IUB Administratīvo sodu departaments (ASB) izveidots 2013. gada augustā, lai uzsāktu IUB kopš 2013. gada 1. septembra noteiktās jaunās funkcijas – likumā noteiktajos gadījumos sagatavot administratīvo pārkāpumu protokolus un piemērot sodus par administratīvajiem pārkāpumiem publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā – izpildi.
ASB vadītāja Arita Ūdre intervijā žurnālam Iepirkumi par to, kā cīnīties pret pasūtītāja visatļautību un ka viņa strādā arī ar anonīmām sūdzībām, par visbiežāk pieļauto pārkāpumu 3 grupām un jomām, kur Latvija likumu rakstīšanā izdarījusi izrāvienus un kur atpaliek.
Aplūkojot vēsturi – kāds vai kādi konkrēti gadījumi, piemēri liecina, ka ASB jau vajadzēja sākt darboties gadā X?
Ir institūcijas, kas konstatē daudzus pārkāpumus, tostarp ES fondu apguvē. Arī tepat, Iepirkumu uzraudzības birojā, pārbaudot pasūtītāja veiktos iepirkumus un sniedzot atzinumus – jau pēc iepirkumu veikšanas. Tomēr ir daudz tādu iepirkumu, kas nenonāk mūsu vai citu iestāžu redzeslokā. Kā vienu no piemēriem varu minēt tā saucamos mazos iepirkumus, kas šobrīd tiek veikti pēc Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta.
Ja aplūkojam statistikas datus, tas ir diezgan liels iepirkumu skaits –2012. gadā tie veidoja 10% no kopējās noslēgto līgumu summas, naudas izteiksmē tolaik – 126,2 miljoni latu. Tie ir iepirkumi, kur piegādātāji par iepirkuma komisijas rīcību nevar iesniegt sūdzību, lai panāktu pasūtītāja iepirkuma komisijas pieņemtā lēmuma izpildes apturēšanu. Šajos gadījumos piegādātājs savas tiesības var aizstāvēt, vienīgi dodoties uz tiesu, kas ne vienmēr ir ātri, turklāt ne vienmēr piegādātājs sasniedz to rezultātu, ko gribētu redzēt.
Tā kā šis ir visai liels iepirkumu īpatsvars, kur mēs nekontrolējam pasūtītāja pieņemtos lēmumus, tad šobrīd – vismaz ar attiecīgo administratīvās atbildības regulējumu – pretendentam ir iespējams ziņot birojam. Un ir iespējams piemērot administratīvo sodu par pārkāpumiem, ko pieļāvusi pasūtītāja iepirkuma komisija vai arī, iespējams, citas pasūtītāja amatpersonas – slēdzot līgumus, nepiemērojot procedūras u.tml. Tas ir aspekts, kurā piegādātāji diezgan sen vēlējušies ietekmēt pasūtītāja rīcību.
Ja runājam par konkrētiem pārkāpumiem, tad viens no skaļākajiem gadījumiem izrādījies 2010. gadā izsludinātais iepirkums par jaunu elektrovilcienu un dīzeļvilcienu iegādi. Šobrīd tiesā iesniegts pieteikums, vērtējot šī iepirkuma rezultātā noslēgtā līguma atbilstību tiem noteikumiem, kādi bija iekļauti iepirkuma nolikumā un tam pievienotajā līguma projektā.
Ja tolaik, kad līgums tika noslēgts tādā redakcijā, par kuru ir strīds, būtu bijis spēkā šis regulējums Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.24 pantā un tolaik spēkā esošajā likumā Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām būtu bijis ietverts regulējums par to, kuros gadījumos grozījumi iepirkuma līgumā ir pieļaujami (kā tas šobrīd ir paredzēts Publisko iepirkumu likuma 67.1 pantā un ar grozījumiem, iespējams, jau šogad tiks noteikts Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā), visticamāk, kāds uzreiz pie mums vērstos ar lūgumu izvērtēt, vai šajā gadījumā nav piemērojama administratīvā atbildība.
Ko jūs kā ASD vadītāja varētu ieteikt uzņēmējiem, kas piedalās iepirkuma procedūrās – kādas ir pazīmes gadījumiem, kad vērts sūdzēties?
Šobrīd, lai iesniegtu IUB sūdzību, vēloties panākt vainīgo personu sodīšanu, uzņēmējiem noteikti jāņem vērā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.21–166.25 pants, kas attiecas uz administratīvo sodīšanu publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā, proti, tajā paredzētais nodarījuma sastāvs. Laikam jau nevajadzētu tērēt velti laiku, iesniedzot sūdzības par lietām, par kurām mēs nevarētu sodīt.
Protams, uzņēmējiem pēc iespējas detalizētāk vajadzētu norādīt, kas ir pieļautais pārkāpums, lai mēs uzreiz redzētu, vai varam sākt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Varētu pat nezināt konkrēto personu, kas, iespējams, vainīga, – pietiek ar pasūtītāja uzrādīšanu: vai nu tas noslēdzis neatbilstošu līgumu, vai arī veicis neatbilstošus grozījumus, vai arī pasūtītāja iepirkuma komisija pieņēmusi lēmumu par pretendentu atlasi, kas nav bijusi atbilstoša likuma prasībām.
Vēl jāņem vērā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā norādītais pārkāpuma noilguma termiņš, kas ir 6 mēneši no pārkāpuma izdarīšanas brīža. Uzsākot lietvedību, mums ir tiesības lietu skatīt 9 mēnešu laikā, un šajā laikā mums jāpieņem lēmums par soda piemērošanu.
Dažkārt saņemu zvanus no uzņēmējiem, kuri interesējas, vai par kādu konkrētu pārkāpumu mēs varētu sodīt iespējami vainīgās personas. Izstāstot uzņēmējam visu kārtību, kā iesniedzama sūdzība, un secinot, ka tiešām pieļautais pārkāpums varētu būt administratīvs pārkāpums, par kuru varētu piemērot sodu, diemžēl sarunas beigās bieži vien tiek pateikts: “Kā tad mēs sniegsim sūdzību par šo pasūtītāju? Pēc tam jau tāpat ar viņu jāveido sadarbība.”
Lūk, es aicinātu uzņēmējus nebaidīties par šo nākotnes sadarbību ar pasūtītāju, jo atšķirībā no IUB iesniegumu izskatīšanas komisijai noteiktās iesniegumu izskatīšanas kārtības, kur administratīvajā procesā ir skaidri zināms iesniedzējs, kas iesniedzis iesniegumu par konkrēta pasūtītāja iepirkumu, ASD iesniedzēja personību neizpauž. Ja uzņēmējs vienalga negrib sevi atklāt, šos iesniegumus, ziņas par pieļautajiem pārkāpumiem iespējams mums sniegt anonīmi. ASD galvenais ir saņemt ziņas par iespējamu pārkāpumu, tad mēs varam rīkoties.
ASD mērķis ir panākt, lai pasūtītāju, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju, publisko partneru un publisko partneru pārstāvju amatpersonas un citas personas godprātīgi pildītu publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomas normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un atturētos no administratīvo pārkāpumu izdarīšanas publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā.
Tieši kādiem likumiem un normām uzņēmējam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, kādās grupās jūs tos iedalītu?
Jaunais regulējums, kas dod mums iespēju sodīt par pārkāpumiem publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā, attiecas uz 4 likumiem – tie ir: Publisko iepirkumu likums, Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums, Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums un Publiskās un privātās partnerības likums. Un attiecīgi, ja konstatējami pārkāpumi, kas minēti Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā šo likumu piemērošanas jomā, tad mums ir tiesības noformēt administratīvo pārkāpumu protokolus un piemērot sodus.
Pārkāpumus, par kuriem mēs varētu sodīt, nosacīti varētu iedalīt 3 daļās. Daļa pārkāpumu saistīti ar līgumu noslēgšanu neatbilstoši likumā noteiktajam – šeit atbildīgā persona faktiski ir šis līguma slēdzējs, kurš ir atbildīgs neatkarīgi no tā, kāds viņam ir bijis juridiskais dienests vai iepirkumu speciālisti, kuri ieteikuši rīkoties tā vai citādāk. Gadījumi – piemēram, līguma noslēgšana, nepiemērojot likumā noteikto iepirkuma procedūru vai iepirkuma veikšanas kārtību vai piemērojot neatbilstošu procedūru vai kārtību.
Vēl arī būtisku grozījumu veikšana neatbilstoši likumā un līgumā noteiktajam. Tātad, ja līgumā nav atrunāts, ka konkrētie būtiskie grozījumi līgumā ir pieļaujami, kādos gadījumos un kādā apmērā – tie uzreiz uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, ko likums nepieļauj.
Saistībā ar līguma slēgšanu – pasūtītājam noteikti ir jāievēro likumā noteiktais nogaidīšanas termiņš. Ja tāds ir noteikts, tas noteikti jāievēro. Ja rodas šaubas par termiņa aprēķināšanu, vienmēr ir iespēja skatīties IUB mājaslapā publicētajās vadlīnijās par likumā noteikto termiņu aprēķināšanu. Ja vēl nav skaidrs, tad tomēr drošāk būtu nogaidīt pāris dienas ilgāk, nevis noslēgt līgumu agrāk.
Protams, tajos gadījumos, kad IUB ir sniegts iesniegums, piemēram, PIL 83. panta kārtībā, jāievēro, ka pasūtītājam aizliegts slēgt līgumu līdz brīdim, kad komisija pieņem atļaujošu lēmumu. Ja šis lēmums ir aizliedzošs, līgumu var slēgt ar brīdi, kad pārkāpumi novērsti un atkal ievērota kārtība līguma noslēgšanai, tajā skaitā nogaidīšanas termiņš.
Otrs bloks, par ko iespējams sodīt, ir konkrētu lēmumu pieņemšana jau iepirkuma ietvaros. Šeit savukārt atbildīgās personas ir iepirkuma komisijas locekļi. Šie lēmumi saistīti ar kandidātu un pretendentu atbilstības atlases prasībām izvērtēšanu un arī pretendentu iesniegto piedāvājumu atbilstības tehniskajām specifikācijām izvērtēšanu. Būtiski ir ievērot likumā noteiktos izslēgšanas noteikumus, jo arī par šo noteikumu pārkāpumu var tikt piemērots administratīvais sods.
Iepirkuma komisijai, pieņemot lēmumus, jāpievērš uzmanība arī aspektam, vai iepirkuma komisijas loceklis, kurš gatavojas pieņemt lēmumu konkrētā iepirkumā, nav saistīts ar kādu pretendentu vai kandidātu, jo tas var būt pamats administratīvā soda piemērošanai. Tāpat komisijas loceklis nedrīkst būt ieinteresēts kāda konkrēta pretendenta vai kandidāta izvēlē. Šeit iepirkuma komisijas priekšsēdētājam jābūt modram, viņam jānodrošina likumā noteikto apliecinājumu parakstīšana – vismaz formāli saņemot apliecinājumu no iepirkuma komisijas locekļiem, ka viņi nav ieinteresēti.
Trešais jautājumu bloks, par ko mēs varam sodīt, ir dažādu dokumentu izsniegšanas prasību neievērošana. Šie dokumenti lielākoties attiecas uz pašu iepirkuma procedūras norisi, proti, tie ir dokumenti, kas nepieciešami pieteikuma vai piedāvājuma sagatavošanai. Tie ir jāizsniedz likumā noteiktajā kārtībā, tāpat ir jāsniedz papildinformācija likumā noteiktajos termiņos, ja tādu lūdzis pretendents vai kandidāts. Turklāt uz iesniegto pieprasījumu jāatbild pēc būtības. Kā arī jāievēro, ka iepirkuma procedūras ziņojums izsniedzams 2 darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.
Būtiski ir pareizi sagatavot paziņojumu par iepirkuma rezultātiem, lai kandidātiem un pretendentiem, kas šo pasūtītāja vēstuli saņem, būtu skaidrība, kāpēc viņš noraidīts vai arī kāpēc viņa piedāvājums nav bijis labākais, un kurš un ar kādu cenu vai punktu skaitu ir uzvarētājs.
Un šeit atbildīgās personas ir tās, kurām bijis pienākums sniegt attiecīgo informāciju.
Kā jūs atrodat pārkāpumus, par kuriem uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību?
Lietas mēs uzsākam, pamatojoties uz iesniegumiem, kurus var sniegt gan pretendenti, gan kandidāti, gan jebkura cita persona, kura redz, ka pie attiecīgā pasūtītāja notiek kaut kādi pārkāpumi. Tikpat labi iesniegumu var iesniegt arī domes deputāts, kurš nav apmierināts ar cita domes deputāta rīcību iepirkuma norisē vai iepirkuma līguma slēgšanas procesā.
Līdztekus tam mēs saņemam ziņas arī no citām valsts institūcijām, piemēram, Valsts kontroles. Ir arī panākta vienošanās sadarbībai ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru par to, ka mēs apmainīsimies ar informāciju par viņu veiktajās pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem.
Otrs lietu uzsākšanas pamats ir mūsu pašu iegūtā informācija. Proti, tā var būt izskanējusi medijos, vai arī, pārbaudot savu mājaslapu, mēs ieraugām, ka pasūtītājs izsludinājis iepirkumu, bet, aplūkojot viņa mājaslapu, konstatējam, ka tajā nav ievietoti iepirkuma dokumenti. Attiecīgi – iepirkums noris, taču dokumentu nav un pretendenti gatavot piedāvājumus nevar. Faktiski šis ir visvieglāk konstatējamais pārkāpums.
Ko jūs gribētu komentēt par administratīvas lietas pāraugšanu krimināllietā?
Mums ir noteikti konkrēti pārkāpumu sastāvi, par ko mēs varam piemērot administratīvo atbildību. Protams, jāvērtē, vai attiecīgā personas rīcība jau nerobežojas ar noziedzīga nodarījuma pazīmēm, piemēram, par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai, iespējams, valsts amatpersonas bezdarbību vai kādiem citiem pārkāpumiem, par kuriem jau var saukt pie kriminālatbildības. Tomēr šādas lietas neskatām mēs. Ja mēs šādas ziņas iegūtu, tās vienkārši nodotu attiecīgajai institūcijai, kas to vērtētu. Piemēram, KNAB vai Valsts policijai.
IUB kopā ar Finanšu ministriju piedalās iepirkumu jomas jaunu normatīvo aktu projektu sagatavošanā. Pie kādām izmaiņām patlaban strādājat un ko varam sagaidīt nākotnē?
Būtiskākais ir tas, ka saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes trīs jaunajām direktīvām (2014/23/ES, 2014/24/ES un 2014/25/ES), kas stājās spēkā 2014. gada aprīlī un ir pārņemamas nacionālajos normatīvajos aktos 24 mēnešu laikā, ir uzsākts darbs jaunu likumu izstrādē publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā. Ar direktīvām tiek ieviestas daudzas jaunas lietas, kā arī tiek normatīvi nostiprinātas tādas lietas, par kurām ES Tiesa savos spriedumos jau ir sniegusi viedokli un kas līdz šim bijis jāievēro pasūtītajam un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, veicot iepirkumus.
Mums ir arī ar ko lepoties – Latvijā, ja salīdzinām ar citām valstīm, ļoti daudzas lietas jau šobrīd bijušas noteiktas likumā, ņemot vērā ES Tiesas praksi. Protams, ņemot vērā direktīvās ietverto regulējumu, būtu nepieciešami atsevišķi precizējumi.
Esam jau sen pārņēmuši, veicot kārtējos grozījumus likumā, atsevišķas būtiskas lietas, piemēram, attiecībā uz tā saucamajiem iekšējiem darījumiem – in house līgumiem. Tas pats attiecas arī uz līgumu grozījumu veikšanas iespējamību: kuros gadījumos grozījumus drīkst veikt, kad tie ir būtiski un kādi nosacījumi jāievēro, lai tos varētu veikt. Šobrīd tas ir noteikts jaunajās direktīvās un tiek pasniegts kā normatīvs jauninājums, kas ES līmenī tā arī ir, taču mums PIL jau tas ir un varam teikt, ka šajā ziņā esam soli priekšā daudzām valstīm.
Ko jūs personiski īpaši akcentētu, runājot par sagaidāmo no jaunajām ES direktīvām?
Kā viena no pozitīvām lietām, ko jaunais regulējums nākotnē varētu sniegt, jāmin, ka, piemēram, pretendentiem pieteikumu un piedāvājumu iesniegšana varētu būt vienkāršāka – jo ir paredzēta vienota pieteikšanās anketa, kurā būs jānorāda pašdeklarēta informācija. Savukārt tie dokumenti, kas apstiprina šajā anketā norādīto informāciju, piemēram, sertifikāti un citi atlases dokumenti, būs jāiesniedz tikai iepirkuma uzvarētājam. Šis būs būtisks administratīvā sloga samazinājums pretendentiem.
Jūs arī analizējat normatīvo aktu piemērošanu praksē. Kādi ir galvenie secinājumi?
Pašreizējā amatā mazāk sanākt veikt šādu vispārīgo analīzi, jo šobrīd milzīgu uzmanību pievēršam tieši konkrētām lietām.
Taču kopumā jāsecina, ka ārkārtīgi daudz kļūdu tiek pieļauts paviršības dēļ. Varbūt vērts veltīt lieku stundu iepriekš sagatavota iepirkuma nolikuma vēlreizējai izlasīšanai, lai nebūtu pretrunas tur esošo normu starpā un lai šis nolikumā ietvertais regulējums būtu atbilstošs aktuālajai likuma redakcijai, nevis kādai senākai.
Tā kā šobrīd visi nolikumi ir pieejami internetā, ņemot par piemēru nolikumus no citiem pasūtītājiem un aizgūstot citu pasūtītāju praksi, ir vērts paskatīties, vai nolikuma normas der konkrētajam iepirkumam. Tāpat arī prasības attiecībā uz pieredzi vai izglītību – vai tās ir samērīgas tieši šim iepirkumam.
Par vienu no lielākajiem klupšanas akmeņiem uzskatāma izslēgšanas noteikumu iekļaušana nolikumos. Tie mainās regulāri – gandrīz ik reizi, kad likums tiek grozīts. Šobrīd gan darba grupās, gan Saeimā notiek jaunas diskusijas par to, ko vēl var pamainīt izslēgšanas noteikumos.
Ja pēc likuma grozījumiem, pasūtītājs, sagatavojot nolikumu, pārraksta no likuma šos izslēgšanas noteikumus, tad tiem tiešām jābūt pārrakstītiem precīzi. Šobrīd PIL pieļauj likt atsauci – tad labāk likt šo atsauci, nevis kļūdaini pārrakstīt vai kaut ko neiekļaut. Izslēgšanas nosacījumus nevar rediģēt, kā arī nevar izdomāt jaunus izslēgšanas nosacījumus vai no likumā noteiktās kārtības atšķirīgu pārbaudes kārtību.
ASD sniedz atzinumus par citu institūciju sagatavotajiem dokumentiem un normatīvo aktu projektiem. Ko esat mainījuši, ko vēl paredzams mainīt?
Mēs atzinumus sniedzam ļoti reti. Tas, kas nāk pie manis, ir tikai attiecībā uz administratīvajiem sodiem. IUB kopumā sniedz atzinumus par jebkuru normatīvo aktu, kas attiecas arī uz iepirkumiem.
Šobrīd ir sagatavoti grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, precizējot regulējumu, kas attiecībā uz iepirkumiem jau tajā ir ietverts, kā arī paredzot jaunu pārkāpumu sastāvu par statistikas pārskatu neiesniegšanu publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomas normatīvajos aktos paredzētajā termiņā vai nepilnīgu to iesniegšanu.
Gan PIL, gan Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums, gan Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums paredz noteiktus termiņus, kuros pārskati jāiesniedz birojam. Taču ir manāmas būtiskas problēmas saņemt statistikas pārskatus noteiktajos termiņos vai likumā noteiktajā saturiskajā apjomā. Diemžēl lielā skaitā gadījumu – pasūtītājiem aptuveni 40%, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem aptuveni 60% gadījumos – šie pārskati tiek iesniegti pēc termiņa beigām. Savukārt IUB jāgatavo informācijas apkopojums Eiropas Komisijai, un mums ir būtiski saņemt šo informāciju laikā.
Vēl tiks precizēts regulējums par to, kā izpildāms lēmums par tiesību atņemšanu ieņemt amatus valsts amatpersonām situācijās, kad ir pieļauti smagi pārkāpumi, jo ASD šādas tiesības ir. Attiecīgi tiks veikti grozījumi gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan arī mūsu nozares likumos, paredzot: kam birojs ziņos, kādā kārtībā, kādā termiņā un kas personai, kurai šīs tiesības būs atņemtas, būs jādara.
Ja pievēršamies ārvalstu praksei un tendencēm iepirkumu jomā – kādas lietas mēs varētu mācīties un aizgūt mūsu iepirkumu sistēmas pilnveidošanai?
Daudzās lietās esam soli priekšā ārvalstīm. Jau minēju ES direktīvu un cita normatīvā regulējuma pārņemšanas praksi. Tāpat mums šobrīd ir e-izziņu sistēma. Gada sākumā tā varbūt nedarbojās labi, tomēr ir jāsaprot, ka tā ir jauna sistēma, kurā mēdz gadīties kļūdas. Taču šādas sistēmas daudzās valstīs nemaz nav, pat nenosaukšu, kurās ES valstīs tāda būtu.
Pozitīvais salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm ir arī tas, ka mums visi pasūtītāju veikto iepirkumu dokumenti (nolikumi, to grozījumi, pasūtītāju atbildes piegādātājiem) pieejami elektroniski.
Kā mīnusu varu minēt to, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš iespējām ietvert iepirkumu dokumentos tādas prasības, kas veicinātu zaļos, sociālos un arī inovatīvos iepirkumus, kuru tiešām Latvijā ir ļoti maz. Būtu nepieciešama arī valsts politika attiecīgu iepirkumu veicināšanai.
Autors: Mārtiņš Bergs