Nepopulārais un pretrunīgais ēku siltināšanas iepirkums

Uz jautājumu, kāpēc Latvijā nevedas ar daudzdzīvokļu ēku siltināšanas iepirkuma projektiem, neviens skaidri atbildēt nevar. Vienīgi Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis (RP) pamatoti uzskata, ka tie 187 pabeigtie projekti, kuros kopš 2009. gada kopā ar ES Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu investēti nedaudz vairāk par 18 miljoniem latu, ir tikai piliens jūrā.

Pašlaik Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija. Energoresursu cenas aug. Cilvēki ir parādā siltuma piegādātājiem milzu summas, jo likumsakarīgi aug arī siltuma cenas, un nav izredžu, ka pārredzamā nākotnē tās varētu samazināties. Vienlaikus valstī četrarpus gados teorētiski (ieskaitot vēl nepabeigtos projektus) nosiltināts tikai aptuveni 800 daudzdzīvokļu ēku.

Šajā ES plānošanas periodā ēku siltināšanas publiskajiem iepirkumiem bija pieejams ES Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums 64 miljonu latu apmērā, no kura pagaidām iztērēti nepilni 53 miljoni. Summā iekļauti arī projekti, kas šobrīd nodoti tikai izvērtēšanai, un praktiski, ja atklāsies kādi iepirkuma procedūras pārkāpumi vai nepilnības, var tikt noraidīti. Nav jābūt dižam matemātiķim, lai izrēķinātu, ka pilnībā neapgūti paliek vairāk nekā 11 miljoni latu, bet plānošanas periods, kuram šī summa paredzēta, beidzas pēc astoņiem mēnešiem.
„Neviens, kas šajā periodā gribējis siltināt māju, bez naudas nav palicis. Tādējādi mēs pieprasījumu apmierinām,” saka Ķirsis. „Bet nauda šajā gadījumā ir sekundārs jautājums. Primārais – iedzīvotāju vēlmes, jo nav pieprasījuma pēc šī pakalpojuma. Es pat domāju – ja pieprasījums būtu, mēs tam atrastu papildlīdzekļus.”

Tātad atliek vien secināt, ka ir gan objektīva nepieciešamība pēc siltināšanas, gan līdzekļi, lai to veiktu, un ir arī mehānisms, kā to izdarīt – iepirkuma procedūra. Tad kāpēc rezultāti ir tik bēdīgi?

Kāpēc cilvēki negrib siltināt mājokļus?

Aprēķināts, ka no 2009. gada, kad varēja sākt iesniegt projektus ēku siltināšanai, Latvijā kopumā nosiltinātas 804 daudzdzīvokļu ēkas. Tiesa, šāds aprēķins veikts, skaitot gan pabeigtos projektus, gan tos nedaudz vairāk kā piecsimts, par kuriem līgumi jau noslēgti – tātad siltināšana sākusies vai sāksies vistuvākajā laikā –, gan arī nepilnus simts projektus, kas apstiprināti, tomēr šobrīd līgumi vēl nav noslēgti.
Pēc EM rīcībā esošās informācijas valstī kopumā esot aptuveni 40 000 daudzdzīvokļu māju. Tātad nosiltināti vai siltināšanai paredzēti labi ja nieka divi procenti no kopējā apjoma. Rīgā, kur pērn un šogad kopā nosiltinātas tikai 12 mājas, tie ir tikai 0,4 %. Vilnis Ķirsis pārliecināts, ka no energoefektivitātes viedokļa savu laiku nokalpojušas, tāpēc renovēt vajadzētu 60–70 % no visām daudzdzīvokļu ēkām valstī jeb vismaz 25 000 no tām.

Par vienu no galvenajiem pasivitātes iemesliem viņš uzskata faktu, ka daļa iedzīvotāju joprojām nejūtas kā sava īpašuma saimnieki. Lai gan dzīvokļi sen privatizēti, tie joprojām dzīvojot ar pārliecību, ka siltuma piegāde un visi jautājumi, kas ar to saistīti – zemas cenas, augsta efektivitāte – jānodrošina valstij. Turklāt šī attieksme pret īpašumu katrā vietā esot atšķirīga.

„Piemēram, Rīgā nosiltināti 0,4 procenti, bet Valmierā – 13 procenti no visām mājām,” viņš skaidro. Vai tas nozīmē, ka valmieriešiem vairāk rūp savs īpašums nekā rīdziniekiem? „Jā, tā izskatās,” pārliecināts EM parlamentārais sekretārs, lai gan tūlīt pat piebilst, Valmierā daudzdzīvokļu mājas esot mazākas – galvenokārt piecstāvu, bet Rīgā lielākas – to skaitā arī deviņstāvu. Un, jo vairāk iedzīvotāju, jo grūtāk vienoties par siltināšanas iepirkumu. Sevišķi, ja cilvēki savstarpēji nav pazīstami.
To dzirdot, nāk prātā daži gadījumi, kad Rīgā šādās daudzdzīvokļu mājās viena dzīvokļa īpašnieks iespītējies un siltināšanas iepirkumam nepiekritis, bet lieta pēc tam, kad iepirkums tomēr noticis, nonākusi pat līdz tiesai.

Atšķirīgs viedoklis jautājumā, kāpēc iedzīvotāji nav gatavi maksāt par siltināšanu, ir Latvijas Pašvaldību savienības padomniekam Aino Salmiņam: „Pirmkārt, cilvēki netic valstij un nav pārliecināti, vai turpmākos piecpadsmit gadus, kad vajadzēs atmaksāt bankai kredītu, kas ņemts siltināšanai, viņi saglabās savu vietu darba tirgū. Otrkārt, šobrīd bankas vispār vairs negrib kreditēt daudzdzīvokļu māju siltināšanu tajās vietās, kas atrodas ārpus Nacionālā attīstība plāna. Piemēram, konkrēts gadījums Līgatnē. Tā ir neperspektīva teritorija, kas nav iekļauta Nacionālajā attīstības plānā. Līdz ar to kredītu nedod, naudas nav un domu par siltināšanu var aizmirst.”
Tāpēc Aino Salmiņš nākotnē raugās diezgan skeptiski un domā, ka arī nākamajā ES plānošana periodā vairāk par 5 % daudzdzīvokļu ēku nenosiltinās.

Kāda tajā visā ir publiskā iepirkuma loma? „Ļoti liela,” viņš uzskata. „Jo iepirkumu organizē māju biedrības. Un no māju biedrībām nevar prasīt, lai viņi pilnībā pārzinātu Iepirkumu likumu, tāpēc parasti visi vadās no šī zemākās cenas principa.” Tomēr, ņemot vērā, ka lielākā daļa iedzīvotāju nav celtniecības speciālisti, viņiem grūti izvirzīt būvniekiem kaut kādus noteiktus standartus un kvalitātes kritērijus. „Kā gan cilvēks, kas strādā par skolotāju vai ārstu, lai zina, kurš materiāls ir labs vai slikts, kurš der vai neder, kāda tehnoloģija jāizmanto, lai nosiltinātā ēka pēc pāris gadiem nesāktu pelēt. Atnāk celtnieki, parāda materiālu paraugus un iestāsta, ka tie dos vislielāko efektu par viszemāko cenu. Pasūtītājs piekrīt. Jo nav jau īsti cita varianta, ja reiz prasīts lētākais,” ne bez ironijas konstatē Aino Salmiņš.

Bažas par kvalitāti

Tātad, iespējams, viena no galvenajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc cilvēki negrib siltināt savus dzīvokļus, ir bažas par šo darbu kvalitāti?
Latvijas Energoefektivitātes asociācijas (LATEA) kvalitātes grupas vadītājs Aldis Sirmačs saka: „Lai gan līdzekļi tiek apgūti, neesmu pārliecināts par to apguves ilgtspējīgu rezultātu jeb, citiem vārdiem, par vislabāko atdevi.”
Galvenie trūkumi, ko nereti nākoties konstatēt drīz pēc siltināšanas darbu pabeigšanas, esot problēmas ar ventilāciju un mitruma izspiešanās. Sienas sākot pelēt vai, vēl ļaunāk, – mitrums ilgstoši uzkrājas siltināmajā materiālā un pelējums pārņem starpsienas.

Pēc energoefektivitātes speciālista domām, būvniecība un efektīva renovācija esot divas dažādas lietas, ko Latvijā negribot saprast. Ēku siltinot, ir ļoti daudz specifisku jautājumu, kas jāņem vērā, sākot jau ar projektu. „Kas tiks siltināts, ar kādām tehnoloģijām? Mainot logus, apkures sistēmas, ventilāciju, stiklojot lodžijas, apstrādājot fasādi to savstarpējā kontekstā, neko nedrīkst aizmirst, jo pretējā gadījumā ēka kā vienots funkcionāls objekts tiek izjaukta vai arī tās funkcijas tiek ietekmētas nelabvēlīgi, un rezultātā pasūtītājs maksā nevis par ērtībām, bet par neērtībām,” stāsta Sirmačs.

Lai apjaustu siltināšanas procesā pieļauto kļūdu cēloņus, jāsāk ar maģisko vārdu iepirkums un jāmēģina saprast, kā tas viss notiek praksē, uzskata Aldis Sirmačs: „Tātad vispirms energoauditors uzraksta savu slēdzienu. Pēc tam tiek sastādīts projekts, kas nonāk līdz projektētājam, kurš pārzīmē no saviem iepriekšējiem projektiem vai katalogiem smukas bildes, un tiek nolīgts būvnieks, galvenokārt vadoties pēc viņa sastādītās tāmes, nevis pēc tā, vai viņam ir pieredze. Tad pērk materiālus. To, vai tie atbilst, neatbilst, vai tikai daļēji atbilst specifikācijai, pasūtītājs īsti pārbaudīt nevar.”
Kāpēc nevar? Tikai tāpēc, ka nav kompetents? “Nē,” uzskata Sirmačs, “arī tāpēc, ka dažu materiālu atbilstību var pārbaudīt tikai laboratorijās, it īpaši, ja tie par lētu naudu iegādāti ārpus Latvijas. Tas prasa laiku un papildus līdzekļus, tāpēc, siltināšanas darbiem sākoties, neviens nav ieinteresēts ar to nodarboties.”

Vissarežģītāk esot ar logiem. Tas ir produkts ar milzīgu kvalitātes un cenu amplitūdu. Bet vizuāli pat speciālistam šo kvalitāti grūti fiksēt. Tad logs jājauc ārā.
Ja specifikācijā nebūs precīzi fiksēts, kādi logi paredzēti, tad, visticamāk, būvnieks par lētu naudu tos nopirks Lietuvā vai Polijā. Un pat, ja būs fiksētas divas, trīs kvalitātes prasības, kā tas notiek labākajā gadījumā, tad objektā izkontrolēt, vai iegādātais produkts tām atbilst, nespējot neviens būvuzraugs. Tas tāpēc, ka logi sastāv no daudzām detaļām, un to izcelsmi tāpat kā atbilstību izkontrolēt neesot iespējams. Pat LATEA, kas to mēģinājusi darīt, nācies sadurties ar ievērojamām grūtībām.

Līdzīgi esot ar šo logu montāžu objektā. „Logu montāža atkarībā no darba kvalitātes var maksāt no 10 līdz 50 latiem,” skaidro Aldis Sirmačs. „Bet pie mums, kur vien skaties, tiek izmantots vislētākais no variantiem – logu montāža uz putām, ko vispār vajadzētu aizliegt, jo šādi iemontēts logs kalpo 2–3 gadus. Pēc tam parādās spraugas!”
Kam to visu vajadzētu uzraudzīt un kontrolēt? Būvuzraugam, kuru lomu īpaši uzsver arī Ekonomikas ministrijā? „Teorētiski, jā, bet jautājums ir par viņa kompetenci. Kā jau teicu – būvniecība un renovācija, kur jāievēro energoefektivitātes principi, ir divas dažādas lietas. Piemēram, tur eksistē tādi termini kā termiskie tilti, detaļu sadures vietas, konstrukciju gaisa necaurlaidība, ventilācijas principi. Bet, lai nodrošinātu ventilāciju, nepietiek iztīrīt vecās ventilācijas šahtas. Projām gaiss gan ies, bet kur tas nāks iekšā?! Praksē nereti šis jautājums nevienu neinteresē.”
Tā rodoties pretruna starp kvalitāti un cenu, jo būvnieku ziņā esot vienīgi, kā pēc iespējas lētāk nosiltināt ēku par naudu, kas viņiem iedota. Un Sirmačs man rāda fotogrāfiju, kur daudzstāvu ēkas siena nobrukusi kopā ar visu apmetumu un siltināšanai paredzēto putuplastu, kurš ticis stiprināts ar tā saukto pumpu metodi, ko nekur citur ES neizmanto.

Vai iespējams izkontrolēt to, kā nav?

Vēl skarbāks viedoklis, kāpēc ne tikai daudzdzīvokļu mājās, bet arī pašvaldību un citos ēku siltināšanas iepirkumos nav iespējams nodrošināt kvalitāti, ir Latvijas būvinženieru savienības (LBS) valdes priekšsēdētājam Mārtiņam Straumem. „Sāksim ar to, ka jebkuram siltināšanai paredzētam objektam vispirms nepieciešams audits un termoaudits,” viņš saka. Latvijā to veic 98 fiziskas personas, no kurām tikai 12 ir inženiera vai inženiera konstruktora izglītība. Pārējie labākajā gadījumā esot santehniķi, kas vismaz korekti veic apkures un vēdināšanas sistēmas izvērtēšanu, bet sliktākajā variantā – gadījuma rakstura cilvēki, kas, kā domā Straume, tikai iemācījušies strādāt ar aparatūru. Viņiem neesot profesionālā akadēmiskā izglītība. „Tas būtu apmēram tāpat kā nespeciālistam iemācīties strādāt ar rentgena aparātu,” saka Straume. „Vai tad tāpēc viņš uzreiz kļūtu par rentgenologu?!”

Pretēji Straumem, kurš uzskata, ka tādējādi netiek saņemts pilnībā izvērtēts energoaudits, uz kuru vēlāk balstās viss iepirkums, EM šajā apstāklī pašlaik nekādu pretrunu neredz. Jā, līdz 2010. gadam ar energoauditu kvalitāti bijušas zināmas problēmas, bet tagad LIAA esot neatkarīgs eksperts, kas pārbauda energoauditus, un visi auditori esot sertificēti. Tātad pašlaik vairs neesot pamata apšaubīt energoauditu kvalitāti. Vai prakse, ka viens eksperts pārbauda citus ekspertus, liecina par profesionālu pieeju šim jautājumam?

LBS valdes priekšsēdētājs tā nedomā, jo, pirms vēl iespējams piesaistīt LIAA ekspertu, ikvienai ēkai, kuru paredzēts siltināt, jāveic tehniskā apsekošana. Ņemot vērā, ka tā, iespējams, veikta uz nekompetenta energoaudita bāzes, arī tehniskās apsekošanas rezultāti var izrādīties apšaubāmi, kaut arī par šiem pakalpojumiem vismaz valsts un pašvaldību projektos tāpat jāveic iepirkums. Protams, par zemāko cenu, kas Straumem vēl jo vairāk liek šaubīties par tā kvalitāti.

„Uz šīs tehniskās apsekošanas bāzes notiek vienkāršotās renovācijas projekta iepirkums,” viņš turpina. „Būvatļauja šajā gadījumā nav vajadzīga – pietiek ar speciālo pieteikuma karti, ko iesniedz būvvaldē. Bet, ja nevajag būvatļauju, nav vajadzīgs arī tehniskais projekts. Ja nav tehniskā projekta, – nav vajadzīgi arī darba zīmējumi. Lai gan, ja gribam nodrošināt kvalitāti, tiem vajadzētu būt vismaz skiču formā.”

Un Straume, līdzīgi kā EM parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis, arī piemin Valmieru, kur pašvaldība tomēr pieprasot tehniskos projektus, lai gan teorētiski ēkas drīkst siltināt bez tiem. Tas esot loģiski un likumsakarīgi – bez projekta nav iespējams izstrādāt specifikāciju, savukārt bez specifikācijas nevar fiksēt renovācijai nepieciešamos materiālus un to apjomus. „Tomēr nereti notiek, ka būvnieks atnāk un uz aci novērtē ēku pēc principa: ā, tā ir 602. sērijas māja, deviņi stāvi, trīs laidumi…,” skaidro Straume. ”Un tad mēģina tāpat uz aci vai pēc kādas analoģijas sastādīt šo specifikāciju un sarēķināt tāmi. Bet katra māja taču ir pilnīgi atšķirīga!”

LBA valdes priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka gala rezultātā, tas, kuram būs lielākā pieredze un kurš centīsies izpildīt visus nepieciešamos siltināšanas pasākumus, arī cena būs visaugstākā. Bet konkursu vinnēs pretendents ar zemāko cenu. „Tas, kurš no tā visa sajēgs vismazāk,” saka Straume. Turklāt pasūtītājam pat nebūs lāga iespējas uzzināt, kur, kad un kādas kļūdas pieļautas siltināšanas procesā, jo situācijās, kad nav vajadzīgs tehniskais projekts un darba zīmējumi, nav vajadzīgs arī darba žurnāls. Ja nav žurnāla, nav vajadzīgi arī segto darbu akti un izpildshēmas. Bet, ja nav žurnālu, aktu un izpildshēmas, faktiski neko nav iespējams pārbaudīt. Bet, galvenais, tas viss esot pilnīgi likumīgi. „Ko šādā situācijā var izdarīt būvuzraugs? Ko viņš var pārbaudīt?” retoriski vaicā Mārtiņš Straume, kuru visvairāk uztrauc, ka šādi tiek diskreditēts ēku siltināšanas iepirkums kopumā. „Eiropas Savienība ir nepārprotami deklarējusi, ja pēc pieciem gadiem energotaupības pasākumu plānotie rezultāti netiek sasniegti, tad valstij līdzfinansējums būs jāatdod,” saka LBA valdes priekšsēdētājs. Jau tagad daudzdzīvokļu mājai, lai varētu pretendēt uz ES līdzfinansējumu pēc renovācijas, jāsasniedz siltumenerģijas ietaupījums ne mazāk kā 20 % gadā, kā arī siltumenerģijas patēriņš apkurei 100 kWh/m2 gadā, ja mājai ir trīs vai vairāk stāvi. Pēc LIAA datiem Latvijā vidējais siltumenerģijas ietaupījums ir 30–40 %. LATEA kvalitātes grupas vadītājs Aldis Sirmačs pārliecināts, ka ar tiem pašiem līdzekļiem, bet, gudri darot, iepirkuma rezultātā var ietaupīt 50–60 % siltumenerģijas. Bet Vācijā, veicot padziļināto renovāciju jau šobrīd tiek ietaupīts līdz 90 %.

Izeju meklējot

Mārtiņš Straume uzskata, ka situāciju iespējams mainīt vienīgi tad, ja tiks sakārtota likumdošana attiecībā uz būvniecības pakalpojumiem siltināšanas iepirkumos. Valdis Ķirsis gan iebilst, ka publiskais iepirkums nepieciešams, ja siltināšanu veic pašvaldību SIA, bet daudzdzīvokļu ēku siltināšanas projektos, kuru izmaksas ir zem 120 000, iepirkums nav nepieciešams. Ministrija gan šobrīd rosinot šo slieksni pacelt vēl augstāk un nerīkot iepirkumu, bet cenu aptaujas, vadoties no siltināšanas darbu izmaksām tipveida mājās uz vienu kvadrātmetru. Pēc Ķirša teiktā, šīs izmaksas esot stipri līdzīgas un jebkurš sadārdzinājums uzreiz būtu redzams.

Tomēr diezin vai šis fakts mazina visas tās problēmas, ar kurām renovācijas laikā nākas saskarties šo māju iedzīvotājiem. Tās ir tieši tādas pašas kā tiem, kuriem jāveic iepirkums. Turklāt kā tipveida cenas nodrošinās darbu kvalitāti? Vai runa ir par kaut kādu tipveida kvalitāti, neņemot vērā katras ēkas īpatnības un nolietojumu?

Aldis Sirmačs uzskata – situāciju var mainīt profesionāli un rūpīgi izstrādātas specifikācijas un siltināšanas projekti, kuros paredzēti visi nepieciešamie materiāli, minēti to parametri, aprakstīta tehnoloģija un dots skrupulozs izpildāmo darbu uzdevums. Vārdu sakot, gluži pretēji tam, ko rosina ministrija. Viņaprāt, jo precīzāka un individuālāka būs pieeja, jo labāk. Un tad šo konkrēto prasību ietvaros iepirkumā varēs izvēlēties lētāko piedāvājumu. Turklāt tad varētu arī rūpīgāk izvērtēt pretendentu pieredzi un reputāciju, nevis, kā tas nereti notiek, paņem vietējos puiši, tāpēc, ka labi cilvēki.

Protams, nespeciālistiem tas viss neesot pa spēkam. „Tāpēc jābūt detalizētām montāžas instrukcijām. Kā Vācijā, kur ne tikai būvuzraugs, bet arī pasūtītājs var atšķirt attiecīgā dokumenta attiecīgo lappusi un pārliecināties vai, piemēram, logs iemontēts pareizi un kvalitatīvi,” saka Sirmačs. Viņaprāt, latviešiem tagad nevajadzētu mēģināt izgudrot divriteni, bet pārņemt Eiropas siltināšanas līderu Vācijas, Austrijas, Šveices un Dānijas pieredzi. Tas esot būtisks kompetences jautājums. „Savulaik, uzsākot siltināšanas projektus, Vācija bija gatava mums palīdzēt, apmācīt speciālistus, pat piedalījās dažu ēku siltināšanā,” atceras Aldis Sirmačs. „Bet mēs tā ātri un klusi no palīdzības attiecāmies, jo veiklāk ir logus montēt uz putām, bet putuplastu pie sienām – ar pumpu metodi, kas tur nav iedomājama.”

Arī Aino Salmiņš uzskata, – instrukcijas varētu uzlabot kvalitāti un pasūtītājiem ļautu labāk kontrolēt to izpildi. Vienīgi pašvaldības, kuru intereses viņš pārstāv, nav ieinteresētas, jo var iebraukt otrā grāvi, sākot sīki reglamentēt katru darbību. Lai gan diez vai attiecībā uz būvniecību, jo īpaši siltināšanas iepirkumiem, tas būtu tas sliktākais variants.

Kā zina teikt Sirmačs – Latvijā, ieskaitot būvnormatīvus, ir 107 normatīvie akti, kas reglamentē būvniecību. Vācijā – ap 600 šādu dokumentu.
EM pret šādu priekšlikumu izturas rezervēti, uzskatot, ka ar pašreizējiem normatīviem dokumentiem pilnīgi pietiek un vienkāršotā renovācijas dokumentācija ir pasūtītāju interesēs, visiem materiāliem jābūt sertificētiem, ja kvalitāte netiek nodrošināta, patērētājiem ir tiesības vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, bet renovācijas kvalitāte jānodrošina būvuzraugam. Vienlaikus EK atzīst, ka esot gadījumi, kur būvuzraugs sešus, septiņus mēnešus ilga projekta uzraudzībai tiek noalgots par simts latiem. Tipisks lētākais iepirkums! Vienīgi kādu atbildību un darba kvalitāti var gaidīt no šī būvuzrauga, kurš praktiski strādā par velti.

LIAA viedoklis

Projektiem, kas iesniegti LIAA, plānotais siltumenerģijas ietaupījums pēc renovācijas vidēji ir aptuveni 40 % no sākotnējā energoefektivitātes novērtējuma. Protams, siltumenerģijas ietaupījums projektiem ir atšķirīgs. Tas ir atkarīgs no veiktajiem energoefektivitātes darbiem (vai tiek veikta kompleksa mājas siltināšana, vai tikai atsevišķi darbi).

Pēc attiecīgā projekta īstenošanas projekta iesniedzēji iesniedz LIAA pārskatu par siltumenerģijas patēriņu pēc būvdarbu veikšanas. Līdzšinējie dati  liecina, ka lielākoties plānotais siltumenerģijas ietaupījums tiek sasniegts. Bet gadījumos, ja netiek sasniegts, kā iemesli jāmin nekvalitatīva energoaudita pārskata sagatavošana, kad apzināti vai kļūdas pēc tiek koriģēts (paaugstināts) sākotnējais ēkas energoefektivitātes novērtējums vai renovācijas darbu rezultātā sasniedzamais ietaupījums tiek norādīts pārlieku optimistisks. LIAA projektu vērtēšanas procesā veic energoaudita pārskatu pārbaudi, lai pēc iespējas novērstu gadījumus, kad energoaudita pārskatā pieļautas kļūdas vai nepamatoti koriģēti dati. Vēl viens no iemesliem, kāpēc netiek sasniegts plānotais siltumenerģijas ietaupījums, ir nekvalitatīva renovācijas darbu veikšana.

Iesniegto projektu skaits pa reģioniem un gadiem

Pabeigto projektu skaits pa gadiem un reģioniem

Teksts: Aivars Kļavis