Jau 20 gadus SIA Arhitektoniskās izpētes grupa nodarbojas ar vēsturisku objektu pirmsprojektu izpēti un attīstības plānu izstrādi. Esam veikuši pētījumus vairāk nekā 1000 namos visā Latvijas teritorijā un daudzi no tiem ir bijuši projekti, kurus līdzfinansē kāds no ES finanšu instrumentiem.
Pirmais, ko gribētos piezīmēt, lai arī kādas būtu grūtības šo līdzekļu apgūšanā ‒ pats fakts, ka Latvijas kultūras pieminekļiem ir iespēja šos līdzekļus saņemt un izmantot, nenoliedzami ir milzīgs atspaids kultūrvidei.
Pēterburgas un Ziemeļeiropas restaurācijas skolas
Iesākumā jāteic, ka iepirkumu procedūru šādos projektos būtiski sarežģī fakts, ka dažādos normatīvajos aktos nav precīzi definēts, kas ir restaurācija, renovācija, rekonstrukcija, ar ko katrs no šiem procesiem atšķiras, cik katram no tiem ir nepieciešams laiks un cik sarežģīti būs veicamie darbi. Arī pašu arhitektu vidū nav vienota viedokļa šajos jautājumos. Eksistē divas pieejas restaurācijas objektam. Vienu no tām pārstāv speciālisti, kas savu arodu apguvuši, balstoties uz Pēterburgas skolu, kas veidojās, restaurējot kara laikā bojā gājušās vērtības. Šajā gadījumā notiek objekta atjaunošana, izmantojot vēsturiskās metodes un materiālus, bet restaurācijas gala produkts izskatās kā tikko izgatavots. Savukārt Ziemeļeiropas valstīs attieksme pret restaurāciju ir diametrāli pretēja, tur speciālisti cenšas saglabāt katru niansi, kas liecina par to, cik ilgi šī māja vai priekšmets ir lietots. Šajās zemēs nav bijusi kara darbība, un restaurācija vairāk saprotama kā attīrīšana, sakārtošana, konservācija. Ja tās ir durvis, tad tām jāsaglabā nodilumi, lai nevienam nerodas jautājums, ka tās visus šos gadu simtus tiešām ir virinātas.
Iepirkumi nonivelē darbinieku kvalifikāciju
Atgriežoties pie atšķirībām starp būvniecības un restaurācijas projektiem, kuriem tiek piesaistīti ES līdzekļi, jāuzsver vairākas lietas. Viena no pirmajām ir darbinieku kvalifikācija. Tās svarīgumu, veicot restaurāciju, nav iespējams pārvērtēt, bet, veicot iepirkumu, saskaņā ar PIL nevar likt pietiekami lielu uzsvaru uz potenciālo darba veicēju kvalifikācijas un pieredzes prasībām. Visai absurds ir fakts, ka pieredzējis uzņēmums nekad nevar vinnēt restaurācijas iepirkumā, jo zemākā cena vienmēr būs svarīgāks kritērijs nekā kvalifikācija. Savukārt, jo lielāka izpratne par ēku, jo cena atbilstošāka reālajam apjomam, apzinoties nepieciešamo darbu un laiku, kas augstu kvalificētam speciālistam ir jāvelta šādam objektam.
Laika ierobežojuma problēma
Otra būtiskākā nianse, kas apgrūtina šādu projektu ieviešanu, ir stingrais laika ierobežojums. Restaurācijas projektu izstrāde, arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un nereti arī arheoloģiskā izpēte ir tās nodarbes, kas pēc būtības prasa pacietību un nesteidzīgu pieeju. Jo vecāks un piesātinātāks ar informāciju ir objekts, jo ilgāks laiks nepieciešams domāšanai. Uzsākot strādāt, nevar precīzi noteikt, cik tieši laika prasīs katrs no darba posmiem. Līdzīga situācija ir projekta realizācijā. Restaurācijas process un tajā izmantotie materiāli ir nesalīdzināmi laikietilpīgāki. Ja loga montāža jaunbūvē prasa augstākais vienu dienu, tad restaurējamā kultūras piemineklī tas var būt līdz pat divu nedēļu garš process, atkarībā no tā, cik labā vai sliktā stāvoklī šie logi ir attiecīgajā brīdī. Turklāt, pirms restaurācija ir uzsākta, to nevar precīzi noteikt. Tātad brīdī, kad tiek veikts iepirkums par restaurācijas darbiem, tiem paredzētais laiks nekad nav pietiekams.
Kad jāpiesaista tie, kas objektu nepārzina
Trešais apgrūtinošais moments. Restaurācijas darbus veicot, īpaši būtiski ir sagatavošanas darbi – izpēte, skiču izstrāde, tehniskais projekts. Un vēl viens absurds: tie, kas ir piedalījušies kādā no iepriekšējiem projekta realizācijas posmiem, nedrīkst piedalīties iepirkumā tā turpinājumam. Tātad mums ir jāņem kāds, kas šo objektu nepārzina, kuram tā vietā, lai uzreiz sāktu darbu, vēl būs nepieciešams zināms laiks, lai iepazītos ar visu dokumentāciju.
Prāvi ieguldījumi ‒ vēl pirms iepirkuma
Jāpiezīmē, ka ERAF izsludinātās mazās iepirkumu lotes bieži vien ir kultūras pieminekļu apsaimniekotāju vienīgā iespēja uzturēt mūsu kultūrvēsturisko vidi labā kondīcijā. Lauku baznīcas vai nelielas muižas bieži vien izmanto šos līdzekļus, lai sakoptu fasādes, izbūvētu lietus ūdens drenāžas sistēmas vai nostiprinātu objekta pamatus. Savlaicīgi neveicot šādus it kā nelielus restaurācijas darbus, būtiski palielinās risks zaudēt šādus objektus uz visiem laikiem. Te savukārt ir viena nianse.
Startējot šādos projektos un iepirkumos, ir jau iepriekš jābūt veiktiem izpētes darbiem un jāizstrādā projekts, un tas nebūt nav lēts prieks, turklāt katrā šādā projektā labuma guvējam ir jāpiedalās arī ar savu līdzfinansējumu. Tātad, lai tiktu līdz šādam iepirkumam, ir nepieciešami visai prāvi ieguldījumi vēl pirms restaurācijas darbu uzsākšanas.
TEKSTS: BAIBA EGLĀJA, arheoloģe, M.A., SIA Arhitektoniskās izpētes grupa valdes priekšsēdētāja
Atbildēt