LLKC misija zaļajos iepirkumos
Lai LLKC varētu izpildīt savu misiju – savest zaļajā iepirkumā kopā pašvaldību ar lauksaimniekiem, vispirms ir vajadzīga laba griba. Pašvaldībai ir jāgrib, lai vietējie produkti nonāk tās skolas ēdnīcās un tad var sākt darboties. Pirms pieciem gadiem aptaujājām visas pašvaldības, cik un kādus produktus tās pērk. Secinājām, ka iepirkumos apgroza ļoti lielas naudas summas. Rīga vien patērē vairāk kā 10 miljonu eiro pārtikas produktu pirkšanai. Ne tuvu visi no tiem bija Latvijā ražoti.
Ja esam saņēmuši pozitīvu signālu no pašvaldības, ka tā vēlas pirkt vietējos produktus un veidot zaļos iepirkumus, tad darām visu iespējamo, lai uzrunātu zemniekus, vietējos ražotājus, kooperatīvus. Ir pat vietas, kur darbojamies vairākus gadus līdz kooperatīva nodibināšanai. Rajonos, kur viss ir sakārtots, esam priecīgi paiet malā un ļaut zemniekiem pašiem strādāt ar pašvaldību.
2017. gada pieredze
2017. gadā slēdzām sadarbības līgumus Balvu, Cēsu, Daugavpils, Jēkabpils, Krāslavas, Kuldīgas un Liepājas rajonā. Mūsu biroji ir palikuši rajona teritorijās, tas ir Latvijas pārklājums, kas savā ziņā ir visloģiskākais. Sadarbojamies ar visiem novadiem, ar visām pašvaldībām. Noslēdzām sadarbības līgumus, uzņēmumi mūsu darba rezultātā pēc sarunām ar pašvaldībām pērn noslēdza 15 iepirkumu.
Kā mēs darbojamies? Slēdzam vienošanos ar pašvaldību, ka tā ir gatava veidot zaļo iepirkumu, ka tā ir gatava patērēt vietējos produktus. Mēs saucam kopā zemniekus uz diskusiju par pašvaldību publiskajiem iepirkumiem. Zemniekiem ir ļoti maz informācijas. Ir šokējoši dzirdēt, ka vietējie ražotāji nezina, kādus produktus ēd viņu novadā, kādus produktus iepērk. Viņi atsevišķi izvērtē iepirkumu iespējas. Tālāk ir iepirkumu līgumi, starts uz iepirkumiem. Darbs nav paveicams vienā vasarā. Ir vajadzīgi 3 – 4 gadi līdz nopietnu sadarbības shēmu izveidei, kas pašvaldībai savā teritorijā ļauj veiksmīgi īstenot zaļos iepirkumus.
Pērn ar mūsu atbalstu ir noslēgti 15 jauni iepirkumu līgumi. Pārsteigums ir Jēkabpils pašvaldība, kur eksperti ļoti, ļoti veiksmīgi ir atraduši atslēdziņu iepirkumu rīkošanai, lai vietējā produkcija nonāktu viņu skolās. Balvu rajonā ir noslēgti 4 iepirkumi, Jēkabpilī – 9. Ir arī vietas, kur darbs turpinās, kur ir jāstrādā pie loģistikas.
Pēc tikšanās ar uzņēmējiem Balvos mēs sapratām, ka iepirkums ir jādala produktu grupās. Nevar visu vienā grozā salikt. Vietējie zemnieki nevarēs piegādāt eļļu, augļus vai eksotiskus produktus. Tas ir vispārzināms fakts. Pašvaldība nenobijās, sadalīja iepirkumu vairāk kā 25 grupās. Turklāt, tās izdalīja skaidri – kartupeļi, burkāni – tās produktu grupas, ko vietējie ražotāji spēj paši ražot un nodrošināt piegādes visa gada garumā. Šā iemesla dēļ attiecīgi rīkoja iepirkumu, lai vietējo zemnieku produkti nonāktu Balvu novada pašvaldības skolās. Iepirkumu procedūras rīkošana pašvaldībā, protams, prasa vairāk darba un ņemšanās. Pašvaldības uzstādījumam ir jābūt nepārprotamam – mēs vēlamies ēst vietējo produktu.
Problēmas iepirkumu īstenošanā
Tās ir vairākas. Skolu pavāri ir skeptiski, viņi neko nevēlas mainīt – lai viss iet savu gaitu tāpat kā agrāk. Vietējie lauksaimnieki ir liela problēma. Mēs uz viņu iesaisti sākumā raudzījāmies ar lielāku optimismu. Viņi nespēj nodrošināt vajadzīgo produktu klāstu, nav arī informācijas, kas viņiem ir. Citās ES dalībvalstīs iepirkumos viennozīmīgi startē kooperatīvi. Individuāli zemniekiem, iespējams, ir kāds produkts, tomēr viņi nespēj nodrošināt loģistiku. Nevar produktu mazos daudzumos vest uz objektiem. Veiksmīgākie, kas sadarbojas ar Rīgas pašvaldību, ir lauku saimnieku kooperatīvi. Šā iemesla dēļ viens no mūsu darbības virzieniem šajā darbā ir kooperatīvu dibināšana un stiprināšana. Svarīgi ir nodrošināt iespējami plašāku zemnieku apvienošanos dalībai iepirkumos.
Nereti pasūtītājam nepieciešamie produktu daudzumi ir nelieli, piegādes ir regulāras. Ja jāved dažas buntītes dillīšu, cena ir pavisam cita, zinot, arī Latvijas ceļu kvalitāti.
Runājot par produktu iepirkuma cenām – ja pašvaldība izies uz labāko (zemāko) cenu, viennozīmīgi – nekāda lielā interešu saskaņošana neizdosies. Mūsu zemnieki ar bāzēm un to piedāvāto importa produkciju nebūs konkurētspējīgi. Tas ir jāatzīst. Ja uzvarētāju izvēlas pēc zemākās cenas, tad zemnieka izredzes ir ļoti mazas, viņi iepirkumā nemaz nestartēs. Ja pašvaldība vēlas ēdināt savus skolēnus, bet par zemāko cenu, tad produktus no visas pasaules piegādās vairumbāzes. Ja vēlamies, lai nauda paliek vietējā pašvaldībā un vietējiem uzņēmējiem, lai attīstītos vietējā ekonomika, ir jādomā par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.
Līgumu ievērošana ir diezgan nestabila, kad sasola augstāku cenu. Tā mums Latvijā ir nacionālā īpatnība – visi vēlas stabilitāti, pašvaldības nevēlas saraut agrākās sadarbības saites, to izteikti jūtam. Vislabākā izvēle ir zināms uzņēmējs ar zināmu produktu kvalitāti. Piemērs ir Limbažu pašvaldība. Tā bija gatava sadarbībai, tomēr cena uzņēmējam bija tik augsta, ka sadarbība izrādījās neiespējama.
Ceļi ir īpaša tēma Latvijā. Esam apmeklējuši kooperatīvus, kam pieder izcilas vēl padomju laikā būvētas un patlaban uzturētas sakņu bāzes. Uzņēmumi tās pamet ārkārtīgi sliktā ceļu stāvokļa dēļ (piemērs ir Bauskas novads). Teorētiski produktus var glabāt, bet ja piebraucamais ceļš ir kā tankodromā, tad lielās fūres pavasarī nevar aizbraukt. Piegādātāji atsakās braukt pēc produktiem ceļu stāvokļa dēļ. Tas lauciniekiem ļoti traucē darboties.
Skaidrs – uzstādot produktiem augstas kvalitātes prasības, ir jārēķinās ar augstāku cenu. Bioloģiskie produkti maksā 2 – 3 reizes dārgāk, nekā ar konvencionālajām metodēm audzētie produkti. Arī ēdināšanā. Bioloģiskie pārtikas produkti nenozīmē to, ka tie paši auguši dabā, tagad noplūkti un ar tiem viss kārtībā. Bioloģiskā lauksaimniecībā ir ļoti sarežģīta nozare – produktam ir jābūt kvalitatīvam un drošam, bez kaitīgajām vielām.
Vēl par regulārajām piegādēm mazos daudzumos. Mums ir bijušas pašvaldības, kas gribēja veidot savas bāzes, kas ļautu vienā vietā savest produktus. Īpaši Latgalē, vēl no padomju laikiem ir sakņu sagādes kantori, pašvaldības ir saglabājušas bāzes. Tas rosināja konfliktu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kas uzskatīja – tā ir jaukšanās uzņēmējdarbībā, ja pašvaldības uztur savas sakņu bāzes. Ir taču ļoti loģiski, ka ir viens punkts, kur ir visi nepieciešamie apstākļi, lai zemnieks savestu produktus un pašvaldība nāktu pretim, nodrošinot infrastruktūru loģistikai.
Vēl būtiska ir arī kvalitātes kontrole. Līgumu noslēdz, tālāk kontrolē, kā produktu ved, vai tas atbilst iepirkumā izvirzītajām prasībām. Ko darīt, ja nepiegādā solīto zaļās karotītes produktu, bet atved Polijā audzēto dārzeni? Līguma laušana ir sarežģīta. Kur ziemas vidū atradīsi citu piegādātāju? Tātad, jautājums par negodprātīgajiem piegādātājiem. Iespējams, ir jāveido kāda sociālo tīklu platforma slikto piegādātāju nosaukumu publiskošanai. Mēs kaut kā ļoti sargājam blēžus, visu laiku sakām –“datu aizsardzība”, jānosedz nosaukums. Par blēžiem visiem ir jāzina! Nedrīkst cilvēkus mānīt, galu galā tie ir mūsu bērni, kas šos produktus ēdīs!
Eiropā notiek dažādas lietas. Nereti Latvijā ieved dārzeņus no valstīm, kur ir ļoti spēcīgi attīstīta kooperācija, tie ir lētāki, nekā mūsu valstī audzētie. Tas ir pašvaldības punkts, ko nosaucu sākumā – kā viņi pērk vietējos produktus. Ļoti maz ir tādu pašvaldību, skolu, pat bērnudārzu, kuri aizbrauc, piemēram, uz “Rimi” veikalu un četros maisiņos nopērk vajadzīgos produktus. Zinu, ka par mazām summiņām ir ļoti maz vietu, kur nelielu daudzumu dārzeņu vai kartupeļu pērk no zemniekiem. Šīs ir jau aizejošas parādības, kur lielākas pašvaldības aizvien vairāk vedina apvienot iepirkumus. Proti, pirkt visām skolām un bērnudārziem kopā.
Cenu stabilitāte. Latvijas tendence ir, ka nestabilitāte būs visās nozarēs. Patlaban zemnieks, kas darbojas visās nozarēs, izņemot graudkopību, var “uzmest” ļoti ātri – līdzko viņam piedāvās labāku cenu, viņš pagriezīs muguru savam esošajam sadarbības partnerim. Ir ļoti negodīgi – ja esi apsolījis piegādāt produktu savam partnerim un ēdināt ar to savus bērnus, tad šis godaprāts … Šā iemesla dēļ kooperatīvi mēģina šo stabilitāti nodrošināt. Kaut gan notiek visādi, tas atkarīgs no cilvēkiem, kas kooperatīvā darbojas.
Ļoti daudziem nav informācijas par iepirkumiem. Ir bailes no nezināmā. Sak, baidīšos paprasīt un Ministru kabineta noteikumos apmaldīšos. Kad apsēžamies pie galda, redzam, ka iepirkumu rīkot var vienkārši.
Protams, ir pašvaldības, kas nevēlas nekādus sarežģījumus – tādu ir gandrīz puse. Vieglāk ir sagatavot iepirkumu ēdinātājam, kādas vēl kartupeļu lotes! Ir pašvaldības, kas to vēlas. Vienu reizi četros gados pirms vēlēšanām tās sāk domāt atšķirīgi, nāk visi un sola. Tad atkal atslābst, tā atkal ir Latvijas nacionālā īpatnība. Pusei pašvaldību aizvien ir ļoti zema interese vispār kaut ko sarežģīt par labu vietējam ražotājam tāpēc, ka tas nenoliedzami prasa darbu. Ir vieglāk sagatavot vienu lielu iepirkumu, lai lielā vairumbāze visu atved. Mūsu lietuviešu kolēģi ir gatavi mūs barot visā Latvijā. Ja ir laba griba, visu var izdarīt.
Visubeidzot pēdējā problēma – nekvalitatīva produktu piegāde. Pārtikas un veterinārā dienesta iesaiste ir sarežģīta. Arī līgumu laušana, ja ir negodprātīgs piegādātājs. Būtu labi, ja negodprātīgo piegādātāju sarakstu izplatītu vismaz neoficiālā veidā, lai notiktu savstarpēja apmaiņa ar informāciju un pasūtītāji būtu pasargāti. Tāpat, lai par tiem, kas startē iepirkumos godprātīgi, būtu pieejama informācija, ka šis ir godprātīgs uzņēmējs un nepievils savus partnerus ar nekvalitatīviem produktiem.
Tāpat arī pašvaldībām un uzņēmējiem būtu jāvienojas par glabātavu izmantošanu un par transportēšanas sistēmu. Tas ļoti atvieglotu darbošanos. Jūtu, ka vairākās pašvaldībās lietu virzība notiek pareizi. Eiropā ir jauns termins “viedie ciemi”, kas paredz vietējo aprites ekonomiku. Arī mums, šeit, ir cilvēki, kas ir ieinteresēti darboties.
Mūsu secinājums – vietējo produktu īpatsvara palielināšana iepirkumos prasa diezgan lielu piepūli, pašvaldību sadarbības stiprināšanai ar vietējo uzņēmēju ir vajadzīgs laiks, taču ar uzcītīgu darbu viss ir paveicams.
Atbildēt