Kategorijas
Likumdošana, normatīvie akti

Problēma ir likumā piemērošanā, nevis likumā

Iepazīstoties un izvērtējot esošo iepirkumu praksi, tiekoties ar mācību iestādēm un pašvaldību iepirkumu speciālistiem, varu minēt trīs iemeslus, kāpēc vēl aizvien klibo kvalitatīvu produktu izvēle.

Iepazīstoties un izvērtējot esošo iepirkumu praksi, tiekoties ar mācību iestādēm un pašvaldību iepirkumu speciālistiem, varu minēt trīs iemeslus, kāpēc vēl aizvien klibo kvalitatīvu produktu izvēle:

  1. Grūtības atrast skaidrus, pārbaudāmus kritērijus kvalitatīviem produktiem.

    Zemākā cena sen jau nav spēkā, iepirkumu veicēji var izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Arī tad, ja izmanto zemākās cenas pieeju, var uzlikt skaidrus kvalitātes kritērijus. Tas nozīmē – konkursā var piedalīties tikai tie produkti, kas atbilst prasītajai kvalitātei, un tikai starp tādiem ir cīņa, kurš būs lētāks. Kritērijiem ir jābūt pamatotiem un pārbaudāmiem. Iepirkumu speciālists pašvaldībās parasti ir viens, un viņam vienlaikus jāpārvalda maizes cepšanas tehnoloģijas, būvdarbu kvalitātes izvērtējums, degvielas kvalitātes īpatnības –kā viņš vienlaicīgi var būt eksperts visās jomās un šādus kritērijus noteikt? Es ieteiktu pašvaldību iepirkumu speciālistiem sadarboties savā starpā, kā arī izmantot Publisko iepirkumu likumā (18.pants) paredzēto iespēju konsultēties ar tirgus dalībniekiem, piemēram, organizējot tirgus izpētes sanāksmi, uz kuru ielūdz potenciālos dalībniekus.

  2. Piegāžu kontroles trūkums.

    Papīrs jau pacieš visu, bet vai solītais tiek izdarīts? Pārtikas produktu iepirkumu izsludina pašvaldības iepirkumu komisija, bet piegādi pieņem mācību iestādes virtuves pārzine/is. Vai viņš/viņa zina, kas jāpārbauda, kādiem jābūt produktiem, kā rīkoties, ja produkti neatbilst noslēgtajam līgumam? Diemžēl iepirkumu konkursos nereti piedalās uzņēmēji, kas gatavi nosolīt jebko, cerot, ka neviens nepārbaudīs kvalitāti. Lai to novērstu, produktu vai pakalpojumu saņēmējam jābūt labi instruētam par prasībām, piegādes līgumu, ko un kā pārbaudīt, ko darīt neatbilstības gadījumā. Ļoti būtiski tas ir ēdināšanas pakalpojuma gadījumā: līguma slēdzējam jāparedz, kā viņš pārliecināsies, ka skolas ēdnīcā nokļuvusī maize un citi produkti atbilst noslēgtā iepirkuma līguma prasībām.

    Piemēram, kā jūs pārbaudīsiet, ka skolas ēdinātājs no kopējā piena apjoma tiešām izmanto vismaz 10% sertificētā bioloģiskajā lauksaimniecības uzņēmumā ražotu pienu?

    Līgumā ir jānorāda, kādu uzskaiti jāveic un kādus grāmatvedības dokumentus jāuzrāda pakalpojuma sniedzējam, lai pierādītu atbilstību prasībām.

  3. Cik esam gatavi maksāt par kvalitatīvu pārtiku?

    Mācību iestāžu ēdinātāji vairākkārtēji ir sūdzējušies, ka valsts noteiktā ēdināšanas pakalpojuma cena ir pārāk zema, un to var izpildīt tikai paļāvībā, ka neviens nekontrolēs. Arī izsludinot pārtikas produktu iepirkumu, tas nereti tiek sadalīts pārāk mazās daļās, kas piegādātājiem ir neizdevīgi – piemēram, neviens nevedīs ķirbjus pārdesmit eiro vērtībā uz attālu skolu. Arī šeit noder pirmsiepirkuma sanāksmes, lai saprastu, kā labāk organizēt iepirkumu, un kas ir tirgū pieejamās cenas.

    Manuprāt, problēma ir nevis iepirkuma likumā (zemākā cena), bet gan: kā to izmantojam, vai esam gatavi maksāt par kvalitatīviem produktiem tirgus cenu, vai mākam izstrādāt detalizētas, pamatotas iepirkuma prasības un nodrošināt pietiekamu kontroli. Esmu redzējusi ļoti labus piemērus: ir mācību iestādes un pašvaldības, kas ar šiem uzdevumiem veiksmīgi tiek galā un nodrošina saviem bērniem garšīgus un kvalitatīvus ēdienus.

    Autors: Jana Simanovska, biedrības “Ekodizaina kompetencs centra” vadītāja

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.