Iepirkums nav burvju nūjiņa! Bet kas tad?

iepirkumi, 27/02/2013

Iepirkums nav burvju nūjiņa

15.februārī Vides un reģionālās attīstības ministrijā notika žurnāla Iepirkumi organizēta diskusija Par aktualitātēm atkritumu apsaimniekošanas iepirkumos.
Situācija atkritumu apsaimniekošanas jomā ir saasinājusies, jo visi līgumi par atkritumu apsaimniekošanu, kas tika reiz slēgti, neievērojot PIL nosacījumus, ir spēkā tikai līdz šā gada 1.jūlijam. Līdz ar to apmēram 60 pašvaldībām pavasarī jāveic iepirkuma procedūra par atkritumu apsaimniekošanu, ja vien tās nav parūpējušās par savu uzņēmumu pēc in – house principa.

Diskusijā savu viedokli izteica katrs no 11 dalībniekiem. Viens no uzaicinātajiem nevarēja ierasties un savu viedokli pauda vēstulē. Ar viņu tad arī sākam.

Nevis lētāk, bet ekonomiski izdevīgāk!

Armands Nikolajevs, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas valdes loceklis, izpilddirekcijas vadītājs

Mūsu asociācijas biedru juridiskais statuss ir ļoti dažāds, tāpēc arī viedokļi par to, kādam jābūt ideālam iepirkumam, atšķiras. Šobrīd es Jums sniedzu savu viedokli un redzējumu. No pašvaldību puses izstrādātā iepirkumu dokumentācija, maigi sakot, ir nekvalitatīva un vienkāršības dēļ vērsta uz iepirkumu, kura rezultātā tiek izvēlēts komersants, kurš piedāvā zemāko cenu. Šī iemesla dēļ mēs pēc tam sūkstāmies, ka esam saņēmuši nekvalitatīvu pakalpojumu.

Mani ierosinājumi:

  • Jāizstrādā iepirkumu dokumentācijas vadlīnijas, kuras pašvaldību iepirkumu komisijas varētu izmantot kā sava veida špikeri.
  • Ja pašvaldība apzinās, ka dotais pakalpojuma veids ir vērsts uz cilvēku labklājību un ērtību nodrošināšanu, iepirkumu rezultātam vajadzētu būt ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam. Tas prasīs lielāku ieguldījumu, lai sagatavotu iepirkuma dokumentāciju, bet ilgstošam periodam dos pozitīvāku rezultātu.
  • Jāizveido mehānisms, kad neatkarīgu ekspertu komisija, balstoties uz pašvaldību izstrādātajiem kritērijiem un pakalpojuma cenu apmaksas mehānismiem, aprēķina teorētisko cenu, par kādu pakalpojums ir saņemams, un tad iepirkuma rezultātā, atverot aploksnes ar piedāvājumu, t.sk. arī šo teorētiski noteikto, tiek izvēlēts komersants, kuram vistuvākā mazākā cena aprēķinātajam lielumam.
  • Vēl ir variants kā iepriekšējos gados, kad cenu apstiprina regulators vai vietējā dome, balstoties uz ekspertu aprēķiniem, un iepirkums tiek veikts tikai uz kvalitatīvajiem kritērijiem, ko spēj sniegt pretendents.
  • Iepirkumu likumā būtu jāmaina norma par pakalpojuma sniegšanas periodu no pieciem gadiem, kā tas ir šobrīd, uz 7 – 10 gadiem, uz pakalpojuma atmaksāšanās periodu, jo dotā sfēra pie kvalitatīva darba prasa pietiekami lielus kapitālieguldījumus, kurus uzņēmējs piecos gados nevar atpelnīt.

Vajadzīgas rekomendācijas

Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja

Apspriežot Atkritumu apsaimniekošanas likuma pašreizējo redakciju, tika diskutēts par to, vai nevajadzētu paredzēt ilgāku atkritumu apsaimniekošanas līguma termiņu, tomēr tika noteikti pieci gadi, ņemot vērā Publisko iepirkumu likumā noteikto ierobežojumu. Garāks termiņš iespējams publiskās un privātās partnerības ietvaros.
Runājot par cenas noteikšanu – reiz jau atteicāmies no tā, ka cenu nosaka sabiedrisko pakalpojumu regulators, un vienojāmies, ka cenas tiek noteiktas konkurencē iepirkumu procesā. Nesen piedalījos sūdzības izskatīšanā par iepirkumu, kurā komersants bija gatavs sniegt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu konkrētā teritorijā par cenu, kas bija gandrīz trīs reizes mazāka nekā iepriekš sabiedrisko pakalpojumu regulatora noteiktā. Man radās jautājums – vai pretendents blefo tagad vai ir mānījies iepriekš? Saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu pašvaldībai ir jāpieprasa, lai pretendents iesniedz izvērstu cenas pamatojumu, tomēr es ne visos iepirkumos redzu šo detalizēto cenas atšifrējumu. Tiek pieprasīts tarifs par vienu kubikmetru bez nekāda atšifrējuma. Arī tehniskajās specifikācijās netiek pateikts, ko īsti pašvaldība sagaida no atkritumu apsaimniekotāja – cik bieži jāizved atkritumi, jādezinficē konteineri, prasības atkritumu izvešanas organizācijai utt.
Gribu aicināt atkritumu apsaimniekošanas profesionālās organizācijas sniegt savus priekšlikumus rekomendācijām par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma tehniskajām specifikācijām, cenas izvērtējumu. Šādas rekomendācijas varēs izmantot gan pasūtītāji, gan IUB, sniedzot atzinumus par iepirkumiem vai izskatot iesniegumus par iepirkumiem.

Tiek gatavotas vadlīnijas

Rudīte Vesere, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore

Mēs ministrijā strādājam pie tā, lai pašvaldībām būtu vadlīnijas, kurās noteikts – kam vajag pievērst uzmanību un ko noteikti iekļaut iepirkumu dokumentos. Pavisam drīz mēs prezentēsim īso vadlīniju versiju, bet detalizētāks apraksts būs vēlāk. Lielākoties, izvēloties atkritumu apsaimniekotāju, izvēle tiek izdarīta par labu zemākajai cenai, bet mums ir jāvirzās uz saimniecisko izdevīgumu – to var labi pamatot un pierādīt gan ar skaitļiem, gan kvalitatīvi aprakstot prasības. Pašvaldībām, rakstot konkursu nolikumus, rūpīgi jāpārdomā, vai viss tajos ir iekļauts. Pašvaldībai ir jānosaka, ko tā grib sagaidīt un kādā kvalitātē. Ja nav konkrētu prasību, nav arī pretī apsolījums tās izpildīt. Pašvaldībām vislabāk ir zināmas savu iedzīvotāju vajadzības un reālās iespējas. Starp citu, pašvaldības savos saistošajos noteikumos ir tiesīgas noteikt minimālo atkritumu izvešanas biežumu.

Ļaujiet lemt pašvaldībām!

Sniedze Sproģe, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece

Par atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā ir atbildīga pašvaldība. Latvijā ir noteikti 10 atkritumu apsaimniekošanas reģioni. Lielākā problēma ir tā, ka nav kārtības. Ja pašvaldību likumā noteikts, ka par teritorijas apkopšanu atbildīgas ir pašvaldības, ja Ministru kabinets ir noteicis šos reģionus un tajos ir daudz investēts, tad kādēļ tagad ir vēlme šo sistēmu jaukt? Gandrīz puse no pašvaldībām šo jautājumu atrisina ar savu komersantu, pārējie sludina publisko iepirkumu un izvēlas apsaimniekotāju konkursa kārtībā. Un, izrādās, darbu labi paveikt var dažādos veidos. Vajag ļaut atkritumu apsaimniekošanas reģiona iekšienē lemt, kā labāk, iedzīvotājiem izdevīgāk uzturēt kārtībā teritoriju, jo pašvaldības labāk redz, kā savā teritorijā noteikt maksu un panākt kārtību. Teorija un prakse dažādās teritorijās ir ļoti atšķirīga. Īpaša situācija ir piejūras teritorijās, kur vasarā cilvēku ir daudzreiz vairāk nekā ziemā, kā tur noteikt maksu? Tas jāļauj izlemt pašvaldībai, un tālāk pašvaldības lemj reģiona ietvaros. Skaidrs, ka liela firma grib ieiet lielā tirgū, bet kas apsaimniekos nomales, mazās pašvaldības?
Mani mulsina tas, ka mēs infrastruktūru nebāzējam uz vajadzībām teritorijā, bet ļaujam jebkuram pieteikties, paņemt Eiropas naudu un būvēt. Tā, manuprāt, nav pareizi, reģionu plānošanai ir jāpievērš lielāka uzmanība un investīcijas ir jāplāno.

Visus interesē cena

Dzintars Arbidāns, SIA Rīgas namu pārvaldnieks valdes loceklis

Mēs esam tie, kas izraksta iedzīvotājiem rēķinus, un tas mani noceļ no augstumiem un piezemē. Varu teikt, ka iedzīvotājus interesē vienīgi cena. Viņi labi zina – kas, kur un kā strādā nama pagalmā, izvedot atkritumus. Ir gadījumi, kad mājas iedzīvotāji grib mainīt kārtību – šķirot atkritumus, un tad mēs sazināmies ar attiecīgā rajona atkritumu izvedēju un to organizējam. Man bieži ir grūti iedzīvotājiem paskaidrot, kāpēc pagājušajā mēnesī cena par atkritumu izvešanu bija lats, un tagad ir astoņi lati. Jo vieni aprēķina kubatūru, citi rēķina pēc iedzīvotāju skaita, un tad cipari mainās.
Starp citu, ir radītas jaunas tehnoloģijas – ar datoru var piebraukt pie mājas, pieslēgties, kur sabirst iekšā ūdens izmantošanas rādītāji par katru no dzīvokļiem. Šīs sistēmas ieviesējs, konkrēts uzņēmējs, teic – tā ir dārgāk, bet taisnīgāk, jo katrs maksā tik daudz, cik patērē. Būtu labi, ja šādu sistēmu izgudrotu arī attiecībā uz atkritumiem. Tagad Rīgā būs iepirkums par atkritumu apsaimniekošanu, un tad maksu noteiksim pēc deklarēto iedzīvotāju skaita.

Melojām tad un melojam tagad

Reinis Ceplis, L&T direktors

Vairākās pašvaldībās iepirkums nav noticis un nekad nenotiks – mūsu valstī ir divi veidi, kā darīt šo darbu. Bet visus interesē cena. Mēs varam gribēt, lai kāds viedais, piemēram, regulators, atnāk un aprēķina cenas. Šos laikus es piedzīvoju un vairs negribu atkārtot. Gailes kundze prasīja, kurā brīdī mēs melojām par cenu – tad vai tagad? Man jāsaka, ka melojām tad un melojam tagad. Un, jo tālāk no Rīgas, jo meli lielāki. Ir tikai viens mehānsims, kā korekti noteikt cenu – tas ir tirgus mehānisms, viss pārējais ir matemātiskas funkcijas. Jo vairāk iepirkumu procesu mēs sarežģīsim, jo bardaks palielināsies, nevis samazināsies.
Uzskatu, ka iepirkumos cena kā kritērijs ir vieglāk izvērtējama, tāpēc pie tās arī jāturas. Vērtējot saimniecisko izdevīgumu, daudz lielāka loma ir subjektivitātei, un tāpēc strīdu būs vairāk. Ja tagad grūti pierādīt zemākās cenas nepamatotību, tad kā mēs pierādīsim, kurš piedāvājums ir zaļāks?
Pašvaldībām mēdz būt atšķirīga attieksme pret pakalpojumu sniedzēju, formāli darot vienu un to pašu darbu. Uz kaut ko skatās vairāk caur pirkstiem, uz kaut ko citu – mazāk. Tas attiecas uz visu – sākot ar iepirkumu apjomiem, beidzot ar tehniskām niansēm.
Eiropā galvenais jautājums ir – kā kontrolēt procesu? Latvijā nav kontroles mehānisma – kā panākt, lai tas, kam jārīko iepirkums, to patiešām sarīkotu. IUB bieži nākas secināt, ka iepirkums ir nepieciešams, bet neviens to nerīko. Tas ir likumu pārkāpums, bet kurš to kontrolē? Un vēl – iepirkumos tiek uzstādītas prasības, bet ja šo prasību izpildi nepārbauda, tad atkal veidojas nevienlīdzīga attieksme pret iepirkumu dalībniekiem. Kāpēc vienam jāpilda saistības, bet cits var atļauties nepildīt? Šobrīd kontrole ir vien gribēšanas jautājums.

Misija – veicināt konkurenci

Māris Spička, Konkurences padomes Juridiskā departamenta direktors

Mūsu misija ir veicināt konkurenci un panākt, lai pasūtītājs (konkrētā pašvaldība) dotu priekšroku tieši iepirkuma kārtībai, izvēlētos labāko piegādātāju, nevis to apietu. Atkal ļaut regulatoram noteikt cenas tirgū, kurā spēj darboties konkurences principi, ir tas pats, kas pāriet atpakaļ no tirgus ekonomikas uz plānveida ekonomiku. Diemžēl mēs savā darbā esam saskārušies ar situācijām, kad dominējošs uzņēmums neregulētā tirgū ir izmantojis savu tirgus varu un ir noteicis pārmērīgi augstas cenas, kas ir atzīts par Konkurences likuma pārkāpumu un uzņēmums ir sodīts, bet, kļūstot par regulējamu uzņēmumu, šī pati pārmērīgi augstā cena tiek apstiprināta no regulatora puses. Nedrīkst, protams, pieļaut arī situāciju, kad pasūtītājs nav pietiekoši zinošs par iegādājamo pakalpojumu un piegādātājs to izmanto.

Cenas – aptuveni vienādas

Ieva Barutina, SIA ZAAO finanšu daļas vadītāja

Ir dzirdēts viedoklis, ka in – house darījumos atkritumu apsaimniekošanas maksa ir lielāka nekā tad, ja pašvaldība izvēlas komersantu iepirkumu ceļā. Mēs esam veikuši pētījumu par to, cik reāli maksā daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki, un secinājām, ka maksa ir aptuveni tāda pati – vidēji Ls 1,40 no cilvēka par atkritumu izvešanu.

Sekot līdzi rēķiniem

Diāna Afoņina, SIA Ragn – Sells izpilddirektore un PS EXTO D pilnvarota persona

Es dzīvoju Rīgā, kur nav vienotas sistēmas atkritumu izvešanas aprēķinos. Decembrī bija jārīko iepirkumi, bet tas nenotika. Tagad dzirdu, ka drīzumā ir gaidāmas izmaiņas. Es uzskatu, ka jābūt lielākam caurspīdīgumam – lai ikvienam no ministrijas līdz katra dzīvokļa saimniekam būtu skaidrs, kā valstī darbojas atkritumu izvešanas sistēma. Es šaubos, ka katrā pašvaldībā ir atkritumu apsaimniekošanas speciālists, kurš spēj sagatavot iepirkumu dokumentus, tāpēc ļoti svarīgas ir ministrijas vadlīnijas.
Pašvaldībām ir jāatceras, ka tā ir viņu funkcija – sekot līdzi rēķiniem, kas nokļūst iedzīvotāju pastkastītēs, turklāt – visu piecu gadu laikā, kamēr ir spēkā līgums ar konkrēto apsaimniekotāju.

Starptautiski projekti

Aldis Vidužs, biedrības Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija direktors

Iedzīvotāji bieži vien neapzinās, kā viņu rīcība ietekmē cenu par atkritumu izvešanu un vai viņu šķirotais materiāls tiek vai netiek samests vienā kopīgā katlā. Svarīga ir politiskā griba sakārtot nozari, nesarežģījot lietas, un svarīgi ir saglabāt kompetences līmeni, mainoties gan politiķiem, gan pašvaldību darbiniekiem. Slikti, ka Rīgā šobrīd nav plāna atkritumu apsaimniekošanā. Tas bloķē investīciju un resursu piesaisti atkritumu saimniecības pilnveidei.
Mūsu biedrība LASA pēdējos gadus pilda vairākus Baltijas jūras sadarbības projektus, sakarā ar vienu no tiem mēs šogad janvārī organizējām starptautisku semināru Iepirkumu māksla atkritumu saimniecībā (prezentācijas sk.: http://www.recobaltic21.net/en/events/129–the–art–of–procurement–in–waste–management.html). Dalījāmies pieredzē, kādi aspekti jāņem vērā iepirkumos.

Abi modeļi labi!

Edgars Atlācis, SIA ZAAO jurists, zvērināts advokāts

Skatoties uz pozitīvajiem piemēriem Eiropā, redzam, ka daudzās pašvaldībās veiksmīgi darbojas divi modeļi – publiskā un privātā partnerība, kā arī ir valstis, kur darbojas tikai in – house – pašvaldību dibināti uzņēmumi, kas nodarbojas ar visu komunālo saimniecību, sākot ar atkritumu izvešanu un beidzot ar ielu asfaltēšanu. Abi modeļi var darboties veiksmīgi, kāpēc Latvijai obligāti jāizvēlas iepirkumu modelis? Piemēram, Holande ir Eiropas līderis dalītās atkritumu vākšanas nodrošināšanā, tur pusi no teritorijas apsaimnieko pašvaldības, pusi – privātie uzņēmēji. Ar abiem modeļiem var sasniegt mērķi. Ja visu atdodam tirgum un nav pretī spēcīgu pašvaldību uzņēmumu, cenas pieaug, jo privāto uzņēmēju galvenais mērķis ir nopelnīt. Es uzskatu, ka iepirkums nav burvju nūjiņa, kas spēs atrisināt visas atkritumu apsaimniekošanas problēmas. Ne velti ES paplašina in – house iespējas, un pašvaldības var izvēlēties savus uzņēmumus bez konkursa.

Esam par iepirkumu abos gadījumos

Baiba Lapiņa, Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta vecākā eksperte

Konkurences padome uzskata, ka īstā cena veidojas tikai konkurences procesā. Kad Vides aizsar-
dzības un reģionālās attīstības ministrijā saskaņojām Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu 2013. – 2020.gadam, tika nolemts izmantot darba grupu, kuras uzdevums būs panākt, lai pašvaldībām būtu iespējams veikt ekonomiski pamatotu atkritumu apsaimniekotāja izvēli un meklēt atbildes uz jautājumiem – kādiem atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem vajadzētu tikt ietvertiem iepirkuma nolikumā? Kādos gadījumos pašvaldības drīkstētu izmantot in – house principu? Pie kādiem apstākļiem pašvaldība varētu iesaistīties kā dalībnieks atkritumu apsaimniekotājā, kas darbojas citā atkritumu apsaimniekošanas reģionā un kuru izveidojušas citā atkritumu apsaimniekošanas reģionā esošas pašvaldības?
KP uzskata, ka, neskatoties uz to, vai pašvaldībai ir vai nav savs atkritumu apsaimniekotājs, ir jārīko iepirkumu konkurss, izvētoties atkritumu apsaimniekotāju. Aptuveni trešdaļa Latvijas teritorijas šobrīd provizoriski ir nosegta ar pašvaldību uzņēmumiem, kas savāc atkritumus, bet divās trešdaļās konkurē privātās kapitālsabiedrības. Tādējādi faktiski trešdaļa Latvijas teritorijas ir slēgta konkurencei.


  • Kā sakārtot atkritumu apsaimniekošanas jomu?
  • Kā nodrošināt iedzīvotājiem labu pakalpojumu par adekvātu cenu?
  • Kā panākt godīgu konkurenci starp pašvaldību un komercuzņēmumiem?
  • DISKUSIJA PIE APAĻĀ GALDA

    – Tātad Konkurences padome uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai pašvaldībai ir vai nav savs atkritumu apsaimniekotājs, ir jārīko iepirkumu konkurss, bet Reinis Ceplis teic, ka dažās pašvaldībās nekad nav bijis un arī nebūs šāda veida iepirkums. Kādos gadījumos ir pieļaujams nerīkot iepirkumu?

    Dace Gaile: – Iepirkumi nebūs tur, kur pašvaldībām ir savi atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi. Šobrīd pašvaldības šādu funkciju nodrošināšanai drīkst veidot savus uzņēmumus. Es nesaprotu loģiku – kāpēc pašvaldībai veidot uzņēmumu un tad sūtīt to uz konkursu? Tika minēts, ka šie uzņēmumi piedalās arī citu pašvaldību konkursos. Likums nosaka, ka gadījumā, ja vismaz 80% no šāda uzņēmuma apgrozījuma nebūs iegūti, sniedzot pakalpojumus savā dibinātājpašvaldībā, šī pašvaldība ar to vairs nedrīkstēs slēgt līgumu bez Publisko iepirkumu likuma piemērošanas un tirgus attiecīgajā pašvaldībā būs atvērts konkurencei.
    Varu piekrist apgalvojumam, ka nav īsti, kas kontrolē to, vai noslēgtie līgumi patiešām ir atbilstoši in – house principam. No 2013.gada 1.janvāra spēkā ir regulējums, kas uzliek pienākumu pasūtītājiem pārvērtēt visus in – house līgumus, un, ja uzņēmumu, ar kuriem noslēgti šādi līgumi, apgrozījums ar dibinātāju vai vairākiem dibinātājiem ir mazāks par 80% no uzņēmuma kopējā apgrozījuma, tad šādi bez iepirkuma organizēšanas noslēgti līgumi vairs nedrīkst pastāvēt.

    Rudīte Vesere: – Piekrītu, ka tas līdz šim nav izvērtēts. Mēs vēršam pašvaldību uzmanību uz šo izvērtēšanu.

    Reinis Ceplis: – To izvērtē sabiedrības modrā acs un tie, kas vēlas ieiet šajā tirgū. Ir jau zināmas vairākas tiesvedības šajā sakarā.

    Sniedze Sproģe: – Mani mulsina tas, ka mēs paņemam kaut ko ārpus konteksta un nevērtējam kopumā. Piemēram, Saulkrastu gadījums, kad pašvaldība iegādājās daļas uzņēmumā un sakārtoja savu teritoriju. Vai tas bija nepareizi? Kāpēc mēs atbalstām tikai komercsabiedrības? Pastāv taču sociālā uzņēmējdarbība, kas var darboties tajā pašā lauciņā, kur privātie komersanti. Ja komersantu mērķis ir nopelnīt, tad sociālo uzņēmumu mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu, izdevīgu pakalpojumu savas teritorijas iedzīvotājiem, un peļņu viņi iegulda attīstībā. Ja sabiedrība ir gatava maksāt vairāk, tad tā prasa arī pretī kvalitatīvāku pakalpojumu. Mēs neesam izvērtējuši, vai nosacījums pēc zemākās cenas neiznīcina mūsu pašu uzņēmumus! Es uzskatu, ka tīras vides nodrošināšana ir pašvaldību autonoma funkcija un pašvaldībai ir tiesības izvēlēties veidu, kā labāk šo funkciju veikt.

    Reinis Ceplis: – Mēs tagad skatāmies dažādos makos un apspriežam sociālisma un kapitālisma priekšrocības. Ir svarīgi, vai valsts šo jomu definē kā sociālo funkciju vai kā komercdarbības veidu. Nevar vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem! Es uzskatu, ka šī ir saimnieciska nozare, kuru nepieciešams kontrolēt. Mēs gribam saņemt ļoti lētu, bet kvalitatīvu pakalpojumu, bet tas diemžēl nav savienojams.

    Sniedze Sproģe: – Sociālais uzņēmums nav sociālisms! Ar sociālo uzņēmējdarbību Eiropā nodarbojas daudzās kapitālistiskās valstīs. Es uzskatu, ka visos gadījumos nav nepieciešams iepirkumu konkurss, ja pašvaldība redz, kā ieviest kārtību savā teritorijā. Starp citu, L&T mītnes zemē Somijā šai kompānijai ir citādi nosacījumi nekā Latvijā, jo tur pašvaldību loma ir ļoti nozīmīga.

    Reinis Ceplis: – Jā, Skandināvijā ir nopietna kontrole pār šo jomu, kā Latvijā pietrūkst. Ja arī Latvija spētu ieviest kārtību, iespējams, mēs dzīvotu daudz sakoptākā vidē un L&T arī šeit būtu tirgus līderis.

    – Kam noteikti vajadzētu būt rakstītam atkritumu apsaimniekošanas iepirkumu tehniskajās specifikācijās?

    Edgars Atlācis: – Tehniskajās specifikācijās var ierakstīt daudz ko, bet ja tas netiek kontrolēts, tam pazūd jēga. Mēs nevaram gaidīt, ka mazās pašvaldībās būs kvalitatīvi sastādīti iepirkumu dokumenti par visām jomām, sākot ar bērnu ēdināšanu, kancelejas precēm un beidzot ar atkritumu izvešanu. Ir jāstiprina kompetenču centri atkritumu apsaimniekošanas reģionu ietvaros. Ja vairākas pašvaldības sanāk kopā, tās var noalgot labu speciālistu, un tad mēs varam runāt par kvalitāti. Šobrīd skrējiens pēc zemākās cenas ir novedis pie tā, ka galvenais ir dabūt līgumu, un tikai pēc tam sākam domāt, kā to izpildīt. Dažbrīd cenas ir tādas, kas pat nesedz atkritumu apglabāšanas izmaksas.

    Aldis Vidužs: – Aptuveni pirms sešiem gadiem Paš-valdību savienībā bija darba grupa, kas Māra Pūķa vadībā izstrādāja gan konkursa nolikumu, gan ieteikumus pašvaldību saistošajiem noteikumiem, gan parauglīgumu starp pašvaldību un atkritumu apsaim-niekošanas uzņēmumu. Ja to varētu papildināt ar šābrīža aktualitātēm, varbūt varētu izmantot?

    Sniedze Sproģe: – Jā, mēs ar Rudīti šo materiālu pārskatījām un secinājām, ka tas ir stipri novecojis. Atkritumu apsaimniekošanas reģionos situācija ir atšķirīga, tāpēc vadlīnijas vajadzīgas katram reģionam savas. Struktūra var būt līdzīga, bet nolikuma priekšlikumi jāizstrādā katram reģionam atsevišķi. Reģionam kopumā arī ir jādomā, kā nopelnīt ar atkritumiem un padarīt šo pakalpojumu iedzīvotājiem lētāku. Iedzīvotāji ievēlē pašvaldību un neļaus savai pašvaldībai neadekvāti celt cenas par pakalpojumiem.

    Diāna Afoņina: – Es domāju, ka ministrijas izstrādātās vadlīnijas derētu katram reģionam. Prasības taču visur ir vienādas! Mūsu skatījumā atkritumi ir kā resursi. Mēs sadzīves atkritumus pārvēršam kurināmajā materiālā. Es kā nozares speciāliste neredzu loģiku, kāpēc reģionos ir kopā vairākas pašvaldības, kurām katrai ir savs budžets.

    Edgars Atlācis: – Katra reģiona poligona sakārtošanā atbilstoši ES prasībām un attīstībā ir ieguldīta liela nauda, un to nevar atpelnīt īsā laikā. Šo investīciju atpelnīšanas laiks ir 10 – 20 gadi. Mēs vēl tagad ieguldām poligonos naudu. Tāpēc atkritumu apsaimniekošana ir jāplāno reģionu ietvaros.
    Mēs šeit runājam par iepirkumiem, kuru rezultātā tiek slēgti līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem, bet tie nav visi šīs nozares iepirkumi! Pašvaldību uzņēmumi visas preces un pakalpojumus savas darbības nodrošināšanai pērk publiskā iepirkuma ceļā – gan automašīnas, gan degvielu, gan konteinerus, gan apdrošināšanas polises utt. Tātad mēs nekādā gadījumā privāto sektoru neizslēdzam no šīs tautsaimniecības nozares. Konkurence tiek nodrošināta visās stadijās.

    – Kā vērtējat priekšlikumu mainīt šī pakalpojuma sniegšanas periodu no pieciem uz 7 – 10 gadiem, lai uzņēmējs var atpelnīt savus ieguldījumus?

    Edgars Atlācis: – Mēs jau tagad redzam, kā pasaule izmainās piecos gados! Ir grūti paredzēt, kāds būs normatīvais regulējums, iedzīvotāju skaits, kādas būs ES direktīvas utt. Latvijā tirgus dalībnieku skaits šajā nozarē ir pietiekams, un jaunas teritorijas apsaimniekošana prasa ne vairāk kā jaunas automašīnas vai konteineru iegādi, ne tur ir problēma. Mēs jau esam ne mazums punu pierē dabūjuši ar šiem ilgtermiņa līgumiem. Par laimi, Satversmes tiesa nāca palīgā un atcēla šos līgumus.

    – Vai procesu nesarežģī tas, ka atkritumu izvešanu aprēķina pēc dažādiem kritērijiem – mājokļu skaita, deklarēto iedzīvotāju skaita utt.?

    Dzintars Arbidāns: – Cena tiek noteikta pēc tā, kam konkrētais kubs tiek izvests. Neviens apsaimniekotājs nevar nodrošināt pienācīgu pakalpojuma sniegšanu visai Rīgai. Pienāks brīdis, kad būs jādomā – kā mēs Rīgu dalīsim?

    Rudīte Vesere: – Ne jau uzņēmumi dalīs Rīgu! Pašvaldībai ar saistošajiem noteikumiem jānosaka, cik zonās tā sadala savu teritoriju. Rīgai tas jau sen bija jāizdara. Līdz 1.jūlijam ir jābūt skaidrībai ne tikai par sadalīšanu zonās, bet kurš uzņēmums kuru zonu apsaimniekos, respektīvi, jābūt veiktam iepirkumam par sadzīves atkritumu apsaimniekotāju katrā no zonām.

    Sniedze Sproģe: – Jā, jau tagad cenu par atkritumu izvešanu aprēķina dažādi – privātmājām ir sava kārtība, daudzdzīvokļu mājām – sava. Vieni skaita iedzīvotājus, citi – dzīvokļus, citi atkritumu kopapjomu dala uz iedzīvotāju skaitu, citi uz mājokļiem. Jārēķina arī, kāda metode ir lētāk administrējama. Ir iedzīvotāji, kuri savus atkritumus ieved citas pašvaldības teritorijā un tur atstāj, un pašvaldībām jādomā, kā savu teritoriju uzturēt tīru. Vairums lieliski tiek galā.

    Rudīte Vesere: – Tas, ka rēķina dažādi, nenozīmē, ka tā ir pareizi. Jebkurā gadījumā – maksa tiek noteikta par izvesto atkritumu kubikmetru. Alternatīva ir svēršana, bet tad katrs konteiners ir jānosver – tad būtu pavisam godīgi. Bet tā ir nākotnes vīzija – katru mašīnu aprīkot ar svariem. Būtiska lieta ir iedzīvotāju informēšana un izglītošana – arī ar to jānodarbojas pašvaldībai un atkritumu apsaimniekotājiem, bet ne vienmēr tas notiek veiksmīgi.
    Vēl būtiska lieta ir līgums starp apsaimniekotāju un iedzīvotāju. Pašvaldība ir izvēlējusies apsaimniekotāju, ar ko tad arī jāsadarbojas, un iedzīvotājs apsaimniekošanas līguma punktos neiedziļinās. Tomēr bieži gadās, ka apsaimniekotājiem līgumos ir daudz dažādu tiesību, bet iedzīvotājiem – tikai pienākumi. Mēs strādājam pie ieteikumiem šo līgumu saturam, lai līgumi būtu sabalansēti.

    – Nobeigumā sakiet, vai jums ir pārliecība, ka šīs jomas sakārtošanā mēs virzāmies pa pareizo ceļu?

    Ieva Barutina: – Pierobežas pašvaldībās, kurās mēs esam mēģinājuši startēt iepirkumos, nolikumi nav uzrakstīti profesionāli. Viens iepirkums vēl tagad nav beidzies, prasības tiek papildinātas ar katru gadu. Šo situāciju vajag mainīt.

    Baiba Lapiņa: – Atkritumus vienlīdz labi var apsaimniekot gan pašvaldību, gan komercuzņēmums, un konkurence parādīs, kurš būs labākais.

    Dace Gaile: – Pakalpojums nav prece, ko var apskatīt un aptaustīt, tas ir nākotnes solījums. Var gadīties, ka uzņēmums ir bijis labākais no visiem, labi strādājis, bet pēc pieciem gadiem atkal ir jāveic iepirkums, un šis uzņēmums neuzvar iepirkumā, jo kāds cits to ir pārsolījis.
    Labi, ka VARAM gatavo vadlīnijas un pasūtītāji saņems praktiskus ieteikumus, kas ir jāņem vērā, gatavojot tehniskās specifikācijas, un kā pārbaudīt piedāvātās cenas pamatotību. Tas ļauj beigt šo diskusiju cerīgi.
     
    Sniedze Sproģe: – Atkritumu apsaimniekošana valstij ir stratēģiski svarīga nozare, un man bija prieks diskutēt un uzklausīt dažādos viedokļus. Jo vairāk mēs runājam, jo vairāk viens otru saprotam.

    Iepriekšējais raksts:

    Nākamais raksts: