Simtiem aprakstītu pieprasījuma veidlapu un skaidrojumu, birokrātija, ēnu ekonomika, laika ieguldījums, nemitīga konkursu apstrīdēšana un projektu izpildes novilcināšana – tā ir tikai neliela daļa sistēmā, ko sauc par iepirkumiem. Ja īstenojamie projekti ir milzīgi, šo procedūru var saprast un tai jāiet cauri. Ja vajag kādas desmit lapas krāšņāka papīra ielūgumu uzrakstīšanai, tad iepirkuma likuma ievērošana jau kļūst par smieklīgu kuriozu. Taču prasības jāpilda. ZIGETA VĪĶELE, juriste, Smiltenes tehnikuma projektu vadītāja un atbildīgā par iepirkumiem arī nenoliedz, ka pat viņai ar savu lielo pieredzi pašvaldību darbā ir, par ko padomāt. Patlaban viņa strādā pie tehnikumā realizējamā ERAF daudzmiljonu projekta Mācību aprīkojuma modernizācija un infrastruktūras uzlabošana profesionālās izglītības programmu īstenošanai otrās kārtas.
Ja ir projekts, tas nozīmē, ka vajadzīgi dažādi iepirkumi?
Pirmais un galvenais – vajadzīgi būvprojektēšanas un būvniecības iepirkumi, un tad konkursā jāizvēlas kritērijiem atbilstošākais kandidāts. Tālāk šā projekta ietvaros seko aprīkojuma iepirkumi veterinārārstu, mašīnzinību, pārtikas tehnologu apmācībai, kā arī IT tehnoloģiju, mēbeļu un daudzi citi iepirkumi. Kopumā – vairāk nekā desmit.
Šis iepirkuma process ir tik apjomīgs, ka jāpieņem pat atsevišķs darbinieks?
Strādāt ar daudzmiljonu projektu nav iespējams, kādam vienkārši uzliekot to kā papildu pienākumu ar direktora pavēli. Savukārt ERAF nepieļauj juridisko pakalpojumu iepirkšanu, un tie ir jāveic skolai pašai. Nevienam pedagogam tātad pat nevar prasīt strādāt ar šādu projektu specifisko zināšanu trūkuma dēļ. Es līdz ar to esmu pieņemta darbā, jo pārzinu arī iepirkuma procesa tiesisko pusi. Turklāt uz katru ERAF projektu ir attiecināmi Ministru kabineta noteikumi, kuros noteikts, kas jāizdara līdz projekta apstiprināšanai. Piemēram, iepirkts būvnieks.
Kā praktiski tiek pie būvnieka?
Iepirkumu uzraudzības biroja interneta mājaslapā tiek publicēti visi projektā paredzētie iepirkumi. Mērķis – veicināt valsts līdzekļu izmantošanas caurskatāmību, novērst koruptīvas darbības, ļaut visiem uzņēmējiem būt līdztiesīgiem. Sistēma ir diezgan sarežģīta un birokratizēta, īpaši mums – pasūtītājiem. Arī process kopumā iznāk dārgāks, jo pretendenti, zinot, ka maksātājs ir ERAF un valsts, piedāvā ievērojami augstākas cenas nekā, izpildot privātu pasūtījumu. Diemžēl tāda ir dzīves realitāte – konkursos startējošie uzņēmēji nemaz šādu faktu necenšas noliegt.
Un vēl – ne visu var pakļaut diviem vērtēšanas kritērijiem – zemākajai cenai un saimnieciskajam izdevīgumam. Piemēram, skiču projekti ir mākslinieciski darbi.
Vai var teikt, ka ir vienkāršie un sarežģītie iepirkumi?
Viens no sarežģītākajiem ir pārtikas iepirkums. Viss, ko vēlies, ļoti sīki jāapraksta. Pat to, kādas rozīnes gribi – dzeltenās vai tumšās. Ja prasīsi vienkārši rozīnes, piedāvās lētās un visai apšaubāmas kvalitātes. Es nesen gatavoju tādu pārtikas iepirkumu pa specifikācijām un kopumā sanāca dokuments uz kādām simts lappusēm. Un tad brīžiem uzmācas jautājums – vai tas ir tā vērts?! Administratīvie izdevumi šāda iepirkuma sagatavošanai ir ļoti lieli. Turklāt tā nav valsts nauda, jo ēdnīca taču sniedz pakalpojumus, par kuriem saņem naudu no iedzīvotājiem.
Kāpēc zemnieki, mājražotāji un dārzeņu audzētāji sūdzas, ka viņi iepirkumā nevar uzvarēt, lai gan atrodas gluži blakus konkrētajai kafejnīcai vai skolas ēdnīcai? Vēl trakāk – kartupeļus piegādā firma teju no Latvijas otras malas vai pat no ārvalstīm!
Piekrītu – šādi iepirkumi neveicina vietējā ražotāja atbalstīšanu, lai gan katras pašvaldības uzdevums ir vietējo ražotāju un mazās uzņēmējdarbības attīstīšana savā teritorijā. Drīzāk iepirkums pat visu bremzē, jo pieteikties var jebkurš – pat no Lietuvas, Spānijas vai Zviedrijas. Jāspēj vien pieteikuma dokumentāciju latviski sagatavot. Bieži pārtikas iepirkumos pat samērā liels dārzeņu audzētājs nevar konkurēt ar ļoti lētu pārtikas kartupeļu piegādātāju no Polijas. No konkrētas iestādes budžeta naudas taupīšanas viedokļa tas ir izdevīgs variants, bet kopīgu izdevīgumu valstij, kad reizē ir nodarbināts vietējais ražotājs un viņam varbūt nav jāmaksā kāds pabalsts, iepirkums neregulē.
Dīvaini sanāk – ar vienu likumu veicina un mudina attīstīt vietējo tirgu, bet ar otra nosacījumiem to bremzē vai pat aizliedz!
Un pašvaldība ir iedzīta stūrī, jo nevar nedz palīdzēt saviem vietējiem ražotājiem, nedz nepildīt iepirkuma likumu. Tā ir ļoti liela problēma attiecībā uz vidējo un mazo uzņēmēju – arī uz to, kurš ražo šķeldu vai labo lauku ceļus. Daudzviet zināmi nelieli šķeldas un malkas gatavotāji turpat lauku teritorijā, bet iepirkumā ar lielāku ražotāju konkurēt nespēj, un pašvaldībai kurināmais atkal jāved no tālienes. Neloģiski un neizprotami ir arī degvielas iepirkumi, jo piedāvājums ir tikai uz atlaidēm.
Pieļauju, ka reti kurš cilvēks, kas nav saistīts ar iepirkumu procedūru, kaut ko no tās saprot. Taču viņš redz, ka tur un tur strādā sveša firma, ka pienu ved no Rīgas, nevis no vietējā uzņēmuma, un viņš apvainojas, ka pašu cilvēkiem pašvaldība laikam neuzticas.
Ir jāpilda Publiskā iepirkuma likums. Ja savējais, labi pazīstamais, konkurēt nespēj, pasūtītājs atbilstoši šim likumam darbu uztic firmai, kas piedāvā lētāko variantu.
Kas notiek, kad atvērtas konkursa aploksnes?
Izvērtējam uzvarētāju un ziņojam Iepirkuma uzraudzības birojam, ka konkurss noslēdzies. Desmit dienu laikā kāds no pretendentiem, kuram kaut kas nav paticis, iepirkuma komisijas lēmumu var pārsūdzēt, turklāt par to nav jāmaksā. Bija paredzēti likuma grozījumi, ka pārsūdzēšana no neapmierinātās puses ir apmaksājama, taču savulaik šī norma tika svītrota, un tagad viss notiek pēc principa: ja netika man, lai netiek arī tev.
Uzņēmēji vispār aktīvi piedalās konkursos?
Pieredze liecina, ka uzņēmēji ne sevišķi grib piedalīties valsts un pašvaldību sludinātos iepirkumos, jo noteikumi ir sarežģīti. Vismaz celtniekiem noteikti vieglāk ir būvēt privātu vai uzņēmuma objektu.
Ko darīt, ja konkursa uzvarētājs piegādā nekvalitatīvu produkciju vai neizpilda kādu darbu?
Ja iepirkuma nolikums nav izstrādāts perfekti, ja nav paredzēts tas, ko it kā pat nevar paredzēt, ir noslēgts līgums un pēkšņi rodas vajadzība kaut ko grozīt, vairs neko nevar izdarīt. Kā esi iepircis, tā jādzīvo un jāsamierinās. Tas nozīmē, ka iepirkuma pasūtītājam ir jābūt ļoti zinošam visās nozarēs un likumos.
Vai bez oficiāla iepirkuma arī kaut ko var dabūt? Piemēram, zīmuļus, dzēšgumijas?
Nevar. Taču šim nolūkam valstī ir izstrādāta centralizētā iepirkuma sistēma. Laba, taču ļoti sarežģīta lieta – kaut kas līdzīgs e-veikalam. Ar to parasti nodarbojas datorspeciālisti, taču viņi par šo pienākumu nav sajūsmināti. Ir arī kuriozi. Vajag, piemēram, dažas loksnes skaista papīra apsveikuma vai ielūgumu uzrakstīšanai. Netaisīs taču iepirkumu! Vieglāk aiziet uz tuvāko vai pat vienīgo veikalu pilsētā un nopirkt.
Par personisko naudu?
Diemžēl jā. Faktiski no budžeta plānošanas viedokļa it kā vajadzētu paredzēt visam gadam naudu arī šādiem sīkiem pirkumiem. Bet neviens, pat ministrijas, nespēj strādāt gadu uz priekšu. Pienāk, piemēram, pieprasījums – vajag ātri to un to, bet iestādei iepirkuma plānā tas nav iekļauts. Tad nu dara, kā māk un kā sanāk. Arī atverot personisko maku.
Kā ar iepirkuma apiešanas riskiem?
Valsts iestādē sekas var būt nopietnas – pat līdz direktora atlaišanai no darba. Pašvaldībā tas ir nedaudz vienkāršāk, jo pašvaldības vadītājs uzņemas lielu daļu atbildības, un viņu kā vēlētu personu nav tik viegli atbrīvot.
Jūs esat ar pieredzi pašvaldības darbā kopš Latvijas Atmodas gadu sākuma. Kā saimniecisko darbu, būvniecību, kaut vai rakstāmpapīra un kancelejas piederumu pasūtījumu organizēja toreiz?
Kad mani 2001. gadā ievēlēja par pagasta priekšsēdētāju, mūsu valsts tikai sāka mācīties, ko vispār nozīmē valsts un pašvaldības pasūtījums. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā iepirkumi nenotika, taču darbus izdarīja tik un tā. Zinājām izpildītājus, piedāvājām, samaksājām.
Šobrīd ir likumi, lēmumi, regulas, kas obligāti jāievēro.
Vienīgā pozitīvā lieta ir tā, ka iepirkumi novērš korupcijas riskus. Nekā cita pozitīva es šajā iepirkumu sistēmā neredzu. Viss tiek pārmērīgi sarežģīts, sadārdzināts un birokratizēts. Tirgu tādā veidā regulēt nevar!
Ja iepirkuma procedūra ir Eiropas prasība, kā šīs lietas notiek citās dalībvalstīs?
Cik zinu, vienkāršāk. Mēs laikam atkal esam pārāk nopietni visu uzņēmuši, kā jau iepriekš gadījies ar citu regulu tulkojumu. Citās dalībvalstīs ir augstāki iepirkuma sliekšņi. Mums iepirkumu nevajag veikt piegādēm un pakalpojumiem līdz trijiem tūkstošiem latu, un būvniecībai līdz desmit tūkstošiem latu. Saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu līdz šai robežai it kā jāveic cenu aptaujas. Tas ir, jābūt pārliecībai, ka valsts un pašvaldība savus līdzekļus izmanto efektīvi. Taču es neesmu pārliecināta, ka valsts iestādēs un pašvaldībās par katru sīku pirkumu to darītu un neesmu dzirdējusi, ka Valsts kontrole kādu sodītu par šī noteikuma nepildīšanu.
Šī iepirkuma sistēma ir sarežģīta. Arī man, pat ar visu manu pieredzi, joprojām daudz jāmācās un jāapgūst.
Teksts: Ilze Galkina
Atbildēt