Gan Latvijā, gan pasaulē iepirkumu pretendentu karteļi ir viens no biežāk konstatētajiem konkurences tiesību pārkāpumiem. Tas nozīmē – ja uzņēmums piedalās iepirkumos, pastāv liela varbūtība nonākt tiešā saskarē ar pārkāpumu. Korporatīvā konkurences tiesību ievērošanas programma ir veids, kā mazināt sava uzņēmuma risku nonākt pārkāpēja lomā.
Tā kā par dalību kartelī paredzētais sods var sasniegt līdz pat 10% no uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada neto apgrozījuma, turklāt pārkāpējiem uz gadu tiek liegta iespēja piedalīties publiskajos iepirkumos, un būtisks ir arī reputācijai nodarītais kaitējums, daudzi pasaules uzņēmumi un arvien vairāk uzņēmumu Latvijā rūpējas, lai ar konkurences tiesību ievērošanas programmas palīdzību apzinātu riskus un gādātu, lai darbinieki zinātu, kā pareizi rīkoties, lai nepārkāptu likumu.
Kā ievērot konkurences tiesības
Lai arī konkurences tiesību ievērošanas programmas esamība neglābj uzņēmumu no atbildības par izdarīto pārkāpumu, tā var palīdzēt nenonākt situācijā, kad likums ir pārkāpts.
Lielākiem uzņēmumiem šā mērķa sasniegšanai var būt nepieciešama plašāka stratēģija, mazākiem var pietikt ar īsu instrukciju. Tomēr jebkurai konkurences tiesību ievērošanas programmai vajadzētu aptvert trīs sadaļas – risku apzināšanu, aizliegumu aprakstu un plānu, kā darbinieku zināšanas saglabāt aktīvā atmiņā.
Riski un specifiski riski
Risku apzināšanas posmā jāsaprot, kādā veidā uzņēmums varētu pārkāpt Konkurences likumu, kā arī kuri darbinieki šo pārkāpumu varētu īstenot. Kad tas izdarīts, tālākais darbs jākoncentrē tieši uz šiem pārkāpumiem un darbinieku grupām.
Katram uzņēmumam var būt savi specifiskie riski, tomēr, ja tas regulāri piedalās publiskos iepirkumos, vislielākais risks varētu būt iesaistīšanās aizliegtās vienošanās ar citiem pretendentiem, piemēram, saskaņojot piedāvājumus un apmainoties ar komercinformāciju.
Konkrētās nozares uzņēmumu iepriekš īstenoti pārkāpumi norāda uz iespējamajiem riskiem, liecinot gan par nepareizu konkurences kultūru, gan par to, ka pārkāpums ir bijis praktiski iespējams. Risku paaugstina arī tādi faktori kā neliela konkurence tirgū, bieža komunikācija vai cieša sadarbība ar konkurentiem, kā arī darbinieku mainība no viena konkurenta pie cita.
Savukārt visvairāk pakļauti riskam būs tie darbinieki, kas visvieglāk spētu īstenot pārkāpumus. Tie var būt, piemēram, cilvēki, kas regulāri sazinās ar konkurentiem, plāno uzņēmuma darbības attīstību vai cenu stratēģiju, organizē dalību publiskajos iepirkumos, veic tāmēšanu.
Savstarpējo konkurenci liegts likvidēt
Kad riski ir atpazīti, jāveido konkrēto aizliegumu apraksts. Šeit svarīgi skaidrot aizliegumu būtību, jo visas praktiskās situācijas, kā pārkāpums varētu tikt īstenots, uzskaitīt nemaz nav iespējams. Attiecīgi par aizliegtām vienošanām galvenais ir izskaidrot, ka uzņēmumiem ir pēc būtības liegts likvidēt savstarpējo konkurenci.
Tipiskākie un arī smagākie vienošanās aizlieguma pārkāpumi, kas būtu jāizskaidro, ir vienošanās ar konkurentu par konkrētu cenas līmeni, vienošanās sadalīt darbības teritorijas vai, piemēram, konkrētus iepircējus, saskaņot piedāvājumus. Tāpat svarīgi izskaidrot, ka, saskaroties ar pretlikumīgu konkurenta priekšlikumu, piemēram, saskaņot cenas vai apmainīties ar informāciju, šāds priekšlikums nepārprotami jānoraida. Tāpat būtu vēlams vērsties Konkurences padomē, lai novērstu aizdomas no sava uzņēmuma.
Ja uzņēmums atrodas dominējošā stāvoklī tirgū, konkurences tiesību ievērošanas programmas ietvaros jāskaidro arī par Konkurences likumā paredzētajiem īpašajiem noteikumiem šādu lielu uzņēmumu sadarbībai ar klientiem, piegādātājiem un mazajiem konkurentiem.
Vērtīgi noteikt iekšējo “kontaktpunktu”
Pēdējā, ieviešanas un uzturēšanas, posmā uzņēmumam jārada sistēma, kā zināšanas un izpratni par pareizu rīcību iedzīvināt un padarīt par iekšējās kultūras sastāvdaļu. Atkarībā no uzņēmuma iespējām un iekšējās komunikācijas tradīcijām tās var būt regulāras apmācības, novērtēšanas pasākumi, pārrunas vai jebkuri citi rīki, kas spēj nodrošināt rezultātu – zinošus darbiniekus.
Uzņēmums var apsvērt arī formālākus risinājumus, piemēram, darbiniekiem rakstveidā apņemoties nepārkāpt konkurences tiesības. Tā kā jautājumi par pareizu rīcību katrā konkrētā situācijā ne vienmēr ir vienkārši atbildami, vērtīgi ir noteikt iekšējo „kontaktpunktu” – zinošu darbinieku, pie kura pārējie var vērsties pēc padoma.
Tā kā Latvijā par konkurences tiesību pārkāpumiem nedraud kriminālatbildība, individuāli uzņēmumu darbinieki netiek sodīti – ja pārkāpumu īstenojis viens cilvēks, par nodarīto atbild viss uzņēmums. Tāpēc uzņēmuma veiksmīga darbība ir nesaraujami saistīta ar katra darbinieka zināšanām un rīcību.
Autors: Inita Kabanova, Konkurences padomes priekšsēdētāja palīdze
Atbildēt