Starptautiskiem iepirkumiem vēl neesam gatavi

DZINTRA ŠVARCBAHA, 04/12/2018

Post image for Starptautiskiem iepirkumiem vēl neesam gatavi

Strādājot iepirkumu jomā jau vairāk nekā 14 gadu IEVA LĀCENBERGA – ROCĒNA uzkrājusi pieredzi visdažādākajās frontēs. Strādājot Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB), viņa publisko iepirkumu iepazinusi no iepirkumus uzraugošās institūcijas puses, savukārt vēlāk bijusi kā pasūtītāju, tā arī pretendentu pusē. Patlaban viņa strādā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (LU CFI) pie iepirkumiem, kas būtiski zinātniskās intrastruktūras attīstībai, kā arī turpina darbu savā uzņēmumā SIA “ILR” – Inteliģenti likumīgi risinājumi. Intervijā žurnālam “Iepirkumi” viņa stāsta, kāda ir zinātnes iepirkumu specifika, kāda ir iepirkumu vide ārvalstīs, kā esam pārpratuši elektronisko iepirkumu un kāpēc tik ļoti pārstrādājušies ir Latvijas iepirkumu speciālisti.

No IUB līdz pat savam uzņēmumam

Ar iepirkumiem Ieva Lācenberga – Rocēna sākusi strādāt jau 2003. gadā, kad Latvija tikko bija iestājusies Eiropas Savienībā (ES). Tolaik viņa kā jauna juriste strādājusi Nodarbinātības Valsts aģentūrā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) programmu un grantu ieviešanu. Karjeras un izaugsmes nolūkos viņa pēcāk nonāca IUB, kur pieņēma izaicinājumu vadīt juridisko departamentu, kura kompetencē bija publisko iepirkumu strīdu izskatīšanas organizēšana. “Tā bija pirmā lielā pieredze ar iepirkumiem. Nostrādāju tur apmēram 3 gadus un man darbs IUB ļoti patika – bieži vakaros iemigu, pārskatot kolēģu sagatavotos dokumentus. Tagad reizēm studentiem stāstu – labi vien, ka biju satikusi savu vīru! Jo es tik ļoti iemīlējos šajā darbā, ka man bija iespēja apprecēties ar iepirkumu,” smejas Ieva Lācenberga – Rocēna. Viņa skaidro, ka IUB lielākoties strādāja iesniegumu izskatīšanas komisijās, kur viņai pretim sēdējuši praktiķi: pasūtītāju un piegādātāju pārstāvji. Tagad lomas ir mainītas un Ieva pati ir praktiķu pusē, kas no pasūtītāja vai piegādātāja pozīcijām cenšas norādīt uz pārkāpumu un tā ietekmi uz izveidoto praksi. Šī dažādā pieredze ļauj daudz labāk izprast kolēģus, nepilnības, kļūdas un iepirkumu vidi kopumā.

Ieva slavē IUB darba atmosfēru un augstu novērtē kolēģu lojalitāti, tomēr vēlme pēc izaugsmes viņai lika pieņemt darba piedāvājumu strādāt tiesvedības grupā ar iepirkumiem Baltijā vadošajā zvērinātu advokātu birojā “Sorainen”. Darbs “Sorainen” bijis dinamisks un aktīvais darbs ar uzņēmumiem ļāva Ievai novērtēt savu efektivitāti, izkopt pašdisciplīnu. “Valsts sektors ir salīdzinoši mierīgs un man ļoti gribējās karjeras izaugsmi un attīstību. Strādājot ar uzņēmumiem, protams, uz iepirkumiem arī skatījos no uzņēmumu viedokļa. Tas bija interesants laiks, tomēr tuvojās finanšu krīze un pamazām jutu, ka daudzas interesantas iepirkumu lietas man iet secen, jo potenciālie klienti nevarēja atļauties biroja piedāvātās pakalpojumu cenas. Sāku aizdomāties par savu privātpraksi, jo mani allaž vairāk interesējis darbs ar interesantiem jautājumiem, nevis vienkārši nopelnīt daudz naudas un staigāt zīmola kurpēs.”

2011. gada sākumā Ieva izveidoja savu praksi, nodibinot uzņēmumu SIA “ILR”, kura nosaukums atbilst viņas iniciāļiem. Ieva pati smejas, ka klienti, saņemot vizītkarti, nereti jautājuši, vai tad nelikumīgo risinājumu nebūšot. Viņa ar lepnumu atzīst, ka tāds ir viņas darba moto un likumīgu risinājumu ir gana daudz, tāpēc inteliģentam juristam nevajadzētu strādāt pie risinājumiem, kas ir apšaubāmi vai nelikumīgi.

Paralēli privātpraksei viņa arī sāka savās iegūtajās zināšanās un pieredzē dalīties ar citiem topošajiem speciālistiem, pasniedzot komercseminārus un lekcijas izglītības iestādēs. Viens no klientiem privātpraksē bija LU CFI, kam reizēm bija nepieciešama kāda juridiski pamatota atbilde uz uzraugošo institūciju jautājumiem vai ieteikums iepirkumu komisijai, jo administratīvo darbinieku sarakstā nebija jurista, savukārt iepirkumu speciālists – tikai uz pusslodzi. “Kad institūtam īstenošanai apstiprināja divus vērienīgus projektus: CAMART2 un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētu projektu par zinātniskās infrastruktūras attīstību, kuru kopējais apjoms sasniedz 30 miljonu EUR budžetu un izpildes laiks – 5 un 7 gadus, LU CFI mani uzaicināja strādāt institūtā,” skaidro Ieva.

Iepirkumu vides nacionālās īpatnības

Strādājot ar apjomīgiem iepirkumiem un e-konkursu sistēmu, juriste arī secinājusi, ka Latvijā iepirkumu jomā nereti situācija tiek nevajadzīgi sarežģīta, kas darba apjomu aizvien tikai audzē. Runājot par e-konkursu sistēmu, viņa ir ļoti kritiska: “Nesen atgriezos no Eiropas Komisijas organizētās konferences Lisabonā, kur runāja tieši par publisko iepirkumu digitalizāciju. Lai gan dalībvalstu vidū Latvijas rādītāji ir ļoti labi, aizdomājos, kā ar šiem ieviestajiem instrumentiem jūtas to lietotājs. Domāju, ka esam ļoti daudz ko pārpratuši, jo digitālais iepirkums nozīmē, ka jau pats nolikums tiek veidots iepirkumu sistēmā, taču mēs visu dublējam, rakstām nolikumus, tad tos pievienojam. Piemēram, izslēgšanas noteikumu prasība, tāpat kā uzticamības atjaunošanas nosacījumi un Eiropas vienotais iepirkuma dokuments ir noteikumi, kas varētu tikt automātiski izveidoti, gatavojot iepirkumu procedūras e-konkursu sistēmā. Tāpat joprojām paziņojuma informācija tiek vadīta gan IUB paziņojumu vadības sistēmā, gan e-konkursu sistēmā, kas pēc ievadlauku nosaukumiem un ievadāmās informācijas ir atšķirīgi. Sistēmās pie ievadlaukiem nav informatīvās pogas ar paskaidrojumu, kas un kā jāievada. Ja ikviens iepirkumu speciālists redzētu, ka sistēmas lietošana samazina darbu apjomu, nevis to palielina, viņš būtu motivēts sistēmu izmantot.” Ieva gan uzteic Valsts Reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) darbu pie uzlabojumu ieviešanas un tic, ka sistēma kļūs lietotājiem draudzīgāka: “Salīdzinājumā ar to, kāda sistēma bija gada sākumā, uzlabojumi nenoliedzami ir. Domāju, ka šogad iepirkumu balvu kā gada cilvēkam iepirkumos vajadzētu pasniegt Ivaram Vilkam no VRAA – viņš ir palīdzējis neskaitāmiem sistēmas lietotājiem, kas nonākuši strupceļā e-konkursos.”

Kopumā Ieva Lācenberga-Rocēna vērtē, ka Latvijas iepirkumu vidē vērojama tendence izpatikt kādam no augšas. Formāli izskatās, ka viss ir kārtībā: iepirkumi ir caurspīdīgi, kontrolēti, korupcija un pretlikumīgas vienošanās šķietami ir izskaustas. “Esam kā kārtīgi skolēni iemācījušies dzejoli no galvas, bet nesaprotam, par ko tas ir. Šķietami izskatāmies perfekti, bet praktiskajā dzīvē iepirkums ir kļuvis aizvien sarežģītāks. Neapšaubāmi e-iepirkumu sistēmai būtu jākļūst piegādātājam vienkāršākai, bet tas nedrīkstētu notikt uz pasūtītāja rēķina,” norāda Ieva. Viņa uzsver, ka visus Eiropas Komisijas uzstādījumus, kas bija spēkā pie iepriekšējās direktīvas ieviešanas, vienoja moto simple and smart (vienkārši un gudri). Viņa apšauba, ka esošā e-konkursu vide ir ļāvusi iepirkumus padarīt vienkāršākus un gudrākus.

Tāpat Ieva konstatē, ka iepirkumu vide tomēr ir visai noslēgta un daudzas pašvaldības, pasūtītāji strādā katrs pats par sevi: trūkst sadarbības, nav daudz apvienoto iepirkumu, lai izmantotu lietderīgāk ne tikai finanses, bet arī administratīvos resursus. Gada sākumā viņa piedalījusies seminārā iepirkumu speciālistiem Rēzeknē, kur tika diskutēts arī par e-konkursu sistēmas lietošanu. “Es redzu, ka cilvēki bieži vien ir vienkārši pārstrādājušies, un katrs jaunuzliktais pienākums rada papildus noslodzi, iespējamas kļūdas, stresu un nogurumu līdz pat izdegšanai. Kamēr IUB un Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) savos semināros stāsta, ko un kā pareizi vajag darīt, sagatavojot virkni vadlīniju, šķiet, netiek pamanīts tas, ka tam visam nepieciešams laiks: izlasīt, pārdomāt, pārrunāt. Ir skaidrs, ka vajag veikt tirgus izpēti, lai pienācīgi izstrādātu nolikumu… Uzraugošo iestāžu darbiniekiem, iespējams, vajadzētu pašiem pamēģināt pastrādāt gan ar e-konkursu sistēmu, gan sagatavot kādu nolikumu un novadīt kādu piedāvājumu vērtēšanas procesu, lai būtu lielāka izpratne par to kapacitāti, kas prakstiski nepieciešama šodienas prasību izpildei. Šī situācija vienkārši norāda, ka trūkst izpratnes par to, cik vienotiem mums vajadzētu būt, jo runa nav tikai par efektīvu finanšu izmantošanu publiskajos iepirkumos, bet arī to īstenošanā un uzraudzībā, kas arī tiek finansēta no nodokļu maksātāju naudas.”

Pamatā sadarbība, dialogs un uzticēšanās

No pieredzes darbā ar iepirkumiem Ieva apstiprina, ka iepirkumu speciālists ir cilvēks – orķestris, jo, piemēram, pašvaldībās strādājot ar iepirkumiem, nozares un atbildības jomas var mainīties katru dienu. Varot, protams, noteikt obligātu prasību: iepirkumus gatavot laicīgi, ekspertus piesaistīt laicīgi utt., bet nereti vajadzība pēc iepirkuma burtiski nokrīt no gaisa un ekspertus nevar tik vienkārši atrast, kas ir saprotams, jo tas ir cilvēks, kuru sitīs par kļūdām. “Rēzeknē seminārā izdalīju visiem savu tālruņa numuru, jo ir svarīgi, ka varam savstarpēji aprunāties. Iepirkuma speciālistam ir svarīgi nejusties vienam. Esmu satikusi ļoti daudz iepirkumu speciālistu un redzu, ka viņi ir noguruši, viņiem ir apnicis, ka viņus visu laiku sit, ka viņi visu laiku ir kļūdījušies, paši to nezinot un pat negribot – tāpēc cilvēki iet prom,” ar rūgtumu secina Ieva. Viņa arī teic, ka daudz laika tiek zaudēts birokrātisku procedūru un elementāra dialoga trūkuma dēļ. Kā piemēru viņa nosauc strukturālo fondu administrēšanu, kur atbildības nasta, kas uzlikta gan pasūtītājam, gan arī kontrolējošai institūcijai, ir ļoti smagnēja. Kādā no LU CFI iepirkumiem bijusi nepieciešama iekārta potenciostats/galvinostats, par ko CFLA radās šaubas – vai tās ir/nav divas dažādas iekārtas. “Mēs saņemam CFLA negatīvu atzinumu, kurā ietverts jautājums, kāpēc neesam sadalījuši iepirkumu divās daļās. Uz atzinumā norādīto iebildumu ir rakstveidā jāsniedz skaidrojums vai jāveic izmaiņas iepirkuma dokumentos, kas nenoliedzami nozīmē arī garāku procesu. Visai bieži saņemtie iebildumi ir izteikti tik sarežģītā formulējumā, ka vairākiem kolēģiem to lasot nav īsti skaidrs iebildums. Šajā brīdī ir divi ceļi. Varam sākt garu saraksti un kavēt visu iepirkumu, vai arī izrunāt to. Dialogs ļauj risināt problēmas un ietaupīt laiku,” skaidro Ieva.

Viņa teic, ka par iepirkumu speciālistu profesionalizāciju Eiropā runā jau sen, kas ļauj iepirkumus padarīt vienkāršākus un gudrākus. Viņa pati dažkārt apmeklē Eiropas Savienības tiesas sēdes, lasa tiesas spriedumus, apmeklē Eiropas Komisijas organizētās konferences, lai papildinātu zināšanas, kā ar iepirkumiem darbojas rietumu kolēģi. Viņas secinājums ir, ka Eiropā iepirkumus uztver vienkāršāk. “Man ļoti simpatizē mana ekskolēģa Arta Lapiņa, kas šobrīd strādā Finanšu ministrijā, gada sākumā vienā konferencē paustā ideja, ka, lai strādātu ar iepirkumiem likumdošanas vai uzraudzības jomā, būtu vēlama prakse kādā uzņēmumā vai iestādē. Manuprāt, šāda stažēšanās vai prakse noteikti būtu ļoti noderīga. Vērtīgi būtu padomāt – vai un kad IUB darbinieki ir paši uzrakstījuši vienu nolikumu? Jo viena lieta ir kontrolēt un izskatīt, bet cita lieta ir rakstīt no nulles, par to varu spriest pēc savas daudzveidīgās pieredzes. Pēc savas prakses esmu secinājusi, ka pasūtītājam būt ir visgrūtāk. Kopumā, ja skatās IUB darbību, ir jūtams atbalsts – viņi veido vadlīnijas un papildina biežāk pieļautās kļūdas. Kad vēršos ar jautājumu, vienmēr saņemu skaidru atbildi. Sadarbība ir, bet nav pilnīgas izpratnes, ka iepirkumu speciālisti nav nemaz tik neizglītoti. IUB darbinieki lasa daudz lekciju, piedalās semināros, bet būtu vairāk jāstāsta praktiski, jāanalizē konkrētas situācijas. Pirms diviem gadiem Valsts administrācijas skolā (VAS) bija interesants seminārs, kurā piedalījās Eiropas administrācijas skolas (European Public Administration School) pārstāve ar lielu uzsvaru uz praktisku uzdevumu risināšanu. Praktiskajā nodarbībā, kad lektore stāstīja par projektu uzraudzību un tajos veicamajiem iepirkumiem, viņa akcentēja, ka strādā ar attieksmi, ka nav nepareizās pieejas, kā veikt uzdevumu – kamēr vien var pamatot, kāpēc tas ir darīts, atbilde būtu jāpieņem. Nedaudz līdzīgs ir Daces Gailes vadītais seminārs VAS, ko iesaku, jo noslēgumā ir praktisks uzdevums, kas tiek sīki izdiskutēts. Man kā speciālistam ar daudzu gadu pieredzi ļoti patīk šāda formāta semināri, jo tas ir veids, kā saprast ne tikai to kā vajag, bet arī kāpēc.”

Neesam gatavi starptautiskiem iepirkumiem

Strādājot ar LU CFI un citām organizācijām, kas veic iepirkumus pētniecības un attīstības, kā arī citās jomās, Ieva ir secinājusi, ka Latvijas iepirkumu vide un likumdošana tomēr nav pilnībā gatava starptautiskiem iepirkumiem. Pērkot laboratoriju aprīkojumu vai dažādas specifiskas iekārtas, kuras pasaulē piedāvā tikai daži uzņēmumi, sagatavoto iepirkumu nolikumu vērtē pēc standarta, neņemot vērā specifiku. Piemēram, ja paredzēts iepirkt speciāli zinātniskās institūcijas vajadzībām specifiskam pētniecības virzienam nepieciešamu iekārtu, ko pēc pasūtījuma var uzticēt ražot tikai pieredzējušam piegādātājam, nav vietā pārmetumi, ka pieredzes prasības var izvirzīt piegādātājam, nevis ražotājam. Cita lieta, ka piegādātājam būtu jāpierāda tā piedāvātā ražotāja pieredze. “Esmu arī secinājusi, ka iepirkumu process reizēm nekādā veidā nepalīdz iegūt izdevīgāko piedāvājumu. Tā piemēram, ārvalstu iekārtu ražotāju acīs Latvija ir tik mazs tirgus, ka tiem nešķiet lietderīgi tērēt laiku un resursus, lai pa tiešo e-konkursu vidē iesniegtu piedāvājumus, līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi vienkāršot dalības procesu. Cenas ziņā izdevīgāk būtu sadarboties pa tiešo ar ražotājiem, kas būtu arī piegādātāji un uzstādītāji, un varētu piedāvāt konkrēto iekārtu bez starpnieka uzcenojuma, bet tas ne vienmēr ir iespējams dēļ Latvijas sarežģītās iepirkumu sistēmas,” problēmu skaidro Ieva.

“Saziņa ar Eiropas ražotāju ir milzīgs darbs, ko neviens neņem vērā. Šis uzņēmums ir jāpierunā, lai viņš piereģistrētos e-konkursu sistēmā, lai iesniegtu piedāvājumu, dažkārt nākas pat sniegt atbildes uz jautājumiem, kas nav pasūtītāja kompetencē. Tas ir atsevišķs smags darbs, ko varētu arī nedarīt, cerībā, ka varbūt starpnieks nokonsultēs, bet tas, savukārt, ir cenas jautājums. Uzņēmumi ik pa laikam atbild, ka labprāt pārdotu un piedāvātu izdevīgas cenas, bet viņiem nav intereses piedalīties iepirkuma procedūrā. Ir skaidrs – ja nebūtu jāpiemēro iepirkuma procedūras, piedāvātās cenas varētu būt līdz pat 20% zemākas,” tā skaidro Ieva.

Zinātnes iepirkumi ir specifiski un tajos ir šaurs ražotāju un piegādātāju loks. Eiropā nav vienotās datu bāzes, kas ļautu pārbaudīt izslēgšanas noteikumu attiecināmību, līdz ar to pārbaude ir laikietilpīga un parasti ārvalstu pretendenti īsti nesaprot, ar kādu iestāžu izziņām to apliecināt, savukārt pie notāra dotā zvēresta iespēja tiek atļauta tikai tad, ja nav iespēja iesniegt izziņas. Ieva parasti priecājas, ja pieteicies pretendents no Latvijas, jo iespējams ieiet datu bāzē un iegūt visas izziņas, taču tiklīdz ir saskarsme ar ārvalstu pretendentiem, sākas problēmas. Piemēram, vācieši ir ļoti kategoriski, kad runa ir par izslēgšanas noteikumiem. LU CFI gada sākumā sludināja piecus lielus iepirkumus, kuros vajadzēja visiem uzvarētājiem pieprasīt izslēgšanas noteikumus neattiecināmību apliecinošos dokumentus. Vācieši zvanījuši un teikuši, ka vispār nesaprot, ko no viņiem grib. LU CFI vēlas noslēgt līgumu un, lai to izdarītu, nepieciešami apliecinājumi, lai varētu apstiprināt, ka iepirkuma komisija veikusi pārbaudi. Bet vācieši tajā brīdī paziņo, ka viņiem tādu kompetento institūciju nav, ka viņi nekad pie notāra nekādus zvērestus neapstiprina un vispār viņi tagad dodas atvaļinājumā. Un viss process apstājas. “Viņi nevēlas to formālo procedūru, viņus interesē bizness, peļņa. Brīdī, kad viņi aiziet atvaļinājumā, bet mums ir projekts, kas darbojas pēc konkrēta plāna, mums ir nopietnas problēmas. CFLA pārmet, ka esam solījuši konkrētu naudas plūsmu. Ja iespējamo piegādātāju loks ir šaurs, mums nav izvēles – jāgaida, reizēm jāpagarina termiņš vai jāatliek iepirkuma izsludināšana. Arī šādā situācijā būtu jāmeklē vidusceļi. Viens no tiem: e-konkurusu vide, ” skaidro Ieva.
Viņa arī atzīst, ka ārvalstu pretendenti ne vienmēr saprot, kā lietot e-konkursu sistēmu, jo tā lielākoties lietojama latviešu valodā un darbojas atšķirīgi no citās valstīs izmantotajām sistēmām. Lietuvieši un igauņi regulāri uzķeras uz Latvijas e-konkursu sistēmas spamu – pēc katras darbības tiek sūtīts e-pasts: paldies, ka piereģistrējāties, paldies, ka ievietojāt piedāvājumu utt.. Ir bijuši gadījumi, kad nepārbaudot visus paziņojumus un nepārtulkojot tos, viena puse pēc savas valsts analoģijas domājusi, ka piedāvājums jau iesniegts, bet Latvijas pusē izrādījies, ka tas bijis tikai sagatavots iesniegšanai. “Sistēmas attīstītājiem būtu vērts padomāt par vēl kādu valodu, jo Latvijas tirgus ir tik mazs, ka nav iespējams visu iepirkt no Latvijas. Tulkošana un asistēšana ārvalstu uzņēmumiem ir neracionāls laika patēriņš. LU CFI ir ļoti daudz pretendentu no ārvalstīm un tādēļ kopumā e-konkursu sistēmu kā instrumentu novērtējam un arvien priecājamies par uzlabojumiem, cerībā, ka tā ļaus ietaupīt laiku arī pasūtītājam un tiks strādāts pie tās lietošanas ērtuma,” domās dalās Ieva Lācenberga – Rocēna.

CV

  • Ieva Lācenberga – Rocēna
  • Maģistra grāds tiesībzinātnēs, iegūts Rīgas Juridiskajā augstskolā
  • SIA “ILR” vadītāja un īpašniece
  • Strādājusi Iepirkumu uzraudzības birojā un vadījusi juridisko departamentu
  • Strādājusi zvērinātu advokātu birojā “Sorainen” tiesvedības grupā
  • Vieslektore Rīgas Juridiskajā augstskolā, pasniegusi publiskā iepirkuma kursu Alberta koledžā
  • Piedalījusies vairākās konferencēs un vadījusi dažādus komercseminārus sadarbībā ar Valsts Administrācijas skolu
  • Patlaban vada Juridisko un iepirkumu daļu Latvijas universitātes Cietvielu fizikas institūtā

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: