E-veselība saviļņojusi Latvijas sabiedrību līdzīgi kā nodokļu politika, minimālās algas celšana un biļešu iegāde uz gaidāmajiem Dziesmu svētkiem. No pacientu sajūsmas par iespēju saņemt medikamentu receptes attālināti pat brīvdienu naktīs līdz ārstu galvassāpēm, kā strādāt ar lēno sistēmu, kas (vismaz pagaidām) darbu, nevis atvieglo, bet apgrūtina. Tam visam pa vidu ierēdņi, kuri satraucas, kā saglabāt piešķirto Eiropas Savienības (ES) finansējumu, demagogi, kuri allaž uzskata, ka valstī viss ir slikti, un IT speciālisti, kuri jau sen atmetuši cerības Latvijā ieviest kādu jēgpilnu sistēmu birokrātijas un izpratnes par nozari trūkuma dēļ. Kā pēdējais piliens bija hakeru uzbrukums e-veselības portālam, kaut gan par kiberdrošību atbildīgās iestādes ir apstiprinājušas, ka uzbrukums bijis ar mērķi pārslogot portālu, nevis nesankcionēti iegūt no tā pacientu informāciju. Apvienojot visu iepriekšminēto, gribas teikt, ka pagaidām e-veselības vietā esam ieguvuši (ne)veselību.
E-veselības attīstības gaita
Pirmās e-veselības vēsmas parādījās jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad sociāli attīstītās un sakārtotās valstis lēma, ka nepieciešama vienota un ērta sistēma, kas apvienotu informāciju par katru pacientu ar kopīgas datu bāzes starpniecību, kurā elektroniski iespējams norādīt diagnozes, ārstēšanu, izmeklējumu rezultātus, veiktās manipulācijas, izrakstīt receptes – vienvārdsakot – padarīt ārstiem un pacientiem dzīvi vienkāršāku visu informāciju glabājot vienuviet un izvairoties no papīru kalniem, turklāt tas veicinātu nozares caurskatāmību un ļautu izvairīties no pelēkās ekonomikas. Tieši šāda motivācija norādīta arī Nacionālā veselības dienesta (NVD) publicitātes ziņojumos par e-veselības nozīmi un noderīgumu. Latvija gan par e-veselību sāka domāt tikai gadsimtu mijā, bet darboties šajā virzienā – vēl teju desmit gadu vēlāk. Deviņu gadu laikā projektā ir ieguldīti 14,5 miljoni eiro, un 11,3 miljoni no tiem ir Eiropas līdzfinansējums. Kā rezultātā šobrīd ir iegūta nevis vesela e-veselības sistēma, bet gan sistēmas pamats un 2 tās apakšsadaļas – e-receptes un e-darbnespējas lapas, kas, pēc lietotāju vārdiem, funkcionē nepilnvērtīgi un pēc IT ekspertu vārdiem – neattaisno ieguldītos līdzekļus. Visplašākās diskusijas un vislielāko sašutumu ir izraisījis NVD paziņojumus, ka pilnīgai sistēmas ieviešanai būs nepieciešami vēl papildus 10 miljoni eiro.
“Projekta izstrāde un pēcāk ieviešana norisinājās 2 kārtās. Pirmajā kārtā tika iepirkti konsultanti, kas veica analīzi un gatavoja tehniskās specifikācijas. Pēcāk jau tika veikti 4 sistēmu izstrādes iepirkumi, kuros bija attiecīgi 4 uzvarētāji, kas katrs veica izstrādi daļai no sistēmas, ko pēc tam mēģināja likt kopā. Arī 2. kārtā vispirms tika iepirkti konsultanti, kas gatavoja tehnisko specifikāciju, uz kuras bāzes veidoja atklāto konkursu, kurā uzvarēja Lattelecom technologies. Tad tika iepirkti konsultanti, kuri vērtēja izstrādātos rezultātus,” stāsta kāda no projektā iesaistītajām darbiniecēm, kas vēlējās saglabāt anonimitāti. Tieši vairāku sistēmas izstrādes uzņēmumu klātesamība un, acīmredzot, nespēju savietot izstrādātās sistēmas, pēc dažādu ekspertu domām ir bijis cēlonis pašreizējai situācijai, kad e-veselība strādā apgrūtināti.
E-veselība identificē IT iepirkumu problemātiku Latvijā
IT uzņēmuma Wunder vadītājs Latvijā Ernests Gabrāns skaidro, ka Latvijas IT vide ir samērā nepateicīga iepirkumu procedūrām un apjomīgu projektu īstenošanai, jo tajā dominē vairākas problēmas: “Pirms aptuveni 5 gadiem aktīvi sekojām līdzi un arī startējām iepirkuma konkursos. Vienā brīdī sapratām, ka uzvaram pārāk reti, esam investējuši daudz laika, resursu un enerģijas, startējot konkursos, bet neuzvarot iepirkumos. Uzņēmējiem ir svarīgi uztvert tendences, vēlams ātri, mums tas diemžēl prasīja 2 gadus un izdarījām secinājumus. Latvijas IT iepirkumos galvenokārt dominē trīs veidu problēmas: 1) Zemākā cena. Bieži formāli vērtēšanas kritērijos ir ietverti kvalitātes rādītāji, bet tikpat bieži pasūtītājam nav izpratnes vai pārliecības, lai šajos kritērijos kādam ieliktu vērtējumu 3, bet citam 9 no 10 punktiem, kas atbilstu patiesībai. Drošāk ir ielikt visiem starp 7-9, jo visbiežāk kvalitātes kritērijus var brīvāk interpretēt un uzņēmēji prot skaisti aprakstīt prasīto un pielāgot vēlamo par īstenību, jo tas potenciāli izšķir viņu nākotnes iespējas. Tādējādi beigu galā uzvar zemākā cena. 2) Konkurētspēja un publiskā sektora atbildīga izvēle. Šis ir īpaši aktuāli web tehnoloģiju izstrādes projektos. Ja pārbaudītu, kas ir izstrādājuši publiskā sektora iestāžu un ministriju mājaslapas, un salīdzinātu šo iepirkumu uzvarētāju samaksātās sociālās iemaksas uz vienu darbinieku pret nozares vidējo, pavērtos skaudrs skats. Atbildīgās ministrijas var klāstīt, ka nodokļus uzņēmējiem ir jāmaksā, bet šo ministriju sadarbības partneru izvēle neliecina, ka tām rūpētu cik patiesībā uzņēmējs nomaksā nodokļos. Un visubeidzot – 3) Pasūtītāja kompetence un zināšanas par to, kas iestādei ir nepieciešams digitālo risinājumu ieviešanā, bieži ir zema un nepietiekama, kas, loģiski, noved pie nepareizi sagatavotas tehniskās specifikācijas, kuras ietvaros saņem pakalpojumu, kas neatbilst tam nepieciešamajām funkcijām.” E.Gabrāns arī skaidro, ka pastāv ievērojamas atšķirības starp Latvijas un ārvalstu IT iepirkumu vidēm. Ārvalstīs gan pastāvot ļoti līdzīgi izaicinājumi, taču tirgos, kuros Wunder pamatā darbojas (Skandināvija, Lielbritānija, Vācija) pastāv augstāks profesionalitātes līmenis no pasūtītāja puses, kā arī izpratne par sadarbību projekta izpildes gaitā: “Ārvalstu iepirkumos uzticības līmenis ir ievērojami augstāks un daudz augstākā līmenī ir izpratne par to, ka projektu ievieš komanda no pasūtītāja un izpildītāja puses, nevis tā ir 100% izpildītāja atbildība. Protams, arī budžeti bieži ir daudz saistošāki kā Latvijas līmenī un konkurence ir vienlīdzīgāka. Līdz ar to vienā iepirkumā parasti nekonkurē freelance jeb pašnodarbināto apvienības, mikro uzņēmēji un uzņēmumi – pilna nodokļa maksātāji.”
Nozares speciālisti apšauba NVD visaptverošo kompetenci
Taujāts par e-veselības projekta īstenošanu un ar to saistītajām neveiksmēm, Gabrāns ir atturīgs, taču skaidro, ka pastāv diezgan strikta sistēma, pēc kuras būtu vērtējami visi šāda mēroga projekti un esošajā situācijā svarīgākais būtu nepieļaut šīs pašas kļūdas arī citos projektos: “Sabiedrībai ir grūti pieņemt, ka projektam, kura efektivitāte tiek plaši apspriesta, bija nepieciešams tik daudz miljonu, bet vēl skumjāk un grūtāk ir pieņemt, ka valsts pārvalde nemācās no savām kļūdām. Pirms e-veselības “sāgas” bija e-skolas. Ko esam iemācījušies no šiem projektiem, lai nākamais valsts līmeņa projekts būtu efektīvāks? Nepieciešama zināma drosme un domāšanas maiņa, lai par šīm kļūdām pasūtītājs atklāti runātu un dalītos, un mazāk dotu iespējas neproduktīvi kritizēt gala rezultātu no malas. Par likumsakarīgu kļūdu noteikti var saukt projekta ieviešanas gaitu un izstrādes tempu. Ja projekts ir uzsākts pirms 5 vai vairāk gadiem, tad ir likumsakarīgi, ka šobrīd, nododot projektu lietošanā, tā prasības vairs nav atbilstošas šodienas vajadzībām. Portāls, iespējams, atbildīs MK noteikumiem par publiskām mājaslapām un tam būs maināms burtu izmērs, ko neviens neizmantos, bet to nevarēs, atbilstoši mūsdienu prasībām, apskatīt planšetē vai viedtālrunī. Tehnoloģijas un lietotāju prasības attīstās ātrāk kā šī projekta gaita. Ir divas iespējas, vai nu šādus apjomīgus projektus nav jāīsteno, jo to izstrādes cikls ir pārāk lēns un rezultāts nebūs sekmīgs, vai arī jāsaīsina izstrādes cikls mazākos posmos un arī projekts jāievieš lietošanā pa posmiem, piemēram ar Scrum* pieejas palīdzību, ko izmantojam savā uzņēmumā, kā arī ciešāku lietotāju iesaisti.” Gabrāns uzsver, ka esošajā situācijā būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē jau veiktās investīcijas un to atdeve ilgtermiņā: “Domāju pasūtītājam ir jānosaka konkrēti vērtēšanas kritēriji un jāskatās ilgtermiņā. Ja ir nepieciešami vēl 10 miljoni sistēmas optimālai darbībai un laba rezultāta sasniegšanai, tad ir ļoti liela iespējamība, ka daudz lielāks ieguvums būtu projektu sākt vēlreiz no sākuma, nevis mēģināt “izspiest” iespējami labāko rezultātu no esošās sistēmas. Man ir pārāk maz informācijas par šī projekta prasībām, lai apgalvotu, ka minētie 14.5 milj. EUR ir pārāk liels budžets. Tomēr esmu pārliecināts, ka rezultāts, tostarp man kā gala lietotājam, šo miljonu pielietojumam nav bijis efektīvs un to būtu jāapzina, jāanalizē un jāsecina, lai zinātu, ko mainīt nākotnē, jo šis nav pirmais un pēdējais valsts līmeņa projekts ar šādu budžetu. ”
Gabrāna teikto daļēji apstiprina arī Edvīns Pārups, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks, kurš jau vairāk kā 21 gadu strādā iepirkumu jomā un piedalījies līdzīgas sistēmas izveides iepirkumā jaunās Nacionālās bibliotēkas vajadzībām: “Mani secinājumi pēc pieejamās informācijas ir, ka pasūtītājam nav bijis līdz galam skaidrs, ko tas vēlas saņemt. Turklāt projektēšana pa daļām bez integrācijas ir sarežģīts un riskants process. Savulaik, kad jaunajā Nacionālajā bibliotēkā ieviesām vienotu sistēmu, bija iepirkums, kurā bija vairāki virzieni, bet pamatā sākām ar to, ka viss būs integrēts. Pretendenti mūs presēja un sūdzējās, komisija izskatīja sūdzību un mēs beigās uzvarējām. Nevar būt 5 izstrādātāji, kas dara katrs kaut ko citu! Ir jābūt vienam, kas veido visu kopumu, jo mums bija skaidrs, ka bibliotēka pati saviem spēkiem nespēs šo integrāciju veikt. Pieņemu, ka e-veselības gadījumā ir tieši šī problēma – katra par sevi ir jaudīga sistēma, bet ja tās nesavietojas, tas ir milzīgs un neproduktīvs darbs.”
*Scrum ir darbu vadības pieeja, ko plaši pielieto programmatūru izstrādē speciālistu komandās no 3 līdz 9 izstrādātājiem. Scrum pieeja ļauj sadalīt lielākus darbus mazākos uzdevumos, ko iespējams paveikt īsā laika posmā (parasti divu nedēļu ietvaros), kā arī sekot darbu attīstībai ar regulāru 15 minūšu kontroles sanāksmju starpniecību.
Ārsti un ārstu pārstāvji noskaņoti kareivīgi
Visemocionālāk situāciju ar e-veselību uztver ārsti. Un pamatoti, jo tieši viņiem šajā sistēmā jāstrādā un jātērē savs laiks brīžos, kad sistēma netiek galā ar slodzi vai identificē jaunu kļūdu. Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidente Ilze Aizsilniece teic, ka uz iespējamajām problēmām tika norādīts jau iepriekš, bet e-veselības ieviešana turpinājusies nevienā neklausoties: “Neieklausīšanās politika ļoti raksturo pēdējā laika atmosfēru mūsu valstī. “Suņi (Latvijas iedzīvotāji jeb cilvēki parastie) rej, bet karavāna (politiskā elite, kas sevi par tādu uzskata) iet tālāk”. Absurdas reformas un izmaiņas, kuras ir pretrunā ar pieredzi citās valstīs, tiek bīdītās vai nu aiz iedomīgas muļķības vai nu vēlēšanās kaitēt Latvijas kā valsts esībai,” tā Aizsilniece. Viņa kritizē, ka skaļi reklamētā e-veselība pacientu dzīvi un ārstu darbu pārvērtusi par nebeidzamu formalitāšu veikšanu un “tupēšanu” pie datora. Viņa arī kritizē faktu, ka medikamentu saņemšanai ar e-recepti nepieciešams personu apliecinošs dokuments, jo liedz medikamentus izņemt citas personas vārdā. Pirmās janvāra dienas, kad sistēma nule kā sākusi strādāt, viņa raksturo kā briesmīgas, jo pat brīvdienās aptiekās bijis jāstrādā lielākam skaitam farmaceitu, lai tiktu galā ar e-recepšu sistēmu. “Kāpēc ir jāievieš sistēma, kura apgrūtina darbu un dzīvi? Kāpēc nevar visu ieviest pakāpeniski, kā to, piemēram, darīja Igaunija? Uzskatu, ka nav dialoga starp valsts iestādēm, profesionāļu pārstāvjiem, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām. Lielākajai daļai ierēdņu ir bail stāties pretī politiķu iegribām un muļķībai, jo tad var ātri zaudēt darbu, pat tad, ja esi godīgi to veicis un panācis labus rezultātus.”
Arī ģimenes ārste Krista Bondare par jauno e-veselības sistēmu ir ļoti sašutusi: “Kopš pirmā janvāra tas ir pastāvīgs stress, pārstrādāšanās un cīņa ar sistēmu. Būtībā mēs no ārstiem esam pārvērtušies par datoriem, jo tā ir vienīgā mūsu funkcija. Man jau nav problēmu strādāt ar datoru! Bet ja pie manis atnāk pacients un gribu tam izrakstīt recepti, bet e-veselība tajā brīdī nestrādā, tad cilvēks aiziet prom, bet man šī informācija tik un tā ir kaut kur jāpiefiksē un vakarā, kad sistēma būs mazāk noslogota, jāatrod veids šo recepti izrakstīt! Jo pacients taču gaida un vairumā gadījumu medikaments ir nepieciešams uzreiz, nevis vakarā vai nākamajā dienā!”
Kā aģentūrai LETA atzinusi Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), kura ar atklātu vēstuli vērsusies pie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas: “E-veselības sistēmā ir bezgala daudz problēmu, kas radušās, ilgstoši vīzdegunīgi ignorējot medicīnas profesionāļu vajadzības, veidojot e-veselību uz dažādām platformām, izejot tikai no programmētāju vai ierēdņu viedokļa. Janvāra vidū ar e-veselību nestrādā tikai nedaudzi ģimenes ārsti, bet visi pārējie izmisīgi pūlas strādāt ar e-veselību. Diemžēl vismaz puse dienas paiet, risinot problēmas vai lūkojoties uz nestrādājošu sistēmu.” Biedrība uzdod retorisku jautājumu: “Kam būtu jāuzņemas politiska atbildība par tām problēmām, kas radušās ārstiem, aptiekāriem un pacientiem, ieviešot e-recepti un e-darba nespējas lapu, kā arī – kāpēc nestrādā visas pārējās e-veselības sadaļas?”
Jau izstrādes gaitā ārstiem bijis grūti izdabāt
Kāda IT nozari pārstāvoša persona, kas šo gadu laikā bijusi cieši saistīta ar e-veselības projekta īstenošanu, bet vēlējās saglabāt anonimitāti, skaidro, ka projekts jau sākotnēji startējis visai smagnēji, tomēr vaina nav tikai izstrādātāju pusē. Jau pašā sākumā bijusi sīva pretestība arī no piesaistīto ārstu puses, kas darbojušies projekta īstenošanas gaitā kā eksperti: “Lai testētu sistēmas prototipu, bija piesaistīti arī veselības nozares speciālisti. Gribētos gan teikt, ka labuma no viņiem nebija nekāda. Atnākot uz demonstrāciju, viņi pārsvarā risināja savstarpējās problēmas un apmainījās ar apvainojumiem. Pat vienam no NVD kolēģiem strīda karstumā ieteica “aizvērt muti”! Uz nākamo sanāksmi jau ieradās cits pārstāvis no Ģimenes ārstu asociācijas, bet tā vietā, lai iedziļinātos e-veselības jautājumos, atkal pievērsās visu kritizēšanai. Atklāti sakot, no šiem cilvēkiem bija grūti saņemt pielietojamu atgriezenisko saiti.” Tāpat minētā persona norāda, ka pie projekta strādājuši gan izcili projektu vadītāji un analītiķi, gan arī darbinieki, kurus var apzīmēt ar “klusās šausmas”. Projektam par labu nav nākusi arī biežā darbinieku rotācija, ko papildināja algas, kas bijušas krietni par mazu pieprasītajām kompetencēm – ERAF projektu vadībai, sistēmanalīzei, testēšanai u.c.
Kas sekos?
Dažādu iestāžu viedoklis par tālāko e-veselības projekta attīstību dalās. Ministru prezidents Māris Kučinskis, kas šobrīd pilda arī bērna kopšanas atvaļinājumā esošās Veselības Ministres Andas Čakšas pienākumus, uzsver, ka, ja valsts zaudēs ES piešķirto finansējumu e-veselības projektam, vainīgie tiks atrasti un sodīti. Tādējādi valdības nostāja ir visai skaidra: projekts ir jāturpina, lai tur vai kas. Šādu viedokli publiskajā telpā pauduši arī uzņēmēju pārstāvji no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras: “Ņemot vērā to, ka šajā gadā veselības budžets būtiski pieaudzis, kā arī steidzami nepieciešams risināt gan rindu jautājumu, gan arī mediķu algu problēmas, uzņēmēji uzskata, ka vispirms jādara viss, lai ikviens eiro būtu izsekojams, kā arī līdzekļi tiktu tērēti atbildīgi. Tieši e-veselībā saskatām iespējas daudz labāk saprast, kur paliek nodokļu maksātāju nauda un kāpēc nepieciešams arvien lielāks budžets šai valsts funkcijai,” pamato LTRK prezidents Aigars Rostovskis. Saeimas Sociālo lietu komisijas sēdē 16. Janvārī pēc LĀB ierosinājuma vairākkārt aicināja par sistēmas ieviešanu atbildīgos saukt pie atbildības, taču pagaidām Ģenerālprokuratūrā šādai rīcībai nesaskata pamatu.
Žurnāls “Iepirkumi” turpinās sekot norisēm e-veselības ieviešanas jomā un informēs lasītājus par notikumu attīstību.
Atbildēt