Dizaina aģentūra “DUE”, viena no vispieredzējušākām Latvijā, darbojas profesionāli un godprātīgi, tāpēc par pasūtījumu trūkumu tā nesūdzas. SIA “DUE” pieredzi iepirkumos izklāsta uzņēmuma īpašnieks Kārlis Jakadels, radošā direktore Inta Bērente – Strenga un iepirkumu eksperts Kaspars Studāns.
– Kā izvēlaties iepirkumus, kuros vērts piedalīties?
Inta Bērente – Strenga: – Dizaina nozare ir ļoti specifiska tāpēc, ka tajā darbojas daudz brīvmākslinieku jeb tā saucamo frīlanseru (no angļu val. freelancer). Arī tāpēc šis tirgus Latvijā ir ļoti šaurs. Tas gan attiecas uz lokāliem klientiem, nevis par ārpus Latvijas – Baltijas mēroga vai par Eiropas – klientiem. Iespējams, konkurence mums nāk par labu tādēļ, ka tā nozīmē saspringtu darbu. Profesionālu, kvalitatīvu un, pirmām kārtām, ļoti ātru darbu.
Mēs abonējam iepirkumi.lv, mums tas šķiet noderīgs un interesants informācijas avots. Izvēlamies iepirkumus, kas mums patīk, un tajos piedalāmies. Ar vienu būtisku nosacījumu – lai projekts radītu akūtu konkurenci starp mūsu pašu uzņēmuma māksliniekiem. Piemēram, ir jāveido skices nepazīstamam klientam. Tas rada darbā zināmu asumiņu – kā cilvēki mūs novērtēs? Patlaban “DUE” ar iepirkumiem darbojas viens projekta vadītājs. Mums ir gandrīz 20 gadu darbības pieredze, tas ļauj būt konkurētspējīgiem nozarē.
Cenu aptaujās nepiedalāmies tad, ja redzam, ka netiksim galā. Vai arī intuīcija saka, ka nevarēsim sastrādāties ar konkrēto klientu. Kādreiz, ja nolikumā ir iekļautas stundu likmes, mākslinieks tās izvērtē. Iespējams, viņš nevarēs par to summu radīt kvalitatīvu produktu, ja klients pats nezina, ko vēlas. Māksla ir māksla. Mūsējā ir sajūtu māksla.
– Vai dizaina iepirkumi ir ar kaut ko īpaši?
Kārlis Jakadels: – Ir trīs veida iepirkumi. Mazie iepirkumi, pavisam konkrēts darbs – izveidot, piemēram, logo vai kalendāru. Tad nāk iepirkumi, kas tiek vinnēti uz noteiktu laiku, iegūstot tiesības darīt visus nepieciešamos darbus. Ir arī iepirkumi, kad piedalies sākotnējā konkursā par tiesībām piedalīties šī uzņēmuma rīkotos iepirkumu konkursos visu turpmāko gadu vai ilgāk. Šādiem konkursiem jāgatavojas ļoti nopietni, un tiem ir vairāki uzvarētāji. Tos apzināti rīko galvenokārt valsts iestādes, lai tām katru reizi nevajadzētu vērtēt daudz nepazīstamu aģentūru. Viņi zina, ka pieci uzvarētāji ir pietiekami nopietni uzņēmumi un tiem var uzticēties. Esam arī šādus konkursus uzvarējuši. Tad zinām, ka mums nav jāsacenšas ar tiem, kas piedāvā dempinga cenas. Šīs 4 – 5 aģentūras iesniedz dizaina skices, un vērtēšanas kritēriji ir kvalitāte, ideja, cena un izpildes laiks.
I. Bērente – Strenga: – Ļoti patīk strādāt ar Starptautisko lidostu “Rīga”. Mēs uzvarējām tās konkursu par tiesībām izpildīt dizaina darbus noteiktu laiku. Ir milzīga konkurence, ir interesanti iesniegt skices. Manuprāt, vērtētāji arī ļoti objektīvi tās vērtē, saredzot gala rezultātu. Šādā gadījumā klients iemācās ar pasūtītāju sadarboties. Mums ir darbs, bet klientam – garantija, ka to izpildīs noteiktā termiņā.
– Kā vērtē piedāvājumu dizaina produktu iepirkumos? Cik daudz dizaina darbos ir subjektīvisma?
I. Bērente – Strenga: – Būtu vēlama prasība vienmēr iepirkumiem pievienot skices. Tas rada vēl vienu potenciālu vērtēšanas kritēriju. Skices vērtējot, katrs klients uz tām raugās ļoti subjektīvi. Patīk, nepatīk – tur ir grūti pateikt, kā to nomērīt punktu sistēmā. Vērtējošā skala ir interesanta, jo, kad ir ļoti profesionāli klienti, tu jūti viņu īpaši augstos kritērijus.
K. Jakadels: – Lielākiem klientiem vēlāk bieži pārmet neadekvātu piedāvājuma izvērtējumu. Šā iemesla dēļ ir jāizveido sava sistēma, kas ļauj visus konkursus vērtēt vienādi. Tiem ir savas formulas, lai nebūtu tā, ka kāds pārmet neglītas skices izvēli. Tādēļ ir noteikts, cik procentu viņš atvēl uzvarētājam par skici, par cenu, par ātrdarbību, īpaši par izmaksām. Lai nevar piesieties, ka izvēle notikusi vien pamatojoties uz vienu zīmējumu. Katrā konkursā vērtēšanas kritēriji ir atšķirīgi. Dizaina risinājums var dot 40%, cena – 25%, izpildes termiņš – 25% īpatsvaru piedāvājuma vērtēšanā.
Kaspars Studāns: – Piemēram, SIA “Rīgas meži” iepirkumā oficiālais vērtēšanas kritērijs ir tikai viszemākā cena, saimnieciski izdevīgais piedāvājums. Diemžēl. Lai gan viņi pieprasa portfolio, pieredzes aprakstu, bet tas nekur vērtēšanas formulā neparādās. Vēl aizvien redzam šādus lielus iepirkumus par nosacīti apjomīgiem un sarežģītiem darbiem, kuros galvenais kritērijs ir vienīgi cena, bet neviens nevērtē produkta kvalitāti. Lai gan, paskatoties uz visu, kas tiek prasīts, šķiet, ka būtu tikai loģiski, ja viņi izpētītu un novērtētu arī iepriekšējo pieredzi un spēju strādāt kvalitatīvi. Labi, dizaina nozarē nevar vērtēt, vai piemēram, pildspalvas paraugs nesabrūk rokā – dizaina iepirkumos ir jāiesūta iepriekšējie darbi. Gadījumi, kad tādi ir jānorāda, tomēr neviens tos nevērtē, man šķiet ļoti dīvaini.
I. Bērente – Strenga: – Ļoti svarīga ir nodokļu nomaksa. Mēs darbojamies, lai atbalstītu valsti, lai atbalstītu savus māksliniekus – maksājam visus nodokļus un iemaksas. Ja rēķina pēc viszemākās cenas, piegādātāju piedāvātie nosacījumi var būt dažādi. Kādreiz sirds sāp par tādām cenām – jo mēs taču maksājam par datorprogrammām, mēs maksājam algas, mēs maksājam par telpu īri. Tā ir mūsu izvēle, kaut varam, protams, darboties kā mikrouzņēmums.
Ir grūti startēt konkursos, ja citi tirgus dalībnieki neievēro spēles noteikumus. Mēs nevaram neko pārmest – ikviens cilvēks vēlas darbu, un pasūtītājs vēlas iespējami lētāku produktu. Taču vai viņš tiešām ir gatavs disonansei starp lētumu un kvalitāti? Grūti ir to izvērtēt, tāpēc konkursa nolikumā būtu ļoti svarīgi iekļaut precīzus vērtēšanas kritērijus.
Valsts iestādēs var atļauties algot ekspertus, tur situācija uzlabojas. Redzam, ka privātajiem pasūtītājiem nav tik profesionāli sagatavotu dokumentu. Dažreiz lielajos iepirkumos gadās, ka norīkotie cilvēki nav pietiekami zinoši atbildēt piedāvājuma iesniedzējam. Viņi nesaprot, ko mēs vaicājam! Iespējams, darbu apvienošanas kartībā kāds ir sagatavojis iepirkuma dokumentāciju. Ja to ir darījusi sekretāre, tad nespēja atbildēt uz jautājumiem vairs neizbrīna.
K. Jakadels: – Ir konkursi, kad redzi uzvarētāja piedāvāto cenu un saproti, ka nav iespējams tik lēts piedāvājums.
– Tātad tiek iesniegts nepamatoti lēts piedāvājums?
I. Bērente – Strenga: – Nereti nav komunikācijas starp iepirkuma izsludinātāju, pasūtītāju un piegādātāju, un dažkārt tīri objektīvi rodas pārpratumi. Mēs arī esam kļūdījušies, kad nav pietiekami skaidri un nepārprotami uzrakstīts konkursa nolikums. Šā iemesla dēļ rodas pārpratumi, ka līguma cena ir pārāk zema vai pārāk augsta.
Mums ir ļoti stingri noteiktas algu likmes saviem darbiniekiem, no kuriem mēs savukārt prasām augstus izglītības kritērijus un diplomus. Mums tās ir jāsamaksā, tāpēc nevaram darbu veikt lētāk. Mums strādā profesionāli un pieredzējuši darbinieki, viņu devumu vērtējam pēc adekvātiem vērtēšanas kritērijiem. Mēs esam tie sliktie, kas ražotājiem liek rēķināt cenas. Mums daudzus gadus ir stabili sadarbības partneri, piemēram, Latvijā ir dažas ļoti labas poligrāfijas ražotnes – viņi zina, ka esam ļoti prasīgi.
Ļoti spēcīga ir korporatīvo suvenīru nozare, kurā arī darbojamies. Par zemāko cenu no Latvijas ražotājiem ļoti reti var kaut ko nopirkt, tāpēc visvienkāršākajam rakstāmpiederumam vai, gluži otrādi, sarežģītiem dizaina priekšmetiem meklējam pasūtījuma izpildītāju Āzijā un Eiropā. Piemēram, stiklam. Piegāde no Āzijas notiek 2 – 3 mēnešos.
– Kādi ir “DUE” rezultāti iepirkumi konkursos?
– Uzvaram mazāk nekā pusē iepirkumu, kuros piedalāmies. Mēs arī piedalāmies grāmatu dizainu un grāmatu ražošanas “no nulles” iepirkumos. Piedalāmies arī cenu aptaujās par konkrētu iespieddarbu sagatavošanu. Šie iepirkumi ir ļoti interesanti, tomēr to paliek aizvien mazāk. Lai izdotu grāmatu, klientam ir jābūt diezgan turīgam. Latvijā tirāžas grāmatām ir ļoti mazas.
Mēs paši esam sagatavojuši unikālu izdevumu četros sējumos „Latvijas luterāņu baznīcu enciklopēdija”. Tas ir mūsu aģentūras darbs – paši meklējām finanses un atbalstītājus privātajā sektorā. Mūs atbalstīja arī Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Patlaban man uz galda ir viens ļoti interesants projekts – „Muižas Latvijā”. Seši sējumi. Maketējam 1. sējumu. Unikāls darbs, izaicinājums visai Latvijai. Notiek korektūra, darbojas redaktors, notiek intensīvs darbs. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, saņēmām nelielu finansējumu redaktora darbam. Nākamajā posmā atkal prasīsim tam naudu, jo šādus izdevumus bez valsts atbalsta nevar izdot. Nav pircēju, kas šāda veida augstvērtīgu, kultūrvēsturiski nozīmīgu izdevumu var atļauties pirkt. Pašizmaksa šim izdevumam nav tik ļoti svarīga – svarīgi, kādu to redzam grāmatu plauktos. Tas ir zināma veida publisks iepirkums, kur aicinām investorus, meklējam sponsorus šim izdevumam.
Tikai pateicoties tam, ka strādājam, kaut kas notiek. Vaidēšana nelīdz. Šis darbs ir ļoti nežēlīgs. Mūsu direktors ir ļoti inovatīvs cilvēks, tāpēc spēj šo uzņēmumu uzturēt. Uzskatu, ka mums ir ļoti paveicies – viņš pats arī darbojas kā dizaineris, maketētājs, kā plaša profila speciālists, kas spēj vadīt mākslinieku un maketētāju darba grupu. Pašlaik esam 8 darbinieki, piesaistām arī no ārpuses kolēģus konkrētiem darbiem.
– Kā ir mainījusies iepirkumu vide kopš 2001. gada?
K. Jakadels: – Ne visiem pasūtītājiem ir iepirkumu speciālisti. Jūtam, ka valsts uzņēmumā, kas iepirkumus rīko jau 20 gadus, skaidri zina, kam ir jāpievērš uzmanība. Nolikumā tik precīzi visu uzskaita, ka visiem viss ir skaidrs. Jauns uzņēmums, kas iepirkumu rīko pirmo reizi, nemaksās ekspertam par iepirkumu dokumentu gatavošanu. Mēs jau arī zinām, kur visvairāk pielaiž kļūdas, kam visvairāk jāpievērš uzmanība – šīs neskaidrības atsevišķi precizējam. Citreiz tik un tā gadās kāds punkts, kas uzrakstīts nepareizi, tomēr pietiekami labskanīgi, lai mēs to uztvertu kā pareizu, un sarēķinātu, kā tiek prasīts – bet īstenībā domāts ir pavisam kas cits.
Mēs paši arī rīkojam konkursus un cenu aptaujas. Ja zinām, ka šim darbam nepieciešama augsta kvalitāte, sūtām piedāvājumus tikai tipogrāfijām, kas spēj to nodrošināt. Taču, ja nepieciešams vienkāršas melnbaltas izdrukas vai vienkrāsas druka, tad, protams, sūtām tiem, kas drukā ļoti ātri un pa lēto.
– Kā dizaina nozarē sokas ar sūdzībām?
I. Bērente – Strenga: – Mums tām neatliek laika. Ja vinnējam konkursu, tad vinnējam.
UZZIŅA
SIA “DUE”
- dibināta 2000. gada 8. augustā
- naudas apgrozījums 2015. g. – 380 522 eiro, peļņa – 53 060 eiro; naudas apgrozījums 2016. g. – 284 259, peļņa – eiro 43 795
- lielākie uzvarētie iepirkumi: Starptautiskā lidosta “Rīga”, Valsts Reģionālās attīstības aģentūras iepirkumi, VAS „Valsts nekustamie īpašumi”, PMLP cenu aptaujas.
TEKSTS: SANDRS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE
Atbildēt