Sīkumi, kas iegāž

Vienai izziņai nav iespējama izdruka, citu izziņu pasūtītājs atļāvies nevis iegūt datubāzē, bet pieprasīt piegādātājam, jo publiski pieejamā datubāze nedarbojas… Šādi mazi sīkumi sarežģī dzīvi iepirkumu speciālistiem. Par sakārtotību un skaidrību iepirkumos saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) iepirkumu speciālisti DAINU DZILNU.

Kādas ir jūsu funkcijas Latvijas Pašvaldību savienībā?

Man kā biedrības Latvijas Pašvaldību savienība iepirkumu speciālistei pienākums ir organizēt Latvijas Pašvaldību savienības iepirkumus, jo biedrības dibinātāji ir tikai pašvaldības un līdz ar to arī LPS ir jāveic visi iepirkumi saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu (PIL), tāpat kā pašvaldībām.

Otrs būtiskākais pienākums ir LPS pārstāvība dažādās darba grupās, ministrijās, Saeimas komisijās normatīvo aktu grozījumu izstrādes un saskaņošanas procesā, jaunu likuma normu projektu izstrādē, kas vairāk vai mazāk skar iepirkumu jomu vai ir saistīti ar iepirkumu organizēšanu.

Finansiāli nozīmīga ir atbilstoša iepirkumu organizācija dažādos ES fondu un pārrobežu sadarbības projektos, kur par pieļautajām kļūdām attiecīgi tiek aprēķinātas neattiecināmās izmaksas. Lai tās pēc iespējas mazinātu, LPS ir organizējusi diskusijas un seminārus tiešsaistē ar atbildīgo iestāžu speciālistu piedalīšanos. Manuprāt, viens no visbiežākajiem konstatēto pārkāpumu iemesliem ir vienu un to pašu jēdzienu vai formulējumu dažāda izpratne, kā arī izpratnes vai viedokļu maiņa salīdzinoši īsā laika periodā. Iepirkumu speciālistiem ir pastāvīgi jāseko līdzi ne tikai izmaiņām normatīvos aktos, bet arī jāiepazīstas ar Iepirkumu uzraudzības biroja skaidrojumiem, sūdzību izskatīšanas praksi, Finanšu, Ekonomikas un citu ministriju sniegtiem skaidrojumiem, vadlīnijām. Likums nosaka, ka kompetentai jābūt Iepirkumu komisijai, ne tikai speciālistam, kas nozīmē to, ka pastāvīgs izglītošanās process iepirkumos iesaistītiem darbiniekiem ir priekšnoteikums veiksmīgai iepirkumu organizācijai un norisei.

Pēdējie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kuru mērķis ir mazināt administratīvo slogu, vienkāršot procedūras, stājās spēkā 1. augustā. Kā tos vērtējat?

Tagad piegādātāji gan ir atbrīvoti no pienākuma iesniegt izziņas, kuras var iegūt valsts izveidotās datu bāzēs, bet pasūtītāji ir papildus apgrūtināti ar pārāk detalizētu izziņu iegūšanas kārtību no šīm datu bāzēm. Diskusija attiecīgā Saeimas komisijas sēdē notiek pēc būtības, un netiek pamanītas sīkās detaļas grozījumu tekstu redakcijās, kas rezultātā rada jaunu administratīvo slogu pasūtītājam. PIL 8.1 pants tagad paredz, ka ieskatīšanos datu bāzēs apliecina tikai izdruka no datu bāzes, kurā fiksēts informācijas iegūšanas laiks. Tai pat laikā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu par nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības apturēšanu datubāze ir vienkārši Excel fails ar vairāk nekā 4000 ierakstiem, no kura nekādu izdruku, ja pretendents nav šajos ierakstos minēts, iegūt nevar. Pilnīgi neloģiska ir prasība, ka „ne vēlāk kā dienā, kad stājas spēkā attiecīgi iepirkuma līgums vai tā grozījumi, pasūtītājs savā mājaslapā internetā ievieto attiecīgi iepirkuma līguma vai tā grozījumu tekstu.” Visām darbībām PIL ir doti izpildes termiņi, bet noslēgta līguma publicēšanai, pirms tam no tā izslēdzot par komercnoslēpumu uzskatāmo informāciju, tāds netiek dots. Varētu domāt, ka līguma parakstītājus asistē feja: kā tinte uz līguma nožuvusi, tā novicina burvju nūjiņu, un, skat, mājaslapā jau ielikts dokuments! Bet ja līgums ir apjomīgs, ar vairākiem pielikumiem, tā sagatavošanai, publicēšanai un ievietošanai ir nepieciešams laiks, kā arī gadījumos, kad līguma parakstīšana notiek ārpus pasūtītāja telpām. Parakstīšanas un publicēšanas procesā ir iesaistīti vairāki darbinieki, un ne vienmēr ir iespējams nodrošināt visu to klātbūtni vienlaikus. Turklāt ir iespējamas arī tehniskas problēmas, elektrības pārrāvumi, it īpaši ārpus Rīgas, kurus nenovērš tūlīt un tagad. Kas gan varētu mainīties, ja tas būtu jāveic triju darba dienu laikā, ievērojot to, ka līgums mājaslapā jātur ne mazāk kā 36 mēnešus pēc līguma spēkā stāšanās dienas? Tai pašā laikā paplašinot to dokumentu daudzumu, kas jāpublicē un jāglabā mājaslapā, rodas papildus izdevumi pasūtītājiem, jo daudzu pašvaldību, it īpaši iestāžu mājaslapas, nav piemērotas tādai informācijas daudzuma ievietošanai, tās ir jāpilnveido vai jāveido no jauna.

Kā praksē notiek izziņu saņemšana, vai ar to ir kādas problēmas?

It kā uzņēmējs kopš 1. augusta ir atbrīvots no papildus sloga iesniegt izziņas. Piemēram, Uzņēmumu reģistra (UR) datubāzē var saņemt izziņu par maksātnespēju, bet izziņa par nodokļu parādu neesamību atrodama Valsts ieņēmumu dienesta (VID) nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē.

Tomēr tas nav tik vienkārši, kā šķiet. Ja mēs strādātu pa tiešo ar UR datu bāzi, kā visi iepriekš, kam bija līgumi par maksu, būtu ātri un vienkārši. Informāciju par maksātnespējas un likvidācijas procesu tagad jāpieprasa no Uzņēmumu reģistra katru reizi, jo saskaņā ar jauniem noslēgtiem sadarbības līgumiem informāciju no UR jāiegūst caur VRAA veidoto Valsts informācijas sistēmu savietotāju (VISS), kas tehnisku iemeslu dēļ man, piemēram, vēl nav izdevies. Tāpēc katru izziņu no UR pieprasām atsevišķi. Nav ne ērtāk, ne ātrāk, jo līdz 1.08.2013. maksātnespējas un likvidācijas procesu pārbaudījām, ieskatoties UR Maksātnespējas reģistrā, un par ieskatīšanos ierakstījām protokolā. Paredzēts, ka no 1.01.2014. visas datubāzes skatīsim caur Valsts reģionālās attīstības aģentūras administrēto Valsts informācijas sistēmu savietotāju, tai skaitā pretendentu nodokļu nomaksu pašvaldībās, kas izskatās termiņu ziņā neizpildāms, jo tikai tagad vērtēšanai nodots MK noteikumu projekts par nekustamā īpašuma nodokļu nomaksas datu nodošanas kārtību VISS. Iebalsojot likumos izmaiņas, kuru ieviešanai nepieciešami tehniski risinājumi un papildus administratīvie resursi, acīmredzot tiek veikti nepietiekami aprēķini un konsultācijas ar tehniskajiem izpildītājiem, vai arī tiem netiek jautāts, vai viņi spēs visu nodrošināt. Ja ieviešanas laikā atklājas nepilnības, tad tās ir jāpacieš visiem, jo likumu grozījumus neviens tāpēc neatceļ. Ja arī kaut ko nav iespējams tehniski nodrošināt, tad no atbildīgo institūciju puses vajadzētu nodrošināt skaidrojumu vai nu datubāzē, vai IUB mājaslapā, kāda informācija datubāzē ir ievietota, un ko iespējams izdrukāt.

No Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu par nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības apturēšanu datubāzes nevar iegūt izdruku, kas apliecina, ka konkrētais pretendents nav tajā reģistrēts. Tagad ir paredzēta izdruka no datubāzes pirmās lapas, kas tikai apliecina skatīšanās faktu pirmajā lapā noteiktā datumā un laikā. Vai šāda izdruka vispār ir nepieciešama? Jau vairākas reizes apspriests jautājuma par pretendentu – fizisko personu – nodokļu parādu pārbaudes iespējamību. Sākotnēji domājām, ka arī dati par fiziskām personām ir šajā datu bāzē, bet VID amatpersonas paziņoja, ka nav vis. Valsts kanceleja uzskata, ka arī tad, ja datubāzē ziņas nav, tās par konkrēto personu Pasūtītājam pašam būtu jāpieprasa no Valsts ieņēmumu dienesta. VID pārstāvji tam piekrita. Šajās dienās vajadzēja konkrētā iepirkumā pārbaudīt pretendenta fiziskās personas atbilstību 8.1 panta izslēgšanas nosacījumiem. Piezvanīju VID nodokļu iekasētājiem, lai uzzinātu, kurai struktūrai pieprasījums adresējams, un saņēmu noteiktu noraidījumu – šādas izziņas VID vēl aizvien izsniedz tikai privātpersonām pašām. Tādējādi izziņa par nodokļu parādu neesamību fiziskai personai jāiesniedz pašai. Nevienā skaidrojumā tas nav norādīts. Ievērojot esošo praksi projektu pārbaudēs, ka par nelikumīgām ir atzītas pasūtītāja pieprasītas izziņas no UR pretendentam tikai tāpēc, ka to izziņu vajadzēja iegūt pasūtītājam no UR, ir bažas par to, ka pēc kāda laika jautājumā par VID izziņām fiziskām personām var būt tāda pati situācija. VID jau nevienu neinformē, ja datu bāzu izmantošanā vai pieejamā informācijā notiek izmaiņas.

Vai tad nebūs tā pati izziņa, ja cilvēks pats aizies to pieprasīt?

Jā, tā būs tā pati, un turklāt izziņa tiks iegūta ātrāk, bet tā nedrīkst rīkoties, ja Pasūtītājs izziņu var iegūt pats. Problēma ir tā, ka nav skaidrs, vai Pasūtītājs var vai nevar iegūt šo izziņu fiziskas personas atbilstības pārbaudei. Ne PIL, ne skaidrojumi nedod skaidru atbildi, kā Pasūtītājam jāpārbauda pretendenta atbilstība 39. panta pirmās daļas 1. punkta prasībām: „ar tādu tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu, kurš stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams, ir atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījumā par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, koruptīva rakstura noziedzīgos nodarījumos, krāpnieciskās darbībās finanšu jomā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai līdzdalībā noziedzīgā organizācijā.”

Likumdevējam, lai izslēgtu vēlākas interpretācijas, būtu jānosaka, kā obligāti pārbaudāmas vai nu tikai tādas prasības, kurām eksistē reāli, Pasūtītājam pieejami, pārbaudes mehānismi, vai arī jānorāda, ka prasības ievērošanas apliecināšanai pietiek ar pretendenta parakstītu apliecinājumu par likumā norādīto apstākļu neesamību attiecībā uz pretendentu.

Kāds ir jūsu un LPS viedoklis par in house sistēmu?

Tā sauktajos in house iepirkumos pašvaldībai ir tiesības izvēlēties, vai tā pati organizē kādu pakalpojumu sniegšanu, vai arī veic iepirkumu un to pasūta kādai trešajai personai. Siltumapgāde, ūdensapgāde, atkritumu saimniecība un citi pakalpojumi, kas jānodrošina pašvaldībai, praktiski skar visus iedzīvotājus. Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) uzskata, ka pašvaldību iejaukšanās šo pakalpojumu sniegšanā bremzē brīvo tirgu, kropļo konkurenci. Tomēr lielā daļā Eiropas valstu pašvaldības vai valsts sniedz šos pakalpojumus, jo paļauties uz komercpakalpojumu sniedzēju pašvaldības ieskatā ne vienmēr ir droši. Komersanta galvenā interese ir gūt peļņu, nevis nodrošināt pakalpojumu nepārtrauktību, bet pašvaldībai ir jānodrošina iedzīvotājiem konkrēts pakalpojums neatkarīgi no tā, vai tas nes, vai nenes peļņu. Pašvaldība vai tās tieši izveidots pakalpojuma sniedzējs var ātri reaģēt uz situāciju, ja nepieciešams, veikt papildu ieguldījumus. Savukārt tad, ja pakalpojumu sniedz komersants, pašvaldībai vēl vajadzīgi administratīvie resursi, lai sekotu līdzi, vai cilvēki saņem šo pakalpojumu pilnā mērā, kā paredzēts.

Pašvaldību savienība pārstāv viedokli, ka jāļauj pašvaldībai pašai izlemt, kāds ir labākais pakalpojuma nodrošināšanas veids – atkarībā no katras teritorijas apstākļiem, no iedzīvotāju struktūras un izvietojuma. Ar komersantiem gadās visādi: viņi var pateikt, ka šobrīd uzņēmumam nav naudas, un prasīt priekšapmaksu. Var gadīties, ka izveidojas uzņēmumam slikti finansiāli apstākļi, kas liedz, piemēram, nomainīt kādu ūdens sūkni vai filtru. Vai nu cilvēki tad maksā tā uzņēmēja vietā, vai vienkārši nekas nenotiek – ūdens nav pieejams. Risks ir nepārtraukti, uzticot pakalpojumu privātam komersantam, bet tai pašā laikā no pašvaldības neviens atbildību nenoņem, jo likuma par pašvaldībām 15. pants uzliek par pienākumu nodrošināt konkrēto pakalpojumu iedzīvotājiem. Latvijā ir pietiekami daudz piemēru, ka privātie pakalpojumu sniedzēji mēdz pārtraukt šādu pakalpojumu sniegšanu pašā nepiemērotākajā gadalaikā. Sliktākais ir tas, ka, lai atsāktu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem jau ārkārtas apstākļos, ir jāatrod papildu nauda un citi resursi pakalpojuma nodrošināšanai. Bet tā ir nodokļu maksātāju nauda!

Turklāt iepirkuma līguma ietvaros komersants dara tikai to, kas viņam ir pasūtīts, un pašvaldībai kā pasūtītājam jābūt gaišredzīgai un jāprot paredzēt jebkuri dzīves gadījumi, kas, protams, ne vienmēr izdodas.

Ir dzirdēts, ka bieži vien, kad sāk veikt kādu pakalpojumu, it sevišķi būvniecībā, kaut kas mainās. Kā pašvaldība kā pasūtītājs drīkst rīkoties?

Tā tiešām ir, jo lielākā daļa būvniecības projektu nav jauna būvniecība, bet rekonstrukcija – tai ir grūti precīzi paredzēt visu darbu apjomu. Var gadīties, ka vieni plānotie darbi jāveic lielākā apjomā, bet citi – mazākā. Būvdarbos faktiski vienmēr ir izmaiņas, jo ne jurists, ne būvniecības speciālists nevar paredzēt, kas varētu atklāties rekonstrukcijas darbu gaitā. Būvniecības nozares speciālisti ir vairākkārt nākuši kopā un mēģinājuši izstrādāt tipveida būvniecības līgumus, bet nav panākta vienota izpratne par to pieļaujamo izmaiņu apjomu sākotnējās tāmēs, kas nebūtu uzskatāms kā izmaiņas vai grozījumi iepirkumu līgumā. Būvdarbu iepirkumi ir ciešā sakarā ar Būvniecības likumu, kura jaunā redakcija stāsies spēkā 2014. gada 1. februārī, un tas radīs izmaiņas arī būvniecības iepirkumu dokumentācijas izstrādē un norisē.

Kā pašvaldības šobrīd praksē risina šos izmaiņu jautājumus?

Likumdevēja līmenī par šiem gadījumiem ir aizdomas, ka tur būtu kaut kāda vēlēšanās krāpties un grozīt līgumu kāda noteikta izpildītāja interesēs. Lai šādu iespēju izskaustu, PIL ir noteikts, ka ir pieļaujami tikai iepirkuma līguma vai vispārīgās vienošanās nebūtiski grozījumi. Būtiskus grozījumus drīkst izdarīt tikai tad, ja iepirkuma līgums skaidri un nepārprotami paredz grozījumu iespēju, gadījumus, kad grozījumi ir pieļaujami, grozījumu apjomu un būtību. Izklausās jau labi, bet kā, nolikumu rakstot, paredzēt un izvērtēt, kādi apstākļi varētu mainīties līguma izpildes gaitā un kā tie varētu ietekmēt līguma izpildi, līguma izpildes termiņu un līgumcenu, gatavu recepšu nav.
Jāievēro, ka, ja grozījumi ir tādi, kas nebija atrunāti sākotnējā līguma variantā, bet faktiski ir, un ar esošiem līguma izpildes nosacījumiem pieļautu atšķirīgu piedāvājumu iesniegšanu vai citu kandidātu vai pretendentu dalību vai izvēli iepirkuma procedūrā, tad finanšu korekcijas projektu iepirkumos ir neizbēgamas, kas, savukārt, nozīmē to, ka pasūtītājs zaudē projekta finansēšanai piešķirto finansējumu, iespējams, pat 100 % apmērā.

Vienotu ieteikumu, kā praktiski formulēt pieļaujamās izmaiņas būvniecības apjomos, kas netiktu uzskatītas par grozījumiem līgumā, nav. Bet pasūtītājam tas ir jāvar, jo IUB skaidrojumā ir teikts: „Grozījumu pieļaujamību jāspēj pierādīt un pamatot pasūtītājam, un gadījumā, ja tas to nespēj, ir uzskatāms, ka grozījumi nav bijuši pieļaujami…”

Projektu iepirkumos arī jāievēro, vai izmaiņas būvniecības procesā nav tādas, kuru rezultātā rodas izmaiņas arī sākotnēji iesniegtā projekta pieteikumā attiecībā uz projekta rezultātiem, it īpaši tas attiecas uz projektiem, kuros rezultāti definēti konkrētos metros, gabalos. Tādos gadījumos vispirms jāveic un jāsaskaņo izmaiņas projekta dokumentācijā, un tikai tad var grozīt līgumā paredzētos apjomus. Reizēm tas rada sastrēgumu būvdarbu organizācijā, vai arī – papildu darbi tiek veikti bez pienācīga saskaņojuma. Arī pašam būvniekam, būvuzraugam ir jābūt zinošiem un spējīgiem rakstiski pamatot grozījumu vai papildus būvdarbu nepieciešamību, nevis uzrakstīt: „10 metru vietā jābūt 15”. Bez komentāriem. Būvniecības iepirkumi nav lēti, lielākā daļa būvniecības notiek par ES naudu, un par kļūdām jāmaksā ar finanšu korekcijām, tas ir – ES naudas vietā par būvdarbu izpildi jāmaksā no sava budžeta. Tāpēc manā ieskatā daudz vairāk laika jāvelta un arī attiecīgi speciālisti jāpiesaista iepirkuma dokumentācijas izstrādei, nevis tikai vērtēšanai vai strīdos.

Kā pašvaldību cilvēki iegūst zināšanas par iepirkumu jautājumiem, kas viņus apmāca?

Cik iespējams, bez maksas darba devējam, tas tiek nodrošināts par Eiropas naudu, bet lielākoties šādas apmācības nodrošina komercstruktūras par maksu. 40 lati – tā ir summa, kas ir semināros par vienu personu. Tas būtu valsts interesēs, lai iepirkumu speciālisti būtu apmācīti. Kad piesakāmies uz semināru, nav zināms, vai varēs iegūt kādas zināšanas, kļūsim gudrāki, vai tā būs vienkārši parunāšanās par likuma normām. Turklāt ir jābūt vienotai izpratnei, vai tas, ko mums stāsta, vai to tāpat uztvers auditori, kas mūs nāk pārbaudīt. Pat IUB speciālisti, skaidrojot likumu piemērošanu, reizēm saka: „Iepirkumā rīkojas tā, bet projektos – šitā!” Tā tas nedrīkstētu būt, ka ir dažāda izpratne. LPS ir laba sadarbība ar IUB, ar Valsts kanceleju, lai rastu risinājumus, kā izglītot gan pārbaudītājus, gan izpildītājus iepirkuma jautājumos.

Ko jūs domājat par zemākās cenas principu? Nereti cena ir tik zema, ka liekas – uzņēmējs gatavs nodarboties ar labdarību.

Drīzāk gan jāteic, ka pretendents ir gatavs parakstīt visu ko, lai tik uzvarētu konkursā. Un cer, ka gan jau pēc tam izdomās – ko darīs un ko –ne. Kā noteikt, ka cena ir nepamatoti zema? Diemžēl nozares nav noteikušas konkrētu darbu un pakalpojumu minimālās vai vidējās izmaksas, un vadošie speciālisti ne vienmēr sniedz viennozīmīgas atbildes. Ja pretendents iesniedz izcenojumu, kas izskatās nepamatoti lēts, pasūtītājam ir tiesības uzdot papildu jautājumus, pieprasīt papildu pierādījumus no pretendenta, ka viņš spēs izpildīt līgumu uz šādiem noteikumiem. Ir bijuši gadījumi, ka uzņēmējs sola kādu pakalpojumu piedāvāt par divreiz zemāku cenu, nekā reāli pats līdz šim piedāvājis, un pieaicinātie eksperti arī apgalvo, ka tas ir iespējams. Pats pretendents, protams, apgalvo, ka pildīs. Realitātē diemžēl tā arī ir, ka pretendents ilgi par lēto cenu strādāt negrib, un nākas līgumus lauzt vai izbeigt tiesas ceļā. Ja pasūtītājs pats labi pārzina noteikto sfēru, ir iespējams iepirkuma dokumentācijā norādīt kādus sliekšņus vai nu cenu atšķirībai, vai definēt minimālo izcenojumu kādai darbībai vai noteikt pietiekami būtiskas sankcijas par Līguma noteikumu neievērošanu, lai izvairītos no šādas apzinātas pretendenta rīcības pārāk lēta piedāvājuma iesniegšanā.

Bet ir sfēras, kurās tradicionāli ir grūti definējami vērtēšanas vai pretendentu atlases kritēriji, kā, piemēram, ceļojumu pakalpojumi, ekspertu pakalpojumi. Jau gadu gaidām solītās rekomendācijas no tūrisma nozares speciālistiem, kā šo pakalpojumu iepirkumus veidot.

Kā jūs spējat šai mežā orientēties?

Dažkārt tā arī jūtamies – kā mežā! It kā rīko seminārus par kļūdām, bet vairāk jāanalizē konkrēti piemēri, citādi nav saprotams, kur tās kļūdas rodas. Visi lasām vienu likumu, skaidrojumus, kurus mēs katrs saprotam atšķirīgi vai sliktākā gadījumā – nesaprotam nemaz. Kā lai zinām, ka tie bija jāsaprot citādāk? Piemēram, ja līgumā ir rakstīts „saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu,” bet PIL nekas nav rakstīts, ka zemsliekšņa iepirkumiem (mazāk par 3000 LVL) ir jāpiemēro kādas konkrētas līgumslēdzēja izraudzīšanas procedūras. Piemēram, dažu pārrobežas sadarbības projektu vadlīnijās ir noteikts, ka līdz 500 eiro vajag rīkoties tā, bet virs 500 eiro vajag vismaz trīs piegādātājus – viss ir skaidri uzrakstīts, bet tā ir tikai dažos projektos.

Kad notiek Ministru kabineta darba grupa par administratīvo šķēršļu novēršanai nākamajam plānošanas periodam vai semināram kļūdu analīzei, vajag, lai pašvaldības iesniegtu konkrētus piemērus. Pašvaldības gan ļoti nelabprāt iesniedz savus piemērus, jo visi baidās, ka viņus pēc tam vētīs vēl desmit reizes stingrāk. Pašvaldības gribētu redzēt, ka, izliekot apspriešanai savu bēdu, ir kāds ieguvums un rodas skaidrība, kā darīt turpmāk vai arī pārbaudītāji atzīst, ka kļūdījušies, kad tas konkrētā situācijā redzams. Diemžēl tā vis nenotiek. Tas dialogu un attīstību nesekmē.

Neanalizējot konkrētus piemērus, kļūdas, nevar iemācīties pareizu likuma normu piemērošanu. Nevar visu laiku stāstīt, kādi principi jāievēro, bet tie jāpaskaidro, jāilustrē ar konkrētiem piemēriem, jo tieši tā arī rodas kļūdas. Ne jau speciāli kāds kaut ko neizdara, bet pasūtītājam reizēm pat prātā neienāk, kas viņam bija jāapraksta vai jādara. Kāpēc gan pieļauto kļūdu un korekciju gadījumus nevarētu kaut kur pieejamā FM vai citā mājaslapā apkopot un ievietot, ja jau pasūtītāji regulāri kļūdās?

Kā vērtējat tās iespējas, ko sniedz Elektroniskā iepirkumu sistēma (EIS)?

Pašvaldībām no jaunā gada vai nu pašām jārada kaut kāda centralizēta iepirkumu sistēma vai arī jāpērk esošajā EIS. Bet vai tas ir pietiekami? Piemēram, ja pašvaldībai vajag datorus, vai izdevīgāk nav to pirkt ārpus EIS? Bet tam ir vajadzīgi resursi un speciālisti, kas to spēj izvērtēt. Mēs uzskatām, ka datorus pirkt EIS nav izdevīgi, jo tirgū par to pašu cenu var nopirkt uzlabotāku un modernāku datoru. EIS katalogs zināmā mērā ir sastindzis, tas nav tas pats, kas interneta veikals, jo EIS katalogs nemainās, kamēr netiek veikts jauns iepirkums. Datoru uzlabojumi un jauninājumi mainās ātrāk nekā EIS katalogi. Arī citām precēm gadās, ka vecais piedāvājums ir beidzies un jaunais vēl nav iesācies. EIS varētu būt elastīgāks.

Vai varat paslavēt kādu pašvaldību, kur ļoti labi strādā iepirkumu speciālisti?

Vairāk vai mazāk to var teikt par visām pašvaldībām. Ja apskatāmies internetā pašvaldību struktūras, tad var redzēt, cik mazs tajās ir šis administratīvais resurss. Ir tikai dažas pašvaldības, kurās ir izveidotas atsevišķas iepirkumu nodaļas ar vismaz trim speciālistiem. Vairumā pašvaldību visu, kas saistīts ar iepirkumiem, paveic pāris cilvēki, bet es iepirkumus gribētu saukt par ļoti darbietilpīgiem un nenovērtētiem darbiem, ko juristi izvēlas nelabprāt. Un beigās neviens nepaslavēs, jo nekad nevar zināt, vai pēc trim gadiem kāds otrā līmeņa audits nepateiks, ka kaut kas nav bijis pareizi.

Daudziem vadītājiem šķiet: „Ko tie iepirkumu speciālisti tik ilgi ķēpājas – sludinām tik ārā!” Gadās tā, ka, tikai saņemot piedāvājumus, pasūtītājs redz: „Ā, mēs varējām arī to prasīt!”, bet tāda prasība nemaz nav specifikācijā izvirzīta. Viņš būtu gribējis tādu to preci, kādu viens pretendents piedāvā. Bet nedrīkst vērtēt to, kas nemaz nav prasīts, tā ir kļūda. Tad ir tikai divas iespējas – vai nu palikt pie vecajām prasībām, vai pārtraukt iepirkumu un sākt no jauna.

Gaišākai nākotnei gribētos Eiropas direktīvas un Latvijas iepirkumu likumus ar mazāk ierobežojumiem Pasūtītājam. Iepirkums nav pašmērķis, tikai līdzeklis. Tāpēc arī administratīvam un finansiālam izlietojumam iepirkumu veikšanai jābūt samērojamam ar iepirkuma procedūras ieguvumiem. Latvijā noteikti vajadzētu augstāku slieksni, no kura sākam iepirkt – vismaz 5 000 latu. Pretendentu pārbaudes atbilstoši 8.¹ un 39. panta nosacījumiem vajadzētu pēc iespējas noteikt tā, lai tās būtu bez izņēmuma datu bāzēs pārbaudāmas. Un tad jau iepirkumu veicējiem atliks vairāk laika un spēka iepirkuma būtiskākās daļas – tehniskās specifikācijas – izstrādei.

Teksts: Eleonora Priede