Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veikto zemsliekšņu iepirkumu apstrīdēšana

ELGARS PUĶĪTIS, 21/03/2014

Post image for Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veikto zemsliekšņu iepirkumu apstrīdēšana

Saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma (turpmāk – SPSIL) 11. panta pirmo daļu SPSIL attiecina uz iepirkuma procedūrām, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir vienāda ar Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām vai lielāka.

Atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 7. septembra noteikumu nr. 840 „Noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu līgumcenu robežām” 2.1. punktam šīs līgumcenu robežas ir 5 186 000 eiro būvdarbu līgumiem un 414 000 eiro piegādes un pakalpojumu līgumiem. Minētajos noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/17/EK, kas koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs.

Latvijā nav pieņemti noteikumi, kas regulētu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumus zem norādītajām līgumcenu robežvērtībām. Līdz ar to sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs pats ir tiesīgs noteikt, kādu procedūru tas piemēros šādiem iepirkumiem. Parasti tās ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iekšējās procedūras vai, ja līgumā par ES fonda projektu īstenošanu ir noteikts, tad Iepirkumu uzraudzības biroja (turpmāk – IUB) izstrādātās Iepirkumu vadlīnijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, kas pieejamas tīmekļvietnē http://www.iub.gov.lv.

Konkursu dalībnieku tiesību efektīva aizsardzība nebija iespējama

Ņemot vērā augstās līgumcenu robežvērtības, no kādām jāsāk piemērot SPSIL, būtiska ir arī tādu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veikto iepirkumu dalībnieku tiesiskā aizsardzība, kuru vērtība nesasniedz noteiktās līgumcenu robežas. Taču Latvijā nav pieņemti sīkāki noteikumi un procedūras, kas garantētu šādu iepirkumu dalībnieku tiesisko aizsardzību. Turklāt LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2011. gada 10. maija lēmumā lietā nr. SKA-544/2011 un 2011. gada 28. jūnija lēmumā lietā nr. SKA-667/201 atzina, ka administratīvajai tiesai nav paredzēta kompetence šādu konkursu rezultātu pārskatīšanā. Līdz ar to iepriekš attiecīgo konkursu pretendentiem faktiski nebija iespējams tiesā apstrīdēt šādu konkursu rezultātus.

Gadījumos, kad iepirkumi tika līdzfinansēti no ES struktūrfondu līdzekļiem, piegādātāji vērsās pie ES struktūrfondu administrēšanā iesaistītajām sadarbības iestādēm, norādot uz attiecīgajiem pārkāpumiem iepirkumā. Sadarbības iestāde, konstatējot pārkāpumus sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veiktajos iepirkumos, var piemērot sankcijas finansējuma saņēmējam, t. i., atkarībā no pārkāpuma būtiskuma samazināt daļēji vai pilnībā ES struktūrfondu atbalstu, taču sadarbības iestādei nav tiesību aizliegt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam slēgt iepirkuma līgumu vai attiecīgi likt izbeigt jau noslēgtos līgumus. Līdz ar to arī šādā gadījumā attiecīgo konkursu dalībnieku tiesību efektīva aizsardzība nebija iespējama.

Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 1. jūlija lēmums
2013. gada 1. jūlijā Senāts, izskatot blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2013. gada 12. marta lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja lēmuma atcelšanu, ar kuru pieteicēji izslēgti no dalības iepirkumā (sk. Senāta lēmumu lietā nr. SKA – 524/2013), nolēma atkāpties no Senāta 2011. gada 10. maija lēmumā lietā nr. SKA-544/2011 un 2011. gada 28. jūnija lēmumā lietā nr. SKA-667/20 paustajām atziņām, tādējādi mainot judikatūru. Lēmumā Senāts norāda, ka atbilstoši vispārējiem tiesību principiem arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību un uz kuru organizēšanu likumi neattiecina detalizētas prasības, nevar būt patvaļīgi. Lai nodrošinātu efektīvu privātpersonu tiesību aizsardzību neatkarīgi no publiskā iepirkuma organizētāja, kā arī neatkarīgi no pretendenta piederības kādai Eiropas Savienības dalībvalstij vai iesaistītajām interesēm, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotā iepirkumā, kas nesasniedz robežvērtību, var pēc analoģijas piemērot Publisko iepirkumu likuma 8.1 pantā minēto tiesību aizsardzības mehānismu.

Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 8. novembra secinājums nav izprotams

Ņemot vērā iepriekšminēto, tiesām ir pienākums pieņemt izskatīšanai pieteikumus arī par tādiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veiktajiem iepirkumiem, kuri nesasniedz līgumcenu robežas. Taču, tā kā Senāts judikatūru mainīja samērā nesen un nav izstrādāti vienoti noteikumi, kas regulētu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumus, kas nesasniedz robežvērtības, tad tiesām nav izstrādājusies vienota pieeja šādu lietu izskatīšanā.

Piemēram, 2013. gada 8. novembrī Administratīvā rajona tiesa izskatīja pieteicēja lūgumu apturēt ar iepirkuma rezultātiem saistīta sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja lēmuma darbību (sk. lietu nr. A420490113). Minētajā lēmumā tiesa ir secinājusi, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir izvēlējies piemērot SPSIL normas, un līdz ar to iepirkuma norise ir vērtējama, izejot no SPSIL ietvertā tiesiskā regulējuma. Šādu viedokli tiesa pamato ar to, ka saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp LIAA kā sadarbības iestādi un attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju, gadījumā, ja iepirkuma līgumcena nesasniedz noteiktās līgumcenu robežas, veicot iepirkumu, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ir pienākums ievērot IUB izstrādātās Iepirkumu vadlīnijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem.

Šāds tiesas secinājums nav izprotams, jo saskaņā ar SPSIL 11. panta pirmo daļu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs piemērot SPSIL arī tad, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir zemāka par noteiktajām līgumcenu robežām. Līdz ar to, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs būtu vēlējies piemērot SPSIL normas, tad tas arī būtu veicis iepirkumu atbilstoši minētajam likumam, nevis vadlīnijās iekļautajam regulējumam. Turklāt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pienākums veikt iepirkumu atbilstoši vadlīnijās noteiktajam regulējumam izriet no civiltiesiskā līguma, kas noslēgts starp sadarbības iestādi un attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju. Taču šis pienākums neattiecas uz trešajām personām, t. sk. piegādātājiem/pretendentiem.

Arī iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību, nevar būt patvaļīgi

Eiropas Komisija, atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesas judikatūru, norādījusi, ka arī iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību, nevar būt patvaļīgi un tajos jāievēro preču brīvas aprites, tiesības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas principi (sk. Skaidrojošā paziņojuma par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi, nr. 2006/C 179/02 1.1. punktu, pieejams: http://iub.gov.lv/files/upload/ftp/item_file_2127_lexuriserv_lv.pdf).

No iepriekšminētā, kā arī no Administratīvā procesa likuma izriet, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, veicot iepirkumu, kura līgumcena nesasniedz robežvērtības, ir jānodrošina šo principu ievērošana. Tādējādi tiesām, izskatot pieteikumus par iepirkuma rezultātu apstrīdēšanu, faktiski būtu jāpārbauda, vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir nodrošinājis minēto principu ievērošanu, t. i., vai ir nodrošināta pietiekama publicitāte, vai attiecīgā iepirkuma dokumentācijā iekļautās prasības nodrošina minēto principu ievērošanu, vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs pretendentu piedāvājumu vērtēšanas laikā nav atkāpies no iepirkuma dokumentācijā izvirzītajām prasībām un vai pret kādu no pretendentiem nav izturējies priviliģētāk.

TEKSTS: ELGARS PUĶĪTIS

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: