Pēdējā laikā medijos dedzīgi tiek diskutēts par zemākās cenas kritērija aizliegumu publiskajos iepirkumos. Protams, jāpiekrīt, ka, nosakot kā piedāvājuma izvēles kritēriju zemāko cenu, pasūtītājs dod tirgus dalībniekiem signālu, ka tas izvēlēsies lētāko no piedāvājumiem, kas atbilst visām iepirkuma dokumentācijā noteiktajām minimālajām prasībām. Loģiski, ka šajā gadījumā pretendenti sacenšas nevis ar kvalitāti, bet ar piedāvāto cenu. Tādēļ zemākās cenas kritērijs ir pamatots gadījumos, kad pasūtītājs var pietiekami precīzi aprakstīt nepieciešamo kvalitāti un to pilnībā apmierina iepirkuma dokumentos noteiktajām minimālajām prasībām atbilstošs piedāvājums. Ne velti Publisko iepirkumu likumā noteikts, ka pasūtītājs izvēlas zemāko cenu tikai tādā gadījumā, ja tehniskā specifikācija ir precīza un ja tas uzskata zemākās cenas piemērošanu par lietderīgu. Piemēram, pērkot virtuves tehniku, tehniskā specifikācija var būt pietiekami precīza, taču tas nenozīmē, ka pasūtītājam noteikti jāizvēlas lētākais piedāvājums, jo lietderīgāk būtu izvēlēties iekārtu, kura patērē mazāk resursu un tātad ir izdevīgāka ilgtermiņā.
Tomēr, aicinot atteikties no zemākās cenas piemērošanas iepirkumos, aizstājot to ar saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēli, jāsaprot, kādus kvalitatīvos un ekonomiskos kritērijus izmantot, lai šo saimniecisko izdevīgumu sasniegtu. Piemēram, pasūtītājs būvdarbu iepirkuma konkursā nosaka, ka piedāvājumus izvēlēsies ne tikai pēc cenas, bet arī, ņemot vērā piedāvāto izpildes termiņu un garantijas laiku. Atbilstoši nolikumam garantijas laiks nedrīkst būt mazāks par divdesmit četriem mēnešiem un garāks par sešdesmit mēnešiem. Parasti šādos gadījumos absolūtais pretendentu vairākums piedāvās maksimālo garantijas termiņu un saņems maksimālo novērtējumu šajā kritērijā. Tas nozīmē, ka uzvarētāja izvēli noteiks tas, kā pretendents izspēlēs kombināciju būvdarbu cena + izpildes termiņš. Un šeit sākas pasūtītāja problēmas, jo pierādīt, ka pretendenta norādītais izpildes termiņš ir nereāls un to nav iespējams īstenot, vienlaikus nodrošinot pareizu tehnoloģisko procesu secību, ir ļoti grūti ‒ kaut vai tāpēc, ka, sagatavojot nolikumu, pasūtītājs bieži vien nav paredzējis pietiekami detalizētas prasības iesniedzamajai informācijai par darbu izpildes organizēšanu un izpildes termiņa pamatojumu. Tā kā arī finanšu piedāvājumā norādītās cenas neatbilstību tirgus realitātei ir tikpat sarežģīti pierādīt, jāsecina – ne vienmēr gadījumos, kad iepirkuma dokumentos paredzēta saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēle, patiešām izdodas izvēlēties reāli saimnieciski izdevīgu piedāvājumu.
Līdzīga situācija ir arī citās nozarēs, kur tieši tādu kritēriju noteikšana, kas ļautu pasūtītājam iegūt reālu saimniecisko izdevīgumu, vienlaikus nodrošinot arī objektīvu vērtējuma pamatojumu, ir tas iemesls, kas pasūtītājiem liek izvēlēties zemākās cenas kritēriju.
Diemžēl ieteikumus kritēriju izvēlei dažādu nozaru iepirkumos nevar radīt ierēdņi bez attiecīgo nozaru uzņēmumu iesaistes. Šis bija viens no dienas kārtības punktiem IUB organizētajā Nozaru ekspertu konsultatīvās padomes sanāksmē šī gada 13. februārī. To, ka nozaru asociācijas spēj sagatavot kvalitatīvus un profesionālus ieteikumus savas nozares iepirkumu pilnveidošanai, pierāda IUB mājaslapā publicētie nozaru organizāciju ieteikumi, skaidrojumi un vadlīnijas, tostarp tādās jomās kā IT iepirkumi, pārtikas un medicīnas preču, ēdināšanas pakalpojumu iepirkumi un citi. Ceram, ka interesi par sadarbību izrādīs aizvien vairāk nozaru ekspertu un mēs varēsim sniegt pasūtītājiem ieteikumus saimnieciski izdevīgu piedāvājumu saņemšanai dažādās nozarēs.
TEKSTS: DACE GAILE, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja
Atbildēt