Pēdējos gados esam pazaudējuši un piemirsuši pašu galveno vadmotīvu, kāpēc iepirkumu procedūra ir nepieciešama valsts un pašvaldību sektorā.
Publisko iepirkumu mērķis sabiedrības interesēs ir sekmēt iepirkuma atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, nodrošinot valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu.
Ierēdņi pārsvarā vēlas risināt jautājumu, kā pasūtītājam nodrošināties pret negodprātīgiem piegādātājiem, piemēram, uzliekot arvien lielākus, faktiski nacionālajam mazajam un vidējam uzņēmējam neizpildāmus nosacījumus par dažāda veida nodrošinājumiem, kvalifikācijas prasībām u. tml., bet aizmirstot Latvijas galveno Publisko iepirkumu problēmu – korupciju.
Aktualizējot korupcijas problēmu sanāksmēs un Saeimas Tautsaimniecības komisijā, mani izbrīna jūtīgums un sašutums par to, ka es, uzņēmējs, atļaujos izteikt šādu apgalvojumu bez konkrētiem pierādījumiem. Turklāt visas puses apzinās, ka korupcijas īpatsvars ir milzīgs ‒ to apliecina gan Latvijas korupcijas indekss, gan mana praktiskā uzņēmēja pieredze, ik mēnesi startējot vairākos desmitos iepirkumu konkursu, gan uzņēmēju vidū valdošā pārliecība.
Beidzot jāsāk risināt galvenā problēma – kā novērst negodīgus iepirkumus? Par tādiem uzskatāmi ne tikai iepirkumi, kur notiek kukuļdošana/ņemšana, bet dažkārt izšķirošais ir pat gluži subjektīvs faktors, piemēram, izvēloties piegādātāju, kas vairāk patīk vai darbojas vietējā novadā utt. Protams, apzinos, ka Publisko iepirkumu likums nav vienīgais instruments, ar ko panākama korupcijas izskaušana.
Uzņēmējiem ir milzīga pieredze, ikdienā saskaroties ar dažādiem filigrāniem veidiem, kā izmantot likumdošanas caurumus un apiet godīgu iepirkumu. Liekam lietā šo pieredzi! Ar to es gribu teikt, ka uzņēmējiem risinājumi ir, tikai tie netiek ņemti vērā, pat ne aiz nevēlēšanās, bet galvenokārt dēļ mazās izpratnes par reālo praksi iepirkumu procesā.
Mazie iepirkumi šobrīd ir atstāti bez uzraudzības un saprātīga pārsūdzības mehānisma. Saprotot, ka katru zīmuļa iepirkumu neuzraudzīsim, mans priekšlikums bija ieviest e-iepirkumu sistēmu, kas novērstu, piemēram, piedāvājumu priekšlaicīgu atvēršanu, samainīšanu utt. E-iepirkumu sistēma taču veiksmīgi darbojas Skandināvijas valstīs.
Iepirkumu nolikumi ir samudžināti tiktāl, ka pat godprātīgi piegādātāji nespēj sekmīgi nostartēt vai sagatavošanā iegulda neadekvātu laiku. Jāsaprot, ka nolikumi bieži vien tiek apzināti izmantoti, lai nevēlamos piegādātājus izslēgtu no dalības kā neatbilstošus nolikuma prasībām. Tikuši izvirzīti vairāki priekšlikumi spēles noteikumu mainīšanai. Piemēram, pretendentu kvalificēšana, vienotu nolikuma formu ieviešana, mainot tikai tehnisko un finanšu piedāvājumu, vienotas vērtēšanas sistēmas izveide, izvairoties no subjektīviem, nenosakāmiem vērtēšanas kritērijiem u. c.
Pasūtītājs kā vēl vienu instrumentu nevēlamo pretendentu izslēgšanā bieži izmanto vienpusējus un nesamērīgus līguma nosacījumus un līgumsodus, kuru piemērošanai liek lietā beznosacījuma banku vai apdrošinātāju garantijas. Piemēram, četru miljonu būvniecības iepirkumā uzņēmējam uz gadu jāiesaldē miljons apgrozāmo līdzekļu, lai saņemtu no bankas šādu garantiju. Šīs garantijas paredz, ka pasūtītājs, nepierādot piegādātāja vainu un bez tiesas sprieduma, strīdus gadījumā saņem šo naudu, pat, ja piegādātājs nav vainīgs un zaudējumi nav bijuši tik lieli.
Tie ir tikai daži piemēri, ar kādiem uzņēmēji saskaras ikdienā ‒ tie skaidri ieskicē nepilnības publiskajos iepirkumos.
TEKSTS: RENĀRS KRŪGAĻAUŽS
Atbildēt