“Redzam tendenci, ka Latvijas pārtikas produktu ražotāji aizvien mazāk paši piedalās un uzvar iepirkumos, bet vairāk sadarbojas ar starpniekuzņēmumiem,” teic Lietuvas uzņēmējiem piederošā vairumtirdzniecības uzņēmuma SIA “Sanitex” Iepirkumu konkursu vadītāja Guna Pavlovska. Intervijā “Iepirkumiem” viņa stāsta par šā sadarbības modeļa priekšrocībām un vērtē zaļos iepirkumus.
– Cik daudz “Sanitex”darbinieku darbojas ar zaļajiem publiskajiem iepirkumiem?
– Mēs Iepirkumu konkursu nodaļā esam pieci darbinieki. Piedalāmies pārtikas un saimniecības preču iepirkumos. Mums ir daudz klientu, kas startē arī ēdināšanas iepirkumos. Pērn, pēc vairāk nekā 300 sludināto iepirkumu vērtēšanas, startējām pavisam 175 pārtikas un saimniecības preču iepirkumos. Mums ir savs reģistrs, kur reģistrējam visus iepirkumus – neatkarīgi, ir vai nav tie mums interesanti. Mums, kā uzņēmējam, vissvarīgākais ir peļņa. Ja redzam, ka sludinātajā iepirkumā kopējās produkta un piegādes izmaksas nav konkurētspējīgas, nepiedalāmies. Ir vajadzīgs, lai atmaksājas viena pasūtījuma lielums. Mums ir iekšējais aprēķins – vienam pasūtījumam visā Latvijā ir jābūt vismaz 50 eiro vērtībā. Protams, ir arī izņēmumi.
– Cik, jūsuprāt, labvēlīgi zaļajiem iepirkumiem ir Latvijas likumi un Ministru kabineta (MK) noteikumi?
– Esam ļoti priecīgi par jauno Publisko iepirkuma likumu (PIL) un MK noteikumiem par zaļo publisko iepirkumu. Kāpēc? Tāpēc, ka prece ir izsekojama. Prasības, ka obligāti ir jāvērtē preces ar paaugstinātu kvalitāti un iepirkumam ir jābūt saimnieciski visizdevīgākajam, nevis vērtēta tiek tikai viszemākā cena – tas mums, kā godīgam uzņēmējam, palīdz uzvarēt konkursā. Mēs maksājam visus nodokļus, viss ir caurskatāms un ikviens var atnākt un veikt pārbaudes. Līdz ar to ar zemāko cenu agrāk vinnēt nereti nevarējām. Mēs patiešām vedam preci ar paaugstinātu kvalitāti, ja par to esam vienojušies iepirkuma līgumā. Prece ar paaugstinātu kvalitāti diezgan bieži maksā dārgāk. Tā ir Latvijas prece, kas ir atbilstoša Nacionālajai pārtikas kvalitates shēmai (NPKS) vai bioloģiskās lauksaimniecības prece. Ja ir izsekojamība, varam daudz vairāk vinnēt. Jaunie nosacījumi arī ir veicinājuši vēl vairāk sakārtot sadarbību ar Latvijas piegādātājiem. Zaļais iepirkums atbalsta vietējos ražotājus, kas dod darba vietas novados, kur veic pasūtījumu, un tas nozīmē, ka cilvēkam arī ārpus Rīgas būs darba vieta. Mūsu kompānija arī darbojas un nodrošina darbavietas Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, kur atrodas mūsu veikali un noliktavas, tāpēc varam produktus piegādāt no turienes. Ražotāji sāk rēķināt kopā savus izdevumus – produkts maksā A eiro, tā izvadāšana B eiro. Jāskatās, kas ir izdevīgāk – vest pašam vai pirkt piegādes pakalpojumu no “Sanitex”.
– Kāds jums ir radies iespaids par Latvijas ražotāju piedalīšanos zaļajos iepirkumos un par Latvijā ražotajiem produktiem, kurus izvēlas pasūtītājs?
– Man par pārsteigumu iepirkumos piedalās maz ražotāju. Iemesls ir izmaksas.
Tāpat jāpadomā par to, cik daļās vajag dalīt iepirkumu. Nesen vienā iepirkumā bija 40 iepirkuma daļu, tātad, var būt 40 uzvarētāju. Ja vajag komplektēt kaut ko, dienā var būt 40 piegādātāju ar 40 pavadzīmēm. Jautājums ir arī par zaļumu, ja 20 – 40 mašīnu brauks uz vienu piegādes adresi.
Mēs savulaik vinnējām iepirkumā daļu “Ķirbis” uz 22 piegādes adresēm par 400 eiro gadā. Mēs atteicāmies. Kopējā iepirkuma summa bija liela, 2 miljoni eiro, startējām arī uz citām iepirkuma daļām, taču tajās nevinnējām. Vaicājām, kāpēc ķirbi neielika daļā “Latvijas dārzeņi”. Mums atbildēja, ka vēlējās atbalstīt vietējo audzētāju, bet arī viņam, visticamāk, nebūs izdevīgi braukt un vest ķirbjus uz 22 adresēm.
Mēs spēlējam vienu spēli. Jādomā, lai tā būtu izdevīga abām pusēm. Kad raksta iepirkuma nolikumu, tas nav tikai stāsts, lai pasūtītājs iegūtu iespējami lētāku rezultātu. Ir jāpadomā, ka arī piegādātāji vēlas pelnīt. Ja mēs to nevarēsim, tad nevarēsim maksāt nodokļus un valsts pārvaldei nebūs naudas sevis uzturēšanai. Rakstot iepirkumu, ir jāatceras, ka tajā vienmēr ir divi spēlētāji un otram arī ir jābūt izdevīgās pozīcijās.
Mūs aizvien vairāk sāk uzrunāt ražotāji, viņiem patīk, kā mēs darbojamies – par to, ka atbalstām ražotāju intereses un sekojam līdzi iepirkumu rezultātiem. Iepirkumos prasa apliecinājumus, sertifikātus, ka prece atbilst noteiktiem nosacījumiem. Sertifikātus un līgumus tirgū var dabūt diezgan viegli, tas nenozīmē, ka visi piegādātāji pēc tam vēlāk gribēs piegādāt konkrēto produktu ar paaugstinātu kvalitāti. Esam gatavi apmācīt arī preču pieņēmējus, ko nozīmē šī prece ar paaugstinātu kvalitāti. Ja pasūtītājam līgumā ir prece ar zaļo karotīti, tas nozīmē, ka precei ir jābūt ar Zaļās karotītes marķējumu.
Zaļā karotīte ir veids, kā tirgus lobē vietējos ražotājus. Tāpat kā arī iepirkumos kā vērtēšanas kritērijs bieži ir kilometri no ražotāja līdz piegādes vietai. Redzam, ka Cēsu novads ir ļoti stingri nolobējis vietējos ražotājus un vairumtirdzniecības bāzes, un tur iekļūt ir ļoti grūti, pat ja mūsu glabātava atrodas Valmierā, 30 km attālumā. Iepirkuma nolikums ir tā uzrakstīts! Cēsu pusē zina, ko vēlas dabūt! Cilvēciski es saprotu šādu darbību, vietējie atbalsta vietējos ražotājus, vietējos uzņēmējus un vietējās bāzes. Iemesls – tur ir darba vietas. Bērnudārza bērnam tētis strādā bāzē, bērnu dārzam būs audzēknis. Šī nodokļu aprite reģionos cilvēciski ir ļoti saprotama. Tomēr arī mēs nodrošinām darba vietas visā Latvijā, apmēram 1100 darba vietu.
Arī Latgalē vērojam ļoti izteiktas darbības, lai iepirkumu konkursos uzvarētu vietējie uzņēmēji. Lai attīstītos, mēs vērtējam katra zaudētā iepirkuma iemeslus. Iepirkums ir kā spēle. Ja kādreiz tūkstošu vērtā iepirkumā ir zaudēts ar 50 eiro starpību, zinām, ka viss bija izdarīts pareizi, šajā reizē nepaveicās. Ja redzam, ka mūsu piedāvātā cena ir būtiski dārgāka, nekā konkurentiem, mēģinām saprast – kāpēc? Vai neesam ar ražotāju vienojušies par labu cenu? Vai mums ir nepareizs produkts? Cenšamies saprast zaudējumu iemeslus, lai nākamajā gadā startētu atkal un, iespējams, uzvarētu. Iepirkumi ir kā cikls. Turklāt, mēs esam uzņēmums, kas algo aptuveni 20 tirdzniecības pārstāvju visā valstī. Viņi var aizbraukt pie katra klienta, var izrunāties ar katru virtuves darbinieku un saprast, kas īsti notiek, ko dara konkurenti un ko mēs darām, iespējams, nepareizi. Klientiem kādreiz produkti ir nepieciešami jau šodien, mēs to varam atrisināt, jo mums ir tik lieli resursi un iespējas. Ļoti cenšamies, lai būtu laba produktu kvalitāte. Mēs vēlamies startēt ar labu produktu, lai gala patērētājs būtu ieguvējs.
– Kā “Sanitex” sokas sadarbība ar vietējiem ražotājiem?
– Iepirkumos iespējami daudz startējam ar vietējiem produktu ražotājiem. Dārzeņus mums piegādā kooperatīvi “Mūsmāju dārzeņi” un “Baltijas dārzeņi”. Esam “Dimdiņu” produktu izplatītāji. Esam “Balticovo” pārdevēji, sadarbojamies ar “Rīgas dzirnavnieku”. Zinām Latvijas tirgu un redzam, ka tajā vēlas pirkt Latvijas produktu. Mēs esam pārdevēji un tāpēc vēlamies pārdot Latvijas preci.
– Jūsu nosauktie uzņēmumi ir lielražotāji Latvijas situācijai. Vai arī mazāka mēroga saimniecības var pārdot jums ražu?
– Var. Piemēram, mēs iepirkumos piedāvājam “Ušuru kūdra” Latvijā audzētās bioloģiskās dzērvenes. Mēs zinām, ka viņiem dzērvenes svaigā veidā ir pieejamas noteiktus mēnešus un tajos piedāvājam iepirkumos.
Mēs vērtēsim ikviena ražotāja piedāvāto cenu un produkta kvalitāti, lai patērētājam varam piedāvāt visizdevīgāko cenu. Izskatīsim jebkuru piedāvājumu un iespējas vietējiem ražotājiem patlaban ir ļoti daudz.
– Nereti piegādātāji nepiegādā produktus, par kuriem ir vienošanās iepirkuma līgumā. Un nopietnu kontroļu arī nav.
– Protams, šāds risks pastāv. Mums, kā lielai kompānijai, ir savas priekšrocības – ja kaut kas notiek tirgū, mēs varam atrast līdzvērtīgu piegādātāju un piegādāt attiecīgo produktu. Daudzi izsaka vēlmi, lai ražotājs startē iepirkumos un ved preci, bet kā jau minēju iepriekš, ražotājiem nereti ir izdevīgāk atvest visus produktus uz vienu vietu un uzticēt pakalpojuma izpildi mums.
Iepirkumā ir prasība pret NPKS kvalitāti. Pasūtītājam ir jāsaprot – ja tas visu gadu vēlas šādas kvalitātes preci, tad arī cena ir augsta. Pasūtītājam ir jākontrolē, ko viņam ved. Mēs iepirkumos skaidri rakstām, ko varam izpildīt un tieši šī iemesla dēļ esam zaudējuši daudz iepirkumu konkursu. Proti, mēs nevaram visu gadu nodrošināt kāda produkta piegādi. Konkurenti var. Tiešām? Ja būs kontrole, visi būsim spiesti darboties pareizi, godīgi. Par to arī iestājamies.
– Kopš šā gada 1. janvāra kontroli pār pārtikas produktu zaļo iepirkumu līgumu izpildi ir uzņēmies Pārtikas un veterinārais dienests.
– Neesam savā darbībā vēl to jutuši. Mēs būtu priecīgi, ja pārbaudes notiktu.
Pērn 1. jūlijā apstiprināja MK noteikumus nr. 353 – par zaļo publisko iepirkumu, kur ir formulētas zaļās prasības. Tomēr mēs aizvien lasām konkursu nolikumos, ka noteicošais nosacījums uzvarētāja izvēlē ir viszemākā cena. Tas neatbilst MK noteikumiem. Mēs ļoti daudz zvanījām pasūtītājiem, teicām, ka viņu sludinātais iepirkums ir pretrunā ar MK noteikumiem. Bija ļoti daudzi, kas to saprata, kas ieviesa saimnieciski visizdevīgākos nosacījumus. Tomēr bija iestādes, kuru nolikumu apstrīdējām Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) dēļ tā, ka tas sagatavots pretrunā ar MK noteikumu nr. 353 prasībām. Un mēs vinnējām. Visticamāk, šie pasūtītāji šādus nolikumus gatavoja nezināšanas dēļ. Diemžēl Latvijā nav nevienas iestādes, kas kontrolē, kā raksta iepirkumus, kā arī vērtētu, vai iepirkums jau izsludināšanas stadijā ir atbilstošs likumiem. Šā iemesla dēļ zvanām, sakām pasūtītājiem – pārstrādājiet nolikumu, nemeklēsim taisnību IUB, lai ātrāk notiktu procedūra.
– Publicētos nolikumus taču var apstrīdēt.
– Mēs neesam juristu kantoris. Kādu darbu un slogu tas mums uzliek, ja vēlamies startēt iepirkumos! Ko nozīmē sūdzēties IUB? Tas nozīmē, ka mēs apturam iepirkuma procedūru uz ilgu laiku, kamēr IUB mēnesi vērtē, kamēr sludina jaunu konkursu pozitīva lēmuma gadījumā. Procedūra kļūst ilgāka par 3 – 4 mēnešiem. Bērni bērnudārzā grib ēst jau šodien.
– Jūs iesakāt, ka iepirkumu nolikumu būtu jāsaskaņo? Tā būs birokrātijas audzēšana.
– Jā, vajadzētu saskaņot. Vajadzētu, lai kaut viens eksperts katrā novadā ar to nodarbotos. Nav obligāti šim ierēdnim sēdēt ministrijā. Patlaban tas uzliek ne tik mazu slogu uzņēmējam. Proti, viņam ir jāsakārto funkcija – iepirkums atbilstoši likumdošanai. Mēs to darījām un jūtam, ka esam šā iemesla dēļ uzvarējuši vairāk iepirkumos (tas redzams pēc gada rezultātu salīdzinājuma).
Tāpat problēma ir produktu pieņēmējiem, viņu zināšanas par to, kas iepirkumā ir iepirkts.
– Kādi būtu jūsu ieteikumi pasūtītājiem un piegādātājiem?
– Piestrādāt pie konkursa nolikuma kvalitātes – ir vajadzīgi precīzi formulējumi un tirgus izpēte pirms iepirkuma. Ir bijuši gadījumi, kad pasūtītājs vēlas bioloģisko eļļu, bet rafinētu – tā ir neatrisināma pretruna, jo bioloģiskā eļļa nevar būt ķīmiski apstrādāta. Arī prasīt tirgū unikālu, viena ražotāja produktu – tas ir pretrunā ar Konkurences likuma normām.
Mans ieteikums ir kontrolēt līguma izpildi. Ir daudzas prasības, tostarp par EURO 5 dzinējiem, ir iespējas to kontrolēt.Uz visām pavadzīmēm ir jābūt mašīnas numuram. Protams, visiem ir kļūdas, tostarp “Sanitex”. Jebkurā līgumā ir atrunāts, kā tās labot, piemēram, 24 h laikā.
Nevajag baidīties no vairumtirgotājiem, bet izmantot iepirkuma likumdošanu, kur ir visas iespējas nonākt līdz vietējam produktam. Vienmēr ir atļauts konsultēties ar piegādātājiem pirms iepirkuma, rīkot piegādātāju sanāksmes, ir atļautas tirgus aptaujas. Vajag maksimāli izmantot jauno PIL. Ir mums piemēri – piegādātāju sanāksmes rīko Rīgas dome un EIS. Nevajag baidīties, ka pienu ved vairumtirgotājs, nevis piena ražotājs. Piena ražotājam ir uzdevums ražot pienu, ar loģistiku var nodarboties citas kompānijas.
Atbildēt