Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!

Maija Placēna, 30/04/2013

Post image for Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!

Pievēršot uzmanību pārtikas produktu iepirkumu jaunākajām tendencēm, ir vērojama rosība, kas, protams, skaidrojama ar gatavošanos nākamā mācību gada pārtikas produktu iepirkšanai.

Vasarā brīvlaiki un atvaļinājumi ievieš savas korekcijas, tāpēc tagad, neatliekot uz maija beigām, ir rūpīgi jāplāno iepirkuma komisijas darbs, lai vasaras sākumā vēl spētu izvērtēt pretendentu iesniegtos piedāvājumus, lai spētu noslēgt līgumus un, jaunajam mācību gadam sākoties, skolas ēdnīca varētu raitā ritmā atsākt darbu.

Vai nākamie iepirkumi cerīgāki?

Vairumā skolu šobrīd notiek iepirkumu terminoloģijā pazīstamā sagatavošanās un tirgus izpētes fāze, kad tiek biežāk izšķirstīti iepriekšējie iepirkuma dokumenti un pārdomāti vispārīgie iepirkuma norises nosacījumi, kvalifikācijas prasības, produktu specifikācijas un gatavoti jauni līgumu projekti. Šogad ir saskatāma vēlēšanās savos iepirkumos vairāk iesaistīt vietējos produktu audzētājus un ražotājus. Jūtama arī lauksaimnieku vēlme audzēt un piedāvāt savus produktus skolu kopgaldiem. Reģionu un novadu skolas ir pārliecinātākas par savu varēšanu un aktīvāk apmainās ar labo pieredzi, drošāk veic izmaiņas iepirkuma dalīšanai lotēs. Zināmā mērā pārliecību savai varēšanai un redzamam rezultātam dod sekmīgi strādājošā Piena programma (no 2004. gada) un Skolas auglis (no 2010. gada). Tas ir patiess apliecinājums apgalvojumam: ja Latvijā visi kopā ko ļoti grib, tad to arī sekmīgi var to izdarīt!

Jau trešajā programmas Skolas auglis īstenošanas gadā tajā piedalās vairāk nekā 90 procenti Latvijas sākumskolu un pamatskolu (Zemkopības ministrijas dati), taču šīs programma balstās uz mazliet citiem darbības pamatprincipiem nekā pārtikas produktu iepirkums.

Burzma ap iepirkumiem liela, bet rezultāts kopumā nedaudz izpaliek. Valsts un pašvaldību pārtikas produktu iepirkumus reglamentē Iepirkuma likums. Tas nosaka noteiktu kārtību, secību un pamatprincipus, bet katrai pašvaldībai gribas iet pašai savā virzienā, tāpēc veidojas daudz kļūdu, un entuziasms darboties pēc jauniem principiem daļēji noplok. Tas iepirkumu veicējus atgriež sākotnējā pozīcijā, pieņemot, ka neko jau tāpat nevar mainīt, jo, kas var būt stabilāks par labi pārbaudīto, vai: klusiņām pasēdēsim savās vietās, paskatīsimies un, ja vadība jautās, mums ir skaista atruna – veselīga pārtika maksā dārgi, un naudas tai nepietiek!

Vai veselīgs ēdiens ir pliekans?

Tiekoties ar skolēnu ēdināšanas pārstāvjiem, pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu ņurdoņu. Tā rodas no tā, ka dažviet esot grūti bērnus ēdināt ar pliekanu ēdienu, kas ir ar mazu sāls daudzumu, un arī dienas cukura norma MK noteikumos nr. 172 esot noteikta krietni par mazu. Šobrīd šis normatīvs ir atvērts apspriešanai un priekšlikumu iesniegšanai, un ir vairāki eksperti, kas uzmanīgi seko izmaiņām. Protams, tie ir veselības speciālisti, ārsti, pirmsskolas un skolas iestāžu vadītāji, ražotāju pārstāvji, NVO un vecāku apvienības, kas redz bērnu uztura izmaiņas no dažādiem skatu punktiem.

Vecāki sauc: – Mans bērns nav apmierināts ar ēdienu skolā!!!
Ārsti raizējas: – Latvijā strauji pieaug pacientu skaits ar sirds un asinsvadu slimībām! Uzturā mazāk jālieto sāls un cukurs!
Izglītības iestādes nepadodas: – Citi izdomā visādas jaunas normas, bet par to izpildi atbildīgie esam mēs!
Ēdinātāji uztraucas: – Vakar pabaroju, šodien pabaroju, bet vai rīt man būs, ko likt uz šķīvja?!
Audzētāji un ražotāji sūdzas: – Kā lai zina, cik daudz un ko spēsim realizēt tagad un kādas iespējas būs rīt!

Ir pieņemts valsts dokuments politiskās gribas ieviešanai Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. Tajā mediķi mūs brīdina par insultiem un infarktiem, savukārt lielajā informācijas gūzmā pazūd kopsakarības, pazūd apjēga par svarīgāko lietu dzīvē – veselību. Ja cilvēkam galvā dzīves pamatvērtības sastājas savās vietās, tad daudz kas šķiet viegli saprotams un vienkāršs, vairs nav svarīgs ieradums ēst nepareizi un katrs cenšas ēst pareizi un veselīgi. Arī valsts politika ir virzīta uz to, lai bērni ēstu veselīgu pārtiku. Es negribu, lai mani bērni mirtu ātrāk par mani tāpēc, ka pati esmu ēdusi veselīgu pārtiku, bet saviem bērniem to neesmu spējusi nodrošināt. Manā bērnībā, padomju laikos, pārtika vēl nebija tik samāksloti pārstrādāta, dzenoties pēc lielākas peļņas. Tagad pārtika ir kļuvusi daudzveidīgāka, bet skolu kopgaldos diemžēl tā ne vienmēr ir augstvērtīga.

Mainās attieksme arī pret porciju lielumu, sastāvu un, protams, cenu. Tagad jādomā un jāmācās, kā no jauna pilnveidot savu piedāvājumu ar dārzeņu daudzveidību, labi aizmirstām garšsaknēm, mūsu garšaugiem; kā bērnus iemācīt ēst pa jaunam, veselīgāk. Tas nenotiek tik strauji, mēs visi zinām, ka pāriet uz mazsālītu pārtiku vai atteikties no treknajiem ceptajiem un piesātinātajiem uz tvaicētiem un maigiem ēdieniem nav viegli, tam jānotiek pakāpeniski, ar izpratni un izgaršošanu, ar jauno garšu iepazīšanu. Tas īstenībā ir ļoti atbildīgs un svarīgs darbs – garšas izkopšana no bērnības. Par to ir ļoti daudz viedokļu, bet šoreiz par ikdienišķāku un praktiskāku tēmu – ēdienu publiskajā sektorā par valsts un vecāku līdzfinansēto skolas vecuma bērniem paredzēto un izpildīto.

Ēdinātāji patiesi ir uztraukušies, jo priekšā ir dilemma – ēdināt kā iepriekš, lai visi ēd un ir apmierināti, vai arī ēdināt veselīgāk, ievērojot uztura piramīdas principus, samazinot sāls patēriņu, taukvielu daudzumu utt. Kad pieradušās garšas kārpiņas vairs nesaņems noteiktus kairinātājus uz nervu receptoriem par garšas pastiprinātājiem, skābes regulētājiem, produkta aromatizētājiem, daudzi kļūs neapmierināti. Daļa pusaudžu noraidīs skolas kopgaldu un teiks, ka tur tagad gatavo negaršīgi, un es tur vairs neēdīšu. Ja klienti neēd, tad ēdnīcai nav apgrozījuma un nav darba. Draud bankrots! Ko darīt?

Normējam, rēķinām, analizējam…

Analizējot iepirkuma kopējo produktu daudzumu pa grupām – piena produkti, dārzeņi, gaļa, zivis – un izrēķinot to uz ēdāju vidējo skaitu, var ļoti labi redzēt cukura un sāls patēriņa kopējo ainu. Neaizmirsīsim, ka cukuram normatīvā ir noteikta dienas norma un, zinot ēdienreižu skaitu, procentuāli tīri matemātiski var saprast, vai cukura patēriņš skolas ietvaros nav pārsniegts. Dažreiz ir nepieciešama padziļināta analīze par to, cik liels ir zupas un pamatēdiena dienu īpatsvars attiecībā pret dienu skaitu ar pamatēdienu un desertu. Tās ir tikai nianses, bet jau ar pāris matemātiskām darbībām, novērtējot pārtikas produktu tendences, redzu, ka cukura patēriņš ir vairākkārt lielāks nekā nepieciešams. Pēc tam, protams, ja kādu interesē, var meklēt iemeslus un analizēt cēloņus – vai tam ir segums un vai ir pamats uztraukumam par veselību? Vai iepirkuma procedūras ir atdalāmas no līguma izpildes?

Tāpēc aicinu iepirkuma veicējus paskatīties faktiski apēstos apjomus un, ja domājat, ka nākamgad būs lielāks apgrozījums, tad varam aprēķināt maksimālo apjomu, ņemot vērā iestādes maksimālo audzēkņu skaitu un pareizinot to ar darba dienām, kurās notiks ēdināšana, un ēdiena cenu. Šis aprēķins attiecas tikai uz produkta iepirkuma veicējiem, kuriem ir normēta pusdienu samaksa un normēts produktu daudzums uz porciju. Tas faktiski ir produktu iepirkšanas maksimāli plānojamais budžets. Paskatīsimies uz porcijas cenu, enerģētisko vērtību un iepirkuma pasūtījumu kopumā. Kāpēc iepirkumu plānveidīgi palielinām ar mistisku rezervi, gatavojam pārgudras specifikācijas, dalām lotēs produktus, kurus faktiski pēc tam nepasūtam, aizbildinoties ar naudas trūkumu vai ar nepieņemamu cenu. Varbūt vajag no sākuma paskatīties, ko apēdam, padomāt, kas mainīsies un kontroles nolūkos pārbaudīt arī skolēnu pusdienas naudas summu.

Ja dārzeņi un augļi sekotu skolēnam…

Tiekoties ar mazo lauku skoliņu saimniecēm, nākas secināt, ka iepirkumu sistēma ir strauji gājusi uz priekšu, bet daudzās vietās virtuves vēl dzīvo savu ikdienišķo, veco dzīvi. Nelielā skoliņā saimnieces no pieredzes zina, ka bērniņi tak šito neēd! Viņas ir gatavas sāli pašas no mājas atnest, ja reiz valdība vairs neļauj iepirkt. Bet ar cukuru gan tā grūtāk, tas tak dārgs, to tak visiem saldajiem nepieliksi klāt vairāk, tam jau pat ar saimnieces aldziņu nepietiks. Tāpēc labi vien ir, ka tās aldziņas ir tik mazas.

No pieredzes zinu, ka gan jau kādreiz sāli no mājām aizmirsīsies paņemt un ģimenes locekļi sāks aizrādīt par ģimenes budžeta izsaimniekošanu un, skat, pa to laiku jau paši nemanot esam pieraduši un pakāpeniski pārgājuši uz mazāku sāls daudzumu.

Pareizi jau ir, ka tie bērni, kas nāk no pirmsskolas iestādēm, kur ir pareizāks ēšanas režīms un veselīgāki produkti, arī pārejot uz skolas kopgaldiem, labi ēd, jo lielāko daļu ēdienu vēderiņi atpazīst. Būtu svarīgi pievērst lielāku uzmanību šiem bērniem, jo daļa pašvaldību arī no savas puses nodrošina brīvpusdienas un šeit valstiski vajadzētu domāt par ēdienu gatavošanai nepieciešamo pamatproduktu nodrošināšanu no vietējiem reģioniem. Valsts veselības politika nosaka noteiktu dārzeņu daudzumu katrā skolas kopgalda porcijā, bet skolas nodrošina izaudzēto dārzeņu sagatavošanu veselīgi un uz vietas, iespējami tuvāk ēdājiem. Skolās strādā princips – nauda seko skolēnam, tad kāpēc gan arī dārzeņi, augļi, piens, gaļa un maize kā pamatprodukti nevarētu sekot līdzi skolēnam?!

No kopīga trauka

Pienācis pēdējais brīdis šajā sezonā, kad varam izlemt, kādus dārzeņus liksim uz šķīvja nākamajā mācību gadā. Vai pratīsim no visa produktu klāsta izdalīt atsevišķā lotē kartupeļus? Vai bērnudārza tehniskajā specifikācijā iepretī sulai parādīsies prasība – sula no dažādu augļu un ogu koncentrāta, bez konservantiem?

Runājot par porciju lielumu uz šķīvja un zināmā mērā atšķirīgo bērnu fizioloģisko izmēru lielumu vienas vecuma grupas robežās un pat klases ietvaros, mani patiesi iepriecināja prakse, kura sākotnēji ieviesās virtuves darbinieku trūkumu dēļ, bet tagad ir tik ļoti iepatikusies, ka vecāki to atbalsta un sekmē.

Porcijai paredzēto ēdiena daudzumu neliek katram uz šķīvja, bet saliek kopējā traukā atbilstoši paredzētajam bērnu skaitam pie galda. Veidojas iespēja bērniem pašiem uzlikt uz šķīvja mazliet mazāk vai mazliet vairāk piedevu un salātu, kas no porcijas cenas viedokļa nav dārgākā sastāvdaļa, bet skaidrs, ka sīka meitenīte ikdienā neapēd tik daudz kartupeļu vai kāpostu ar burkāniem kā viņas sportiskais klasesbiedrs. Tādējādi skolēni labi apēd arī zupas, savukārt porcijās sadalītie ēdieni tiek izvietoti uz paplātītes un bērni zina, ka var ņemt vienu kotleti, bet, ja paliek pāri, gribētāji taču var to sadalīt. Protams, mazajiem iesākumā jāpalīdz izvērtēt sava gribēšana un varēšana.

Kā Krilova fabulā

Vizualizējot situāciju, kad vietējiem ražotājiem jānodrošina noieta tirgus tuvāk viņu saimniecībām, prātā nāk Krilova fabula par gulbi, līdaku un vēzi, kas, labu domu vadīti, velk ratus katrs uz savu pusi, bet tie kā nekust, tā nekust no vietas!

Nosacītais fabulas tēls gulbis ir mūsu valsts likumu lēmējinstitūcijas, kas ar dažādiem normatīviem mūs vada noteiktā virzienā un ļauj iespēju robežās bērnu uzturu noteikt pašvaldības iestādēm. Līdakas stipro rāvienu laikam varētu piedēvēt pārtikas ražotājiem, kas meklē iepirkumos savu produktu realizācijas iespējas. Tie lielie rati, tēlaini izsakoties, noteikti ir pašvaldību pārtikas iepirkumu kopējais apjoms.

Kas mūsu bērnu uzturā mainīsies nākotnē un kā šos ratus izdosies izkustināt? Lēmēji, kas ļoti aktīvi darbojas savā ietekmes lauciņā, saprot, ka pa vecam nav pareizi, bet pa jaunam uzreiz nepietiek resursu.

Vērojot šos procesus no malas, manī rodas bažas par to, kurp mūs aizvedīs pārmaiņas. Šobrīd notiek MK noteikumu priekšlikumu apspriešana. Diskusija ir par pamatēdiena vai otrā ēdiena definēšanu, par sāli, cukuru un kalorijām, par pamatproduktu normām uz porciju dažādās vecumu grupās. Šim precizējumam, loģiski domājot, vajadzētu būt gatavam rudens pusē.

Laimes stāsts ilgākam termiņam?

Valstij, kas ražo svaigu pienu, gaļu, dārzeņus un augļus, ir netradicionāli šos produktus iepirkumos aizvietot ar importētiem, apstrādātiem un pārstrādātiem ilga realizācijas termiņa produktiem. Nav pareizi šos jautājumus uzlikt uz skolas vadības pleciem, kas iepirkumus veic visām preču un pakalpojumu grupām, kur pārtika vai ēdināšanas pakalpojums ir tikai viens no daudziem. Piesaistot uztura speciālistus, zinātniekus, lauksaimniecības produktu ražotājus un tirgus veicināšanas speciālistus, varbūt varētu ieraudzīt Latvijas veiksmes stāstu ilgtermiņam.

Aprīļa sākumā Valmierā notika pārtikas klāstera zinātniski praktiskā konference, kuras dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar ļoti interesantiem materiāliem. Manu uzmanību piesaistīja Zemkopības ministrijas valsts sekretāres Rigondas Lerhes prezentācija ar nacionālās pārtikas produktu pārstāvniecības veicināšanas iespējām iepirkumos. Mani pārsteidza ieraudzītā shēma, un es apjuku, jo pērn priecājamies par likumdošanā iestrādāto iespēju pašvaldības iepirkumos dot zaļo gaismu bioloģiskajiem un nacionālajiem produktiem. Neslēpšu, ka nacionālā shēma strādāja ļoti smagnēji, jo īstenībā integrēti izaudzēto produktu klāsts pārstrādei nav liels, es izprotu nepieciešamību pēc pieaugošā pieprasījuma un vajadzību noņemt bremzējošos faktorus mūsu ražotājiem, izprotu kvalitātes prasību sliekšņa pazemināšanu, taču vajadzētu pārdomāt vienotas prasības, piemēram, gurķu kvalitātei, pirms lemjam par noieta veicināšanu.

Ja ražotāji vēlas piedalīties skolas produktu klāstā, man tomēr gribētos ar laiku te redzēt speciāli skolām paredzētos produktus – ar mazāku sāls un saldinātāju sastāvu, bez konservantiem, krāsvielām un garšas pastiprinātājiem, jo tie īstenībā ir lieki, zinot, ka produkts tiek speciāli ražots ātram patēriņam – mūsu bērnu uzturam. Shēmas un sarežģīto pārstrādi atstāsim lielo ražotāju ziņā, lai viņi attīstās un nacionālo zīmi lieto iekšējam tirgum tirdzniecības tīklos vai eksporta tirgos labas preces atpazīstamībai.

Nevajadzētu censties kaut ko veicināt tikai veicināšanas pēc. Katra pārprasta virziena norādīšana izpildītājiem nes līdzi neizpratni, atliek tikai pielikt klāt MK noteikumus nr. 172 ar zaļo gaismu bioloģiskajiem un nacionālajiem produktiem. Man šis piemērs lika aizdomāties par mērķiem un iespējām. Ceru, ka lauksaimnieki īstenos iecerēto un mūsu bērnudārzos un skolās bioloģiskie produkti no rudens puses jau būs vairāk pieejami.

Savukārt Zemkopības ministrijas pārstāvjiem gribu jautāt, kāpēc skolās jādod zaļā gaisma Portugāles gurķiem? Kā iepirkuma speciālisti varēs pamatot, ka bioloģiskie Latvijas gurķi ir labāki par Latvijā pārstrādātiem Spānijas gurķiem? Bioloģiskās un nacionālās kvalitātes prasības Iepirkuma likumā un MK noteikumos nr. 172 ir definētas ar vienādām priekšrocībām. Varbūt, kamēr MK noteikumi tiek grozīti, ir nepieciešams importa produktus izņemt no skolām ieteicamo produktu saraksta.

Kā Latvijā ir jāapvieno zināšanas un pieredze, iespējas un vajadzības, lai uz jau strādājošas skolas programmas pamata mūsu valstī vietējos pārtikas produktus varētu nodrošināt iepirkumos? Lai nesanāk kā Krilova fabulā! Protams, varam diskutēt par sortimentu un piegāžu periodiskumu, sezonalitāti un cenu, taču šoreiz es domāju par pašu procesu un tā norisi ietekmējošiem faktoriem.

Teksts: Maija Placēna, inženiere – sabiedriskās ēdināšanas pārtikas tehnoloģe, pārtikas kvalitātes eksperte, NPKS vadošā auditore

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: