Nav patiess publiskajā telpā nereti kultivētais viedoklis, ka maza pašvaldība vienlaikus ir arī nabadzīga pašvaldība. To uzskatāmi pierāda Carnikavas novads. Savukārt būt turīgam nenozīmē šķiesties ar naudu. Un viens no veidiem, kā to taupīt, ir pārdomāts publiskais iepirkums. Kas nepieciešams, lai pašvaldība varētu sekmīgi strādāt un iedzīvotāji tajā justos komfortabli? Par to saruna ar Carnikavas novada domes priekšsēdētāju DAIGU JURĒVICU.
„Jā, mēs patiesi esam viens no mazākajiem Latvijas novadiem, bet ne pats mazākais. Mūsu kaimiņi – Saulkrastu novads – ir vēl mazāks,” sarunai sākoties, saka Daiga Jurēvica. Tomēr tas attiecoties tikai uz teritoriju, nevis uz iedzīvotājiem. Novadā savu dzīvesvietu deklarējuši ap 7000 cilvēku. Tie tad arī tur dzīvo augu gadu, toties vasarās, kā jau piejūras pašvaldībā, iedzīvotāju skaits pieaugot līdz 30 000. „Lielāko daļu no mūsu novada teritorijas aizņem unikāls piejūras dabas parks Natura 2000, cauri tam plūst Gauja un ir vairāki ezeri,” turpina domes priekšsēdētāja.
Tas viss nenoliedzami ietekmē ne tikai dzīvi un sadzīvi, bet arī novada uzņēmējdarbību. Likumsakarīgi tā vairāk orientēta uz tūrismu, atpūtu un pakalpojumu sfēru, tāpēc Carnikavā nav lielu uzņēmumu. Lielākie no tiem – būvķīmijas materiālu ražotājs Vincents Polyline un Fiberglass, kas ražo gan sporta kamanas, gan mēbeles, gan citas lietas. Tomēr, neskatoties uz to, novada pašvaldība ir viena no tām 11 Latvijā, kas maksā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā, no kura līdzekļus saņem mazāk turīgas pašvaldības. Tas liecina – Carnikavā dzīvo cilvēki ar augstākiem ienākumiem nekā vidēji Latvijā. Ko tas nozīmē pašvaldībai – tai skaitā arī attiecībā uz publisko iepirkumu?
Turīgie un mazturīgie jeb reformas sekas
Izrādās – Pierīgas pašvaldību turīgumu lielā mērā nosaka tieši Rīgas tuvums. Kā saka Daiga Jurēvica, nevienam jau neesot noslēpums, ka pēdējā laikā turīgi cilvēki ne tikai pārceļas uz dzīvi ārpus galvaspilsētas, bet arī reģistrē šajās pašvaldībās savus uzņēmumus, kas fiziski var atrasties pavisam citur. „Tomēr jāatceras, ka vienlaikus šie cilvēki vēlas šeit saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus un kvalitatīvu dzīves vidi,” īpaši uzsver Jurēvica.
„Pirmkārt, tas attiecas uz infrastruktūru. Viņi vēlas, lai būtu apgaismojums, ceļi, bērnudārzs. Vārdu sakot, kvalitatīva dzīves telpa.” Bet to pašvaldība var nodrošināt tikai ar publisko iepirkumu starpniecību.
„Īstenībā ikvienas pašvaldības – lielas vai mazas – iespējas un veiksme atkarīga no saimniekošanas,” uzskata Daiga Jurēvica. „Jo tieši pašvaldība ir vistuvāk iedzīvotājiem, bet tās darba rezultātu pirmkārt un galvenokārt tomēr nosaka nauda. Tāpat kā ikvienā mājsaimniecībā, kur ir noteikts līdzekļu daudzums, arī pašvaldībā galvenais, cik lietderīgi, saprātīgi un veiksmīgi šī nauda tiek izlietota.” Bet pamatkritērijs ir viens, – lai tiktu apmierinātas iedzīvotāju vajadzības. Ja ne visas, tad vismaz lielākā daļa, un viņi justos labi tajā teritorijā, kur dzīvo.
Tomēr, pirms runāt tālāk par to, ko pašvaldība var un ko tai vajadzētu darīt, saruna neviļus ievirzās par lietām, ko pašvaldība nevar, bet kas savulaik valsts līmenī cilvēkiem ticis apsolīts.
Daiga Jurēvica atsauc atmiņā to laiku pirms vairāk nekā trim gadiem, kad notika administratīvi teritoriālā reforma un iedzīvotājiem tika solīts, ka visi varēs saņemt vienādi kvalitatīvus pakalpojumus, ka ikviens uz centru varēs aizbraukt pa asfaltētu ceļu un tas nebūs tālāk par 30 kilometriem no dzīvesvietas.
„Bet kā tad ir īstenībā?” pašvaldības vadītāja retoriski vaicā, un pati arī atbild, ka apvienojot, piemēram, desmit vai četrpadsmit mazturīgus pagastus nebūt nav radies turīgs novads. „Gluži pretēji – to pašvaldību skaits, kas kādreiz maksāja izlīdzināšanas fondā, ir samazinājies. Bet
cilvēkiem, kam agrāk pakalpojumi, kaut vai tas pats sociālais dienests, bija pieejami turpat uz vietas – kilometru, divus, nu labi – piecus, sešus no mājām, tagad jātērē divi trīs lati, lai tiktu līdz centram.” Turklāt reizēm pat bez garantijas, ka viņš tajā pašā dienā tiks atpakaļ. Tad kāds tur brīnums, ka laukos paliekot tukšas mājas, ja pamatpakalpojumi nav orientēti uz cilvēkiem.
„Tagad mēs redzam šīs kļūdas, kas tika pieļautas, veidojot novadus. Un šādu kļūdu ir pietiekami daudz,” pārliecināta Jurēvica. Tāpēc, viņasprāt, Vides un Reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) vajadzētu nevis domāt par jaunu reformu, bet gan fiksēt pirms trim gadiem pieļautās kļūdas un mēģināt tās labot. Eiropas pieredze liecinot, ka viena otrai līdzās varot pastāvēt gan lielas pašvaldības ar simts un vairāk tūkstošiem iedzīvotāju, gan pavisam mazas – ar dažiem tūkstošiem. Tā tas esot Vācijā, Portugālē, arī Somijā.
Kāds tam visam sakars ar publiskajiem iepirkumiem? Tāds, ka pašvaldība ir nevis teritorija, bet gan iedzīvotāji, uz ko tai jāorientējas. Un, jo nabadzīgāka pašvaldība, jo grūtāk tai apmierināt šīs iedzīvotāju pamatvajadzības. Ar publiskā iepirkuma starpniecību tai jāiepērk lētākais, kas ne vienmēr nodrošina nepieciešamo kvalitāti. Bet citas izejas nav.
Cepums nav problēmas risinājums
Kā piemēru, kas uzskatāmi raksturo šos cenas un kvalitātes jautājumus, domes priekšsēdētāja min pusdienu iepirkumu Carnikavas pamatskolai: „Ņemot vērā, ka esam viena no tām pašvaldībām, kas jau astoņus gadus par brīvu baro pilnīgi visus vairāk nekā divsimts Carnikavas pamatskolas skolēnus līdz pat devītajai klasei, tas ir viens no mūsu lielākajiem iepirkumiem, kuru rīkojam katru gadu. Tam piesaistām arī dietologu, kas sniedz savu atzinumu, vai piedāvājums pēc kalorijām un citām normām atbilst bērna uzturam.” Un tad kāda lietuviešu firma, kuras piedāvājumam pietrūcis šis noteiktais kaloriju skaits, pirms vairākiem gadiem problēmu atrisinājusi, pieliekot katrai pusdienu porcijai klāt pa vienam cepumam. Formāli, protams, pasūtītāju prasības līdz ar to izpildītas. Bet ne jau tāpēc pašvaldības izšķiras par iepirkumu, lai tiktu izpildītas formālas prasības! Iepirkuma mērķis ir pakalpojumi, kas jāsaņem iedzīvotājiem. Turklāt kvalitatīvi pakalpojumi. Carnikavas pašvaldība ir pietiekami turīga, lai no šāda lēta iepirkuma atteiktos.
Šo principu tā aizstāvējusi arī vienā no saviem lielākajiem pēdējo gadu publiskajiem iepirkumiem, izsludinot konkursu gājēju tilta būvniecībai pār Gauju un pieprasot no būvniekiem 20 gadu garantiju tradicionālo triju gadu vietā, ko paredz Būvniecības likums. „Mēs pirmie Latvijā izvirzījām šādas prasības. Kas gan ir trīs gadi tiltam?!” vaicā Jurēvica. Pašvaldība var, un pašvaldībai vajagot prasīt to, kas tai izdevīgi. Protams, būvnieki ar to neesot bijuši mierā un šo prasību apstrīdējuši, bet Iepirkumu uzraudzības birojs to atstājis spēkā kā saimnieciski izdevīgu, un tilta būvniecība var sākties. Tā kopējās izmaksas ar PVN ir apmēram divi miljoni latu. Projekts jau pabeigts un saskaņots. Šogad beidzies iepirkums un noslēgts līgums ar būvniekiem.
Ņemot vērā, ka Carnikavas novads ir viena no tām Latvijas pašvaldībām, kas regulāri pavasaros cieš no plūdiem, tai šobrīd piešķirts vairāk nekā 3 miljoni latu projekta „Plūdu risku samazināšana Carnikavas novadā” īstenošanai. Pašlaik ar VARAM gan parakstīts tikai līgums par projekta pirmo kārtu, kas saistīta ar esošo dambju rekonstrukciju. Tas izmaksās ap 1,13 miljoniem latu, ko pilnībā sedz Eiropas Reģionālās attīstības fonds, un līdz ar gājēju tiltu pār Gauju tas būs viens no lielākajiem pašvaldības publiskajiem iepirkumiem. Domes priekšsēdētāja ir gandarīta, ka tas nosolīts lētāk, nekā ticis plānots. „Pašlaik notiek projektēšana. Pēc tam, otrās kārtas ietvaros, paredzēta jaunu dambju būvniecība Gaujas labajā krastā,” skaidro Jurēvica. „Agrāk tajā vietās, kas pēdējos gados palu laikā applūst, bija dārzi ar dārza mājiņām, bet tagad – dzīvojamās mājas. Piemēram, šogad applūda 380 mājas jeb, precīzāk sakot, īpašumi, jo daļa no tiem nav apbūvēti.”
Tomēr izrādās, ne visi, kas dzīvo plūdu skartajā teritorijās, par šo vairāk nekā trīs miljonus vērto projektu ir sajūsmā. Projekta sabiedriskās apspriešanas laikā vairākas mājsaimniecības kategoriski iebilda pret dambja būvniecību. „Viņi vēlas dzīvot Gaujas krastā un dzīvot tā, kā laika gaitā pieraduši. Tostarp pavasarī labāk braukt ar laivām,” turpina Jurēvica. „Ņemot vērā, ka tas neapdraud pārējos cilvēkus, mēs šo vēlmi respektējām. Tāpēc būs neliels posms, kur dambis netiks būvēts un paliks dažas mājas, kas regulāri applūdīs. Bet tā viņi gribēja un visi parakstījās, ka nevēlas dambi. Ļoti labi – mēs ieekonomējam līdzekļus.”
Tikt galā ar minimāliem resursiem
Pārējie publiskie iepirkumi Carnikavas novadā neko daudz neatšķiras no citām pašvaldībām. Izmantojot ES līdzfinansējumu, tiek sakārtota Carnikavas ūdenssaimniecība, par 700 000 latu iepirkti būvdarbi vietējo ceļu rekonstrukcijai, ir uzbūvēts muzejs, izveidots svētku laukums pilsētas centrā un atklāts piemineklis. „Esam paredzējuši sakārtot arī dzejnieka Ojāra Vācieša kapa vietu un pašlaik tiek iepirkts granīts, lai dzejnieka astoņdesmitgadē kapos varētu uzstādīt pieminekli. Tā kā kopumā iepirkumu ir daudz. Ja vajag, iepērkam arī tehniku – traktorus, automašīnas – pilnīgi visu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu visa veida saimniecisko darbību,” stāsta Jurēvica.
Vienīgi atšķirībā no daudzām citām, sevišķi lielajām, pašvaldībām, Carnikavā nav nedz speciāla nodaļa, nedz arī atsevišķs darbinieks, kas būtu atbildīgs tikai par iepirkumiem. Ir, protams, iepirkumu komisija, kas izsludina publiskos iepirkumus un izvērtē pretendentus, bet specifikācijas gatavo attiecīgo nodaļu speciālisti un par iepirkumu juridisko nodrošinājumu atbild domes jurists.
Acīmredzot tieši tāpēc carnikavieši aktīvi izmanto e-iepirkumu sistēmu. „Ar EIS starpniecību mēs jau četrus gadus iegādājamies visu domei nepieciešamo. Kancelejas preces, papīru, arī datorus. Kā deviņdesmit devītajā gadā diezgan strikti pateicām, ka izmantosim elektroniskos iepirkumus, tā ar tiem strādājam līdz pat šim brīdim. Palaikam elektroniski nopērkam arī kādu galdu vai krēslu un citas lietas, ko šis portāls piedāvā, tāpēc neredzam nepieciešamību pirkt kaut ko vēl papildus,” stāsta Daiga Jurēvica. Ikvienam taču zināms, cik daudz laika un administratīvo resursu nepieciešams, lai sagatavotu tehniskās specifikācijas. Turklāt, pēc viņas domām, ideālas tās nebūšot nekad, vienmēr paliks kāda neatrunāta lieta, kas, ja arī sākumā netiks pamanīta, tad vēlāk noteikti uzpeldēšot. Tādēļ nepieciešams izmantot ikvienu iespēju, kas šo iepirkuma procesu atvieglo.
Viena no lielākajām problēmām, bez šaubām, esot sagatavot labu specifikāciju. Tāpēc pašvaldības vadītāja uzskata, ka būtu ļoti svētīgi, ja kaut kur tiktu publicēti vai apkopoti šādi teicami izstrādātu specifikāciju paraugi. Vārdu sakot, sava veida pozitīvie piemēri, kurus pašvaldības varētu paņemt un pielāgot savai situācijai. It sevišķi tas nāktu par labu tām pašvaldībām, kas nealgo atsevišķu darbinieku iepirkumu organizēšanai un kur specifikācijas gan sagatavo, gan to atbilstību realitātei pārbauda attiecīgo jomu speciālisti.
Runājot par Publiskā iepirkuma likumu (PIL), kas nupat atkal piedzīvojis kārtējos grozījumus, Daiga Jurēvica uzskata, ka parasti tie notiek pēc tam, kad bijis kāds negatīvs precedents un, lai to nepieļautu, arī nākotnē tiek labots likums. Viņasprāt, tas esot slikti, jo tā vietā, lai domātu stratēģiski un jau pašos pamatos novērstu nepilnības, likumi (to skaitā arī PIL) tiek apaudzēti ar labojumiem. „Īstenībā mēs cīnāmies ar sekām. Tātad esam iedzinēju lomā un, manuprāt, tas ir pats sliktākais,” viņa saka. Paraugoties uz ārzemju pieredzi, redzam, ka tur attieksme ir daudz elastīgāka, jo daudz vairāk uzticas cilvēkiem. To skaitā arī pašvaldību vadītājiem. „Kad bijām Anglijā un par to runājām, viņi pat nesaprata mūsu jautājumu,” atceras Daiga Jurēvica. Tur daudz ko nosakot savstarpējā uzticēšanās un godīgums. Pie mums vairāk dominē likuma burts, un attieksme ir krietni birokrātiskāka, lai gan nepārtraukti tiekot runāts par tās mazināšanu. Runāt gan runājot, bet tajā pašā laikā papīru daudzums nemazinās. „Varbūt kādreiz mēs to visu varēsim izdarīt elektroniski, bet pašlaik… Tam pašam dambim, lai veiktu iepirkumu, mums bija vismaz desmit centimetrus bieza papīru kaudze.” Bet, kas attiecas uz uzticēšanos un godīgumu, tad, ja pretendents konkursā uzvarējis un tam pēkšņi rodas kādas grūtības vai problēmas, carnikavieši tomēr mēģina ar to runāt un vienoties. „Par laimi, līdz šim mums tas ir izdevies,” ar gandarījumu saka Daiga Jurēvica.
Carnikavas novads
- Kopējā platība – 8020,8 ha.
- Novada centrs Carnikava atrodas 25 km no Rīgas.
- 60 % no teritorijas aizņem meži, 6 % ūdeņi un 24 % tiek izmantoti lauksaimniecībai.
- 20 % no visas pagasta teritorijas aizņem piejūras dabas parks Natura 2000, kur sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas.
- Carnikavas novads robežojas ar Pierīgu, Ādažu un Saulkrastu novadu.
- Pastāvīgo iedzīvotāju skaits – ap 7000.
- Carnikava pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae) 1211. gadā kā līvu karaspēka galvenā pulcēšanās vieta.
- 1992. gadā 2. aprīlī Carnikava, atdaloties no Ādažu pagasta, kļuva par patstāvīgu pašvaldību – pagastu. Bet 2006. gada 21. martā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Carnikavas pagasts tika pārdēvēts par Carnikavas novadu.
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt