Materiālā īsumā apskatītas Latvijas Republikas Augstākās Tiesas (AT) 2018. gada pirmās puses nolēmumos paustās atziņas, ciktāl nolēmumi ir publiski pieejami. Dažas no atziņām ir jaunas, ar dažām lasītāji jau varētu būt pazīstami, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte. Labākai izpratnei aicinu iepazīties arī ar pilnu nolēmumu tekstu1.
SIA “Firma L4” ir viens no vadošajiem inženieru un konsultantu birojiem Latvijā, kas līdztekus projektēšanas un būvuzraudzības pakalpojumiem sniedz arī konsultācijas publisko iepirkumu jomā.
Sarunu procedūras piemērošana
Par Jūrmalas pilsētas pašvaldības autoceļu ikdienas uzturēšanas iepirkumiem jau agrāk bijuši vairāki spriedumi. Šogad AT izvērtējusi pamatojumu sarunu procedūras bez iepriekšējā paziņojuma piemērošanai, norādot, ka ar nepieciešamību pēc pakalpojuma nepietiek, lai piegādātāju varētu izvēlēties procedūrā, kas būtiski ierobežo konkurenci. Par neparedzamiem apstākļiem var tikt uzskatīti tādi apstākļi, kurus objektīvi, pievēršoties attiecīgajam jautājumam ar pienācīgu rūpību, nav iespējams paredzēt. Savukārt par ārkārtas apstākļiem uzskatāmi tādi apstākļi, kas neatbilst parastajai kārtībai. Tas, ka iepirkuma rezultāti ir pārsūdzēti un Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) aizliedzis slēgt līgumu, nav uzskatāms ne par neparedzamu, ne arī par ārkārtas apstākli. AT arī norāda, ka ar favorītismu publiskajos iepirkumos tiek apzīmēta nepamatotu priekšrocību vai labvēlīgu apstākļu radīšana konkrētam pasūtītāja subjektīvi izraudzītam pretendentam, pasargājot to no reālas konkurences. Šāda rīcība publiskajos iepirkumos ir absolūti izskaužama parādība (29.03.2018. SKA-426/2018).
Publiskajā telpā rezonansi ieguvusi arī lieta par SIA “Rīgas satiksme” paaugstināta servisa sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas iepirkumu, kur cita starpā AT interpretē Regulas Nr.1370/2007 5. panta 5. punktu. Tajā paredzēts izņēmums no atklātas konkursa procedūras, ja sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā iestājies pārtraukums, pirmšķietami to tulkojot kā piemērojamu, ja tiks pārtraukti sabiedriskā transporta pakalpojumi vispār (t.i., attiecīgajā administratīvajā teritorijā tiek pārtraukti pilnībā vai netiek nodrošināti kādai iedzīvotāju grupai), nevis pārtraukts tikai konkrētais sabiedriskā transporta pakalpojums, par kura līguma noslēgšanu ir strīds, jo izņēmumi ir tulkojami šauri (12.02.2018. SKA-903/2018).
Prasības un atbilstība
AT kārtējo reizi atgādina, ka jebkuras prasības kaut kādā mērā sašaurina personu loku, kuras varētu piedalīties iepirkumā, taču nepieļaujami ir nevis jebkuri, bet vienīgi nepamatoti konkurences ierobežojumi. Pat ja prasībām atbilst mazs uzņēmumu loks, tas nenozīmē, ka prasības nepamatoti ierobežo konkurenci un ir prettiesiskas. Būtiski, vai prasības ir objektīvi pamatotas un nav diskriminējošas. Pasūtītājam, nosakot kvalifikācijas prasības, ir rīcības brīvība, kas vērsta uz to, lai piedāvājums atbilstu pasūtītāja iecerēm, un tas saņemtu iepirkuma priekšmetam atbilstošu un pēc iespējas kvalitatīvu izpildījumu. Tādēļ pretendentu un arī tiesas vērtējums par to, ka pakalpojumu, iespējams, var izpildīt arī ar zemāku vai ar citu kvalifikāciju, lielā mērā būtu spekulatīvs un ārpus to kompetences. Tomēr izvirzītajām prasībām jābūt vērstām tikai un vienīgi uz iepirkuma priekšmetam atbilstoša un pēc iespējas kvalitatīvāka izpildījuma saņemšanu, nevis uz kādu citu interešu nodrošināšanu. Ņemot vērā no Publisko iepirkumu likuma (PIL) izrietošo pienākumu noteikt kvalifikācijas prasības samērīgi ar līguma priekšmetu, pasūtītājam kvalifikācijas prasību noteikšanā nav tik liela rīcības brīvība, kā nosakot iepirkuma priekšmetam izvirzāmās prasības vai vērtēšanas kritērijus. Būtiski ir tas, vai prasības ir objektīvi pamatotas (ir vērstas uz kvalitatīva pakalpojuma iegādi, nevis uz citu interešu nodrošināšanu) un samērīgas ar līguma priekšmetu. Arī tas, kādas tehnoloģijas izmantot, ir pasūtītāja izšķiršanās, un ir tieši saistīts ar saimnieciska rakstura (lietderības) apsvērumiem, ko tiesa administratīvajā procesā nevar pārbaudīt. Ne tiesa, ne pretendenti nevar pasūtītājam diktēt, kādas ierīces, tehnoloģijas vai programmas būtu jāizmanto savas darbības nodrošināšanai (būtu izdevīgākas, ērtākas, labākas utt.). Savukārt novērtēt var to, vai pasūtītājs spēj objektīvi pamatot prasību pēc pieredzes ar konkrēto tehnoloģiju vai kādu tās versiju. Tāpat pasūtītājam ir jādomā par to, vai veids, kādā par prasībām pārliecināties, nerada pārmērīgu slogu abām pusēm. Pieredze noteikta finansiāla apjoma projektu izpildē ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā var pārliecināties par pretendenta pieredzi (21.05.2018. SKA-1222/2018).
AT arī atgādinājusi, ka formulējumā ir ietērpta pasūtītāja griba konkrētā iepirkuma kontekstā, un nolikuma interpretācijas mērķis ir noskaidrot, kāda bijusi šī griba. Strīdā par darba izpildes organizatoriskās struktūras aprakstu AT secina, ka no nolikuma skaidri un nepārprotami izriet, ka ir jāiesniedz apraksts par piedāvāto darbu izpildes organizatorisko struktūru. Šādas prasības jēga varētu būt radīt pārliecību, ka pretendents izprot veicamos darbus, un ir iecerējis tos īstenot atbilstoši tehniskās specifikācijas un normatīvo aktu prasībām. Var uzskatīt, ka iesaistītās personas, to pienākumi un atbildība ir galvenie šādu struktūru raksturojošie elementi. Arī nodarbināmo skaits var liecināt par to, vai pretendents izprot darbu apjomu un specifiku, un spēs izpildīt visas tehniskās specifikācijas prasības, tomēr izšķiroši ir, vai šāda prasība ir tieši norādīta nolikumā, kas konkrētajā gadījumā netiek secināts. Nolikumā nav precizēta iesniedzamā apraksta detalizācijas pakāpe, tātad par to, vai iesniegtais apraksts ir (pietiekami) detalizēts minētās prasības izpratnē, pasūtītājam ir novērtējuma brīvība (paturot prātā mērķi, ar kādu attiecīgais apraksts vispār tika prasīts). Tiesa savukārt var pārbaudīt, vai pasūtītājs nav pieļāvis acīmredzamas kļūdas novērtējuma brīvības izmantošanā. (29.06.2018. SKA-537/2018)
AT arī vērtējusi prasības materiālam autoceļu remontdarbiem, secinot, ka, pretēji piegādātāja apgalvojumiem, no iepirkuma dokumentiem objektīvi bija saprotams, ko pasūtītājs ir paredzējis izmantot un, ja tomēr par to radās šaubas, bija iespējams uzdot jautājumu. Kā atbilstības apliecinājums nav izmantojami dokumenti, kurus sagatavojusi pati pasūtītāja, un pieteicējai tajos vienīgi jānorāda cena un jāparakstās, jo tas nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka pieteicējai pieejami tie resursi, uz kuriem šajos dokumentos norādījusi pasūtītāja, tā kā tehniskajā piedāvājumā pašam pretendentam arī jānorāda materiāls, kādu tas paredzējis izmantot, un šā materiāla ieguves vieta. (09.01.2018. SKA-76/2018).
Kā redzams, tiesa prasības “skaidrību” analizēs atkarībā no konkrētās situācijas, prasības formulējuma u.c. un piegādātājiem vienmēr ieteicams laicīgi uzdot jautājumus neskaidrību gadījumā.
Finanšu piedāvājums
Vairākkārt skatīta arī lieta, kurā, vērtējot finanšu piedāvājumu, secināts, ka daļa apkopes izmaksu ir ietvertas būvniecības izmaksās. AT iepriekš norādīja, ka tas, ka pretendents nepieciešamās detaļas vai materiālus iegādājies kopā ar iekārtu, nenozīmē, ka to cena komplekta ietvaros nav jāuzrāda pie apkalpošanas izmaksām. Minētie apsvērumi atspoguļo loģikā un saimnieciskajā realitātē balstītu uzskatu, ka tad, ja vispār kādai lietai ir vērtība, nevar prezumēt, ka tā pretendentam vai pasūtītājam ir bez maksas. Tātad, ja vispār attiecīgā veida izmaksas var rasties, pasūtītājam nav pamata uzskatīt, ka konkrētajā gadījumā tās neradīsies, ja vien tas skaidri un objektīvi nav secināms no piedāvājuma, tā skaidrojuma un citiem pierādījumiem. To, ka attiecīgās rezerves daļas tiktu saņemtas vispār par velti, pieteicēja sāka norādīt tikai tiesas procesa laikā. Attiecīgi pasūtītāja varēja uzskatīt, ka pieteicēja apkopes izmaksās nav iekļāvusi visas izmaksas. (19.03.2018. SKA-935/2018) Tātad, ja finanšu piedāvājuma pozīcijā ir prasīts atsevišķi izdalīt izmaksas un tās vispār pastāv, piegādātājam tās ir jānorāda, ja tas nav iespējams – jāuzdod jautājums pasūtītājam.
Nodokļu parādi
AT noraidījusi IUB kasācijas sūdzību lietā, kas saistīta ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu par nodokļu parāda samaksas sadalīšanu termiņos. AT jau iepriekš norādījusi, ka likumdevējs PIL 39.1(6)2 skaidri noteicis formu, kādai jāatbilst lēmumam par nodokļu samaksas termiņa pagarināšanu vai atlikšanu, vai vienošanās ar dienestu par nodokļu parāda nomaksu, lai tā varētu tikt atzīta par nodokļu parāda neesības pierādījumu iepirkuma procedūrā. Tostarp likumdevējs tieši paredzējis (iepriekšējā normas redakcijā – aut.), ka lēmumam par nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu jābūt pieņemtam pirms piedāvājumu iesniegšanas termiņa pēdējās dienas. Ievērojot minēto, nav akceptējama tāda normas interpretācija, ka tāds pats pierādījums ar formas defektiem varētu ietilpt to pierādījumu lokā, kuru uzskaitījumu likumdevējs atstājis atklātu. PIL normas paredz pretendenta pienākumu nokārtot nodokļu saistības līdz piedāvājumu iesniegšanai, savukārt pēc tam iesniegt vienīgi apliecinājumu par šā pienākuma izpildi. AT neuzskata, ka šis ierobežojums ir pašmērķīgs un tādēļ vērtējams kā likumdevēja gribas defekts, kā kasācijas sūdzībā norāda IUB. Ja pretendents piedāvājumu iesniegšanas termiņa pēdējā dienā vēršas VID, tas nozīmē to, ka nodokļu saistības tikai tad sāktas kārtot, nevis termiņa pēdējā dienā jau bija nokārtotas, bet, to akceptējot, netiktu ievērots PIL 39.1(5) mērķis. AT norāda, ka arī tas, ka vēlāk pieņemtos publisko iepirkumu jomu regulējošos likumos līdzīgas normas vairs nenoteic konkrētu laiku, līdz kuram jābūt pieņemtam VID lēmumam, neļauj prezumēt, ka tāds bijis arī iepriekš spēkā bijušo normu saturs vai ka lēmuma pieņemšanas laika ierobežojums būtu tobrīd spēkā bijušā likuma plānam pretēja nepilnība. AT ieskatā arī šobrīd spēkā esošā PIL norma, uz kuru IUB atsaucas kasācijas sūdzībā (42(6)3), nav pietiekami skaidri formulēta, lai no tās teksta nepārprotami varētu secināt likumdevēja gribu attiecībā uz VID lēmuma pieņemšanas laiku. (01.06.2018. SKA-490/2018). Kā redzams, IUB un AT viedoklis konkrētajā jautājumā atšķīrās, tādēļ būtu noderīgs skaidrojums par normas piemērošanu.
Līguma izpilde
AT Civillietu departaments lietā par 2010. gada līguma ar līgumcenu līdz 10 000 Ls izpildi, kura faktiski tika pārsniegta, norāda, ka, apmierinot prasību par visas summas samaksu, iepirkumā noteiktais limits tiktu pārsniegts par 24 615,81 euro, taču šāda pieeja ir netaisnīga, jo rada nevienlīdzīgu attieksmi pret pārējiem pretendentiem, kuri piedalījās konkursā. Pārsniedzot līgumcenu, iepirkumam zūd jēga, jo neatkarīgi no tā, kādu cenu uzvarētājs piedāvājis iepirkuma ietvaros, pasūtītājam būtu pienākums apmaksāt izpildes faktiskās izmaksas, nevis piedāvāto cenu.
Iepirkuma ietvaros piedāvātās summas apiešana, slēdzot iepirkuma procedūrai sekojošu privāttiesisku darījumu par citu summu, nevar tikt attaisnota ar pušu vienlīdzības vai privātautonomijas principu, jo tas ir pretrunā publiskā iepirkuma mērķim. (30.01.2018. SKC-11/2018) Attiecīgi jārēķinās, ka līguma faktiska grozīšana, nenoformējot to juridiski korekti, ir riskanta arī piegādātājam, kas var nesaņemt samaksu par padarīto.
1. Nolēmumus iespējams atrast https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi laukā “Meklēt nolēmuma tekstā” norādot attiecīgo numuru, kā arī AT mājaslapā. ↩
(Turpinājums “Iepirkumi” 2019. gada februāra numurā)
Teksts: Džeina Gaile,M
Mag.iur., SIA “Firma L4” iepirkumu konsultante
Atbildēt