Izmaiņas mācību līdzekļu iepirkumos

iepirkumi, 28/03/2013

Post image for Izmaiņas mācību līdzekļu iepirkumos

Par aktualitātēm mācību grāmatu un skolēnu darba burtnīcu iepirkumos 15. martā Latvijas Pašvaldību zālē žurnāls Iepirkumi diskutēja kopā ar septiņiem ekspertiem. Pa vienam pārstāvim bija no Izglītības ministrijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Iepirkumu uzraudzības biroja, biedrības Vecāki par izglītību, Ogres novada domes, Rīgas 28. vidusskolas un mācību grāmatu izdevniecības Zvaigzne ABC.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas katru augustu vecāki stāv rindās pie grāmatnīcām ar skolotāju izsniegtajiem sarakstiem, kuros ir norādītas nepieciešamās darba burtnīcas un arī pa kādai grāmatai nākamajam mācību gadam. Kā būs šogad? Tiesībsargs paziņojis, ka katrai pašvaldībai pašai ir jāsedz izdevumi par skolēnu nodrošināšanu ar mācību grāmatām un darba burtnīcām. Vecākiem likt iegādāties mācību līdzekļus ir bezmaksas izglītības principa pārkāpums!

Izrādās, ka jau 20 gadus Latvijā tiek ignorēta ANO Bērnu tiesību konvencija un Satversmē iekļautais punkts par vienādām tiesībām iegūt bezmaksas pamatizglītību.
Ir atrasts viens grēkāzis, diskusijā klātesošais 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons, kurš, lūk, ir atļāvies likt vecākiem pirkt mācību līdzekļus.

Skolas ir kļuvušas par ķīlniecēm – ar skubu no dažu skolu mājaslapām izņemti obligāti nopērkamo darba burtnīcu saraksti un radīts iespaids, ka valstī tomēr ir bezmaksas izglītība. Kam mēs cenšamies to iestāstīt? Paši sev?

Situācija dažādās pašvaldībās ir atšķirīga. Piemēram, Ventspils skolās bezmaksas izglītība tiek nodrošināta. Darba burtnīcas iepērk pašvaldība, skolās tās tiek kopētas un izmantotas skolēnu apmācībai. Tomēr lielākajā vairumā pašvaldību, to skaitā arī Rīgā, vecāki paši iegādājas darba burtnīcas un samērā dārgās angļu valodas grāmatas. Citas grāmatas tiek izsniegtas skolu bibliotēkās bez maksas.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI

IZM Izglītības departamenta vecākais eksperts Ēriks Sīka:
– Šobrīd Izglītības likuma grozījumi ir sagatavoti projekta veidā, drīzumā tie nonāks Saeimā. No deputātiem atkarīgs, vai jaunie noteikumi stāsies spēkā šogad vai nākamgad. Lielas grūtības, kā zināms, sagādā valsts fiskālā disciplīna.

IUB Metodoloģijas departamenta direktores vietniece Arita Ūdre:
– Varbūt var runāt ar VRAA, kas veido EIS, lai tā piedāvā īpašu mācību grāmatu katalogu? Tas atvieglotu konkrētu mācību grāmatu iepirkumu.

Ogres novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Pūķe:
– Izglītības sistēma nevarēs normāli funkcionēt, ja to centralizēs. Skolotāju iespējas, variācijas, kvalitāte, uzskati ir tik atšķirīgi!

Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons:
– Pateicoties manai rūgtajai pieredzei un Tiesībsarga aktivitātēm, cerams, ka valsts beidzot tiks skaidrībā, kas ir valsts pienākums, kas jādara pašvaldībām un kas – vecākiem.

Pašvaldību savienības Iepirkumu speciāliste Daina Dzilna:
– Ja līgumsumma būs virs 70 000 latu, jārīko iepirkumu procedūra un jāskatās, kā sagrupēt šos mācību līdzekļus. Jūs varat tos iepirkt kaut piecas reizes, bet tā būs atklāta konkursa procedūra.

Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka:
– Vēl lielāka iepirkumu centralizācija par skolas līmeni nebūtu vēlama, jo bieži vien mācību grāmatu autori ir paši skolotāji, un būtu dīvaini, ja vēstures grāmatas autors mācītu vēsturi no cita autora grāmatas.

Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska:
– Valsts zina, cik lielā apjomā tā var atļauties finansēt vienu skolēnu, pašvaldība arī to zina. Tikai vecākiem neviens nejautā, cik lielu summu viņi var samaksāt.

– Šobrīd tiek veikti grozījumi Izglītības likumā un saskaņā ar tiem izdoti jauni noteikumi par kārtību, kādā valsts un pašvaldības organizē un finansē mācību līdzekļu iegādi. Kas tajos būs jauns, kādas pārmaiņas gaidāmas un kad tie varētu stāties spēkā?

Ēriks  Sīka: – Jā, mēs Izglītības ministrijā uzskatījām, ka ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, lai precīzāk definētu, kas īsti tiek uzskatīts par mācību līdzekļiem, lai precizētu finansiālo atbildību, kas attiecas uz valsti, pašvaldībām un vecākiem. Pašvaldības visu laiku ir bijušas atbildīgas par izglītības procesa nodrošināšanu savās mācību iestādēs. Grozījumi likumā netiek veikti, lai noteiktu konkrētas summas, termiņus, grāmatu atjaunošanas regularitāti utt.
Šobrīd Izglītības likuma grozījumi ir sagatavoti projekta veidā, drīzumā tie nonāks Saeimā. No deputātiem atkarīgs, vai jaunie noteikumi stāsies spēkā šogad vai nākamgad. Lielas grūtības, kā zināms, sagādā valsts fiskālā disciplīna.

Vita Pūķe: – Vai ministrija ir padomājusi par to, ko izglītībā prasīs eiro ieviešana? Mainīsies mācību līdzekļi, vairs nevarēsim komerczinībās, ekonomikā vai matemātikas teksta uzdevumos skaitīt latus, tā būs pagātne.

Ēriks Sīka: – Konkrēti par eiro ieviešanu neesam sprieduši, bet tas, ka jāpalielina finansējums mācību līdzekļu iegādei, visiem ir skaidrs.

Vita Pūķe: – Mēs patiešām esam satraukušies, jo problēmas ar mācību līdzekļu iegādi ir lielas. Šim mērķim esošā budžeta ietvaros mums papildus jāatrod 250 000 latu, kas ir praktiski neiespējami. Godīgi sakot, arī nākamgad, kad budžetā tiks samazināta ienākumu nodokļa sadaļa, es neredzu iespējas atrast šādu summu. Protams, mēs atbalstīsim savas skolas, cik vien būs mūsu spēkos, – arī šobrīd papildus valsts niecīgajam finansējumam mēs plānojam piecus latus uz skolēnu mācību grāmatām un burtnīcām, bet tas joprojām ir nepietiekami.

– Finansējuma nepietiek, bet bezmaksas izglītība jānodrošina. Par to, ka Rīgas 28. vidusskolas direktors Jirgensons nenodrošināja skolu ar visām vajadzīgajām mācību grāmatām, Izglītības kvalitātes valsts dienests viņam pirms gada piemēroja 50 latu administratīvo sodu par Satversmes panta, kas garantē bezmaksas izglītību, neievērošanu. Direktors to pārsūdzēja, un tiesas darbi turpinās.

Guntars Jirgensons: – Pateicoties manai rūgtajai pieredzei un Tiesībsarga aktivitātēm, cerams, ka valsts beidzot tiks skaidrībā, kas ir valsts pienākums, kas jādara pašvaldībām un kas – vecākiem. Šie trīs grozi tiek rūpīgi gatavoti. Daugavpils vicemērs man sarunā teica, ka viņiem šīs likuma izmaiņas šogad prasītu atrast jau saplānotā budžetā vēl aptuveni 300 000 latu. Korekti būtu, ka grozījumi stātos spēkā ar 1. janvāri.
Pilns komplekts 10. klasei pēc maniem aprēķiniem izmaksā 77 latus. Pērn valsts finansētā summa bija 3,48 lati, pašvaldības – 2,60 lati. Ja grāmatas centralizēti iepērk pašvaldība, man kā skolas vadītājam atbildība ir mazāka, bet tad arī skolotāji nevar uzņemties atbildību – ja reiz liekat mācīt pēc šādas grāmatas, labus rezultātus nevaram garantēt!

– Publisko iepirkumu likuma 5. pants nosaka, ka skolu grāmatām un skolēnu darba burtnīcām nav jāpiemēro iepirkumu procedūra, ja līgumcena ir mazāka par 70 000 latu. Kāpēc šiem iepirkumiem ir tik augsts slieksnis?

Arita Ūdre: – PIL 5. pantā ir minēti iespieddarbi, tātad tās var būt mācību grāmatas, kartes vai darba burtnīcas, bet ne kancelejas preces, digitālie mācību līdzekļi, mēģenes utt. Te ir runa par autordarbiem, jo parasti iepirkumos ir problēmas ar konkrētu autoru norādīšanu. Tāpēc te ir ļauts pirkt grāmatas un burtnīcas par cenu līdz 70 000 latu, nepiemērojot iepirkumu procedūru.

Guntars Jirgensons: – Mans lielākais uztraukums ir par to, vai es drīkstu dalīt pozīcijas? Piemēram, dabas zinību grāmatu es vēlos pirkt vienā vietā, jo tur ir lētāk, bet ģeogrāfijas grāmatas labprāt pirktu citur. Piemēram, celtniecības iepirkumos man neļāva dalīt darbus pēc principa – vieni gatavo logus, citi remontē santehniku. Visu nācās uzticēt vienai firmai, un tas man nešķiet pareizi.

Daina Dzilna: – Skolas ēkas īpašnieks ir pašvaldība, un tā arī nosaka, vai dalīt iepirkumu daļās. Ja tehniskā projektā tiek norādīts, ka logu izgatavošanai drīkst piesaistīt citu firmu, tad tā arī var darīt. Tāpat ir ar mācību līdzekļiem. Tātad jārēķinās ar to, ja līgumsumma būs virs 70 000 latu, jārīko iepirkumu procedūra un jāskatās, kā sagrupēt šos mācību līdzekļus. Jūs varat tos iepirkt kaut piecas reizes, bet tā būs atklāta konkursa procedūra. Tātad varianti ir divi – varat rīkot vairākus iepirkumus vai veidot vienu ar vairākām daļām, ja uzreiz ir skaidrs, ko gribat pirkt.

Arita Ūdre: – Pēdējo gadu laikā IUB datu bāzē gan nav konstatēts neviens gadījums, kad skolai iepirkuma summa par mācību grāmatām un darba burtnīcām pārsniegtu 70 000 latus. Šobrīd pašvaldībām uzdots pirkt lielāku apjomu, jo darba burtnīcu iegāde līdz šim bija no vecāku budžeta, tātad atsevišķos gadījumos šis slieksnis varētu tikt pārsniegts, bet tad pašiem iepirkumu veicējiem jāraugās, kā to vislabāk izdarīt.

Vita Pūķe: – Jā, arī Ogrē 70 000 latu slieksnis varētu tikt sasniegts, bet tad ērtāk ir uzdot katrai skolai organizēt savu iepirkumu. Mūsu pašvaldībā ir iekšējā procedūra, kas regulē iepirkumus arī zem šo sliekšņu iepirkumiem, kas ir noteikti PIL. Mums tas ir sadalīts pa budžeta pozīcijām un tiek laikus saplānots. Katra iestāde veic cenu aptauju, raksta dienesta ziņojumus un izvērtē, iegādājas lētāko variantu. Mums šīs procedūras ir vienkāršākas, bet arī pietiekami stingras. Ja gribēsim visu pirkt centralizēti, tas, protams, būs sarežģītāk.

– Kā labāk iepirkt mācību grāmatas un burtnīcas, raugoties no vecāku viedokļa?

Jana Simanovska: – Pašreizējā neskaidrā situācija ir visdārgākā! Ir milzīga starpība – vai grāmatas pasūta skola, vai to dara vecāki. Ja skola drīkstētu savākt naudu un visiem nopirkt grāmatas, tas būtu krietni lētāk, bet skolai diemžēl tas nav atļauts. Otra problēma ir tā sauktie free riders jeb brīvie jātnieki – vecāki, kuri deklarē, ka pie mums ir bezmaksas izglītība, un principā nepērk bērniem mācību grāmatas un burtnīcas. Par viņiem tad diemžēl jāsamaksā citiem vecākiem. Brīžiem šķiet, ka vecāku maciņi ir bezizmēra. Valsts zina, cik tā var atļauties, pašvaldība arī to zina, tikai vecākiem neviens nejautā, cik lielu summu vecāki var samaksāt. Optimāla iepirkumu centralizācija ir skolas līmenis, bet, ja, piemēram, grāmata un darba burtnīca Zīle vajadzīga vairākām skolām, tad to šīm skolām varētu pirkt pašvaldība.

– Vai tādā gadījumā mainīsies cena?

Vija Kilbloka: – Ja mācību līdzekļi tiek pirkti skolai, tad tiem nav mazumtirdzniecības uzcenojuma, un vēl ir īpaša atlaide skolām. Vecāku nākšana uz Zvaigzni pēc grāmatām sākās jau 1994. gadā, toreiz viņi pirka tikai vienu – ārzemju mācību grāmatu –, bet pēc pārējām atbrauca skolu valdes. Igaunijā un Lietuvā joprojām tā notiek – jau martā katrs izdevējs zina, cik liels būs pasūtījums no skolām, un izdevniecības drukā tik daudz grāmatu, cik nepieciešams, un skolas arī zina, ko var atļauties, jo finansējums ir skaidrs. Kopš 1994. gada vecāku saraksti ir tikai stiepušies garumā un neskaidrība pieaugusi. Jāpiebilst, ka Latvijā mācību grāmatu un burtnīcu cenas ir divreiz zemākas nekā Lietuvā un trīsreiz zemākas nekā Igaunijā. Latvijas izdevēji ir bijuši patriotiski un savā ziņā naivi, pat krīzes laikā cenšoties nepaaugstināt cenas. Konkurences padomē mums teica: „Zemas cenas var būt šķērslis citu dalībnieku ienākšanai tirgū!” Tātad zemas cenas – tas nemaz nav labi, un es par to tagad nopietni domāju.
Uzskatu, ka mācību grāmatas un darba burtnīcas ir jāpērk vairumā pašām mācību iestādēm. Piemēram, Austrijā jau 100 gadus skola pērk grāmatas caur grāmatnīcām, lai uzturētu grāmatnīcu tīklu. Vēl lielāka iepirkumu centralizācija nebūtu vēlama, jo bieži vien mācību grāmatu autori ir paši skolotāji, un būtu dīvaini, ja vēstures grāmatas autors mācītu vēsturi no cita autora grāmatas.

Jana Simanovska: – Kāpēc grāmatas ir komplektā ar darba burtnīcām? Vecāki uzskata, ka ne visos priekšmetos darba burtnīcas ir nepieciešamas.

Vija Kilbloka: – Diezgan ilgu laiku valstī bija uzstādījums, ka ir jābūt komplektam – skolēna grāmatai, darba burtnīcai vai lapām un skolotāja grāmatai. Tādā veidā arī nesām tos apstiprināt. No grāmatu veidotāju viedokļa nav svarīgi, kā grāmata nonāk pie skolēna. Jau šobrīd pašvaldības pieprasa sortimenta sarakstu nākamajam mācību gadam, un mēs to nosūtām, lai pašvaldības vai skolas varētu veidot iepirkumu.

– Šo iepirkumu veic skola vai pašvaldība?

Daina Dzilna: – Tas ir katras pašvaldības kompetencē, kā tā ir sadalījusi pienākumus un devusi pilnvaras. Dažās pašvaldībās ir apvienotas vairākas skolas, kas veic kopīgu iepirkumu. Vajadzības definēšana būs lielākā problēma, jo nopirkt var tik, cik ir naudas. Visticamāk būs tā, ka sastādītajam iepirkumam nepietiks finansējuma, un tas būs jāpārtrauc. Tad jau labāk uzreiz sadalīt to daļās un sarindot pēc prioritātēm.

Vija Kilbloka: – Līdz šim ir bijuši divi modeļi – skolas izlemj un iegādājas mācību līdzekļus, bet citviet mācību līdzekļu piedāvājumu izvērtē metodiskās padomes un sava rajona robežās izlemj, pēc kurām grāmatām strādās, un tad pašvaldība tās arī iegādājas.

Daina Dzilna: – No pilsoņiem tiek prasīta pakļāvība likumam, bet valsts pati nav likumpaklausīga! Tas dara kaunu mūsu valstij! Ja reiz Satversmē ir definēta bezmaksas izglītība, tad valstij tā arī jānodrošina. Ja valsts ir pasludinājusi garantijas bērnus izskolot bez maksas, tad es saprotu tos brīvos jātniekus, kuri tā arī izturas. Valstij ir jābūt godīgai – ja reiz varam atļauties nodrošināt bezmaksas izglītību, piemēram, līdz 7. klasei, tad tas arī skaidri jāpasaka.

Guntars Jirgensons: – Skatoties, kas notiek digitālajā vidē, kļūst baisi – tur nekādas autortiesības netiek ievērotas, bet grāmatas ir augstā kvalitātē. Kā iepirksim digitālos mācību līdzekļus?

Vija Kilbloka: – Pavisam drīz būs krasas izmaiņas mācību līdzekļos – jau šobrīd viss tiek digitalizēts, un pēc kāda laika tas atradīsies mākonī. Skolēniem un skolotājiem ar saviem planšetdatoriem būs jāpieslēdzas datu nesēja mākonim. Ziedu laiki sākušies tehnoloģiju ekspertiem, bet autori joprojām netiek novērtēti. Šobrīd mēs Zvaigznē esam izstrādājuši digitālajā versijā gan ģeogrāfiju, gan vēsturi, bet vēl neviena skola to nav nopirkusi. Ir piedāvājums, bet vēl nav pircēju.

Guntars Jirgensons: – Pircēju varbūt nav, bet lietotāji jau ir. IT jomā skolēni mēdz būt zinošāki par skolotājiem. Lai gan ir arī skolotāji, kas jau strādā ar digitālajiem mācību līdzekļiem.

Vita Pūķe: – Pavisam netālu no Rīgas ir skolas, kurās nav interneta un brīžiem nav pat elektrības. Mūsu mazajā zemītē ir ļoti dažāds tehniskais nodrošinājums, un Satversmē ierakstītās visiem vienādās tiesības diemžēl dzīvē netiek īstenotas.

Ēriks Sīka: – Šurp nākot, man bija divi klusie mērķi. Viens – nebūt ministrijas ierēdnim, otrs – vairāk klausīties un mazāk runāt, jo ministrijā patiešām notiek nopietna reformu plānošana. Esam panākuši, ka Valsts attīstības plānā izglītībai līdzekļi būs. Precīzi nezinām, kāda summa nāks no ES fondiem, jo sarunas vēl nav beigušās, bet jebkurā gadījumā ministrijai nav svešas jūsu sāpes un bažas.

– Vai vēl kāds noslēgumā vēlas atklāt savus klusos mērķus un skaļos secinājumus?

Daina Dzilna: – Pašvaldības ir prognozējušas, cik papildu naudas vajadzētu budžetā. Svarīgi ir saprast, kas būtu jāpērk pēc parastajām iepirkumu procedūrām, kas attiecināms uz tām procedūrām, kas ir virs 70 000 latu. Iepirkums nav pašmērķis, tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Lai veltīgi netērētu naudu, ir svarīgi izvēlēties atbilstīgas procedūras un laikus plānot iepirkumus.

Arita Ūdre: – Tehniskās specifikācijas ir grūti definēt, ja katrai skolai ir izvēlēta sava grāmata. Kā to definēt ar ekvivalentu? Tāpēc ir šie augstie sliekšņi.

Daina Dzilna: – Kāpēc tieši 70 000 latu?

Arita Ūdre: – Tie ir ES noteiktie sliekšņi, kas mainās, tāpēc būtu jārīkojas tā, lai nesanāk, ka likums jāgroza tāpēc vien, ka slieksnis ir nokritis ļoti zems. Tagad saistībā ar eiro ieviešanu atkal tiks grozīts PIL un tiks precizēti sliekšņi.
Varbūt var runāt ar VRAA, kas veido EIS, lai tā piedāvā īpašu mācību grāmatu katalogu? Tur varētu vieglāk iepirkt konkrētas mācību grāmatas. Tas varētu būt brīvprātīgi lietojams katalogs, bet galvenais – lai VRAA ir resursi to izveidot.

– Kā direktori raugās uz šādu iespēju?

Guntars Jirgensons: – Rīgā viss, kas attiecas uz IT lietām, ir jāsaskaņo un jāpērk caur IT centru. Mēs nedrīkstam paši izvēlēties ar IT saistītas lietas.

Vija Kilbloka: – Nākotnē nebūs tā, ka viss būs noliktavās lielos daudzumos. Mēs pavasaros pirms grāmatu drukāšanas parasti aptaujājam skolas, lai uzzinātu, aptuveni cik grāmatu tās ņems, lai varētu plānot tirāžu. Protams, atgādinām, ka maksāt varēs vēlāk. Tomēr neviens neuzdrošinās kaut ko konkrētu teikt, pirms nav skaidrs finansējums!

Vita Pūķe: – Te jau ir tas Volvo gribēšanas jautājums – iepērkot es nevaru teikt, ka es pirkšu tieši no jums! Uzskatu, ka izglītības sistēma nevarēs normāli funkcionēt, ja to centralizēs. Skolotāju iespējas, variācijas, kvalitāte, uzskati ir tik atšķirīgi!

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: