Laikā, kad Eiropas Savienībā, tāpat kā visā pasaulē, tiek veidotas elektroniskās vietnes dažādu iepirkumu veikšanai, Latvijā arvien neatlaidīgāk tiek virzīta ideja par publisko iepirkumu centralizāciju. Tomēr uz informācijas tehnoloģijām balstītu sistēmu darbība ne vienmēr var būt efektīva, to izmantošana ir saistīta ar būtiskiem riskiem, kas var novest pie informācijas monopola un turpmākas procesa ietekmēšanas mazspējas. Vēl jo vairāk, ja tā tiek izmantota kā instruments publisko iepirkumu centralizācijai valstī, kurā samērā izplatīta ir prasību pielāgošana visuzticamāko pretendentu atlasei.
Pati par sevi tieksme piešķirt līguma slēgšanas tiesības uzticamākajiem uzņēmējiem ne tikai Latvijā, bet ikvienā citā valstī, nav jāuztver kā noziegums. Tomēr pastāv daži jautājumi, piemēram, ar ko šī uzticamība ir panākta vai, piemēram, kam un cik lielā mērā no tā varētu rasties kaitējums?
Pašsaprotams šķiet uzskats, ka visā valstī tiktu nodrošināta brīvāka konkurence, ja lēmumus pieņemtu katra no 119 pašvaldību komisijām novados, nevis viena vai divas komisijas Rīgā.
2005. gadā, kad tika izveidots pirmais Elektroniskais iepirkumu katalogs, tā lietošana bija paredzēta tikai standarta precēm un pēc brīvprātības principa, bet jau ar 2010. gada grozījumiem Publisko iepirkumu likumā (PIL) tika noteikts, ka tiešās pārvaldes iestādēm Ministru kabineta (MK) noteiktajos gadījumos ir obligāti preces un pakalpojumus iegādāties no MK noteiktajām centralizēto iepirkumu institūcijām vai ar to starpniecību, ja attiecīgās preces vai pakalpojumi ietilpst MK noteiktajā preču vai pakalpojumu grupā un to līgumcena 12 mēnešu laikā attiecīgajā preču vai pakalpojumu grupā ir 100 latu vai lielāka.
Preču saraksts elektroniskajā katalogā periodiski tiek papildināts, šobrīd obligātajā sarakstā ir ar datoriem un citu biroja tehniku saistīti priekšmeti, biroja papīrs un medikamenti1. Papildus Elektronisko iepirkumu sistēmas (EIS) izveidotajā katalogā tiek piedāvāts iegādāties arī mēbeles, pārtiku, kancelejas un saimniecības preces.
Ar 2013. gada PIL grozījumiem turpinās publisko iepirkumu centralizācijas forsēšana, no 2014. gada 1. janvāra nosakot to kā obligātu arī pašvaldībām, ja attiecīgo iepirkumu summa ir 3000 latu vai lielāka, vienlaikus pieļaujot iespēju arī pašām veidot centralizēto iepirkumu institūcijas.
PIL nosaka, ka centralizēto iepirkumu institūcija ir tāds pasūtītājs, kurš iepērk preces vai pakalpojumus citu pasūtītāju vajadzībām, kā arī veic iepirkumus vai iepirkuma procedūras citu pasūtītāju vajadzībām2.
Ja valsts tiešās pārvaldes iestādēm atļauts izmantot tikai ar MK noteikumiem noteiktas centralizētas iepirkumu institūcijas pakalpojumus, tad pašvaldības var veidot savas, ja vien tiek izpildīta no 2014. gada 1. janvāra spēkā esošā 16. panta prasība par minēto institūciju iespēju piedāvāt visu obligāti centralizēti iepērkamo preču klāstu.
Saprotams, ka jaunas centralizētas iepirkumu institūcijas izveide nav iespējama bez ievērojamiem finanšu ieguldījumiem. Var jau būt, ka kāda pašapzinīgāka novada dome sasparosies un izvēlēsies šādu ceļu, tomēr pastāv liela varbūtība, ka pašvaldības būs spiestas izvēlēties jau izveidoto institūciju – EIS, kuras uzturēšanu un attīstību finansē valsts.
Visu cieņu EIS veidotāju un pilnveidotāju komandai, bet piespiedu centralizācija bez pārliecinošas esošās EIS efektivitātes novērtēšanas un pierādīšanas var liecināt par tieksmi sašaurināt to personu loku, kuras tiesīgas piešķirt līguma slēgšanas tiesības, būtiski sašaurinot konkurenci.
Latvijas publisko iepirkumu centralizācijas priekšvēsture
Jau 2000. gada 12. decembrī MK sēdē viens no pieņemtajiem lēmumiem bija “Birokrātijas un korupcijas samazināšanai un budžeta līdzekļu izlietošanas efektivitātes paaugstināšanai atzīt par nepieciešamu izvērst darbus konkursu organizēšanai valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildei interneta vidē”3.
Finanšu ministrijā (FM) tika uzsākts darbs pie koncepcijas. Ar ES direktīvām saskaņots projekts un detalizēts rīcības plāna projekts koncepcijas īstenošanai noteiktā laikā un kārtībā bija jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā.
2001.–2002. gadā FM tika izstrādāta koncepcija “Sabiedriskā iepirkuma sistēmas pilnveidošana, izmantojot informācijas tehnoloģijas un internetu”4. Koncepcijas mērķis bija formulēts sešos punktos:
- analizēt esošo situāciju interneta un informācijas tehnoloģiju lietošanā valsts un pašvaldību iepirkumā;
- sniegt nepieciešamo normatīvo, organizatorisko un tehnoloģisko risinājumu konceptuālu aprakstu;
- noteikt ilgtermiņa un īstermiņa rīcības plānu izmaiņu veikšanai;
- izvērtēt un pamatot nepieciešamo investīciju apjomu;
- formulēt priekšlikumu par iespējamo pilotprojektu;
- kalpot par pamatu konkrētu valdības lēmumu pieņemšanai, lai noteiktu konkrētos izpildītājus pasākumu realizācijai šajā jomā.
2004. gadā Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) izstrādāja rīcības plāna projektu koncepcijas īstenošanai jeb jaunu koncepciju “Informācijas tehnoloģiju izmantošana sabiedrisko iepirkumu sistēmas pilnveidošanā”5, kurā tika norādīti konkrēti pasākumi elektronisko iepirkumu sistēmas ieviešanai Latvijā. Koncepcija izstrādāta saskaņā ar MK 2002. gada 9. oktobra rīkojumu nr. 562 “Par uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu”6. Koncepcijas mērķis – noteikt pasākumus sabiedrisko iepirkumu sistēmas pilnveidošanai, izmantojot informācijas tehnoloģijas tā, lai:
- samazinātu birokrātiju un korupcijas risku;
- paaugstinātu budžeta līdzekļu izlietošanas efektivitāti;
- paaugstinātu atklātības un informācijas pieejamības līmeni.
Pirms tam tika lēsts, ka elektroniskā iepirkuma sistēmas realizācijas gadījumā tiktu ietaupīti 5–20 procenti no kopējā iepirkumiem paredzētā finanšu apjoma, tādējādi uzstājot uz elektroniskās pārvaldes priekšrocībām.
Iniciatīvu par EIS ieviešanu Latvijā uzņēmās FM pārraudzībā esošā iestāde IUB. Izmēģinājuma projekta ietvaros FM organizēja centralizētu atklāto konkursu datortehnikas iepirkumam, kā rezultātā noteikti vairāki piegādātāji, starp kuriem noslēgta vispārīgā vienošanās, kā arī izveidots pirmais elektroniskais publisko iepirkumu katalogs Latvijā. Projekta īstenošanā tika iesaistīta FM un visas tās padotībā un pārraudzībā esošās iestādes: Valsts kase, Valsts ieņēmumu dienests, IUB u. c.
IUB ierēdņi veica datu analīzi un aprēķinus, ar kuriem tika pamatots finanšu resursu ietaupījums. 2005. gada nogalē IUB sagatavoja informatīvo ziņojumu, kurš tika izstrādāts pēc MK 2004. gada 29. janvāra rīkojuma nr. 62 par koncepciju “Informācijas tehnoloģiju izmantošana sabiedrisko iepirkumu pakalpojumu sistēmas pilnveidošanā7” 4.3. apakšpunktā dotā uzdevuma un atspoguļo informāciju par koncepcijas ieviešanas gaitu.
Tika sākts darbs pie elektronisko katalogu ieviešanas elektroniskās iepirkumu veikšanas un valsts aģentūras izveides, kura pārņemtu izveidotās infrastruktūras vadību.
Starp finanšu ministru un Īpašo uzdevumu ministru elektroniskās pārvaldes lietās tika panākta vienošanās par īpašas elektronisko iepirkumu institūcijas izveides nepieciešamību un tika izstrādāta koncepcija “Elektronisko iepirkuma sistēma”, kuru MK apstiprināja 2005. gada 4. oktobrī. Saskaņā ar to Īpašo uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta (ĪUMEPLS) padotībā bija paredzēts izveidot Elektroniskā iepirkuma valsts aģentūru (EIVA), kuras galvenie uzdevumi saistīti ar EIS uzturēšanu, kā arī centralizēto iepirkumu organizēšanu un turpmāko iepirkuma procesu vadīšanu, izmantojot elektroniskos katalogus.
Pastāvēja uzskats, ka šādas sistēmas ieviešana varētu samazināt birokrātiju un korupcijas risku, sekmēt informācijas tehnoloģiju izmantošanu gan valsts pārvaldē, gan arī uzņēmumos, kas piedāvā savu produkciju valsts un pašvaldību iestādēm. Jāatgādina, ka visā projekta virzības gaitā tika sludināts, ka EIS izmantošanā tiks ievērots brīvprātības princips, nevis obligāta tās izmantošana.
EIS ir ieguldīts pietiekami daudz finanšu un citu resursu, un atteikties no tās izmantošanas nebūtu lietderīgi. Tās darbība varētu tikt vērsta uz sākotnēji izvirzīto cēlo mērķu sasniegšanu, jo līdz pat šai dienai nav redzēti neviena pētījuma rezultāti, kurā tiktu sniegts loģisks un ticams pārskats par to, kā samazinās korupcijas riski, birokrātija, kā paaugstinās atklātības un informācijas pieejamības līmenis. Budžeta līdzekļu izlietošanas efektivitātes pierādījumi informatīvajos ziņojumos diemžēl nav pārliecinoši7.
Nav noliedzams, ka dažādu līmeņu komisiju darbā problēmas pastāv, bet ikvienu no tām var skaidri formulēt un mērķtiecīgi atrisināt nevis ar piespiedu līdzekļiem, bet ar motivāciju. Turklāt, joprojām pastāv iespēja pilnvērtīgi izmantot jau esošās PIL noteiktās iespējas līdztekus jau funkcionējošajai EIS, veidot arī dinamiskās iepirkumu sistēmas, kā arī elektroniskās izsoles, kuras mūsu valstī joprojām nav izplatītas.
Diez vai kāds šobrīd uzņemtos prognozēt, kā turpmāk attīstīsies ar publisko iepirkumu centralizāciju saistītie procesi un kādas sekas tie nesīs Latvijas tautsaimniecībai. Viena lieta ir plānot un solīt, bet pavisam kas cits – šos solījumus pildīt un par tiem atbildēt.
Teksts: Ilona Jakubsone
———————————————————
1 Pilns preču grupu saraksts atrodams 28.12.2010. MK noteikumu nr. 1241 1. pielikumā. ?
2 Precīzs termina formulējums PIL 1. panta 1. punktā. ?
3 http://m.likumi.lv/doc.php?id=14063 ?
4 Sabiedriskā iepirkuma sistēmas pilnveidošana, izmantojot informācijas tehnoloģijas un internetu: Koncepcija [Elektroniskais resurss – šobrīd vairs nav pieejams] // E-pārvalde. – www.eparvalde.lv/SCMSControls/ content/common/GetFile.aspx?id=477 ?
5 Informācijas tehnoloģiju izmantošana sabiedrisko iepirkumu sistēmas pilnveidošanā: Koncepcija [Elektroniskais resurss] – http://www.iub.gov.lv/files/upload/ftp/tiesibuakti/ITkoncepcija.pdf ?
6 Par uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu: 09.10.2002. MK rīkojums nr. 562 [Elektroniskais resurss] // Latvijas Vēstnesis nr. 147. – https://www.vestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=67257&search=on ?
7 http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:isKIVZ4jnUEJ:polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file2452.doc+&cd=2&hl=lv&ct=clnk&gl=lv ?
Atbildēt