Pārkāpumi, riski un pārpratumi: 2015. gada atziņas par konkurenci iepirkumos

INITA KABANOVA, 04/02/2016

Post image for Pārkāpumi, riski un pārpratumi: 2015. gada atziņas par konkurenci iepirkumos

Konkurences padome 2015. gadā konstatēja un sodīja piecus karteļus. Vēl 11 gadījumos, kad pastāvēja aizdomas par līdzīgiem, tikai daudz mazāka mēroga un nozīmes pārkāpumiem, iestāde uzņēmumus brīdināja. Kas šajā statistikā īpašs? Tas, ka visus piecus sodus un 10 no 11 brīdinājumiem saņēma tieši iepirkumu pretendenti.

Nelāgais rādītājs ir kā trauksmes zvans konkurences uzraugiem un, domājams, arī iepirkumu rīkotājiem un pretendentiem, tāpēc esam apkopojuši sešas praktiskas atziņas no pagājušā gada pieredzes.

  • 1. Nav drošu un nedrošu nozaru, jāuzmanās visiem. Konkurences padomei bieži jautā, kuros tirgos ir vislielākie pārkāpumu riski. Ja runājam par iepirkumiem, tad atbilde ir – risks ir pats iepirkums. 2015. gadā starp Konkurences padomes sodītajiem vai brīdinātajiem uzņēmumiem bija medicīnas iekārtu, auto aksesuāru un čību tirgotāji, jumtu projektētāji, mašīnu iznomātāji, ēdnīcas un deviņu citu nozaru pārstāvji. Izteiktu tendenču šeit nav. Lai arī gadu gaitā pārkāpēju sarakstos bieži figurē ar dažādiem būvniecības pakalpojumiem saistīti uzņēmumi, tas drīzāk skaidrojams ar būvdarbu dārdzību – šo nozaru pakalpojumu sniedzēji parasti tiek izraudzīti tieši konkursa ceļā.

  • 2. Kopīgs darbinieks – cilvēks, kurš nevar nezināt. Pērn, līdzīgi kā iepriekšējos gadus, Konkurences padome konstatēja vairākus pārkāpumus, kad uzņēmumi zina viens par otra plāniem un piedāvājumiem iepirkumos, jo algo vismaz vienu kopīgu darbinieku, kas ar šiem jautājumiem strādā. Neatkarīgi no tā, vai šāda informācijas apmaiņa starp uzņēmumiem ir apzināta vai nejauša, pasūtītājs saņem piedāvājumus, kas nav gatavoti patiesas konkurences apstākļos. Ja uzņēmums zina par konkurenta plāniem, tas pieskaņojas situācijai, nevis cenšas sagatavot objektīvi labāko piedāvājumu. Tāpēc ir vērts rūpīgi izvērtēt, kam uzticēt strādāt uzņēmuma vārdā.

  • 3. Nepamatotas sadarbības, kam jāpievērš uzmanība. Uzņēmēji bieži jautā, kas tieši ir aizliegts, piedaloties iepirkumā. Atbilde – aizliegta ir jebkura slepena esošo vai potenciālo konkurentu nekonkurēšana. Nekad nebūs iespējams iepriekš precīzi definēt visus iespējamos pārkāpuma īstenošanas veidus, tomēr, ja Konkurences likuma pants par nekonkurēšanas aizliegumu ir zināms, parasti uzņēmums jūt, vai starp viņu un konkurentu pastāv sāncensība vai abiem izdevīga nekonkurēšana. Savukārt pēdējo gadu pieredze liek būt īpaši uzmanīgiem tajos gadījumos, kad uzņēmumi sadarbojas (piemēram, kā ģenerāluzņēmējs un apakšuzņēmējs, kā pilnsabiedrība vai kādā citā formā), tomēr katrs no sadarbības partneriem varētu startēt konkrētajā iepirkumā individuāli, jo arī viens pats spēj izpildīt visas prasības. Šādos gadījumos pastāv risks, ka sadarbības motivācija ir, piemēram, tirgus sadale.

  • 4. Kā mazināt pārpratumu riskus. Ja uzņēmumi dalās ar saviem komercnoslēpumiem, ir skaidrs, ka konkurence nepastāv un tiek pārkāpts likums. Savukārt 2015. gads parādīja, ka nepasargāta informācija var radīt arī nepatīkamus pārpratumus. Iepirkuma rīkotājs, saņemot no diviem pretendentiem identiski noformētus piedāvājumus, vērsās Konkurences padomē. Iestāde uzsāka pārbaudi, vai nav notikusi aizliegta vienošanās. Šķetinot notikumu gaitu, atklājās, ka viena pretendenta darbinieki nodibinājuši paši savu uzņēmumu un, aizejot no darba, paņēmuši līdzi arī iepriekšējā darba devēja veidlapas. Tādējādi abi nu jau konkurējošie uzņēmumi iesniedza identiska izskata pieteikumus, kas iepirkuma rīkotājam un arī Konkurences padomei sākotnēji radīja aizdomas, ka abi pieteikumi ir saskaņoti un tātad nekonkurē. Lai arī viss beidzās labi un patiesība tika noskaidrota, šis gadījums atgādina, cik svarīgi ir sargāt uzņēmuma īpašumu. Risku novērst pilnībā droši vien nav iespējams, tomēr ir vērts censties to pēc iespējas mazināt – izglītot darbiniekus un iekļaut darba līgumos pienākumu neizmantot darba devēja īpašumu.

    Kas būtiski, šai monētai ir arī otra puse. Lai neradītu sev nevajadzīgas problēmas, informāciju ne tikai nedrīkst neapdomīgi atdot, bet arī pieņemt. Te vēl viens piemērs no prakses. Uzņēmums, kas gribēja piedalīties iepirkumā, no saviem paziņām, kas strādā iepirkumu rīkojošajā iestādē, saņēma paraudziņu, kā piedāvājumu sagatavojis cits pretendents. Paraudziņš tika paņemts par pamatu sava piedāvājuma sagatavošanai. Tā tapa vizuāli identiski piedāvājumi, kas raisīja aizdomas par saskaņošanu un labi gribētā palīdzība noveda līdz citādi gluži liekai skaidrošanai, ka nav notikusi aizliegta vienošanās.

  • 5.Pasūtītājs kā pārkāpuma iniciators. Konkurences padome savās izmeklēšanās nereti redz, ka, iespējams, varētu būt notikusi korupcija, un otrādi – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) mēdz uziet informāciju par konkurences tiesību pārkāpumiem. Tādos gadījumos abas iestādes apmainās ar informāciju. Diemžēl šādās shēmās pārkāpēji mēdz iesaistīt uzņēmumus, kas, iespējams, pietiekami nenovērtē, cik pretlikumīgā darbībā iesaistās. Tā, piemēram, pasūtītājs ar potenciālo iepirkuma uzvarētāju jau ir vienojušies un piemeklē vēl saujiņu pretendentu, kas piekrīt iesniegt formālus, mākslīgi sadārdzinātus piedāvājumus, lai iepirkums ar tikai vienu pretendentu neizskatītos aizdomīgi. Šādi visi pretendenti pārkāpj Konkurences likumu, tāpēc, lai nekļūtu par pārkāpēju citu labuma vārdā, saņemot šādu piedāvājumu, uzņēmumam jāvēršas KNAB vai Konkurences padomē.

  • 6. Konsultanta negodīgās privilēģijas. Ja tiek iepirktas sarežģītas tehnoloģijas vai darbi, pasūtītājam nereti trūkst zināšanu, lai sagatavotu tehniskās specifikācijas. Ir nepieciešams profesionāļa padoms, un tas nereti tiek lūgts uzņēmumam, kas ir potenciālais piegādātājs. Šāds padomdevējs var konsultēt par labu tieši savam piedāvājumam vai vismaz iegūt ļoti labu priekšstatu par to, ko pasūtītājs vēlas. Jebkurā gadījumā šis uzņēmums iegūst nepamatotas priekšrocības konkurences cīņā. Tikmēr pārējiem pretendentiem nostiprinās pārliecība, ka ar godīgiem līdzekļiem iepirkumā uzvarēt nevar. Risinājums šajā gadījumā ir pasūtītāja rokās – meklēt neatkarīgu konsultantu, kam padoma došana nav interešu konflikts. Objektīvi šādu konsultantu var būt grūti atrast, tomēr pūles ir tā vērtas, jo ieguvums būs iespēja izvēlēties tiešām labāko piedāvājumu godīgā konkursā.

Autors: Inita Kabanova,
Konkurences padomes Komunikācijas nodaļas vadītāja

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: