Apsardzes jeb drošības nozari ar tajā izmantotājām dažādām shēmām un aplokšņu algu maksāšanu sabiedrībā augstu nevērtē. Drošības nozares uzņēmuma ar Zviedrijas kapitālu SIA “Securitas Latvia” pārdošanas grupas vadītāja Kristīna Kareva – Zeņķa un šā uzņēmuma prezidents Andris Bricis intervijā “Iepirkumiem” stāsta par savu pieredzi iepirkumos un iesaka risinājumus nozares samezglojumiem.
UZZIŅA
SIA “Securitas Latvia”
- apsardzes uzņēmums, daļa no “Securitas” grupas – viens no lielākajiem apsardzes uzņēmumiem pasaulē, darbojas 54 valstīs;
- Latvijā darbojas kopš 2014. Gada;
- Piedāvā fiziskās apsardzes, monitoringa, tehniskās apsardzes pakalpojumus,
drošības sistēmu projektēšanu, uzstādīšanu un apkalpošanu, toskait ugunsdrošības sistēmu apkalpošanu; - Viens no lielākajiem apsardzes uzņēmumiem Latvijā, nodarbina 300 darbinieku;
- Drošības nozaru kompāniju asociācijas biedrs;
- Tirgus daļa – 3% – 5%.
Cik liels īpatsvars apsardzes (drošības) pakalpojumu tirgū ir publiskajiem iepirkumiem?
A.Bricis: – Iepirkumi no kopējā drošības apsardzes tirgus veido ļoti būtisku īpatsvaru – vismaz 40% – 50%. Mums tie ir svarīgi tieši šā iemesla dēļ.
Kādas problēmas apsardzes iepirkumos ir jārisina vissteidzamāk?
A.Bricis: Iepirkumos nereti uzvar uzņēmumi, kas piedāvā viszemāko cenu. Pasūtītājam, neņemot vērā citus nosacījumos, vissvarīgākais nosacījums ir zemākā cena. Daudzi drošības nozares uzņēmumi ir specializējušies uz šādiem iepirkumiem. Parasti tos raksturo nepietiekami materiāli tehniskie resursi, zināšanas, pieredze, kvalitāte vai nenokārtotās saistības ar valsti – nesamaksātie nodokļi.
Publisko iepirkumu likumā ir iekļauti nosacījumi, kas, piemēram, nodokļu parādniekiem vispār liedz piedalīties iepirkumā.
A.Bricis: Ir veidi, kā apiet likumā noteiktās prasības. Jaunu apsardzes uzņēmumu, piemēram, fiziskās apsardzes uzņēmumu, dibināt ir salīdzinoši vienkārši. Licence nemaksā dārgi. Nodibinot tik uzņēmumus, cik nepieciešams, var ar tiem manipulēt. Vienā iepirkumā izmantot vienu uzņēmumu, otrā jau citu uzņēmumu. Kad jauni dibināti uzņēmumi piedalās iepirkumos, uzvar tos, likums ļauj uzvarēt konkursā uzņēmumam bez pieredzes. Mēs publisko iepirkumu konkursos esam saskārušies ar problēmu, ka pasūtītājs ne vienmēr pārbauda pretendenta iesniegto informāciju. Pretendenti uzrāda nepareizu informāciju gan par pieredzi, gan par citām lietām, tostarp par maksāto nodokļu summu un nodokļu parādiem (šī prasība nolikumos ir diezgan bieži iekļauta).
Nenokārtotie nodokļu parādi mēdz būt gan pašam pretendentam, gan arī kādam no tā apakšuzņēmumiem. Nereti pretendenti izmanto shēmu – iepirkumā piedalās galvenais uzņēmums, kas ir čaulas uzņēmums. Apakšuzņēmumi veic visu iepirkumā paredzēto darba apjomu. Šeit informācijas slēpšanai no pasūtītāja izmanto dažādus instrumentus. Pasūtītājs nereti saka – nav iespējas pārbaudīt piegādātāja sniegto informāciju, ir jātic tam, ko saka mūsu pretendenti. Mēs redzam konkrētu dalībnieku (pretendentu) jeb figurantu rīcību. Viņu nav daudz, vieni un tie paši dalībnieki slēpjas zem dažādiem nosaukumiem. Šeit es runāju par iepirkumiem vairāku simtu tūkstošu eiro vērtībā. Redzam, ka par uzvarētāju pasludinātais uzņēmums nemaz nedrīkstētu iepirkuma konkursam būt pielaists tāpēc, ka tas nekvalificējas iepirkumam, kur vēl uzvarēt to!
Tad rakstām sūdzību iepirkumu komisijai un Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB). Rezultāts ir uzvarētāja pasludināšana vai jauna iepirkuma rīkošana. Tas pasūtītājam ir papildu administratīvais slogs un papildu naudas izdevumi. Ir jāmeklē arī nauda, lai varētu norēķināties par līdztekus notiekošo pakalpojumu sniegšanu. Dažādas neērtības, tāpēc pasūtītāji dažkārt nav apmierināti ar mūsu iesniegtajām sūdzībām. Mēs cīnāmies par savām tiesībām un darīsim to arī turpmāk. Iepirkumos, kur piedalāmies, cenšamies savas iespējas un resursus izvērtēt. Nepiedalāmies visos iepirkumos pēc kārtas. Kur esam lēmuši piedalīties, tur cīnāmies līdz galam. Neapstājamies, ja uzvarētājs nekādi nevar pasludināts, tad piesaistām juristus un rīkojamies jau minētajā secībā.
Cik daudz drošības nozarē ir šādu shēmotāju iepirkumu?
A.Bricis: Vismaz 60% – 70% gadījumu.
K.K – Zeņka: Tas ir diezgan augsts īpatsvars. Iepirkumi vien nosacīti ir publiski – tos publicē mājas vietnēs – to var darīt, ja nav valsts budžeta iestāde, ja neslēdz piecu gadu līgumu. Likums neuzliek par pienākumu iet cauri iepirkumu procedūrām. Kas zina, ka jāmeklē iepirkums mājas vietnē, tie to uzķer. To pasūtītājs dara slēpti zināma mērķa sasniegšanai.
A.Bricis: Mērķis – lai par iepirkumu zinātu vien noteikts pretendentu loks.
Latvijas tirgū darbojaties četrus gadus. Vai redzat iepirkuma vides uzlabojuma tendenci?
A.Bricis: Mēs kā uzņēmums esam atraduši veidu, kā cīnīties šādos gadījumos. Teikt, ka šī problēma ir globāli atrisināta, lai varētu piedalīties un būtu interese piedalīties, lai būtu godīga konkurence – noteikti tā nav. Citi Drošības nozaru kompāniju asociācijas biedri teic – mēs publiskajos iepirkumos nepiedalāmies tāpēc, ka negribam laiku un naudu tērēt, ja uzvarētājs ir zināms iepriekš. “Redzam negodīgus spēlēs noteikumus, tāpēc neiesaistāmies”. Mēs cīnāmies. Mums ir juristi ar labu pieredzi šajā ziņā – kā uzņēmums, izmantojot likumus, var aizstāvēt sevi. Tas maksā viss naudu un laiku.
Kas būtu jādara situācijas uzlabošanai? Proti, lai iepirkumos pasūtītājam neiesniegtu nepareizus dokumentus un, lai visai piegādātāju auditorijai publicētu iepirkumus?
A.Bricis: To mēs visu darām. Tas prasa laiku. Kā asociācija aktīvi komunicējam ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), ar Valsts policiju, ar IUB. Mēs tiekamies ar otru nozares asociāciju un skaidrojam savu pozīciju, bijām Saeimas komisijā. Darba augļi nāk pakāpeniski, lēnām, rezultāts nebūs rītdien uz brokastlaiku. Šīs dzirnavas maļ lēni, bet maļ. Par visiem gadījumiem, kuros pasludināti šaubīgi uzvarētāji, mēs caur asociāciju informējam attiecīgās institūcijas un pievēršam to uzmanību. Tāpat cenšamies šo jautājumus aktualizēt plašsaziņas līdzekļos.
Drošības nozarestirgus ir sadrumstalots, izkropļots. Nav labi, ka tajā darbojas tik daudz dalībnieku – vairāk kā 500 uzņēmumu. Tas nozīmē, ka pārāk viegli var dibināt apsardzes uzņēmums, pārāk vājas ir prasības, pārāk vāja, diemžēl, ir arī kontrole pār šiem drošības pakalpojumu sniedzējiem.
Bijušie, esošie policijas darbinieki dibina apsardzes uzņēmumus, lai rastu iespēju pie savām algām gūt papildus ienākumus.
Var izvirzīt smagākas prasības apsardzes uzņēmumu dibināšanai un neļaut kropļot tirgu. Ir pakalpojuma sniedzēji, kas pārvēršas par veļas mašīnām, tiem nav nekā no apsardzes, kādai tai vajadzētu būt. Nereti darbiniekiem pat nav apsargu sertifikātu – darbojas pensionāri – man nav iebildumu pret viņiem, tomēr ne vienmēr pensionārs būs vispiemērotākais kandidāts konkrētajā objektā. Un tad šo uzņēmumu sniegtā kvalitāte ir tik zema un tik briesmīga, ka tā nedrīkstētu būt. Kad salīdzina ar mūsu standartiem, arī mums viss nav ideāli, tomēr cenšamies darboties tā, lai mūsu darbinieki būtu apmācīti, lai viņi būtu atbilstoši sagatavoti, lai būtu apģērbti, lai pakalpojums ir iespējami kvalitatīvs. Ja mūsu konkurents tam spļauj virsū un vēl startē ar viszemāko cenu, tad tas kropļo tirgu.
Mēs lobējam, lai fiziskās apsardzes pakalpojumus nevarētu sniegt bez operatīvā vadības centra atbalsta. Iedomāsimies, ir dažādas kritiskas situācijas, kad operatīvajam vadības centram ir jāiesaistās, jālemj, piemēram, par papildspēkiem sūtīšanai uz objektu, ja viens apsargs netiek galā ar problēmu. Ne vienmēr ar policijas vai ugunsdzēsēju atbalstu visas problēmas varēs atrisināt. Būs vajadzīgs iesaistīt plašāku apsardzes uzņēmuma personālu ar tā rīcībā esošajiem līdzekļiem, kas mums ir pieejami, bet kādu nav virknei mazo uzņēmumu, kas vienkārši uzvar šajos iepirkumos ar zemāko cenu. Apsardzes tirgū vajadzētu būt ne vairāk kā 40 – 45 uzņēmumiem. To var būt arī vairāk, tomēr tad katram ir jābūt gatavam ieguldīt naudu un izveidot operatīvo vadības centru un nodrošināt pilna apjoma pakalpojumu. Citās valstīs tā ir. Problēma ir naudas ieguldījums. Ļoti daudziem tirgus dalībniekiem peļņa ir vajadzīga uzreiz nevis ilgtermiņā – nav laika ieguldīt naudu apmācībā un maksāt labas algas.
Vai ir atrisināts jautājums ar apsargu sertificēšanu, ar viņu profesionālo iemaņu apguvi?
A.Bricis: Daļēji ir atrisināts. Tehniskajā apsardzē vajag atsevišķu licenci un ir jāievēro atsevišķas prasības, tur ir sarežģītāk. Šajā nozarē darbojas 40 – 45 uzņēmumu, tiem ir jābūt vadības centram ar īpašu aprīkojumu, ir jāievēro attiecīgās prasības. Fiziskajā apsardzē darbojas lielais daudzums ar kompānijām, kur prasību faktiski nav nekādu. Tam pat nav sakara ar apsargiem, viņiem ir nepieciešami sertifikāti. Ir noteikta kārtība, kā tos var iegūt. Ir jāpatur vērā, ka diemžēl apsargi var darboties vienlaikus vairākos uzņēmumos. Problēma ir, ka tirgus ir sakropļots un, atkārtošu – iepirkumā noteicošais ir viszemākās cenas princips. Apsargs, darbojoties vienā uzņēmumā nevar nopelnīt izdzīvošanai pietiekami lielu naudas daudzumu. Viņš saņem 500 eiro “uz papīra” – ar to Rīgā izdzīvot nevar. Šā iemesla dēļ apsargs darbojas 2 – 3 kompānijās. Un tā ir problēma. Kā to risināt – nevaru vienu recepti pateikt. Varu ieteikt, ko darīt lielā mērogā – ja tirgus sakropļots, kā patlaban, tad tajā ir izkropļota cena, ko maksā pakalpojums, un cieš apsargs. Tie, kas cenšas samezglojumu risināt negodīgā veidā, nemaksā nodokļus. Tad apsardzes darbinieks saņem papildu naudas atalgojumu aploksnē. Tas notiek 90% gadījumu. Aplokšņu algas apsardzes nozarē pieder pie lietas. Mūsu uzņēmumā un asociācijā, kur darbojamies, šādu praksi nepiekopj. Lielākā daļa tā rīkojas un tirgu vēl vairāk sakropļo. Tā ir nopietna problēma.
Fiziskās apsardzes pakalpojums Latvijā atsevišķos gadījumos maksā 3 eiro stundā. Var parēķināt, cik no šās naudas saņems apsargs. Būtu vajadzīgi izdevumi apmācībai, normālam apģērbam un citām lietām, ko iekļauj pašizmaksas kalkulācijā. Skaidrs, ka 3 eiro nav reāla cena. Nesalīdzināsim ar Zviedriju, kur fiziskās apsardzes pakalpojums maksā 50 eiro stundā. Tomēr ir skaidrs, ka pakalpojuma cenai vajadzētu būt ievērojami augstākai. Tad varētu maksāt darbiniekiem normālas algas, viņi strādātu vienā uzņēmumā un saņemtu atbilstošu normālai dzīvošanai atalgojumu. Ne jau mūsu nozare ir vienīgā, kurā ir šāda situācija. Tā ir atbilde, kāpēc ar likumu ir grūti noteikt, ka apsargs var darboties tikai vienā uzņēmumā. Pateikt var, bet reāli viņš saņems 500 eiro uz papīra un kā viņš izdzīvos?
Kā vērtējat piegādātāju konkursa nolikumu kvalitāti?
K.K – Zeņka: Ir jāsecina, ka tie ne vienmēr ir kvalitatīvi. Tas nozīmē, ka nemitīgi atklājam kļūdas, pasūtītājam uz tām norādām, dažkārt definē neatbilstošas prasības.
A.Bricis: Viens piemērs. Kā var iepirkuma nolikumā likt prasību, lai uzņēmuma iepriekšējā gadā būtu bijusi peļņa? Tas ir muļķīgi. Piemēram, es izveidošu jaunu uzņēmumu, man nebūs ne peļņas, ne zaudējumu, nekas. Piedalīties konkursā es varu tāpēc, ka esmu jauns uzņēmums. Nodibinu to ar savu kaimiņu. Vienlaikus uzņēmums, kas ienācis tirgū ar ilgtermiņa stratēģiju, kas paredz pirmos gadus tirgus iekarošanā darboties ar apzinātiem zaudējumiem, šis uzņēmums nedrīkst piedalīties iepirkumā. Saprotu domu, ir vēlēšanās, lai iepirkumos piedalītos stabili un finansiāli spēcīgi uzņēmumi. Peļņa vai zaudējumi iepriekšējā gadā nav rādītājs. Mūsu gadījumā, “Securitas” kā liels starptautisks uzņēmums, kas darbojas ar stabilu peļņu, kura akcijas kotē Stokholmas biržā, var atļauties noteiktu laika periodu darboties ar zaudējumiem, lai vienkārši tirgu iekarotu. Tas ir pilnīgi normāli. Liegt mums piedalīties iepirkumā iepriekšējā gada zaudējumu dēļ, kas grupas kontekstā ir niecīgi, ir muļķīgi. Vienlaikus var dibināt jaunus uzņēmumus, krāpt valsti, piedalīties iepirkumos tāpēc, ka iepriekšējā gadā vispār uzņēmums nav darbojies.
K.K – Zeņka: Mēs ļoti daudz naudas ieguldījām materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā, tehnoloģisko risinājumu modernizēšanā, lai būtu mūsdienu līmenī, tādā pakalpojumu sniegšanas līmenī, kāda darbojas mūsu kolēģi visā pasaulē, kā darbojas lielākas apsardzes kompānijas Eiropā. Ir atšķirība, vai peļņas nav šādu iemeslu dēļ vai vienkārši dēļ uzņēmuma dibināšanas gada.
A.Bricis: Tās ir investīcijas, kas jāiegulda, lai varētu darboties atbilstoši mūsu starptautiskajiem standartiem. Tie lielie ieguldījumi, ko uzņēmums ir gatavs ieguldīt ilgtermiņā, skaidrs, ka īstermiņā tie ir zaudējumi. Bet ilgtermiņā tā ir peļņa. Tāda ir mūsu stratēģija.
Citreiz var redzēt, ka nolikums rakstījuši juristi, kas neizprot apsardzes biznesa specifiku. Nolikums pareizi uzrakstīts, tomēr atrauti no reālās dzīves. Arī tā ir problēma.
K.K – Zeņka: Nozarei iepirkumiem it kā ir izveidotas vadlīnijas, tomēr daudzos iepirkumos no tām paņem atsevišķus punktus, caur “kopējamo papīru” kopē, tad attiecīgi – kuram vairāk pietiek prāta, pieriktē un pielāgo. Protams, lielie starptautiskie uzņēmumi, kam interesē reāla pakalpojuma kvalitāte, reāla drošība – viņu nolikumi būtiski atšķiras no iepirkumiem, kas jāveic tāpēc, ka to prasa likumdošana.
Publiskajos iepirkumos interesē zema cena. Tas ir nosacītais kritērijs, bet kritērijam ir jābūt definētam. Tur daudz neskata – ir standarta klišejas forma, nereti nepamatotas prasības, bet iepriecina tie, kam ir svarīgi sekot līdzi, lai pretendents būtu samaksājis nodokļus, lai darbiniekiem nemaksātu aplokšņu algas. Šādi uzņēmumi liek kritēriju, ka ir jāiesniedz izziņa par veiktajām sociālajām iemaksām, rēķinot uz vienu darbinieku. Šī prasība izsaka visu par pasūtītāju. Ir prieks vinnēt šādos iepirkumos. Ir vērojamas tendences, ka nolikumā definē prasības ne pēc būtības. Piemēram, prasības par pieredzi, kas nav saistīta ar konkrētā pasūtītāja vajadzībām, objektu.
Pievienotajos līguma projektos bieži parādās apšaubāmi nosacījumi. Pieļauju, ka daudzi iepirkuma dalībnieki neiepazīstas ar pievienoto līguma projektu. Līguma nosacījumi piegādātājam ir jāzina – var būt līguma sankcijas par pakalpojuma neizpildi, var būt definēti termiņi, var būt definētas summas, procentu summas vai fiksētas summas par līgumsaistību neizpildi. Arī dažādi citi interesanti nosacījumi var būt iekļauti līgumā, kas būtiski var mainīt pakalpojuma iesniegšanas saturu, tostarp cenu. Ir jāzina neparedzētie izdevumi, papildu resursi. Ir jāzina sekas, līgumu slēdzot. Protams, pasūtītāji galvenokārt negribīgi pārskata līguma projekta nosacījumus. Saņemam atteikumus arī gadījumos, kad mūsu juristi pamato, kādos gadījumos vajadzētu tekstu rediģēt vai konkrētu pantu izņemt. Iepirkums nenozīmē tikai nolikums iepirkuma prasībām. Tas ietver sevī ļoti būtisku daļu – līguma projekts, kas būs galvenais pamats pakalpojuma sniegšanā.
Kopš 1. aprīļa iepirkumi obligāti ir jāveic elektroniskajā iepirkumu sistēmā (EIS). Kā jums tas sokas?
K.K – Zeņka: Mēs darbojamies e konkursu sistēmā jau kopš šā gada 1. janvāra. Nezinu, kā sistēma darbojas pasūtītājiem, bet mums kā piegādātājiem ļoti patīk ar to darboties. Esam iesnieguši četrus pieteikumus un ne reizes nav bijis jāmeklē tehniskā palīdzība pie sistēmas administratora. Man kā aktīvai EIS lietotājai tā ļoti patīk. Tā ir caurspīdīga. Ir skaidrs, ka ar iepirkuma nolikumu saistītie jautājumi un atbildes, nolikumi, visas izmaiņas, jebkurš pievienotais dokuments tur ir redzams. Ir redzams datums, redzams, kas pievienots, tomēr var izsekot līdzi procesam. Mēs kā piedāvājuma iesniedzēji redzam, kas notiek. Redzu tendenci, ka valsts budžeta iestādes, kas veic mazos iepirkumus un kurām likums neuzliek par pienākumu publiskot informāciju caur EIS, tās cenšas to nedarīt. Aizvien prasa iesniegt piedāvājumus papīra formā. Mums pēdējais gadījums bija, kad mazajā iepirkumā iesniedzām piedāvājumu uz 76 lapaspusēm. Piedāvājumu veido finanšu piedāvājums, tehniskā specifikācija, pieteikums. Tas uz 4 – 5 lapaspusēm. Pārējais ir pielikumi – dažādas kopijas, apliecinājumi, gada pārskati. Vai kāds to reāli vērtē? Nākamais. Visu šo opciju var pieprasīt EDS. Iepirkumu elektroniskajā versijā visus šos dokumentus sagatavo elektroniskajā versijā. Arī elektroniski paraksta. Nav jāveido fiziski grāmata.
Kādam, visticamāk, nav interesanti būt caurskatāmam, caurspīdīgam. Protams, nesaku, ka tur pārkāpj likumdošanas normas. Vienkārši var labi izsekot visam. Papīrā iesniedzot, ir noteikti termiņi, lēmumus var pieņemt ilgi. Tad sākās – nezinu – atvēršanas protokols, vai to sūtīs vai nesūtīs. Skaitu dienas, paredzu – vajadzētu būt. EIS tam jau ir jābūt iekšā automātiski. Man radies iespaids, ka arī no pasūtītāja puses šī sistēma darbojas.
Ļoti labs variants – atvieglo iesniegšanas procesu, pārskatīšanu. Ir tomēr vieglāk vērt vaļā un skatīt pretendentam viņu interesējošu pielikumu, nevis vākt kopā aploksnes ar papīru kalniem. Vēl jau prasa pievienot datu nesējā skenētu parakstītu piedāvājumu, to, kas papīrā. Tikai tāpēc, lai būtu blāķis ar papīriem, ko komisijai pāršķirstīt. Cik esmu piedalījusies piedāvājumu atvēršanā, pirmais, ko skata – licences, cena. Pēc iepirkuma uzvarētāja pasludināšanas redzam, ka definētos pasūtītāja kritērijus paši nepārbauda. Tas ir visfascinējošākais! Lielās valsts budžeta iestādes nevīžo pārbaudīt pašu definētos kritērijus. Tā tur ir ļoti aktuāla lieta. Vai cilvēki nepārzina noteikumus, vai viņus nekontrolē. Vai – visticamāk, visi kritēriji savācas kopā, kas rezultējas ar zināmu rezultātu. Tādi, kādi esam patlaban, nebaidāmies apstrīdēt lielus iepirkumus, aiz kuriem stāv lieli pasūtītāji, izmantojam savas likumā paredzētās tiesības un, kā rāda prakse, rezultāti ir arī mums par labu. Nevaru teikt, ka likumi ir perfekti sakārtoti. Jautājums ir par to, kas un cik daudz tos ievēro un kas likuma ievērošanu pārbauda. Daudziem ir ērti dzīvot nesakārtotā vidē. Pasūtītājs ir sabiedrības daļa, kam ir jābūt izglītotam, godprātīgam. Izkropļots tirgus savā ziņā izkropļo visu sabiedrību.
Kādi būtu svarīgākie ieteikumi pasūtītājam augstas kvalitātes iepirkuma rīkošanā?
K.K – Zeņka: Kvalitatīvs nolikums, izmantojot juristus un neaizmirstot par nozares ekspertiem. Mūsu asociācijā var saņemt padomus no nozares ekspertiem. Mājas vietnē pieejama kontaktinformācija. Apsardzei vienmēr plāno naudas līdzekļus, ignorējot vai nesaprotot tirgus situāciju – cik kas maksā. Šeit nozares eksperti var pateikt priekšā – nevajag vienmēr fizisko apsardzi, kas ne vienmēr ir efektīva un dažkārt ir dārgāka, nekā citi risinājumi. Gatavojot nolikumu un saprotot, kādi ir riski konkrētajā objektā, kādi ir iespējamie risku novēršanas veidi, pasūtītājiem visieteicamāk ir gatavot uzņēmuma drošības konceptu. To veido, balstoties uz risku novērtējumu. Tas nemaksā tik dārgi. Visticamāk, jārīko iepirkums. Uz jebkuras kvalitatīvi sagatavotas koncepcijas bāzes tālāk var gatavot iepirkumu konkursa nolikumu. Koncepcija ir kā DNS – pamatu pamats, lai saprastu, kas ir jāpērk un kāpēc. Nevis izvēlēties fiziskās apsardzes pirkumu tāpēc, ka tas tā bijis gadiem ilgi un ir vienkāršāk. Koncepcijas izveide un rīkošanās saskaņā ar to atmaksāsies – pasūtītājs varēs taupīt savu naudu ilgtermiņā.
TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE
Atbildēt