Kāpēc fotoradaru sāgai nebija laimīgas beigas

Sandis Petrovičs, 25/02/2013

Fotoradaru sāga

Sabiedrībā plašu rezonansi ir ieguvis publiskais iepirkums Par ceļu satiksmes drošības uzlabošanai nepieciešamo mērierīču sistēmas ieviešanu jeb sabiedrībā dēvētā fotoradaru sāga. Galarezultātā valsts rīcībā nav efektīvas satiksmes drošības uzlabošanas sistēmas, savukārt komersants nonācis būtiskās finansiālās grūtībās. Ne vilks paēdis, ne kaza dzīva. Kāpēc tā?

Zvērinātu advokātu birojam TRINITI, sniedzot klientam juridisko palīdzību, ir bijis iespējams un nepieciešams izvērtēt šī iepirkuma faktiskos un tiesiskos apstākļus. Strādājot ar šo lietu, ir izveidojies noteikts viedoklis par cēloņiem, kas izraisījuši šī sākotnēji daudzsološā un uz ceļu satiksmes drošības uzlabošanu vērstā projekta nesekmīgo iznākumu.
Kopumā vērtējot projektu, jāatzīst, ka tas nebija veidots atbilstoši noteiktiem industrijas standartiem. Darījums tika balstīts uz divu būtiski atšķirīgu interešu pamata: publiskā sektora (valsts) puses mērķis bija panākt satiksmes (sabiedrības) drošības uzlabojumus, savukārt privātā sektora (komersanta) mērķis bija gūt peļņu. Veiksmīgs ilgtermiņa darījums starp pusēm ar atšķirīgām interesēm var īstenoties tikai tad, ja tas paredz sabalansētus ieguvumus abiem. Diemžēl, kā parāda projekta iznākums, nepieciešamo interešu līdzsvaru panākt neizdevās, puses nonāca savstarpējā konfliktā un darījums tika izbeigts.

Projektu vērtējot, bez ievērības nevar atstāt faktu, ka tas maldīgi tika asociēts ar publiskās un privātās partnerības projektu (turpmāk arī – PPP). Nedz pēc būtības, nedz juridiskā noformējuma tas nebija PPP, lai gan varēja tāds būt. Balstoties uz Publiskās un privātās partnerības likumā noteikto, Finanšu ministrija ir skaidrojusi, ka PPP ir publiskā un privātā sektora sadarbības forma, kas veidota uz noteiktu laiku un nosacījumiem. Atšķirībā no publiskā iepirkuma, kurā pakalpojumus nodrošina un finansē pasūtītājs, PPP tradicionāli raksturo iezīme, ka pakalpojumu nodrošināšanai tiek piesaistīts privātais kapitāls, vienlaikus starp publisko un privāto partneri sadalot ar PPP īstenošanu saistītos riskus, ieguldījumus un ieguvumus. No minētā secināms, ka PPP un publiskā iepirkuma nošķiršanā būtiska ir projekta finansēšanas kārtība, kā arī atbildības un risku sadalījums.

Jebkura darījuma sekmīgas izpildes būtisks faktors ir tā finansējums, turklāt – reāls, pieejams un prognozējams finansējums. Fotoradaru pakalpojumu iepirkuma līguma izpildes izmaksas bija mērāmas vairāku miljonu latu apmērā. Šāda apmēra projekti paši par sevi liek pievērst īpašu uzmanību tam, vai projekta izpildes nosacījumi ir skaidri un izpildāmi. Tomēr acīmredzami, ka tieši fotoradaru pakalpojumu iepirkuma finansēšanas kārtību izpildītājs nebija pienācīgi izvērtējis. Pasūtītāja un izpildītāja finansiālās attiecības tika balstītas uz pamatnosacījumu – izpildītājs līguma izpildes laikā par saviem līdzekļiem nodrošina noteikta skaita pārvietojamo un stacionāro fotoradaru iegādi, uzstādīšanu (izvietošanu) un darbību pasūtītāja norādītās vietās, bet pasūtītājs par to maksā izpildītājam daļu no naudas sodiem, kas tiek iegūti no pārkāpumiem, kuri fiksēti ar izpildītāja fotoradariem. Konkrēti pasūtītājs apņēmās ik mēnesi izpildītājam maksāt 35% no faktiskajiem ieņēmumiem no naudas sodiem, kas piemēroti par administratīvajiem pārkāpumiem (MK 2011.gada 26.aprīļa noteikumi Nr.329). Tādējādi iepirkuma līgums radīja izpildītājam pastāvīgas pakalpojuma sniegšanas izmaksas, savukārt ieņēmumu apmērs nebija prognozējams, jo pilnā mērā atkarīgs no pārkāpēju veiktajiem naudas sodu maksājumiem.

Noprotams, ka, piedaloties konkursā un slēdzot līgumu ar šādiem nosacījumiem, izpildītājs cerēja, ka līgumsaistību izpildi lielā daļā izdosies nodrošināt ar to finansējumu, ko tas saņems atbilstoši līgumam, neieguldot pietiekamus paša līdzekļus. Lai gan tā ir pašsaprotama komersanta vēlme, šoreiz izpildītāja aprēķini izrādījās kļūdaini un tas nevarēja vai nevēlējās veikt citas papildu darbības, lai uzņemtās līgumsaistības izpildītu. Rezultātā, izpildītājam uzņemoties saistības, kuru izpildi tas cerēja finansēt no ienākumiem, kuru apmērs atkarīgs no trešo personu darbības vai bezdarbības (nezināma daudzuma un veida pārkāpumu skaita, kā arī naudas sodu samaksas disciplīnas un dinamikas), projekta izdošanās tika apdraudēta.
Pie šāda finansējuma modeļa, ņemot vērā projekta apjomu, izpildītājam jau sākotnēji būtu vajadzējis rēķināties ar to, ka sagaidāmie (prognozētie) pārkāpumu rezultātā saņemtie finanšu līdzekļi vien var nebūt pietiekami sekmīgai projekta īstenošanai, tāpēc izpildītājam būtu jābūt spējīgam ieguldīt papildu līdzekļus, kaut arī tas samazinātu projekta rentabilitāti.

Otrs, ne mazāk svarīgs apstāklis, kas ietekmēja projekta finansējumu un ar ko izpildītājam bija jārēķinās, sagatavojot savu finanšu piedāvājumu minētā projekta ietvaros, bija iespējamās un pasūtītāja nosakāmās izmaiņas pieļaujamās ātruma pārsniegšanas robežās, kā arī pārvietojamo radaru atrašanās vietās. Atkarībā no pasūtītāja noteiktā un ar fotoradariem mērāmā pieļaujamā braukšanas ātruma pārsnieguma, kā arī ceļu stāvokļa, konfigurācijas un radaru atrašanās vietās noteiktā ātruma ierobežojuma, autovadītāju – ātruma pārkāpēju skaits, kā arī to pieļautā braukšanas ātruma pārkāpumu apmērs un par to piemērojamo naudas sodu summas varēja būt ļoti atšķirīgas. Nenoliedzami, ka šādu mainīgo lielumu pastāvēšana vērtējama kā būtisks faktors, kas tieši ietekmēja arī izpildītājam izmaksājamo projekta ieņēmumu apmēru.
Jāņem vērā, ka visi iepriekš minētie mainīgie apstākļi bija iekļauti iepirkuma dokumentācijā un izpildītājam bija zināmi vēl pirms līguma noslēgšanas, sagatavojot un iesniedzot pasūtītājam savu piedāvājumu. Tomēr izpildītājs ar tiem nebija pienācīgi rēķinājies.

Līdzīgi izpildītājs nebija rēķinājies arī ar iespējamajiem sarežģījumiem stacionāro fotoradaru izbūves saskaņošanā ar valsts institūcijām un privātpersonām, kā dēļ izpildītājam neizdevās ievērot to uzstādīšanai nolīgtos termiņus. Fakts, ka izpildītājam noteiktos termiņos būs jāuzbūvē noteikti objekti, tam bija zināms no konkursa nolikumu veidojošās dokumentācijas satura. Ņemot vērā, ka, iesniedzot savu piedāvājumu dalībai iepirkumā, izpildītājs šiem noteikumiem piekrita, tie nevar tikt vērtēti kā neparedzēti apstākļi, kas objektīvi attaisnotu izpildītāja nespēju izpildīt uzņemtās saistības.
Publisko iepirkumu likumā noteiktais regulējums (piemēram, pasūtītāju pienākums sniegt atbildes uz pretendentu jautājumiem par neskaidrībām iepirkumu dokumentācijā; pretendentu tiesības vērsties Iepirkumu uzraudzības birojā par prettiesiskām iepirkuma dokumentācijas prasībām u.c.) rada pasūtītājiem pamatu paļauties, ka iepirkuma līguma noslēgšanas tiesības ieguvušais pretendents ir izpratis iepirkuma būtību, ir apzinājis visus riskus un līgumu izpildīs, tomēr prakse dažkārt liecina par pretējo. Arī konkrētā projekta sakarā jānorāda  lai arī ir konstatējama izpildītāja atbildība par iepirkuma līguma pirmstermiņa izbeigšanu, tas nemaina faktu, ka ceļu satiksmes drošības uzlabošanai nepieciešamo mērierīču sistēmas ieviešana nav izdevusies un no tā ir zaudējusi sabiedrība kopumā.

Iepriekšminētā kontekstā uzskatām par nepieciešamu akcentēt, ka šādu un līdzīga rakstura projektu neizdošanās risku mazināšanai pasūtītājiem īpaša uzmanība un rūpība ir jāpievērš prasību definēšanai iepirkumu dokumentācijā, pēc iespējas izvairoties no mainīgu apstākļu ietekmes uz projekta īstenošanu, kā arī precīzi nosakot atbildības un risku sadalījumu par projekta izpildi.

Nobeigumā vēlos akcentēt šādas tēzes:

  • gatavojot projektus, kas paredz pakalpojuma saņemšanu no privātā sektora partnera, valsts varas pārstāvjiem ir nopietni jāizvērtē, vai konkrētajai situācijai atbilstošākais ir publiskais iepirkums Publisko iepirkumu likuma ietvarā vai publiskā un privātā sektora sadarbība Publiskās un privātās partnerības likuma ietvarā;
  • īpaša uzmanība projektu nosacījumu definēšanā veltāma šādiem nosacījumiem: finansējuma avots, atbildības (risku) taisnīgs sadalījums, skaidri un viennozīmīgi interpretējami noteikumi, kuru izpildi projekta gaitā nevar ietekmēt mainīgi un iepriekš nezināmi apstākļi.

Fakti:

  • 2009. gada martā Iekšlietu ministrijas rīkotajā iepirkumu konkursā par fotoradaru piegādi un izvietošanu uzvarēja vācu firma Vitronic ar nosacījumu, ka firma saņems 35% no ikmēneša sodu ieņēmumiem par radaru fiksētajiem pārkāpumiem.
  • 2012.gada augusta beigās valdības sēdē tika nolemts lauzt līgumu ar fotoradaru piegādātāju un ieviesēju Vitronic Baltica un partneri, jo radaru ieviesējs nebija izpildījis līguma nosacījumus.
  • Fotoradaru darbība tika atjaunota no 2012.gada 13.oktobra līdz 16.decembrim. No 16.decembra privātā komersanta V-Traffic (iepriekš Vitronic Baltica un partneri) fotoradari uz Latvijas ceļiem pārkāpumus vairs nefiksē.
  • Drīzumā valsts sludinās divus jaunus iepirkuma konkursus – par Valsts policijas autotransporta aprīkošanu ar modernām ātruma kontroles ierīcēm un jaunu fotoradaru iepirkumu. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis teic, ka fotoradari uz ceļiem atkal parādīsies 2014. gada sākumā.

Teksts: Sandis Petrovičs, zvērināts advokāts, advokātu biroja TRINITI partneris

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: