Turēt roku uz iepirkumu pulsa

DZINTRA ŠVARCBAHA, 04/12/2018

Post image for Turēt roku uz iepirkumu pulsa

2018. gada 26. novembrī Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāja DACE GAILE saņēma Ministru Kabineta (MK) balvu* “Par ilggadēju un nozīmīgu ieguldījumu publisko iepirkumu sistēmas veidošanā un attīstībā”, kas, protams, ietver arī iepirkumu jomas speciālistu izglītošanu. Dace Gaile strādā IUB jau no pašiem pirmssākumiem un pati smej, ka veicot inventarizāciju, nedrīkstot aizmirst pielikt inventāra numuru arī viņai. Lai noskaidrotu, kāds īsti ir labs iepirkumu speciālists un cik garu ceļu iepirkumu izglītības jomā jau esam nogājuši, žurnāls “Iepirkumi” aicināja Daci Gaili uz sarunu par iepirkumu jomas speciālistu izglītības iespējām un izaicinājumiem Latvijā.

Vispirms sirsnīgi sveicam ar balvas saņemšanu. Vai apbalvojums bija pārsteigums?

Atklāti sakot biju samulsusi par šo balvu, jo starp apbalvotajiem ir tādas personības – Ivars Seleckis, Vija Vētra, Sandis Prūsis, Egils Levits – es sevi nevarēju iedomāties šajā sarakstā. Biju atvaļinājumā, tālu no Latvijas, un kad saņēmu šo ziņu, biju ļoti pārsteigta un aizdomājos, par ko gan? Protams, bija satraukums un ļoti daudz emociju – saņemt tik augstu apbalvojumu valsts pārvaldes darbiniekam, turklāt vēl Latvijai tik zīmīgā gadā – tā nav ikdiena. Tas bija ļoti svinīgs un emocionāls brīdis. No finanšu ministres runas, balvu pasniedzot, secināju, ka arī no kolēģiem tas ir simbolisks žests, jo arī valsts pārvaldes darbinieks, kurš šķietami dara savu ikdienas darbu, var būt novērtēts un tā darbs ir svarīgs un nepieciešams. Otrs secinājums no ministres uzrunas, ko viņa uzsvēra kā personīgu pieredzi sadarbībā – laipnība un atsaucība – kas man lika aizdomāties, ka laikam jau tiešām mani ir grūti nokaitināt, un ar laipnību un atsaucību tiešām var tālāk tikt nekā kāpjot citiem uz galvas. Esmu ļoti pagodināta un pateicīga Finanšu ministrijai par atbalstu un novērtējumu, un varu teikt, ka ministrijas darbinieki vienmēr bijuši labi sadarbības partneri.

Runājot par apbalvojuma nozīmi, aptvēru, ka esmu darbojusies publisko iepirkumu jomā jau 17 gadu, konsultējusi ļoti daudz iepirkumu veicēju, vadījusi seminārus. Kopumā tie ir tūkstoši iepirkumu speciālistu, kas bijuši manos semināros, izveidojies pat savs fanu pulciņš. Es nezinu, vai esmu visgudrākā no iepirkumu cilvēkiem, bet mana priekšrocība ir tā, ka esmu nākusi no pasniedzēju vides un tā kā neesmu juriste, mēģinu stāstīt par likumu, neizmantojot tik daudz juridiskās terminoloģijas. Vērtējot no iepirkumu speciālistu skatu punkta, mēģinu iztēloties, kas ir tas, ko viņi varētu nesaprast. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši tas, ka esmu vadījusi tik daudz semināru, tikusies ar iepirkumu veicējiem, ir ļāvis saprast iepirkumu sistēmu daudz dziļāk, nekā tad, ja tikai sēdētu birojā un rakstītu vadlīnijas. Tiekoties ar cilvēkiem, uzklausot viņu problēmas un kā viņi tās risina, rodas priekšstats, kā iepirkumu sistēma elpo, kā tā dzīvo. To var saprast, satiekot reālos cilvēkus, kas patiesībā šo sistēmu veido.

Kāda īsti ir situācija Latvijā ar iepirkumu speciālistu izglītību? Vai tiešām mūsu speciālisti ir pavisam pamesti likteņa varā un izglītības iespēju nav?

Izglītošanās iespēju iepirkumu speciālistiem nav pārāk daudz. Ik pa brīdim pieejami atsevišķi izvēles mācību kursi dažādās augstskolās – cik man zināms, bija studiju kurss LLU, RISEBA esmu vadījusi studiju kursu par iepirkumiem projektu vadītājiem, ieceres ir arī LU. Taču tādu izglītības iespēju kā ārvalstīs, Latvijā gan nav. Piemēram, IUB ir divi darbinieki, kas ir pabeiguši Romas universitātē maģistra studijas tieši publisko iepirkumu jomā. Savulaik tiekoties ar Lielbritānijas speciālistiem, kuri pārstāvēja valsts institūciju, bijām pārsteigti par viņu stāstīto, ka ievērojamai daļai viņu darbinieku ir speciālā izglītība iepirkumu jomā. Šobrīd speciālistu mācībās starptautiskās institūcijās, piemēram, Māstrihtas Publiskās administrācijas institūtā, aizvien biežāk orientējas uz praktisku zināšanu apguvi – analizējot konkrētus piemērus, jo ar informatīvām lekcijām ir daudz par maz. Lai iegūtu pilnvērtīgu izglītību, iepirkumu veicējiem nepieciešamas praktiskas nodarbības, interaktīvas apmācības. Par šādām mācībām domājam arī mēs: Valsts administrācijas skola (VAS) sadarbībā ar Centrālo Finanšu un līgumu aģentūru (CFLA) un IUB. IUB regulāri cenšas sniegt aktuālo informāciju, ne vien lekciju un semināru formātā, bet arī savā tīmekļvietnē publicējot apkopojumus par problēmjautājumiem un biežāk pieļautajām kļūdām. Problēma ir tā, ka iepirkumu veicējiem nepietiek pārzināt likumu – ir jāspēj izvērtēt ekonomisko izdevīgumu, aprites cikla izmaksas un jāizprot attiecīgās nozares specifika. To vislabāk apgūt praktiskās nodarbībās un izspēlējot reālas situācijas.

Par to, ka par šādām padziļinātām mācībām ir nopietni jādomā, liecina arī Eiropas Komisijas pagājušā gadā sniegtie ieteikumi dalībvalstīm par publiskā iepirkuma profesionalizāciju. Kā redzam no šī dokumenta, problēmas, ar ko saskaramies, nav nekas jauns, ar tām ir saskārušās arī visas pārējās ES dalībvalstis. Ieteikumos uzsvērts, ka valsts mērogā mērķtiecīgi ir jāveido publiskā iepirkuma veicēju izglītošanas sistēma.

Tad sanāk, ka tās problēmas, ar ko saskaramies mēs, arī citviet Eiropā vēl nav atrisinātas?

Publisko iepirkumu attīstības vēsture ES sākās pagājušā gadsimta 70. gados, kad tapa pirmās publisko iepirkumu direktīvas, kuru galvenais mērķis bija izveidot vienotu ES publisko iepirkumu sistēmu. 90. gados pēc būtības tika izveidots publisko iepirkumu tiesiskais regulējums, kas ir ticis mērķtiecīgi modernizēts un attīstīts. Arī Latvijas Republika, iestājoties ES, savus publisko iepirkumu tiesību aktos veidoja saskaņā ar 90. gadu direktīvām. 2004. gadā publisko iepirkumu direktīvas tika modernizētas, attīstot idejas par elektronisko iepirkumu, sociālo iepirkumu, vides kritērijiem. 2014. gada direktīvas jau ļoti skaidri formulē, ka iepirkumi ir instrumenti noteiktu stratēģisku mērķu sasniegšanai. Publisko iepirkumu jomā parādās tāds jēdziens kā “stratēģiskie iepirkumi” – sociālais, zaļais, inovatīvais iepirkums, mazo un vidējo uzņēmumu iespējas, digitalizācija – konkrēti mērķi, uz ko virzīties. Katrs iepirkumu veicējs Publisko iepirkumu likumu (PIL) izmanto savu zināšanu un kompetenču līmenī. Ja šo līmeni neizdodas paaugstināt, tad daudzi skaistie veiksmes stāsti par sasniegtiem stratēģiskiem mērķiem paliek tikai stāsti par to, kas noticis kādā citā valstī. Pasūtītājs, kurš nav pienācīgi apmācīts un izglītots, nekad nespēs šādus mērķus īstenot.

Sanāk, ka izglītības trūkums traucē attīstīties Latvijas iepirkumu jomai? Kas tad ir lielākie klupšanas akmeņi?

Palasām medijos par ko norisinās lielākās diskusijas saistībā ar iepirkumiem – joprojām par cenu. Kāds ir nopircis lētāko! Kāds atkal (!) ir nopircis lētāko! Bet ja kāds ir nopircis visdārgāko, kā var pirkt visdārgāko? Zemākā cena ir slikti, bet augstākā – atkal slikti. Un ar to vien ņemamies. Kad mēs mēģinām skaidrot, ka publiskais iepirkums patiesībā ir daudz vairāk un daudz stratēģiskāk, un būtu jādomā citādāk, dzirdīgas ausis tas bieži vien nesasniedz…

Protams, nopietna problēma ir arī kadru mainība iepirkumu speciālistu amatos, kā arī prestiža trūkums un attiecīgi – atalgojums. Nereti iestādē vai uzņēmumā par iepirkumiem atbildīgs darbinieks, kuram ir vēl lērums citu pienākumu. No vienas puses dažādos politikas plānošanas dokumentos ir nopietni uzstādījumi par iepirkumu stratēģiskajiem uzdevumiem, no otras – iepirkumu veicēji, kuri strādā ar domu, kā nomocīt kārtējo konkursu un dabūt zemāko cenu.

Latvijā ir ļoti daudz zinošu, spēcīgu iepirkumu speciālistu un par tiem man ir patiess prieks. Tomēr mani reizēm satrauc cilvēku nespēja uztvert, analizēt, vispārināt sniegto informāciju. Piemēram, es seminārā nosaucu konkrētu piemēru, pārtraukumā klausītājs man uzdod jautājumu par savu konkrēto situāciju, bet tā ir tā pati situācija, ko minēju piemērā – labi, es stāstīju par zābakiem, bet klausītājam jāpērk desa, bet kopumā situācija ir tieši tā pati! Tomēr tā ir mazākā iepirkumu veicēju daļa. Iepirkumu speciālisti ir arī ļoti noslogoti. Bieži vien viņi paši palielina šo slogu, jo baidās plānot līgumus ilgākam laika posmam un ik gadus pērk vienu un to pašu, paši sevi nokraujot ar darbiem. Viņi labprātāk izmanto mazos iepirkumus, jo par tiem nevar iesniegt sūdzības IUB, bet rezultātā sevi tik ļoti pārslogo, ka nav pat laika acis pacelt, lai iemācītos ko jaunu, kas, iespējams, ļautu strādāt efektīvāk.

Kādi varētu būt risinājumi?

Viens no risinājumiem, kas ļoti atvieglo darbu, ir elektronisko iepirkumu sistēma (e-pasūtījumi jeb katalogi). Šajā sistēmā apgrozījums nepārtraukti aug, kas liecina, ka aizvien vairāk iepirkumu veicēju to izmanto. Sistēma atvieglo sīkos ikdienas pirkumus – saimniecības, higiēnas, kancelejas preces, toneri un kārtridži – IUB tos iepērkam tikai no kataloga un tas ir ārkārtīgi ērti – kā internetveikals. Protams, ir jāseko kvalitātei, bet tas ir kā jebkurā veikalā pērkot preci. Aizvien norisinās darbs pie elektronisko katalogu uzlabošanas, tiek optimizēts piedāvājums, piemēram, valsts pārvaldē nav nepieciešamas 100 veidu pildspalvas, tāpat ir preces, kuras gada laikā ne reizi nenopērk – tās tiek izņemtas no kataloga. Dažkārt kā argumentu elektroniskā kataloga neizmantošanai min situāciju, ka pasūtītājam var nepatikt preces, kas pieejamas katalogā. Protams, ja var norādīt, kādā veidā prece ir nekvalitatīva, tad jā, šādai neapmierinātībai ir iemesls – par to vienmēr jāpaziņo elektronisko iepirkumu sistēmas uzturētājiem, kas attiecīgi rīkosies. Bet ja kādam vadītājam patīk rakstīt tikai ar viena veida pildspalvām, tad viņš pats var tādas iet un pirkt. Uzskatu, ka valsts pārvaldes vajadzības nevar noteikt atkarībā no tā, kas kādam individuāli patīk vai nepatīk. Elektronisko katalogu kritiķiem arī būtu godīgi jāatzīst, ka, ja viņi veiktu iepirkumu paši, arī tad nebūtu garantijas, ka saņemtu tieši tādu preci, kā vēlas. Pirkt no kataloga jebkurā gadījumā ir vieglāk un ērtāk, nekā pašiem organizēt atsevišķu iepirkumu.

Vēl risinājums ir veikt ilgtermiņa iepirkumus, bet tādā gadījumā iepirkuma veicējam ir jāspēj izvērtēt izmaksas ne tikai gada griezumā, bet ilgtermiņā. Ja esošā budžeta ietvaros ir iespējams iegādāties dārgāku preci, bet tā būs ilgtspējīgāka un videi draudzīgāka, tad tā ir saimnieciski izdevīgāka, nekā lētākā prece, kas būtu jāiegādājas atkārtoti katru gadu. Ir jābūt skaidram skatījumam uz šodienas pirkumu kopējā budžeta ietvaros, bet ar domu par ilgtermiņu 3-5 gadu garumā. Bet šādam iepirkumam ir nepieciešamas nopietnas zināšanas. Diemžēl pat auditori ne vienmēr atzinīgi vērtē situāciju, kad nopirkts dārgāk, lai arī saimnieciski izdevīgāk! Itin bieži izskan pārmetumi, kāpēc pirkāt tik dārgi, redz, citā iepirkumā par to pašu samaksāts lētāk! Reizēm man gan medijiem, gan pārbaudītājiem gribas teikt – nu tad izlemiet, ko jūs gribat: lētāko vai ilgtspējīgāko un saimnieciski izdevīgāko? Protams ir svarīgi, kā noteikts, vai tiešām noslēgts līgums par ilgtspējīgāko un saimnieciski visizdevīgāko. Tas ir jautājums par objektīvu un salīdzināmu kritēriju noteikšanu. Latvijas mērogā ir jāvērtē, kuras ir tās nozares, kurās dominē iepirkumi, un jāstrādā pie kritēriju noteikšanas – būvniecībā, IT jomā, varbūt ēdināšanā, apsardzē… Šeit ir darbs politikas veidotājiem un nozaru ekspertiem.

Kādas īpašības raksturo labu iepirkumu speciālistu? Varbūt, ka tās nemaz nav atkarīgas no izglītības?

Kā jau teicu Iepirkumu Gada balvas pasākumā, iepirkumi vispār ir darbs radošajiem un drosmīgajiem. Nevar strādāt pēc rutīnas: paņemt pagājušā gada nolikumu, labākajā gadījumā izlabot atbilstoši jaunajām likuma prasībām, un cerēt saņemt labu rezultātu. Iespējams, tas radošais cilvēks redz pavisam citu risinājumu. Labam iepirkumu speciālistam ir jābūt tādam, kas visu laiku mācās: ieklausās kolēģos, ieklausās ko stāsta IUB, palasa spriedumus un IUB lēmumus, mācās no citu labās un sliktās pieredzes, un pārbauda, vai tie grābekļi, uz kuriem kāpuši citi, nav arī viņa paša līgumā. Šim cilvēkam ir jābūt gatavam riskēt un uzņemties atbildību. Darīt visu vienkārši un par zemāko cenu, tikai atklātā konkursā, nekādu radošo procedūru, jo tam vajadzētu būt mierīgi un droši – neviens nevarēs piesieties… Tā ir absolūti bremzējoša pieeja. Izaugsmi virza radošie un dullie – un tas nav tikai iepirkumos. Tie, kas nebaidās riskēt, nebaidās būt pirmie, darīt ko jaunu. Tāpēc arī Gada balvā apbalvojam cilvēkus, kas gan attīsta energoefektīvas ēkas, gan māk formulēt prasības un sadarboties ar izstrādātāju, lai izveidotu klientam ērtu informācijas sistēmu, gan prot veikt iepirkumus radošajās industrijās. Kad šādā veidā ar sirdi un ar idejām pieiet iepirkumam, rezultāts tiešām iepriecina. Nav taisnība, ka likums nedod iespējas. Likums dod daudz iespēju, ir jāprot tās izmantot. Neizmantojam tāpēc, ka ir slinkums vai ir bail, vai trūkst zināšanu. Bet ja nesaprot, vienmēr var mēģināt noskaidrot vairāk un uzdrošināties. Varbūt tas, ko nesaprotam, var ļoti noderēt.

Varbūt šo situāciju varētu risināt ar obligātās izglītības ieviešanu iepirkumu speciālistiem?

Šobrīd tādu neprasa neviens normatīvais akts. Grūti arī teikt, vai speciālisti atgūtu ieguldītos līdzekļus, vai to maz ir pamats prasīt. Kad jautājam jaunajiem IUB darbiniekiem, kāpēc izvēlējušies tieši mūs, nereti ir arguments, ka iepirkumi ir perspektīva nozare, un IUB ir labs atspēriena punkts un prestiža norāde CV. Būtu jāpanāk, ka arī ieraksts par speciālo izglītību būtu tik pat augstā vērtē. Lielajām pašvaldībām un valsts kapitālsabiedrībām, kas strādā ar lielajiem iepirkumiem, varētu būt interese iegūt pieredzējušus iepirkumu speciālistus. Arī patlaban ir pašvaldības, kas rūpīgi analizē savus iepirkumus, procesus, kas tos ietekmē, kā tos varētu uzlabot, bet mums ir ļoti daudz mazu pasūtītāju – visus apmācīt nav iespējams. Iespējams, būtu noderīgi runāt par centralizētu profesionāla līmeņa iepirkumu organizēšanu un speciālistu apmācību. Ir apsvērtas idejas par iepirkumu speciālistu sertifikāciju, piemēram, par 16-24 stundu programmu vismaz komisijas priekšsēdētājiem, kas būtu pavisam loģiska prasība. Protams, ja nebūs uzstādījuma, ka iepirkumu veicējiem ir nepieciešama speciāla izglītība, tad apmācība nebūs pieprasīta. Tāda izglītība nebūtu bez maksas, tās ir ievērojamas izmaksas, un ir jautājums, cik daudzi to varētu atļauties. Vienā dienā to ieviest nevar, jo nav arī pietiekami daudz kompetentu speciālistu, kas to vispār spētu piedāvāt.

Šeit mēs atkal atgriežamies sākumpunktā. Cik tad tālu vispār esam tikuši iepirkumu speciālistu izglītošanā?

Atskatoties uz daudzajiem IUB darbā pavadītajiem gadiem, varu apliecināt, ka iepirkumu sistēma ir ļoti mainījusies un attīstījusies. Ja salīdzinām, kā bija sākumā – kad izveidojām biroju un šodien – tā ir diena pret nakti. Piemēram, iepirkuma priekšmets. Agrāk pavisam mierīgi nolikumā varēja būt iepirkuma priekšmeta apraksts: “pārtika”, uz ko pretendenti iesniedza pilnu savu veikalu sortimenta sarakstu. Tas bija ārprāts, jo katram ir citi produkti un fasējumi, ko vispār nav iespējams salīdzināt. Arī pirmie iepirkumu komisiju sēžu protokoli bija visai komiski un tos varēja lasīt kā beletristiku: “Anna teica, ka aptieka A atrodas tālu – tā nebūs izdevīga, Juris teica, ka aptieka B ir tuvāk un tajā ir labāks sortiments. Tad Pēteris teica – labi, izvēlamies aptieku B.” Vai nu jau leģendārais stāsts par kādas pašvaldības darbinieku, kurš man piezvanīja un nevainīgi pajautāja, vai drīkst to likumu (Publisko iepirkumu likumu) kādu brīdi neievērot, kamēr tas ieiesies? Es pat nesapratu, ko atbildēt. Vai gadījums kādā no Latvijas Pašvaldību savienības semināriem dažādu mācību iestāžu saimnieciskajiem direktoriem: vienam no apmeklētājiem – kungam cienījamos gados, kurš omulīgi dzēra tēju un grauza cepumus, ne pārāk ieinteresēts manā stāstījumā – pajautāju, vai es viņam netraucēju. Viņš smaidīgs atbildēja: “Runā, runā, meitiņ, es to jūsu likumu nedz ievēroju, nedz ievērošu… ” Tāds bija sākums. Lielākā daļa strīdu bija par to, vai kāda kopija ir vai nav jāiesniedz, kā pareizi jācauršuj dokumenti, un kas ir adrese (sēdējām un meklējām skaidrojumu konversācijas vārdnīcā). Šādu strīdu vairs nav. Toreiz sūdzības rakstīja pats uzņēmējs, labākajā gadījumā uzņēmuma jurists. Patlaban strīdas abu pušu advokāti un sūdzībās atsaucas uz Latvijas un ES tiesas judikatūru. Esam nogājuši garu ceļu un daudz esam iemācījušies. Agrāk, gan iepirkumu veicēju, gan pretendentu zināšanu trūkuma dēļ, saņēmām vairāk nekā 1000 pārsūdzību gadā un kādus 800 – 900 iesniegumu arī izskatījām. Patlaban situācija ir nostabilizējusies – saņemam 500 – 600 sūdzību, izskatīšanai pieņemam vēl mazāk. Sūdzību skaita samazinājumu veicinājušas gan pasūtītāju mācības un IUB skaidrojumi, gan iepirkumu pirmspārbaudes, arī depozīta maksas ieviešana attur no nepamatotas sūdzēšanās (kā mēdzam jokot – attur no sūdzību iesniegšanas pilnmēness iespaidā). Protams, darba apjoms nav prognozējams un tas nekad nebeidzas, bet tas jau arī ir šīs profesijas skaistums.

* Ministru kabineta balva ir Latvijas valdības augtākais apbalvojums – nākamais augstākais aiz Triju Zvaigžņu ordeņa. Balvu pasniedz par nozīmīgiem darbiem vai nopelniem demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts attīstībā, saimnieciskajā vai sabiedriskajā darbībā vai citās valstij nozīmīgās jomās.

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: