Kategorijas
Nozares Pārtika un dzērieni

Ko īstenībā ēd mūsu bērni

Skatoties uz 2013. gada IUB pārtikas produktu iepirkumos izsludinātajiem konkursiem un salīdzinot to nolikumus ar 2010. gada tehniskām specifikācijām, produktu apjomos ir redzama MK noteikumu ietekme – pamazām tiek izvēlēti veselīgāki produkti. Tomēr valsts mērogā kopumā vajadzētu paskatīties, kas notiek skolas ēdināšanas…

Skatoties uz 2013. gada IUB pārtikas produktu iepirkumos izsludinātajiem konkursiem un salīdzinot to nolikumus ar 2010. gada tehniskām specifikācijām, produktu apjomos ir redzama MK noteikumu ietekme – pamazām tiek izvēlēti veselīgāki produkti. Tomēr valsts mērogā kopumā vajadzētu paskatīties, kas notiek skolas ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju segmentā, kā pašvaldībās notiek iepirkuma pakalpojuma izpilde un kādus produktus iepērk pakalpojuma sniegšanas normatīvos reglamentētās iestādes.

Sākums stāstam par pavārīti

Bērni uz bērnudārziem nāk no dažādām ģimenēm ar dažādu ēšanas kultūru, savu nelielo pieredzi, alerģijām un uztura paradumiem. Tas ir redzams kopgaldā domu pilnajās bērnu sejās – vai es to vispār ēdu, vai man tas garšos, vai tā krāsa un smarža ir uzticama, lai es to bāztu mutē? Un te sākas patiesais stāsts par pavārīti vai saimnieci, kas gatavo maltītes kopgaldam. Vai viņas savā ikdienas darbā ir zinošas un prasmīgas, veidojot daudzveidīgu ēdienu piedāvājumu; vai izmanto nedēļas komplekta principu un rullē uz priekšu ar sešiem atstrādātiem un pārbaudītiem komplektiem; vai ņem vērā sezonu un pielāgojas rudens ēdienkartei un ziemai; vai izvēlas lētākos produktus, lai nodrošinātu paēdušo vēderu principu ar domu, ka gan jau mājās vecāki parūpēsies par ēdiena daudzveidību un atbilstību sezonai?! Makaroni, rīsi, griķi cauru gadu un dārzeņu sautējumam pievienots ķirbītis vai kālis – tā jau ir augstākā pilotāža! Protams, ir daudz dzirdēts par to, ka bērni to neēd, bet sākumā veselīgu uztura ieradumus veido ģimene, vēlākajā posmā – pirmsskolas iestādes un skolas ēdināšanas kopgaldi. Mūsu bērnu ēdināšana vairāku gadu garumā tiek uzticēta ēdināšanas uzņēmumiem. Kā viņi šo uzticību attaisno?

Upenes apelsīnu vietā

Likumdevēji nosaka dārzeņu un augļu normu uz šķīvja, pašvaldības ir pretimnākošas, izrāda interesi par bioloģiskajiem produktiem un sola iepirkumos šiem produktiem zaļo gaismu, bet dažs kopgalds, pasūtot iepirkumā vairāk augļu, uzsvaru tomēr liek uz dienvidu augļiem. Pirms krietna laiciņa mēs, iestājoties Eiropas Savienībā, smīkņājot dēvējām sevi par banānu republiku, taču, apskatot un salīdzinot 2010. gada pārtikas iepirkuma skaitļus ar 2012. gada to pašu iestāžu iepirkumiem, atrodu likumsakarības – ja MK noteikumi nosaka augļu daudzuma palielināšanos audzēkņu uzturā, tad banāns ir mūsu valsts ēdinātāju glābējs. Nākamie topa produkti ar straujāko pieaugumu ir citrusaugļi – apelsīni, mandarīni –, paplašinājies arī kivi un nektarīnu pieprasījums. Mazliet pārsteidza informācija par mūsu augļkopju iespējām visa gada garumā piedāvāt saldēto svaigo ogu un augļu klāstu – zemenes, upenes, avenes, jāņogas, krūmmelenes, dzērvenes, rabarberi, cidonijas – laikam jau skolu kopgaldi nepieprasa un iepirkumos ir niecīgs daudzums šīs veselīgās vietējās produkcijas. Varbūt neesam gatavi vai trūkst pieredzes tos pieņemt? Būšu atspoguļojusi tikai pusi patiesības, ja noklusēšu semināros dzirdēto faktu no reģionu skolām, ka viņi paši saldē ogas! Man gribētos tam ticēt, jo no bērnības atceros, cik gards var būt biezpiens ar avenēm, mellenēm vai mannā putra ar blenderētu zemeņu mērci.

Garš realizācijas laiks neliecina par veselīgumu

Tiekoties ar zemniekiem, man ir nācies dzirdēt stāstu par augļu dārziem, kas sākuši ražot, par lielajiem realizētajiem projektiem noliktavu celtniecībā, par pārstrādes attīstību, sulu, augu tēju un dārzeņu un augļu pārstrādes nelielajiem PVD reģistrētajiem modernajiem uzņēmumiem, kas piedāvā tik interesantus, veselīgus, pašu audzētus un pārstrādātus produktus, kas lielveikalos netiek, bet vairumtirdzniecības bāzes mazo apjomu dēļ nav ieinteresētas meklēt ceļu pie patērētāja. Man saka – realizācijas laiks ir īss, bet es neizprotu, kāpēc ir vajadzīgs garš realizācijas laiks? Ražotājs savas ogas ir sasaldējis un var piedāvāt tās svaigi blanšētas vai uzkarsēt svaigi vārītu ievārījumu janvārī no jūnija zemenēm, gandrīz kā no dārza – bez pektīniem un konservantiem, bez sintētiskajām aromāta piedevām. Ir pienācis laiks plašāk atvērt acis un ieraudzīt tos uzņēmumus, kas var piedāvāt produktu bez sintētiskiem skābes regulētājiem, jo bērnu attīstībai un veselīgam uzturam taču labāks ir svaigs nekā ilgstošai glabāšanai paredzēts produkts!

Kā romāns vēderam

Interneta resursos periodiski izskatu skolu ēdienkartes, lai analizētu iepirkumos izmantojamo produktu tendences un savstarpējo produktu aizvietojamību. Skolu ēdienkartes ir kā romāns vēderam ar iemidzinošu ievadu, dienas pārsteigumiem un nezināmu gala izpildījumu. Skatoties garākā laika posmā, protams, ir panākta būtiska bērnu uztura pilnveidošana, ieviestas vairākas datorizētas programmas, kas rēķina kalorijas, palīdz uzskaitīt produktus, uztur datu bāzes ar receptēm, kuras var izmantot ikdienas darbā. Internets ļauj redzēt citu skolas ēdinātāju pieredzi, sastādot ēdienkartes. Produktu klāsts kļūst arvien plašāks un iespējas pieaug, taču, būsim atklāti – tā sauktā cilvēciskā faktora ietekme joprojām ir liela. Vecāku un mācības iestāžu vadītāju, pašvaldības iepirkuma speciālistu centieni audzēkņu ēdināšanas nozari padarīt caurspīdīgāku ir apsveicama. Šī tendence strauji attīstās, ir ļoti daudz labu piemēru, taču parasti acs aizķeras aiz neracionālā.

Analizējam skolas ēdienkarti

Sabalansēto kaloriju daudzums, ēdienu cenas kļūst otršķirīgas, ja priekšplānā izvirzām bērnu intereses. Izplatītais princips – ja trūkst kaloriju, pieliec sviestu; ja cenas dēļ jāpievieno kāds produkts, tad ņem svaigu tomātu vai marinētu gurķi, un viss būs labi – tomēr sevi neattaisno.
Šogad ļoti daudzas skolas savas ēdienkartes publisko. Dažas to dara ar nodomu, lai vecāki redz un zina, ka skolā vai bērnudārzā bērni ir labāk pabaroti nekā mājās. Mūsdienās šī informācija katram ir brīvi pieejama, un ir daudzas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, kas strādā, lai nākotnē bērni būtu veselīgāki, izglītotāki, kā arī organizē forumus, pētījumus, ikdienas reidus, informatīvas kampaņas un klubiņus. Visām šīm aktivitātēm noteikti ir kāda nozīme, tāpēc arī es nolēmu dalīties ar savu viedokli, šoreiz apskatot nedēļas ēdienkarti vienā no Rīgas vadošajām valsts skolām.

Rīgas 64. vidusskolas ēdienkarte

Pirmdiena,
11. marts
Otrdiena,
12. marts
Trešdiena,
13. marts
Ceturtdiena,
14. marts
Piektdiena,
15. marts
Pusdienas
Kāpostu tīteņi
Marinēti gurķi
Sulas dzēriens
Druvas klona rupjmaize
Skolas piens
Skolas cepumi
Kartupeļu biezputra
Cepts vistas šķiņķītis
Brūnā mērce
Burkānu salāti ar sēkliņām
Skolas piens
Augļu un ogu kompots
Frikadeļu zupa
Skābais krējums
Druvas klona rupjmaize
Biezpiena masa ar ķīseli
Dzērveņu dzēriens
Skolas piens
Āboli
Vārīti kartupeļi
Sardele
Skābā krējuma mērce
Kāpostu un tomātu salāti ar eļļu
Ievārījuma uzpūtenis ar pienu
Druvas klona rupjmaize
Skolas piens
Biešu zupa
Skābais krējums
Viltotais zaķis
Skābā krējuma mērce
Vārīti kartupeļi
Kāpostu salāti ar burkāniem un eļļu
Druvas klona rupjmaize
Skolas piens
Sulas dzēriens
Launags Ābolu pankūkas (parastās)
Skābais krējums
Tēja ar cukuru
Piena klimpu zupa
Kliju maize
Aknu pastēte (gatava)
Augļu kokteilis ar jogurtu
Cepta tostermaize ar cukuru un kanēli
Tēja ar cukuru
Makaronu piena zupa
Speķa pīrādziņš
Augļu plate
Drumstalu plātsmaize gatava
Zāļu tēja ar cukuru


Pirmdienā iekļautie kāpostu tīteņi ar marinētiem gurķiem ir ļoti savdabīgs garšu salikums. Protams, redzot tālāk komplektā skolas pienu ar cepumu, mans prāts nomierinās, ka bērns no šī pusdienas komplekta noteikti būs izvēlējies sev piemērotāko. Varbūt nav tik slikti, jo skolā taču piedāvā tik plašu ēdienkarti, ir gana liela izvēle. Lūk, 150 grami ceptu pelmeņu maksā 90 santīmus, un piedevās joprojām redzami arī kartupeļi frī, žēl vienīgi, ka uzturvērtība un kalorijas šai lapā nav atspoguļotas. Varbūt tad vecāki drīzāk pievērstu uzmanību savu atvašu saspringtajai uzvedībai, kas rodas pie nesabalansēta uztura pilnvērtīgas mācību slodzes gadījumā.

Vēl manu uzmanību pievērsa otrdienas launags ar aknu pastēti (gatavu), jo skolas vadībai būtiski ir zināt, ka ēdināšanas pakalpojuma sniedzējs ir izvērtējis produktu sastāvu un nodrošina, ka bērnu kopgaldā nokļūst tikai produkti, kas atbilst MK noteikumiem nr. 172, to skaitā pastēte bez garšas pastiprinātājiem E-320-E650 un sāls saturs, kas no pagājušā gada ir arī normatīvos noteikts rādītājs un, proti, tas nedrīkst pārsniegt 1,25 gramus uz 100 gramiem produkta. Rūpīgi lasot marķējumus uz dažādiem pārtikas produktiem, bieži pārliecinos, ka ar šo rādītāju atbilstību normatīvam aknu pastētes ražotāji grēko, tāpēc parasti pavārus aicinu pašus gatavot šo produktu, jo skolas ēdnīcā tehnologiem nav jādomā par ilgiem realizācijas termiņiem un pašiem nav jāliek klāt dažādi produkta stabilizatori, biezinātāji, skābes regulētāji un pēc pieredzes zinu, ka sanāk vienkāršāk un gardāk, lai gan darbietilpīgāk, taču pastēti audzēkņu ēdienkartē jau neiekļaujam katru dienu!

Aplūkojot trešdienas piedāvājumu, manī viesa pārdomas it kā vienas izcelsmes produktu daudzveidība un lielie šķidruma tilpumi: nez vai 1.–4. klases skolniecīte to visu pusdienu starpbrīdī dabūs iekšā, un pēc cik ilga laika šis šķidrums prasīsies ārā. Zupa, ķīselis, dzēriens, piena glāze un ābols. Varbūt būtu ātrāk redzamas pusdienu īpatnības, ja tomēr skatītos normatīvos noteiktās uztura vērtības, un ne tikai, vadoties pēc skaitļiem, bet domājot līdzi ar izpratni par savu darbu. Vajadzētu tomēr pāršķirstīt Latvijas normatīvu, kas paredz otro ēdienu kā pamatēdienu un zupu vai desertu pēc izvēles.

Ceturdiena mani ieintreģēja ar launagā esošo augļu plati. Man patiesi gribētos zināt, kas tie par augļiem, cik daudz vietējo vai dienvidu zemju augļu rotājas uz plates un cik kārdinoši tie šķiet 1.–4. klases audzēkņiem. Bieži vien vecāku mierinājumam ēdienkartē ir ieraksts augļu plate, bet bērns šķīvī atrod vien ābola pusīti vai banānu.

Beidzot piektdiena ir klāt, un tā man šoreiz patika vislabāk.
Nobeigumā gan jāpiebilst, ka Rīgas 64. vidusskolas ēdienkartē, kas ir ikvienam pieejama skolas mājaslapā, nav norādītas ne kalorijas, ne porciju lielums.

Teksts: Maija Placēna, inženiere – sabiedriskās ēdināšanas pārtikas tehnoloģe, pārtikas kvalitātes eksperte, NPKS vadošā auditore

Nav komentāru par “Ko īstenībā ēd mūsu bērni”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *