man, kas vispār tas ir?” Un viņa izstāstīja. Vēl tagad atceros viņas zīmīgos vārdus: “Šo darbu darot daudzi savu mūžu ir pavadījuši un strādājuši ilgi.” Man šķita, ja tā var mūžu pavadīt, tad jau tas ir interesanti. Un ziniet, tas joprojām ir interesanti. Agrāk strādāju nodokļu politikā un no savas pieredzes varu vilkt paralēles – gan iepirkumi, gan nodokļu politika ir integrētas nozares, kurās ir jāpārzina plašs infromācijas loks. Ja nodoklis ir vairāk ekonomika un grāmatvedība, tad publiskajos iepirkumos ir daudz tehnisko un juridisko lietu. Ir jāprot iedziļināties, kurš ar ko un ko tieši ir gribējis pateikt.

Ņemot vērā Jūsu ievērojamo pieredzi, ar ko atšķiras iepirkumi mūsdienās no iepirkumiem toreiz, kad sākāt ar tiem strādāt?

Pirmā un galvenā atšķirība – 1997. gada vasarā viens labi pazīstams pašvaldības vadītājs man jautāja: “Klausies, tur ir kaut kāds likums, vai tu nezini, kas ar to jādara?” Es teicu: “Zini, tev tas ir jāpiemēro jau no 1.janvāra un ar to jāstrādā.” Viņš bija pārsteigts – kā tad tā? Tagad šādu jautājumu vairs nav. Tā bija lielākā izmaiņa jau pirms 2002. gada, kad dibināja Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB). Ja līdz tam cilvēki itin bieži vaicāja ar cerību, ka ar likumu var arī nestrādāt, tad piecus gadus vēlāk, par to vairs diskusiju nebija. Bija jautājumi, kā ar šo likumu strādāt. Toreiz IUB darbinieku lielākā slodze bija skaidrot un stāstīt, kā šo likumu piemērot un atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem.

Tiktāl par vēsturi. Kā Jūs raksturotu mūsdienu iepirkumu vidi? Ko teiksiet par jauno PIL?

Mūsdienu iepirkumu vide un jaunais likums… Es teikšu, ka likums nav labs. Diemžēl likumu ir izstrādājuši speciālisti, kas ir cilvēki no malas un īsti neorientējas šajos jautājumos. Ja pēc likuma izveidošanas ir jādzird tādas frāzes: “Tad, kad es uzrakstīju likumu, es to beidzot sapratu” – nu tā nedrīkstētu būt! Es uzskatu, ka pamatlietām ir jābūt likumā, savukārt, ja ir kaut kas jāpaskaidro, to var skaidrot ar Ministru Kabineta (MK) noteikumiem. Esošajā likumā ļoti daudz pamatlietu ir skaidrotas ar MK noteikumiem. Kāpēc? Agrāk bija viens likums un daži MK noteikumi, tagad to noteikumu ir vesels blāķis. Un nekas vairāk nav pateikts kā vecajā likumā! Pirms tam žēlojās, ka likuma struktūra esot slikta, jāgatavo jauna – nē, likuma struktūra ir tieši tāda pati kā iepriekš! Lielā mērā var teikt, ka nekas īpaši jauns netika radīts. Piemēram, esošajā likumā vispār nav tādas lietas kā iepirkumu definīcija. NAV. Kas ir publiskais iepirkums? Kāpēc šādas definīcijas nav – tas jāprasa likuma izstrādātājiem. Likuma autori anotācijā bija ierakstījuši, ka Latvijā publiskā iepirkuma definīcija tiek piemērota savādāk. Kā? Tas nekur nav pateikts. Kā var būt savādāka? Mēs taču veicam publiskā iepirkuma procedūras tāpat kā Eiropā, jo tas ir publiskais iepirkums, ko tur var savādāk piemērot? Publiskais iepirkums ir tāds gan Rīgā, gan Parīzē, gan Londonā. Domāju, ka pašā likuma izstrādātāju līmenī ir bijusi problēma – neizpratne. Tomēr, kad sākas runas, ka atkal ir jātaisa jauns likums, man gribas jautāt, vai ir vērts ieguldīt tos resursus? Ir izveidojusies sistēma, ar kuru vismaz kādu laiku vajadzētu strādāt. Cilvēkiem ir jāstrādā, viņiem nav laika katrreiz no jauna mācīties, kā likumu piemērot, tad var nošauties. Jā, ir lietas, kas ar jauno direktīvu un likumu ir ērtākas – mums zināmā mērā ir lielāka brīvība, mēs varam piemērot elastīgākas procedūras, vadoties no vietējās tirgus situācijas.

Ko varat teikt par mūsdienu lielajiem iepirkumiem? Vai ir kāda Latvijas iepirkumu vides specifika?

Nedomāju, ka ar kaut ko tik ļoti atšķiramies – jā, ir politiskais fons, bet tas pastāv katrā valstī. Iespējams, ka nelielas problēmas ir ar lielo projektu īstenošanu. Iepirkumu konferencē pirms balvu pasniegšanas bija lielisks piemērs par konkursa dialoga procedūru, ko īstenoja Valsts ieņēmumu dienests (VID), ar prezentāciju par apjomīgas IT sistēmas iepirkumu. Tas, šķiet, bija 30 miljonu projekts IT sistēmas izstrādei, viņi strādāja pusotru gadu lai nonāktu pie iepirkuma rezultāta. Ceru, ka iepirkuma rezultātā tiks izveidota labi funkcionējoša sistēma. VID sāka no ļoti vispārīgi aprakstīta iepirkuma priekšmeta, bet iepirkuma procedūras laikā nonāca pie ļoti skaidri definētiem mērķiem un prasībām, kas tagad jāīsteno. E-veselības projekts ir kas cits. Mani secinājumi pēc pieejamās informācijas ir , ka pasūtītājam nav bijis līdz galam skaidrs, ko tas vēlas saņemt. Turklāt projektēšana pa daļām bez integrācijas ir sarežģīts un riskants process. Savulaik, kad jaunajā Nacionālajā bibliotēkā ieviesām vienotu vājstrāvu sistēmu, bija iepirkums, kurā bija vairāki virzieni, bet pamatā sākām ar to, ka viss būs integrēts. Pretendenti mūs presēja un sūdzējās, komisija izskatīja sūdzību un mēs uzvarējām. Nevar būt 5 izstrādātāji, kas dara katrs kaut ko citu! Ir jābūt vienam, kas veido visu kopumu, jo mums bija skaidrs, ka bibliotēka pati saviem spēkiem nespēs šo integrāciju veikt. Pieņemu, ka e-veselības gadījumā ir tieši šī problēma – katra par sevi ir jaudīga sistēma, bet ja tās nesavietojas, tas ir milzīgs darbs.

Kāds ir jūsu viedoklis par kultūras iepirkumiem un cik daudz ar iepirkumiem saskaras pati Kultūras ministrija?

Kultūras ministrija ar iepirkumiem strādā nepārtraukti, taču neesam lielie iepircēji. Mums ir kancelejas iepirkumi, ir preces, elektrība, mēbeles – kā jebkurai iestādei, un tad mīkstie iepirkumi – dažādas koncepcijas, stratēģijas, Venēcijas biennāles koncepcijas izstrāde, metu konkurss… Protams, arī mēs piesaistām ekspertus, sadarbojamies ar arhitektiem un mums ir dažādi partneri, no kuriem izzinām nozares specifiku, jo iepirkumam ir jābūt loģiskam. Lai iepirktu, ir jāsaprot, kas mums nepieciešams un arī tas, kas noteikti nav nepieciešams. Visai izplatīta ir zemākās cenas ķengāšana, bet tā ir no tiem, kas nespēj izveidot loģiskas tehniskās specifikācijas. Protams, ja jūs neesat precīzi uzrakstījuši, ko jūs gribat, izvēlaties zemāko cenu, tad par rezultātu var tikai brīnīties – ir kaut kas lēts visās izpausmēs. Ir precīzi jāapraksta un tādā gadījumā par zemāko cenu varēs izvēlēties visatbilstošāko risinājumu. Tas ir iepirkuma paradokss – pastāv vairāki līmeņi – ko apraksta specifikācijā, kā to uztver pasūtītājs un piegādātājs, un beigās – kas tiek piegādāts. Pasūtītājam ir pašam jāsaprot, kas tam vajadzīgs. Ir jārunā ar tirgus dalībniekiem, lai saprastu, ko viņi piedāvā un kas ir nepieciešams. Iepirkumu lekcijās bieži min šādu piemēru: pasūtītājam vajag mersedesu, tehniskā specifikācija tiek uzrakstīta par kravas automašīnu, pretendents to saprot kā traktoru, bet beigās piegādā zirga pajūgu, jo tas ir lētāks. Arī pretendents izvēlas sev ērtāko variantu pēc specifikācijas par izdevīgāko cenu. Viņš ir godpratīgs, bet cenšas atrast lētāko variantu. Tāpēc nepieciešams saprast un precīzi definēt, kas tieši ir iepirkuma priekšmets. Jebkurā jomā. Daudzi arī uzskata, ka iepirkums – tas ir pavisam vienkārši! Bet esot likumu izstrādātāju pusē (strādājot FM) esmu sapratis, ka bieži viņi paši nemaz nespētu šodien uzrakstīt tehniskās specifikācijas. Piemēram, papīra tehniskā specifikācija. Šķiet, kas gan tur tāds? Tas ir tikai papīrs. Bet papīram ir virkne parametru, kas var ietekmēt tā pielietojamību un funkcionalitāti, par kuriem vidusmēra lietotājs, iespējams, pat neiedomājas: baltums, putekļainība (iekārtu saudzēšanai, jo tīrīšana rada izdevumus), šķiedras virziens (nosaka, kā papīru var locīt, plēst), blīvums, svars, biezums… Tad vēl “zaļajam iepirkumam” – eko marķējums, FSC sertifikāts (meža apsaimniekošanas, no kurienes iegūta koksne papīra ražošanai, sertifikāts), balināšanas metode – bez hlora utt.

Sanāk, ka iepirkumu jomā ir vienas problēmas un pārpratumi. Vai varat minēt kādu pozitīvu piemēru veiksmīgam iepirkumam un sadarbībai ar piegādātāju?

Liels projekts, pie kā strādājām, bija Nacionālā bibliotēka. Pats personīgi nepiedalījos būvniecības iepirkumā, taču pie infrastruktūras projekta un bibliotēkas aprīkojuma iepirkumiem pavadījām daudz laika. Sākotnēji bija arhitekta gatavota tehniskā specifikācija mēbelēm, ar kuru gājām pie mēbeļu ražotājiem un jautājām: “Sakiet, ko jūs varat piedāvāt pēc šādas specifikācijas?” Un viņi atbildēja: “O, visu – tur var piedāvāt jebko!” Bet mums taču it kā bija diezgan skaidras prasības, mums nevajadzēja jebko, mums vajadzēja kvalitatīvas mēbeles! Tātad specifikācija bija vēl precīzāk jākonkretizē. Piemēram, galdiem bez visām citām prasībām jābūt prasībām par virsmas cietību un izturību, galda noturību, utt. Protams, ka pirms ražošanas (un šeit runa bija par ievērojamu daudzumu) prasījām paraugu apstiprināšanu, jo mums bija svarīgi, ka ieguldīsim līdzekļus mēbelēs, kas ilgi kalpos. Varu tikai slavēt šo četru ražotāju grupu, kas šajā iepirkumā uzvarēja un ar ko sadarbojāmies, jo sadarbības problēmu mums nebija. Protams, ir dažas mēbeles, kas līguma garantijas ietvaros tikušas nomainītas, bet principā bibliotēkā ar mēbelēm problēmu nav. Varu tikai izteikt cieņu mūsu piegādātājiem – mēbeļniekiem, jo sadarbība bija – profesionāla un bija prieks strādāt ar uzņēmumiem, kas ir uz darbu orientēti un pretimnākoši. Tie galdi, kas atrodas lasītavās, pat pārspēja mūsu sākotnējās cerības. Sākot iepirkumu, vēl nezinājām par prezidentūras plāniem, bet kad tā sākās – izrādījās, ka visas kopā saliktās, salīmētās un lasītavās izvietotās mēbeles ir jājauc ārā un jānes prom. Kad prezidentūra beidzās, tās atkal tika nestas atpakaļ, saliktas un turpināja kalpot bez aizķeršanās. Šīs sadarbības laikā nebija nekādu sūdzību, jo sūdzās jau parasti tie, kas paši nestrādā akurāti. Bija atsevišķi uzņēmumi, kas sākumā vēlējās apstrīdēt mūsu lēmumus – diemžēl dēļ šādiem neprofesionāliem uzņēmumiem mēdz kavēties izpildes termiņi, jo sūdzības ir jāizskata. Mēs zaudējām laiku – tāds ir rezultāts, kad uzņēmuma ambīcijas ir lielākas par varēšanu.

Vai bijāt pārsteigts par saņemto balvu? Ko šāds novērtējums jums nozīmē?

Vispār jā. Pagājušajā gadā nebūtu bijis pārsteigts, bet šogad gribētu teikt, ka visi trīs kandidāti bijām pelnījuši balvu (tostarp Dace Gaile, IUB un Oļegs Filipovičs, VRAA). Tiešām nevarēju iedomāties, ka tieši es būšu tas, kurš tiks novērtēts visaugstāk! Protams, mēs visi cenšamies darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un šajā jomā noteikti ir jābūt sava darba entuziastam, bet Gailes kundze noteikti mani pārspēj. Viņa ir izcila savā darbā. Varu to atzīt publiski un ļoti priecājos, ka viņa ir savā amatā, jo nekautrējos atzīt, ka viņa šajā amatā ir labāka, nekā es spētu būt. Mums visiem ir kopā jāstrādā un ļoti novērtēju, ka mūsu vidū ir tik izcili kolēģi.

Ko jūs vēlētos novēlēt visiem iepirkumu speciālistiem?

Nepārstāt mācīties un turpināt pilnveidoties. Iepirkumu sistēma nekad nebūs pilnībā gatava, allaž nāks kas jauns klāt un būs jāturpina tajā iedziļināties. Šobrīd ir uzsvars uz elektroniskajiem iepirkumiem un tajos ir jāmācās mums visiem. Lai sistēma raiti strādātu, mums visiem tā ir jālieto un jāpalīdz Valsts reģionālās attīstības aģentūrai novērst visus trūkumus, pie kā viņi arī aktīvi strādā. Un lai nezustu iemaņas, mums visiem ar sistēmu ir jāstrādā regulāri. Sistēma, kas sākotnēji bija ļoti vienkārša, šobrīd piedāvā ļoti daudz iespēju. Turklāt mūsu sistēma piedāvā dažādas ekstras, piemēram, saņemt izziņas piespiežot vienu pogu – šādu iespēju nav daudzās citās valstīs!

Un vēl es noteikti gribētu paslavēt Iepirkumu uzraudzības biroju! Iepircējiem vajadzētu “iet baznīcā svecītes nolikt” par IUB speciālistiem, lai viņiem ilgs mūžs un laba veselība, jo tas darbs, ko viņi dara, ir apbrīnas vērts! Gribētos, lai speciālistus nepārpirktu, jo no tā zaudē kopējā sistēma, un IUB saglabātos tādā stiprā un jaudīgā formā, kāds tas ir šobrīd, lai varētu turpināt izcili veikt savu darbu.

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: