Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!

Maija Placēna, 30/04/2013

Post image for Lai skolu ēdienkartēs mazāk sāls!

Pievēršot uzmanību pārtikas produktu iepirkumu jaunākajām tendencēm, ir vērojama rosība, kas, protams, skaidrojama ar gatavošanos nākamā mācību gada pārtikas produktu iepirkšanai.

Vasarā brīvlaiki un atvaļinājumi ievieš savas korekcijas, tāpēc tagad, neatliekot uz maija beigām, ir rūpīgi jāplāno iepirkuma komisijas darbs, lai vasaras sākumā vēl spētu izvērtēt pretendentu iesniegtos piedāvājumus, lai spētu noslēgt līgumus un, jaunajam mācību gadam sākoties, skolas ēdnīca varētu raitā ritmā atsākt darbu.

Vai nākamie iepirkumi cerīgāki?

Vairumā skolu šobrīd notiek iepirkumu terminoloģijā pazīstamā sagatavošanās un tirgus izpētes fāze, kad tiek biežāk izšķirstīti iepriekšējie iepirkuma dokumenti un pārdomāti vispārīgie iepirkuma norises nosacījumi, kvalifikācijas prasības, produktu specifikācijas un gatavoti jauni līgumu projekti. Šogad ir saskatāma vēlēšanās savos iepirkumos vairāk iesaistīt vietējos produktu audzētājus un ražotājus. Jūtama arī lauksaimnieku vēlme audzēt un piedāvāt savus produktus skolu kopgaldiem. Reģionu un novadu skolas ir pārliecinātākas par savu varēšanu un aktīvāk apmainās ar labo pieredzi, drošāk veic izmaiņas iepirkuma dalīšanai lotēs. Zināmā mērā pārliecību savai varēšanai un redzamam rezultātam dod sekmīgi strādājošā Piena programma (no 2004. gada) un Skolas auglis (no 2010. gada). Tas ir patiess apliecinājums apgalvojumam: ja Latvijā visi kopā ko ļoti grib, tad to arī sekmīgi var to izdarīt!

Jau trešajā programmas Skolas auglis īstenošanas gadā tajā piedalās vairāk nekā 90 procenti Latvijas sākumskolu un pamatskolu (Zemkopības ministrijas dati), taču šīs programma balstās uz mazliet citiem darbības pamatprincipiem nekā pārtikas produktu iepirkums.

Burzma ap iepirkumiem liela, bet rezultāts kopumā nedaudz izpaliek. Valsts un pašvaldību pārtikas produktu iepirkumus reglamentē Iepirkuma likums. Tas nosaka noteiktu kārtību, secību un pamatprincipus, bet katrai pašvaldībai gribas iet pašai savā virzienā, tāpēc veidojas daudz kļūdu, un entuziasms darboties pēc jauniem principiem daļēji noplok. Tas iepirkumu veicējus atgriež sākotnējā pozīcijā, pieņemot, ka neko jau tāpat nevar mainīt, jo, kas var būt stabilāks par labi pārbaudīto, vai: klusiņām pasēdēsim savās vietās, paskatīsimies un, ja vadība jautās, mums ir skaista atruna – veselīga pārtika maksā dārgi, un naudas tai nepietiek!

Vai veselīgs ēdiens ir pliekans?

Tiekoties ar skolēnu ēdināšanas pārstāvjiem, pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu ņurdoņu. Tā rodas no tā, ka dažviet esot grūti bērnus ēdināt ar pliekanu ēdienu, kas ir ar mazu sāls daudzumu, un arī dienas cukura norma MK noteikumos nr. 172 esot noteikta krietni par mazu. Šobrīd šis normatīvs ir atvērts apspriešanai un priekšlikumu iesniegšanai, un ir vairāki eksperti, kas uzmanīgi seko izmaiņām. Protams, tie ir veselības speciālisti, ārsti, pirmsskolas un skolas iestāžu vadītāji, ražotāju pārstāvji, NVO un vecāku apvienības, kas redz bērnu uztura izmaiņas no dažādiem skatu punktiem.

Vecāki sauc: – Mans bērns nav apmierināts ar ēdienu skolā!!!
Ārsti raizējas: – Latvijā strauji pieaug pacientu skaits ar sirds un asinsvadu slimībām! Uzturā mazāk jālieto sāls un cukurs!
Izglītības iestādes nepadodas: – Citi izdomā visādas jaunas normas, bet par to izpildi atbildīgie esam mēs!
Ēdinātāji uztraucas: – Vakar pabaroju, šodien pabaroju, bet vai rīt man būs, ko likt uz šķīvja?!
Audzētāji un ražotāji sūdzas: – Kā lai zina, cik daudz un ko spēsim realizēt tagad un kādas iespējas būs rīt!

Ir pieņemts valsts dokuments politiskās gribas ieviešanai Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. Tajā mediķi mūs brīdina par insultiem un infarktiem, savukārt lielajā informācijas gūzmā pazūd kopsakarības, pazūd apjēga par svarīgāko lietu dzīvē – veselību. Ja cilvēkam galvā dzīves pamatvērtības sastājas savās vietās, tad daudz kas šķiet viegli saprotams un vienkāršs, vairs nav svarīgs ieradums ēst nepareizi un katrs cenšas ēst pareizi un veselīgi. Arī valsts politika ir virzīta uz to, lai bērni ēstu veselīgu pārtiku. Es negribu, lai mani bērni mirtu ātrāk par mani tāpēc, ka pati esmu ēdusi veselīgu pārtiku, bet saviem bērniem to neesmu spējusi nodrošināt. Manā bērnībā, padomju laikos, pārtika vēl nebija tik samāksloti pārstrādāta, dzenoties pēc lielākas peļņas. Tagad pārtika ir kļuvusi daudzveidīgāka, bet skolu kopgaldos diemžēl tā ne vienmēr ir augstvērtīga.

Mainās attieksme arī pret porciju lielumu, sastāvu un, protams, cenu. Tagad jādomā un jāmācās, kā no jauna pilnveidot savu piedāvājumu ar dārzeņu daudzveidību, labi aizmirstām garšsaknēm, mūsu garšaugiem; kā bērnus iemācīt ēst pa jaunam, veselīgāk. Tas nenotiek tik strauji, mēs visi zinām, ka pāriet uz mazsālītu pārtiku vai atteikties no treknajiem ceptajiem un piesātinātajiem uz tvaicētiem un maigiem ēdieniem nav viegli, tam jānotiek pakāpeniski, ar izpratni un izgaršošanu, ar jauno garšu iepazīšanu. Tas īstenībā ir ļoti atbildīgs un svarīgs darbs – garšas izkopšana no bērnības. Par to ir ļoti daudz viedokļu, bet šoreiz par ikdienišķāku un praktiskāku tēmu – ēdienu publiskajā sektorā par valsts un vecāku līdzfinansēto skolas vecuma bērniem paredzēto un izpildīto.

Ienākt lai lasītu pilnu rakstu. (Neesi abonents? Pievienojies jau šodien!)

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: