Aizvadītais 2017. gads publisko iepirkumu nozarei – iepirkumu rīkotājiem, iepirkumu uzraugiem (Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB), Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA)) bija ļoti svarīgs – Latvijas likumos iekļāva un sāka darboties trīs Eiropas Savienības (ES) jauno direktīvu nosacījumi. Nozares eksperti diskusijā Finanšu ministrijā (FM) pirmo reizi vērtēja pāreju uz jaunajiem spēles noteikumiem, salīdzināja Latvijas veikumu ar citām dalībvalstīm un vērsa uzmanību uz nākotnes izaicinājumiem iepirkumu nozarē.
Diskusijā piedalījās
- FM Juridiskā departamenta direktors Artis Lapiņš,
- FM Juridiskā departamenta vecākais referents Edgars Matulis,
- CFLA Juridiskā nodrošinājuma nodaļas vecākā eksperte Daina Pulkstene,
- IUB Tiesību aktu piemērošanas departamenta direktore Monta Oga.
- Diskusiju vadīja IUB vadītāja Dace Gaile.
Sākta pāreja uz elektroniskajiem iepirkumiem
D. Gaile: – Finanšu ministrija bija izmaiņu priekšpostenī, gatavojot likumprojektus ES direktīvu pārņemšanai. Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais, ar ko jaunie likumi ienāca mūsu iepirkumu sistēmā?
A. Lapiņš: – Visticamāk, likumi bija kādu laiku gaidīti un šogad stājās spēkā. Patlaban notiek nopietns to ieviešanas darbs, pasūtītāju apmācība, sniedzam atbildes uz dažādiem neskaidriem jautājumiem. Protams, identificējam nianses, pie kurām būs jāstrādā nākotnē. Manuprāt, vissvarīgākais jaunums ir pāreja uz elektroniskajiem iepirkumiem, proti, uz informācijas sistēmu izmantošanu iepirkumos. Šajā virzienā aktīvi darbosimies arī nākamajos gados – ieviesīsim informācijas sistēmas praksē. Visticamāk, arī normatīvo aktu regulējums ar laiku pilnveidosies un rezultātā informācijas sistēmu pielietojums kļūs plašāks. Protams, ir arī jaunas iepirkuma procedūras, kas iepirkumu veikšanu varētu padarīt elastīgāku. Tomēr ir jāvērtē, kā jaunais regulējums iedzīvosies praksē. Patlaban redzam – tas notiek smagnēji. Ne vienmēr visi cenšas izmantot jaunās iespējas.
D. Gaile: – Artis veiksmīgi pieteica aktualitāti numur viens – no šā gada 1. oktobra visiem pasūtītājiem, kuri veic iepirkumus, kas sasniedz un pārsniedz ES direktīvu noteiktās līgumcenu robežvērtības, ir jau iepirkumā jānodrošina piedāvājuma saņemšana elektroniski. Tas, protams, ir viegls stress. Monta, vai semināros pasūtītāji interesējas par piedāvājumu iesniegšanu elektroniski?
M. Oga: – Jautājumu ir diezgan daudz. Tie ir dažādi – gan par praktisko pielietojumu, gan no Publisko iepirkumu likuma (PIL) izrietoši. Vissvarīgākais, ka sarežģītais šajā periodā ir vairāku iestāžu iesaiste prasības īstenošanā. Viena no atbildīgajām iestādēm par šīs elektroniskās iepirkumu sistēmas uzturēšanu ir Valsts Reģionālās attīstības aģentūra (VRAA). Svarīgi, kā iestādes komunicē savā starpā, tas pagaidām ir risināmais jautājums un arī izaicinājums mums – kā mēs, katra iestāde, skaidrojam elektronisko iepirkumu un, kā to saprot pasūtītāji.
D. Gaile: – Vai arī CFLA ir bijusi saskare ar elektroniskajiem iepirkumiem?
D. Pulkstene: – Mūsu praksē līdz šim (2. novembrī – red.) neesam saskārušies ar elektroniskajā sistēmā veiktiem iepirkumiem Bet mēs esam gatavībā sadarboties ar iesaistītajām institūcijām, konkrēti, ar VRAA.
D. Gaile: – Publiskajā telpā izskan, ka visām uzraugošajām institūcijām būs iespēja piedāvājumus un dokumentus apskatīt elektroniskā formā un netiks prasīts vienmēr visu izdrukāt un atnest papīra formātā. Vai esat pārrunājuši šos jautājumus ar VRAA? Proti, par to, ka jums būs šī iespēja?
D. Pulkstene: – Patlaban vēl pie šiem jautājumiem strādājam, bet ceram, ka drīzumā būs arī vienošanās ar VRAA. Kā minēju, mums vēl nav bijusi nepieciešamība pārbaudīt jaunās kārtības darbošanos. Kopš tās stāšanās spēkā ir aizritējis viens mēnesis, un CFLA nav vēl saņēmusi izvērtējamus maksājumu pieprasījumus, kas būtu saistīti ar sistēmas izmantošanu.
D. Gaile: – Atšķirībā no elektroniskajiem iepirkumiem zaļo publisko iepirkumu (ZPI) noteikumi ir spēkā no vasaras. Kā sokas ar šo noteikumu piemērošanu?
D. Pulkstene: – Jā, ZPI tiek plānots gan ES fondu projektu iesniegumos, gan arī izmantots projektu īstenošanas gaitā. Veicot ES fondu projektu uzraudzību, protams, pārbaudām arī ZPI dokumentu atbilstību Ministru kabineta noteikumiem. Kā rāda mūsu prakse, pasūtītāji ļoti daudz produktu pērk ar EIS starpniecību. Un, ja Elektroniskajā iepirkumu sistēmā (EIS) ir atzīme “zaļais publiskais iepirkums”, CFLA papildu pārbaudi neveic. Savukārt attiecībā, piemēram, uz datortehniku vai apgaismojumu zaļo iepirkumu ir mazāk. Ja būvniecības iepirkumu tehniskajās specifikācijās ir ZPI elementi, tos rūpīgi pārbaudām. Īpaši svarīgi tas ir iepirkumos, kuri tiek veikti tādos projektos, kur iesniegumu atlases procesā un vērtēšanā par ZPI ir saņemti papildu punkti. Piemēram, ja iepirkumā ir viens atsevišķs kritērijs par iepakojuma savākšanu, ar to nepietiek, lai varētu atzīt, ka būs zaļā ietekme. Papildus sekojam līdzi arī līguma izpildei. Ja pasūtītājs ir noteicis, ka, piegādes jāveic un rēķini jāizraksta reizi trīs mēnešos, tad mēs arī skatāmies, lai piegādes nenotiktu biežāk. Mēs pārbaudām, vai praksē šo kārtību ievēro, taču vērtējam katru atkāpi atsevišķi – vai tai ir objektīvs pamatojums.
Līgumu izpildes kontrole
D. Gaile: – Jūs aizskārāt ļoti svarīgu tēmu – līguma izpildes kontrole. Daudzi no jaunajiem regulējumiem, tostarp tie, kas attiecas uz apakšuzņēmējiem, apakšuzņēmēju un speciālistu nomaiņu – tie ir jautājumi, kas tiešā veidā parāda, kā pasūtītājs kontrolē to, kas faktiski notiek līguma izpildes laikā. Vai mūsu pasūtītāji līdz galam izprot to, ka iepirkums nebeidzas līguma parakstīšanas brīdī un tad, kad tas ir atdots grāmatvedībai?
A. Lapiņš: – Nereti pasūtītājiem ir iecere – pabeidzam iepirkumu, noslēdzam līgumu un tad jau viss ir kārtībā! Sarežģītais darbs tajā brīdī tikai sākas, nevis beidzas! Veiksmīgi noslēgts līgums vēl negarantē rezultātu. Līguma izpildes vadība, manuprāt, ir tas, kas visbiežāk buksē un noved pie ne pārāk laba rezultāta. Protams, plānošanas sagatavošanas fāze ir iepirkums, bet tieši līguma izpildes posmā ir vērojama lielākā daļa problēmu. Nereti iepirkumā nepadomā, kā vadīsim līguma izpildi, kā pielāgosimies dažādām izmaiņām. Nereti līgumos iestrādā it kā ļoti skaistus, tomēr praksē neizpildāmus nosacījumus. Pozitīvā ziņa ir, ka praksē pasūtītāji, valsts institūcijas aizvien vairāk sāk domāt par līguma izpildes kontroli. Piemērs ir darba laika uzskaites sistēma būvniecībā. Likumā ir skaidri pateikts – būvdarbu iepirkumos ir jānorāda visi apakšuzņēmēji, tos drīkst mainīt ar pasūtītāja piekrišanu, tomēr nereti dzirdam, ka kontrolējošā iestāde aiziet uz būvobjektu, vai pasūtītājs pats konstatē, ka ir pilnīgi citi apakšuzņēmēji vai citi speciālisti salīdzinājumā ar to, kas norādīts līgumā. Vai arī – nominētie speciālisti, kam iepirkumā noteiktas augstas izglītības, pieredzes prasības, objektā nestrādā. Tas arī būs jautājums, kam nākamajos gados aizvien vairāk pievērsīsies, radot praktiskos mehānismus līguma izpildei un vadībai.
D. Gaile: – Daina, teicāt, ka CFLA kontrolē līgumu izpildi. Vai pasūtītāji tiešām uzmanīgi uzrauga un kontrolē, kā Artis teica, nereti diezgan skaisti līgumā ierakstītos nosacījumus?
D. Pulkstene: – Ne visos gadījumos, protams, pasūtītāji ir tik rūpīgi, kā mēs vēlētos. Bet CFLA pie katra maksājuma pieprasījuma izskata visu dokumentāciju. Ja ir bijuši vienošanās grozījumi, pieprasa iesniegt pamatojošo dokumentāciju, tāpat izskata arī būvniecības izpilddokumentāciju u.c. – proti, veic pilnīgu pārbaudi, lai pārliecinātos par iepirkumu atbilstību normatīviem un labajai praksei. Ir gadījumi, kad atklājam, ka dokumentos neparādās personas, kas ir nominētas iepirkumā. Šiem jautājumiem īpaši sekojam līdzi. Kad atrodam nesakritības, lūdzam iesniegt dokumentus par speciālistu nomaiņas saskaņošanu un par kvalifikācijas izvērtēšanu. Gadās, ka kvalifikācija nav vērtēta. To pasūtītājs vērtē un dokumentus vāc brīdī, kad mēs pieprasām pierādījumus. Nereti izrādās, ka speciālists ir atbilstošs, tomēr parādās problēma – pasūtītājs pienācīgi nedokumentē speciālistu nomaiņu vai nepārliecinās savai drošībai, ka nomainītais speciālists vai apakšuzņēmējs atbilst līguma prasībām. Par citiem līguma grozījumiem ir jāatzīst – pēdējā laikā atkāpju ir kļuvis nedaudz mazāk. Palīdz jaunais pieļaujamo līgumu grozījumu slieksnis 10% un 15%, kad var veikt būtiskākus labojumus. Tāpat pasūtītāji mazāk prasa kā līguma nodrošinājumu tieši bankas garantijas, saprotot, ka tas palielina līguma izmaksas. Tā bija viena no biežāk konstatētajām atkāpēm – pasūtītājs iepirkumā pieprasīja bankas garantijas, izpildītājs iesniedza polises, kuras bieži arī nepagarināja, ja tika pagarināts līguma izpildes termiņš un pasūtītāji tam aizmirsa sekot līdzi, tādējādi pieļaujot būtiskas atkāpes no līguma.
D. Gaile: – IUB uzrauga iepirkuma procesu, bet CFLA ir tā, kas visvairāk redz līgumu izpildi un ar to saistītos vājos punktus. Tos arī pietiekami skrupulozi vērtē ES auditori. Proti, to, kas noticis līgumā un, ja ir bijuši labojumi, kas radīja priekšrocības uzvarētājam un nav bijuši zināmi citiem, tas diemžēl tālāk noved pie finanšu korekcijām, kas nepatīk nevienam no mums.
Saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšana
D. Gaile: – Viens no jautājumiem, par kuru saistībā ar jauno PIL diskutēja visvairāk, ir saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšana. Saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēle kā prioritāra bija noteikta arī iepriekšējā likumā, tomēr jāatzīst – šajā brīdī nozaru profesionālās organizācijas lielā mērā ir sapratušas, ka tām ir jāiesaistās saimnieciskā izdevīguma kritēriju izveidē, citādi tie rati neripos un nekas prātīgs nesanāks. Kā nozares patlaban izmanto šo iespēju?
M. Oga: – Nozares ļoti to sajūt un arī pašas uzrunā mūs. Pirmais, kam nozaru pārstāvji pievērš uzmanību ir tas, ka pašiem būtu jāiesaistās vadlīniju sagatavošanā, protams, sadarbībā ar IUB vai ar citām institūcijām ar mērķi iepirkumu veikšanas procesu padarīt veiksmīgu abām pusēm. Patlaban turpinām darbu ar Latvijas Būvuzņēmēju partnerību, ir izveidotas vadlīnijas. Norit semināru cikls visā Latvijā. Esam sākuši sadarbību ar Latvijas Reklāmdevēju asociāciju, kas izrādīja lielu ieinteresētību sadarboties ar IUB. Mūs uzrunāja Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija. Domāju, ka ar to veiksmīgi sadarbosimies, vienosimies par vadlīniju izveidi. Vēl var nosaukt apsardzes nozari, darba drošības nozari.
D. Gaile: – Vēlēšanās sakārtot dažādu nozaru iepirkumus ir jūtama ne tikai no uzraugošām iestādēm un no pasūtītājiem, mēs patlaban jūtam, ka tajā iesaistās visi. Protams, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēle pati par sevi nekļūs par panaceju, ja tā nebalstīsies uz objektīviem kritērijiem. Ja kritēriji būs manipulējami un nebūs pārbaudāmi, ja tie nebūs objektīvi un pamatoti izvērtējami, tad šim procesam nebūs gaidītā rezultāta. Tad mēs aiziesim, kā smejamies, “literatūras” konkursos, kas nereti ir ļoti riskanti un par kuriem ir ļoti jāpiedomā, ja ir tādu pakalpojumu iepirkumi, kā koncepciju izstrādes, pētījumi, reklāmas kampaņu veidošana, kur nevar piedāvāto produktu izmērīt litros, gramos vai kubikmetros. Ir ļoti sarežģīti veidot algoritmu, kā vērtēt pakalpojuma sniedzēja solīto. Tiek piešķirti punkti par pakalpojuma aprakstu – kas tālāk? Šeit ir īpaša nozīme līguma kontrolei, visiem nodevumiem, kvalitātes izvērtējumiem, lai galā pateiktu – to, par ko es piešķīru uzvaru iepirkumā, es līguma rezultātā saņēmu. Pasūtītājam nepieciešamā kompetence, kad tas vērtē saimniecisko izdevīgumu, ir daudzkārt lielāka, nekā tad, ja tas vērtē viszemāko cenu.
A. Lapiņš: – Ne jau saimnieciskā izdevīguma vērtēšana pati par sevi ir pašmērķis. Mērķim jau pašā sākumā ir jābūt – saņemt labāku piedāvājumu, labākus pakalpojumus. Te daudziem ir jāpiedomā, ka rīkojamies ar publisko naudu. Par to naudu, kas mums ir, jācenšas saņemt iespējami vairāk vai labāk. No šejienes tālāk ir jāattīstās vērtēšanas kritērijiem. Arī līguma izpildē ir jāspēj saņemt piedāvājumā apsolītos papildu labumus.
D. Gaile: – Jaunais PIL publiskajam sektoram dod ievērojami lielākas iespējas rīkot sarunas ar piegādātājiem piedāvājumu pilnveidošanai, proti, rīkot konkursa procedūru ar sarunām vai sarunu procedūru. Te nu pasūtītājiem tiešām nepieciešama biznesa domāšana. Bažas par publiskā sektora spēju līdzvērtīgi risināt sarunas ar nozaru pārstāvjiem, bija iemesls tam, ka Eiropas Komisija (EK) tomēr uzskatīja par nepieciešamu jaunajās publisko iepirkumu direktīvās noteikt izsmeļošu to gadījumu sarakstu, kad pieļaujama iepirkuma procedūra ar sarunām. Tomēr konkursa procedūras ar sarunām izmatošanas iespējas ir visai plašas. Mēs jau esam saskārušies ar vairākām situācijām, kad pasūtītājiem par konkursa procedūras ar sarunām praktisko norisi rodas neskaidrības. Pretendenti nereti uzskata, ka šajā procedūrā nav nekādu noteikumu un ka piedāvājumu jebkurā brīdī varēs apgriezt uz kreiso pusi. Savukārt pasūtītāji nesaprot, vai viņi tomēr var sarunu procedūras norisei uzlikt rāmjus un cik tālu var iet. Diemžēl tiesību akti nedod atbildes uz visiem jautājumiem. Bieži vien lēmuma pieņemšanai mūsu rīcībā ir tikai likumā noteiktie principi. Proti, ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei pret dalībniekiem, ir jāsasniedz izvirzītie mērķi un jādarbojas atbilstoši iepirkuma dokumentu prasībām. Mēs patlaban galvenokārt runājam par PIL, tomēr arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums (SPSIL) ir pilnīgi jauns. Vairākas likuma prasības sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir nepierastas – gan stingrie regulējumi par piegādātāju kvalifikāciju, gan nosacījumi par apakšuzņēmēju pārbaudi un iepirkuma dokumentu pieejamību.
Edgar, jūs strādājāt pie SPSIL projekta sagatavošanas. Kādas diskusijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem bija par šā likuma normām?
E. Matulis: – SPSIL izveidoja pēc PIL uzbūves, līdz ar to visas lielās diskusijas notika PIL gatavošanas laikā. Darba grupa, kas izstrādāja PIL, sākotnēji konceptuāli vienojās, ka Direktīvu 2014/25/ES un Direktīvu 2014/24/ES analogās normas tiks pārņemtas analogi, kā SPSIL tā PIL. PIL lielas diskusijas bija par izslēgšanas nosacījumu un par profesionālās darbības pārkāpumu piemērošanu praksē. Cik lielu deleģējumu dot Ministru kabinetam par profesionālās darbības pārkāpumu piemērošanu? Kādus administratīvos pārkāpumus iekļaut Ministru kabineta noteikumos? Bija arī diskusijas par Eiropas vienotā iepirkuma procedūras dokumentu. Par tā piemērošanu, par to, kā rīkoties pasūtītājiem to saņemot, kā tiks samazināts administratīvais slogs piegādātājiem.
D. Gaile: – Viena no diskusijām bija arī par iepirkuma plānu publicēšanu Elektronisko iepirkumu sistemā, kur sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji panāca no sākotnējā atšķirīgu regulējumu. Iepirkuma plānus, kas klasiskajam sektoram (publiskais sektors – red.) jāpublicē par budžeta gadu, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji drīkst publicēt pēc lēmuma pieņemšanas par attiecīgo iepirkumu. Piemēram, kad valde ir apstiprinājusi finansējumu vai iepirkuma nodomu. EK, vērtējot dažādu dalībvalstu iepirkumus, publiski pieejamu iepirkumu plānu publicēšanu ir atzīmējusi kā ļoti pozitīvu praksi Latvijā.
Vēl viens būtisks atklātības aspekts ir iespēja pirms iepirkumu gatavošanas un plānošanas rīkot apspriedi ar tirgus dalībniekiem . Tā ir viena no likuma iespējām, mums ļoti gribētos, lai pasūtītājs to izmantotu iepirkumu sagatavošanā. Mēs redzam – likumā ir daudz labu iespēju, tomēr tās netiek pietiekami izmantotas. Ir atsevišķi labi piemēri, tos centīsimies popularizēt. To mēs, IUB, sev esam izvirzījuši kā nākamā gada uzdevumu.
Savulaik piedalījos vienā no komunikācijas nozares rīkotajiem semināriem par iepirkumiem. Man ļoti patika kāda nozares pārstāvja aicinājums – lai pasūtītāji uz iepirkumu procesu skatās kā uz iespēju, nevis kā uz slogu. Tas ir ļoti gudrs aicinājums. Konkursa procedūras ar sarunām, konkursa dialogs, vispārīgā vienošanās, arī elektroniskā saziņa, iepirkumu plāni, apspriedes ar piegādātājiem, ieinteresēto piegādātāju sanāksmes – tās ir iespējas un tās ir jāizmanto! Ļoti gribētos šo vēlmi iedvest pasūtītājiem.
Vai Eiropas vienotais iepirkuma procedūras dokuments (EVIPD) iesakņosies?
D. Gaile: – Jau iepriekšējā PIL tika iekļautas normas par EVIPD un arī iespēju pretendentiem pierādīt savas uzticamības atjaunošanu situācijā, kad uz tiem attiecas izslēgšanas noteikumi. Daina, vai ir bijis jāsaskaras ar uzticamības atjaunošanas gadījumiem CFLA pārbaudītajos iepirkumos? Vai pretendents ir lūdzis pasūtītāju izvērtēt uzticamības pierādījumus un neizslēgt no iepirkuma?
D. Pulkstene: – Visticamāk, paši pretendenti neizmanto iespēju atjaunot uzticamību vai vienkārši šādā situācijā nepiesakās iepirkumā. Pagaidām CFLA praksē ar šādiem jautājumiem neesam saskārušies, bet mēs gatavojamies, ka tādi gadījumi varētu būt.
D. Gaile: – Vai EVIPD izmantošana šobrīd kļūst par iepirkumu ikdienu?
D. Pulkstene: – Jā, mēs lūdzam pasūtītājiem šo iespēju paredzēt nolikumos, informācija ir pieejama pretendentiem, bet pretendenti reti izmanto šo iespēju. Iespējams, baidās no nepareizas veidlapu aizpildīšanas. Vai baidās, ka pasūtītājs to nepareizi izlasīs un kaut kāda iemesla dēļ pieteikumu noraidīs. Manuprāt, bažas ir par šiem iemesliem. Pasūtītāji nereti formālu iemeslu dēļ noraida pretendentus, domāju, ka pretendenti vienkārši baidās eksperimentēt.
D. Gaile: – Mums vairs bailēm nav atlicis daudz laika. Nākamajā gadā ir jāvar šos dokumentus pieņemt elektroniski. Tas sasaucas ar pilnīgu pāreju uz elektronisko iepirkumu, kas ietver arī elektroniska EVIPD izmantošanu, un tas nozīmē, ka nebūs vairs variantu.
A. Lapiņš: – Jautājumu par elektronisko iepirkuma dokumentu es uztveru ar duālām sajūtām. No vienas puses tas, protams, ir centiens atvieglot piedalīšanos iepirkumos, dodot iespēju sākotnēji nesniegt visus dokumentus, bet apliecināt savu atbilstību prasībām un paredzot, ka konkrētos dokumentus, konkrētos pierādījumus prasa vien potenciālajam uzvarētājam. Tomēr es patlaban ļoti atturīgi vērtētu un aicinātu vēl ar vienu, divu gadu nobīdi vērtēt, vai šis instruments iedzīvosies. Elektroniskā iepirkuma dokuments ir zināmā mērā kompromiss, apzinoties, ka Eiropas Savienībai nebija iespēju atrisināt jautājumu par datu bāzu savietošanu. Proti, uzreiz ziņas elektroniskā veidā normāli iegūt no reģistra. Šī datu bāzu izmantošana mums salīdzinoši labi darbojas Latvijā, par saviem piegādātājiem ziņas varam iegūt ļoti ātri, neradot administratīvo slogu piegādātājiem. Tomēr, kad pie mums nāk citu valstu piegādātāji vai mūsu piegādātāji piedalās citu valstu iepirkumos, šī informācijas apmaiņa īsti nedarbojas. Eiropas Komisijai šis bija zināmā mērā starprisinājums ar cerību, ka nākotnē izdosies datu bāzes savietot un jau daudz efektīvāk apmainīties ar informāciju.
Mums arī agrāk bija līdzīgs risinājums – attiecībā uz izslēgšanas noteikumiem bija paredzēts, ka izslēgšanas noteikumu izpildi pārbauda tikai uzvarētājam. Vēlme iet uz administratīvā sloga mazināšanu viennozīmīgi ir, kaut kādā ziņā vienotais iepirkuma dokuments administratīvo slogu var mazināt. Kā jau kolēģe teica, pasūtītājiem un piegādātājiem ir lielas bažas. Protams, mēs esam ieviesuši un centīsimies izmantot šo iespēju un mēģināsim visādos veidos to padarīt maksimāli ērtu un izmantojamu, bet, vai sākotnēji plānotais efekts būs, es atturos spriest.
D. Gaile: – Šīs pašdeklarācijas iedzīvošanos kavē tas, ka pasūtītājs pagaidām neiegulda pietiekami daudz darba šā dokumenta formu pielāgošanā atbilstoši iepirkumam. Pasūtītāji piegādātājus vienkārši nosūta izmantot attiecīgās ES regulas pielikumu. Iedomājaties – pretendents atver regulas pielikumu, kurā ir visas iedomājas prasības, tomēr uz viņa iepirkumu attiecas vien aptuveni trešā daļa. Viņš nesaprot, cik daudz un kas viņam ir jāaizpilda. Tāpēc, iespējams, arī atturas no EVIPD izmantošanas un iesniedz visus dokumentus, kā to ir darījis vienmēr. Vienīgais veids, kā mēs rosinātu EVIPD izmantošanu – padarīt to ērtu un draudzīgu pretendentam.
A. Lapiņš: – Patlaban notiek neuzticēšanās ledus kausēšana informācijas sistēmām. Mērķis ir – lai cilvēki tām uzticas. Kad atnes fiziski iepirkuma piedāvājumu, konkrētā laikā konkrētajai personai to iesniedz, ir tiešais kontakts. Var kontrolēt notiekošo. Kad piedāvājumu iesniedz informācijas sistēmā, vai izmantojot dažādas sistēmas, vienmēr pastāv bažas, vai pēkšņi kaut kas nenoiet greizi. Ir vajadzīga attieksmes maiņa. Nevar gaidīt, ka tā notiks ātri. Protams, mēs ļoti rūpīgi darbosimies šajā virzienā. Ir mērķis pāriet maksimāli uz elektronisko informācijas apmaiņu tur, kur tas ir loģiski pamatoti un racionāli.
D. Gaile: – Attīstot elektronisku piedāvājumu iesniegšanu un arī to elektroniskas vērtēšanas izmantošanu, jāatceras, ka “tukšā slazdā neviena pele nelien”. Ir jābūt kādam motivējošam nosacījumam un vissvarīgākais motivējošais nosacījums ir – tas ir ērtāk un ātrāk. “Dienas Biznesa” konferencē par elektroniskā iepirkuma izaicinājumiem dzirdējām – piegādātāja puse teica – jā, tas ir ērti, super, jo piedāvājuma iesniegšana bija pāris klikšķu attālumā. Piegādātāji minēja piemēru, kad vadītājs, atrazdamies Toronto, parakstīja un iesniedza elektroniski sagatavotu piedāvājumu, un viss notika. Pasūtītāji šajā forumā neteica “nē, nemaz, nekādā gadījumā”. Viņi teica “būtu labi, tomēr mums to klikšķu ir pa daudz un klikšķi ir tādi, ka mēs ne vienmēr varam tos atšifrēt un saprast. Un mums nav tik ērti, kā mēs vēlētos”. Sistēmas izstrādātājiem par to noteikti ir jāpadomā.
Ļoti smags jautājums ir par citu valstu piegādātāju atbilstības pārbaudi. Tie instrumenti, ko patlaban piedāvā EK, ir e-Certis sistēma, kurā līdz nākamā gadā rudenim ir jābūt precizētai informācijai par visām dalībvalstīm. Kā mēs ar to tiekam galā? IUB ir iestāde, kurai ir jāaktualizē dati, kas attiecas uz Latviju.
M. Oga: – Ar pamatotu lepnumu varu teikt, ka ļoti labi tiekam galā. Latvija patiešām ir viena no tām valstīm, kura ir nodrošinājusi informācijas ievadi sertifikātu tiešsaistes reģistrā e-Certis un viss ir kārtībā šajā ziņā. Iespējams, atšķirībā no citām valstīm. Cik pasūtītāju to izmanto – grūti spriest. No uzdotajiem jautājumiem, no komentāriem esmu dzirdējusi, ka pasūtītājus biedē viss jaunais. Viņi, iespējams, nesaprot, kā reģistros pētīt citu valstu piegādātāju atbilstību.
D. Gaile: – Attiecībā uz iekšējā tirgus informācijas sistēmas IMI izmantošanu. Vai arī šeit pasūtītāji īsti neizrāda interesi reģistrēties kā sistēmas lietotājiem un izmantot informāciju, ko viņi varētu iegūt šajā sistēmā?
M. Oga: – Jāteic, ka pasūtītāji šo sistēmu izmanto nelabprāt, ir gana mazs reģistrējušos skaits. Mēs arī esam saņēmuši mazu pieprasījumu skaitu reģistrēt viņus šajā sistēmā. Pasūtītāji var iegūt šajā sistēmā ziņas par citās valstīs pieejamajiem reģistriem, sertifikāciju un līdzīgu informāciju.
D. Gaile: – Pat pārbaudīt, vai piedāvājumā iesniegtie sertifikāti un izziņas ir autentiski.
M. Oga: – Šeit pasūtītājiem ir daudz neskaidru jautājumu. Vēl tāls ceļš ejams, lai pierastu pie jaunā, pie elektroniskā, ka mums ir šādas iespējas.
D. Gaile: – Mēs no savas puses varam tikai vēl vairāk pasūtītājus informēt, stāstīt piemērus un skaidrot, kā šīs sistēmas lietot. Un mēs, patiešām visos semināros stāstām par iespēju pārbaudīt citu valstu uzņēmēju piedāvājumus. Visticamāk, e-Certis sistēmas izmantošana nostiprināsies, kad visas valstis būs aktualizējušas informāciju un pasūtītāji varēs būt droši par tās ticamību. Ir jāatzīst, ka EK ļoti skubina dalībvalstis precizēt e-Certis datus, atgādina par konkrētiem nepaveiktiem darbiem. Līdz ar to varam cerēt, ka šī nebūt ne jaunā sistēma, uz kuras aktualitāti un ticamību paļauties mēs līdz šim nevarējām, sāks pilnvērtīgi darboties.
Sociālie kritēriji – nav politikas redzējuma
D. Gaile: – Vēl viens ļoti daudz apspriests jautājums ir par sociālo kritēriju izmantošanu iepirkumos. Vai pasūtītājiem, nozarēm, mums pašiem ir skaidrs priekšstats, ko mēs ar sociālajiem kritērijiem varam paveikt?
A. Lapiņš: – Izdarīt mēs noteikti varam daudz. Jautājums ir – cik daudz mēs zinām, cik mēs daudz saprotam un, cik mums ir pārliecība par to, ko mēs darīsim. Šie sociālie kritēriji attiecībā uz daudzām sabiedrības grupām gan ļautu iepirkumos paredzēt priekšrocības, kaut vai lielā mērā varētu risināt tos pašus pieminētos nodokļu jautājumus. Visticamāk, ne tādā veidā kā daļa pasūtītāju ir iedomājušies, bet caur sociālajiem kritērijiem mēs varētu skatīties uz to, cik līguma izpildē saņem darbinieki, cik attiecīgi nodokļos nomaksā konkrētā līguma izpildes laikā. Tas atkal sasauksies ar iepriekš minēto līgumu izpildes kontroli. Savukārt šobrīd daudzi vēlas skatīties uz pagātni, pārbaudīt, cik agrāk nodokļos maksāts! Tas nebūs ar šiem kritērijiem risināms jautājums. Konkrētā līguma izpildes laikā to varētu darīt. Jautājums ir – kādu resursu prasa līgumu vadīšana un vai katram pasūtītājam atsevišķi gribas risināt salīdzinoši globālas problēmas. Vēl viena lieta – manis iepriekš minētais pārliecības trūkums. Pasūtītāji lielā daļā gadījumu, īpaši ja tie ir fondu projekti, baidās tāpēc, ka viņiem nav pārliecības. Viņi zina – ja tiks pieļautas kļūdas, būs finanšu korekcija vai vajadzēs ļoti daudz skaidrot, kāpēc nav pārkāpumu.
D. Gaile: – Viņi baidās arī no pārsūdzībām.
A. Lapiņš: – Protams, arī no tā, ka sūdzība nonāks IUB. Tas nav nekas unikāls. Vienkāršāk ir izvēlēties piedāvājumu ar viszemāko cenu, tas ir matemātiski pārbaudāmi, tur kļūdīties gandrīz nav iespējams. Savukārt pie saimnieciskā izdevīguma vienmēr varam minēt – vai kritērijs ir saistīts ar līguma priekšmetu. Daudzos gadījumos par to notiek diskusija. Var atrast kādu aspektu, kāds pamatos, kāpēc nav saistības. Vienkārši tiek zaudēts laiks. Līdzīgi ir ar sociālajiem kritērijiem. Lielā mērā pietrūkst šo vadlīniju, vai kopējā, sauksim to par politikas redzējumu. Iespējams, skan skaļi, tomēr pietrūkst kopējās vadlīnijas, ko mēs vēlamies un kurp virzāmies. Ja arī šeit vadlīnijas ar laiku izveidos, tad kritērijus izmantos plašāk.
D. Gaile: – Sociālo kritēriju jautājums ir samērā jauns arī ES. Sākotnējās EK vadlīnijās par sociālo kritēriju izmantošanu bija uzsvērts, ka sociālie kritēriji ir izmantojami vien tad, ja tie sniedz tiešu ekonomisku efektu pasūtītājam. Tātad, tiešs ekonomisks, saimniecisks izdevīgums. Tikai ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu Concordia Bus lietā ( 2002.gada 17.septembra spriedums lietā C-513/99 – red.) tika atvērtas slūžas tādu vērtēšanas kritēriju izmantošanai, kas nedod tiešu ekonomisko efektu, proti, vides un sociālo kritēriju izmantošanai. Šobrīd EK gatavo aktualizētas vadlīnijas par sociālo kritēriju izmantošanu. Vienlaikus šos kritērijus pastāvīgi min kopā ar brīdinājumu neradīt diskrimināciju iepirkumā, pirmkārt, diskrimināciju pēc valstiskās piederības. Piemēram, prasība iesaistīt līguma izpildē [vietējos] bezdarbniekus var dot priekšrocības vietējam uzņēmējam, jo viņam nav problēmas ar viņiem komunicēt un iesaistīt. Ārvalstniekam tas, iespējams, rada ļoti lielu problēmu iesniegt piedāvājumu – kā viņš atradīs šos bezdarbniekus, viņš nezina, kuras iestādes var palīdzēt. Sociālo kritēriju kontekstā tiek minētas valsts vai reģionālās nodarbinātības programmas, tātad iepirkumi kā sociālās politikas īstenošanas instruments. Ja skatāmies gan zaļā iepirkuma byuing green (tulk. pirkt zaļi) un buying social (tulk. pirkt sociāli atbildīgi) vadlīnijās minētos praktiskos piemērus vides un sociālo kritēriju izmantošanai, tie pamatā ir balstīti vai nu uz municipālo programmu vai uz valsts mēroga politiku. Tad pasūtītājs jūtas drošs, izvirzot sociālos kritērijus, viņš zina, ka to var darīt tāpēc, ka tam ir atbalsts šajā reģionā vai pat valstī kopumā. Ja atbalsta pietrūkst, tad, diemžēl, pasūtītājs jūtas ļoti nedrošs attiecībā uz jaunu iespēju izmantošanu.
A. Lapiņš: – Patlaban Saeimā ir apstiprināts Sociālā uzņēmuma likums. Tas kaut kādā ziņā virzīs šos jautājumus un palīdzēs šos kritērijus sākt izmantot. Droši vien ir jāmin, ka arī ES nav ļoti vienotas pieejas. Ir valstis, kas lielāku uzmanību pievērš sociālajiem faktoriem, un ir valstis, kas vairāk tendētas uz tirgus vērtību, un mazāk pievērš uzmanību dažādu sociālo grupu atbalstam. Mēs, visticamāk, esam kaut kur pa vidu un meklējam savu ceļu. Pa gadiem atskatoties, pamazām sākam šīs iespējas izmantot.
D. Gaile: – To, kur mēs atrodamies kopējā kontekstā, nevar izmērīt konkrētās kvantitatīvās mērvienībās. Es un mani kolēģi esam atgriezušies no vairākiem augsta līmeņa EK rīkotājiem pasākumiem ar sajūtu – mēs pilnīgi noteikti neesam dumjāki, nekā kolēģi citās valstīs. Daudzos jautājumos mēs pat esam atrisinājuši problēmas, ko viņi vēl nav identificējuši.
A. Lapiņš: – Piekrītot Dacei, skatāmies uz jaunajām iepirkuma direktīvām – nav jau tur nekā ļoti unikāla. Patiesībā tajās iekļauti tālāk attīstīti jautājumi, kurus mēs pie vecajām direktīvām diskutējām un risinājumus atradām, bija iestrādnes un labā prakse, ar ko mēs direktīvu izstrādes procesā varējām dalīties ar ES.
Vēlējumi nākamajam gadam
A. Lapiņš: – Nekas nekad neapstājas. To, par ko sākam domāt šajā gadā, nākamajā gadā, visticamāk, darīsim. Vēl pēc gada, iespējams, sataustīsim rezultātus. Vissvarīgākais, lai nekas nestāv uz vietas, lai notiek izaugsme un pilnveidošanās – gan iepirkumu jomā, gan žurnālam “Iepirkumi”, gan arī visiem mums! Viena no nākamā gada aktualitātēm būs e rēķinu ieviešana. Lai mums izdodas to jēgpilni īstenot!
D. Gaile: – Gudrus pasūtītājus un godprātīgus piegādātājus! Spēt attiekties no sīkumainiem kašķiem un kļūt par partneriem ar kopīgu mērķi – sasniegt labāko no iespējamajiem rezultātiem, turklāt izdarīt to efektīvi un racionāli. Tā ir ideālā iepirkumu pasaule, kuru mums gribētos izveidot!
M. Oga: – Mācīties no savām kļūdām!
E. Matulis: – Vēlējums pasūtītajiem – nebaidīties eksperimentēt un izmantot visas iespējas, ko dod iepirkuma likums! Iepirkumos, kurus rīko par pašu līdzekļiem – ieteiktu iziet no komforta zonas un rīkot iepirkumu nedaudz atšķirīgāk, nekā ierasts, neiet ierasto taciņu. Krāt savu pieredzi caur iepirkumiem, caur kuriem neapgūst ES fondu naudu!
D. Pulkstene: – Lai iepirkuma veicēji un pasūtītāji nežēlo līdzekļus, un piesaista kompetentus iepirkuma ekspertus, jo tas ir svarīgi veiksmīgai iepirkuma norisei! Cilvēkam, kas vada iepirkuma procesu, ir jābūt pieredzējušam un zinošam, lai pasūtītāja pusē nodrošinātu gan kvalitatīvu iepirkuma sagatavošanu, gan arī pastāvīgu procesa uzraudzību un kontroli. Tad neizpaliks arī pozitīvi rezultāti!
TEKSTS UN FOTO: SANDRIS GUNVALDIS
Atbildēt