Bauskas novada administrācijas Iepirkumu nodaļas vadītājs ANDRIS RĀCENIS intervijā atklāti vērtē Latvijas iepirkumu vidi, jauno Publisko iepirkumu likumu (PIL) un iesaka veikt tādas izmaiņas, kas iepirkumus padarītu daudz efektīvākus nekā patlaban.
– Bauskas novada pašvaldību iepirkumu uzraugi un eksperti Latvijā izceļ kā paraugu, kam līdzināties. Ar ko ieguvāt šādu atzinību?
– Protams, ir patīkami dzirdēt šādu jautājumu, bet atbildēt uz to vislabāk spētu Jūsu minētie uzraugi un eksperti. 2016.gadā pašvaldības iepirkumu apjoms bija 7 miljoni eiro, veikti vairāk kā 100 iepirkumu PIL kārtībā un 60 iepirkumu pēc pašvaldībā noteiktās iekšējās kārtības, sagatavoti un noslēgti 250 līgumi. Darbs, kas ieguldīts šo 7 miljonu apguvē, nav vienlīdzīgs naudas apjomam.
Iepirkumu nodaļā esam pieci darbinieki, kuriem darba pietiek nepārtraukti. Bauskas novada pašvaldībā tika veikts darba efektivitātes iekšējais audits. Auditore bija atradusi Ministru kabineta ieteikumus, kur norādīts, ka vienam iepirkumu speciālistam ir jāadministrē iepirkumi par 7 miljoniem eiro gadā. Uz pieciem darbiniekiem tie būtu 35 miljoni – un tas ir nopietns skaitlis! Runājām ar Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci Dainu Dzilnu, ar Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāju Daci Gaili un secinājām – nav saprotams, kā šāds skaitlis iegūts, jo tas patiesi ir dīvains.
– Ar ko iepirkumu rīkošanā atšķiraties no citām pašvaldībām?
– Ir pašvaldības, kas iepirkumus rīko līdzīgi mums vai mēs līdzīgi tām, ir pašvaldības, kas to dara atšķirīgi. Kā ir pareizi? Nezinu. Mūsu ceļš līdz šā brīža modelim bija gana garš un smags. Kad 2009. gadā izveidoja Bauskas novadu, Juridiskajā nodaļā bija viens iepirkumu speciālists uz pilnu slodzi un viens uz pusslodzi. Patlaban Iepirkumu nodaļā esam pieci darbinieki, kas iepirkumus veic visu novada iestāžu vajadzībām. Iestādēm ir dota iespēja veikt iepirkumus arī pašām, bet parasti tās izvēlas to nedarīt, uzticot mums. Šādā situācijā pieci darbinieki ir iztikas minimums, jo ar šādu PIL mums visiem darba pietiks ilgam laikam. Nebūtu korekti lamāt likumu, tomēr tas ir līdzīgi kā braukt pa ceļiem Latvijā un Vācijā. Vācijā ceļi ir izveidoti, lai cilvēki iespējami ātri un ērti nonāktu no punkta A līdz punktam B, turklāt netraucējot citiem braucējiem. Arī Vācijā, līdzīgi kā Latvijā, uz ceļiem ir saliktas ceļa zīmes, noteikti ierobežojumi un izvietoti radari, tomēr atšķirībā no Latvijas, tas netraucē braukt un ātri nokļūt galamērķī! Ar iepirkumiem ir līdzīgi. Pirms 10 gadiem, kad sāku darboties ar iepirkumiem, Jelgavā seminārā par šo tēmu uzstājās vācu lektors. Bija prieks dzirdēt, ka pie viņiem iepirkumu komisijām ir iespēja darboties brīvāk. Patlaban jaunais PIL un MK noteikumi ir tā samudžināti, ka brīžiem tajos apjūk pat pieredzējuši speciālisti. Domāju, ka tiem pasūtītājiem un iepircējiem, kam bija vēlme krāpties, domāšana un attieksme mainās. Lielākā daļa cilvēku dzīvo godīgi, nevis kā… Ir radies stereotips – kur iepirkumi, tur korupcija. Domāju, ka sabiedrība ir gatava dzīvot godīgi, bet atsevišķu negodīgu personu dēļ ir izveidots likums, kas, savukārt, traucē godīgajiem iespējami ātri sasniegt labu rezultātu.
– Publisko iepirkumu likums traucē godīgi dzīvot?
– Pareizāk būtu teikt – traucē dzīvot, jo daudz vieglāk tikt pie labākiem līgumiem un piegādātājiem būtu neejot cauri visām birokrātiskajām procedūrām. Manuprāt, viens no svarīgākajiem būvnieka izvēles kritērijiem ir reputācija, taču to vērtēt šobrīd likums īsti neļauj.
Varētu sākt ar to, ka no PIL izņemtu “Mazos iepirkumus”, noapaļotu iepirkumu sliekšņus piegādēm un pakalpojumiem līdz 40 000 vai 50 000 eiro, būvdarbiem līdz 150 000 vai 200 000 eiro un līdz tiem pielietotu iestādēs noteikto iekšējo kārtību. Lai publisko iepirkumu likumā paliek tikai iepirkumu procedūras…
– Ko dara Bauskas novada iepirkumu eksperti?
– Pašvaldībā vajag atsevišķu Iepirkuma nodaļu tāpēc, ka darbs ir specifisks un tā ir daudz. Ir pašvaldības, kur iepirkuma nodaļas speciālisti darbojas vien līdz lēmuma par iepirkuma veikšanu pieņemšanai. Tālāk līguma sagatavošana un parakstīšana ir citu speciālistu un projektu vadītāju rokās. Mēs darām pilnīgi visu līdz atslēgai – strādājam līdz brīdim, kad parakstītu līgumu reģistrē Kancelejā un nodod atbildīgajām personām. Gada sākumā veidojam iepirkumu gada plānu, kuru apstiprina iestādes vadība, kas ir pamats plānā iekļauto iepirkumu izsludināšanai. Specifikācijas mums iedod pasūtītāji – iestāžu speciālisti, kam produkts vai pakalpojums ir vajadzīgs, tomēr tās ir jāapstrādā un jāpieslīpē, jo bieži šis materiāls nav gatavs. Prieks, ka gadiem ritot, pasūtītāji gūst pieredzi, situācija uzlabojas. Iepirkumu komisija izvērtē arī to, kādas kvalifikācijas prasības iekļaut iepirkuma dokumentos.
Šogad ievēlētie deputāti izteica vēlmi darboties Iepirkumu komisijā un tā tika paplašināta līdz 9 locekļiem. Patlaban komisijā darbojas deputāts, kam ir pieredze ceļu būvē – viņa zināšanas ir liels atspaids ceļu būvniecības specifikāciju gatavošanā un piedāvājumu vērtēšanā. Faktiski Iepirkumu komisijā jādarbojas cilvēkiem – terminatoriem ar zināšanām un izpratni visās nozarēs. Iepirkumu nodaļā, kā arī iepirkumu komisijā stādā meitenes ar juridisko izglītību, man ir ekonomista izglītība. Daudz sadarbojamies ar katras pašvaldības attiecīgās jomas ekspertiem. Ārpakalpojumus izmantojam diezgan reti, tie prasa papildus izdevumus. Cenšamies tikt galā saviem spēkiem.
Komisijas sēdes notiek ik nedēļu, ja ir vajadzīgs, arī biežāk.
– Kā tiekat galā ar iepirkumu pārsūdzībām?
– Šajā gadā nav bijušas (piesit trīs reizes pie galda). Desmit gadu laikā mums piecas reizes IUB iesniegumu izskatīšanas komisija lika pārvērtēt konkursa rezultātus. Trīs gadījumos mums izrādījās taisnība, divos zaudējām. Viena sūdzība, ko zaudējām, bija par apakšuzņēmējiem, otra – par apsardzes līgumu – noraidījām vislētāko piedāvājumu, jo tas šķita nepamatoti lēts. IUB pretendents centās pierādīt pretējo. Viņam izdevās. Lēmām par labu sūdzētājiem, bet vēlāk saņēmām no viņiem vēstuli, ka par piedāvāto naudu viņi līgumu nevar izpildīt, esot jāpalielina līguma summa. Mēs it kā zaudējām, tomēr beigās mums bija taisnība. Ir bijušas arī tādas sūdzības, kurās pārvērtēšanas rezultātā, sīkāk izvērtējot piedāvājumu un veicot piedāvātās preces testēšanu, iepirkumu komisija ir atkārtoti pieņēmusi tādu pašu lēmumu kā pirms sūdzības iesniegšanas, un tas ir bijis pareizs.
– Kā pašvaldībai sokas ar zaļo iepirkumu?
– Pērkam zaļi obligātās grupas un esam mēģinājuši to darīt būvniecībā. Ēdināšanas jomā agrāk tika iepirkti pārtikas produkti un pakalpojums. Patlaban esam nonākuši līdz visveiksmīgākajam modelim – mums visās iestādēs tuvākajos gados pakalpojumu sniegs viens ēdinātājs.
Zaļās lietas diezgan daudz pērkam EIS sistēmā. Zaļajai domāšanai ir jābūt patiesai nevis formālai. Mēs varam iepirkumus īstenot zaļi, pielāgojot MK noteikumus, kas ir diezgan vispārīgi. Valdības līmenī ir apsolīts Eiropai, ka sasniegsim attiecīgu līmeni. Teorētiski mēs ar ēdināšanu un vēl ar kaut ko šo skaitli varam uzdzīt ātri. Jautājums – kā to rēķina? Esmu semināros vaicājis – kas ir rādītājs? Iepirkumu skaits, nauda vai zaļuma pakāpe? Ja tā ir nauda, tad vajadzīgo īpatsvaru sasniegt var diezgan vienkārši. Jautājums ir, vai mērķis ir statistika, vai patiešām zaļi dzīvot? Var salikt nolikumā kritērijus un pat, ja neviens tos neizpilda, iepirkums tāpat būs zaļš. Zaļās lietas ir vajadzīgas, tikai neesmu pārliecināts, vai esam gatavi par to maksāt. Mēs tikai mēģinām iet tajā virzienā.
– Vai jaunā PIL prasība par saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu liks iepirkumu rīkotājiem kaut ko mainīt?
– Domāšana jau mums visu laiku ir vērsta uz to, lai pirktu visizdevīgāko produktu vai pakalpojumu. Viens no būvniecības jomai tuvu stāvošiem cilvēkiem savulaik teica – tam, kurš izdomās jēdzīgu algoritmu saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanai būvniecībā, varētu piešķirt Nobela prēmiju. Man patika, kā Latvijas Būvinženieru partnerības konferencē diskutēja par Būvniecības vadlīnijām – tas ir plašs solis šajā virzienā. Kaut kas no tām patīk un tiks pielietots dzīvē, uz kaut ko skatos skeptiski. Visvairāk uzrunāja doma par būvju energoefektivitātes rādītājiem ilgtermiņā, tikai nepieciešams mehānisms, kā piespiest būvnieku uzturēt ēkas energoefektivitātes rādītājus vismaz piecu garantijas gadu laikā. Kā pierādīt būvniekam, ka problēmas ir viņa radītas? Ja jāsāk tiesāties, tad atkal vajadzīgi naudas resursi, laiks un nereti rezultāta nav. Visticamāk, pasūtītājs to nedarīs. Vadlīniju autori skaidroja, ka Vācijā ir līgumi, kas piespiež būvniekus uzņemties atbildību, veicot ēkas apsaimniekošanu garantijas laikā. Aicināju šādus līgumus veidot arī Latvijā. Ja to visu iedzīvina, atbalstu ar abām rokām. Īstenībā jau zemākā cena nav nekas slikts, tikai iepirkuma speciālistam jāspēj definēt produkta kvalitātes rādītājus, lai saņemtu kvalitatīvu preci vai pakalpojumu. Mums liela cīnīšanās bija ar pārtikas produktu piegādātājiem. Piegādātājiem skolas vaicāja, kāpēc atveda tik sliktus produktus. Viņš atbild – prasīja taču vislētāko! Mēs iesaistījāmies un precizējām – prasījām augstākās kvalitātes produktus par vislētāko cenu. Tas, ka solījāt augstākā labuma miltus vest par gana zemu cenu – tā ir jūsu problēma.
Līgumos atbildīgajām personām ir jāseko līdzi piegādēm, jo nav jēgas Iepirkumu komisijas pūliņiem, ja līguma izpildes laikā piegādātājam dod iespējas improvizēt. Man pašam gribētos šim darbam vairāk pieslēgties, tomēr kaut kā nesanāk – laika par maz.
Pirms 4 – 5 gadiem energoefektivitātes projektā salikām saimnieciskā izdevīguma nosacījumus, kas bija tendēti uz zaļumu. Iepirkumā tas nenostrādāja ne par vienu punktu. Iespējams, ka tie bija pirmie mēģinājumi runāt par zaļajām un saimnieciski izdevīgajām lietām. Tolaik būvnieki iedeva 1 : 1 tāmi, grafiku, būvnieks tolaik nebija gatavs piedāvāt zaļās lietas.
– Lielākais īpatsvars iepirkumos, tāpat, kā daudzviet citur, ir būvniecības iepirkumiem. Kā sokas ar būvniecības projektu īstenošanu?
– Svarīgākais būvniecībā ir labi partneri: gan projektētāji, gan būvnieki, gan pasūtītāji. Visam pamatā ir attieksme. Ja būtu pareiza attieksme, likumus vispār nevajadzētu. Vajag trīs lietas: attieksmi, attieksmi un attieksmi (smejas)! Ja cilvēks nav kretīns, viņš darīs labi savu darbu. Ja būvnieks nebūs kretīns, tad būvēs, kā vajag. Tas pats attiecas uz projektētāju. Ar godprātīgu attieksmi darbojoties visi būs ieguvēji. Haltūristi tirgū ir un viņiem palīdz eksistēt PIL ar izrietošo lojālo attieksmi pret tiem, ļaujot viņiem “laboties” katru gadu.
Lai nonāktu pie labiem būvniekiem nav vajadzīgs sarežģīts likums un sarežģītas procedūras, bet attieksme. Ja es būvēju sev māju, man ir svarīga būvnieka reputācija vai attieksme pret klientu. Ja viņš ir labs būvnieks, esmu gatavs maksāt dārgāk. Tad man ir skaidrs, ka māja būs vislabākajā kārtībā. Ar publiskajiem iepirkumiem šādu pieeju vismaz pagaidām īstenot nevar. Patlaban notiek virzība uz būvnieku kvalifikācijas grupu veidošanu. Iespējams, tas kaut ko atrisinās, tomēr visdrīzāk starp kārtīgiem būvniekiem katrā grupā būs arī kretīni.
Par pasūtītājiem runājot, ja kāds mērķtiecīgi gribēs būt negodīgs, neviens sarežģītākais un perfektākais likums nepalīdzēs. Šādus blēžus vajadzētu izķert. Būvnieki varētu palīdzēt to izdarīt, lai par pasūtījumu saņemšanu nebūtu kaut kam kaut kas jāmaksā. Viņiem būtu jāizdara savs darbs un jāsaņem nopelnītā nauda. Man ir bijuši gadījumi, kad atnāk pie mums uzņēmēji vai viņu pārstāvji un vaicā, ar ko ir jārunā. Bet, kad aiztriec viņus prom, ir tik forša sajūta, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt (smaida)! Protams, ka darbā ir piedzīvoti ne tik patīkami mirkļi, ir draudēts, esam aizrunājušies ar “viesiem” par šaudīšanos, labi ka tikai aizrunājušies…
Pāris gadus atpakaļ Bauskas ģimnāzijas pārbūves darbiem bija jālauž līgums ar SIA “Starbag”, kas nevarēja izpildīt darbu. Ir ļoti sarežģīti apturēt būvdarbus – uzskaitīt veikumu, veikt inventarizāciju, īstenot garantiju saistības. Ja nonāk līdz līguma laušanai, tas ir murgs … Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar būvniekiem auklējas. Un tas atkal ir attieksmes jautājums. Tiesa gan, ne jau vienmēr būvnieks ir vainīgs, projekti arī, diemžēl, ir tādi, kādi tie ir. Atkal esi situācijas ķīlnieks – nevari projektētāju patriekt, jo tad viss apstājas. It kā projekta autoruzraudzību var nomainīt, ja iepriekšējais uzraugs pilnvaro. Bet, ja triec viņu projām, kas tad pilnvaros? Aizies ar paceltu galvu. Tas tāds ķīlnieka stāsts.
Patlaban būvējam baseinu un sporta halli. Šajos objektos vislielākās problēmas ir būvprojektu kvalitāte. Mums ar baseina projektētājiem notiek cīņa visu būvdarbu periodu. Ar sporta halles projektētājiem cīnījāmies iepirkuma laikā – kvalitāte bija tāda, kāda bija. Apturējām būvdarbu iepirkumu – tad projektu pielaboja. Patlaban darbi ir sākti un atkal sākas problēmas ar būvprojektu.
Ir jau arī objekti – veiksmes stāsti. 2014.gadā konkursā “Latvijas Būvniecības Gada balva” divi Bauskas novada objekti saņēma 1.vietas – Mūsas tilts un Bauskas pils. 2015.gadā balvu saņēmām par Gājēju tiltu pār Mūsas upi. Diemžēl sabiedrība biežāk pamana to, kas tik labi neizdodas.
– Cik daudz iepirkumu gatavošanā domājat par vietējiem uzņēmējiem?
– Mēs par to piedomājam. Kad pirkām produktus skolu ēdnīcām, izveidojām atsevišķu sadaļu kāpostiem. Bauskas apkārtnē kāpostu audzētāji netrūkst, tomēr neviens nepieteicās, konkurss viņus neinteresēja. Nevar gan teikt, ka intereses nav vispār, jo sadaļā “dārzeņi” uzvarēja vietējais zemnieks, ar kuru izveidojās visnotaļ pozitīva sadarbība.
Rīkojot centralizēto iepirkumu skolām, konkursā piedalījās arī Lietuvas uzņēmums. Viņi mums iedeva piedāvājumu ar viltotiem dokumentiem. Pārbaudījām, konkrētiem cilvēkiem prasījām par viņu parakstiem. Tie, kas parakstīja dokumentus, uzņēmumā vairs nestrādāja. Mēs šo informāciju nodevām policijai, kas secināja – nav nozieguma sastāva tāpēc, ka ar uzņēmumu netika noslēgts līgums un viņi nav ieguvuši no tā labumu. Tādi Latvijā ir likumi attiecībā uz juridisko personu dokumentu viltošanu.
“Ēdiens lv” tolaik iesniedza sūdzību par konkursa rezultātiem. Saņēmos nekaunību, zvanīju uz firmu un brīdināju – ja rītdien neatsauks sūdzību no IUB, tad uztaisīšu tādu skandālu, ka maz neliksies. Aiznākamajā dienā sūdzība tika atsaukta. Iespējams, tas nebija korekti, tomēr ir cilvēki, ar kuriem citādi nevar. Rīkojot nākamo konkursu, viņi atkal bija klāt. Šajā reizē nebija jāveic šādas darbības. Uzvarētāji bija pārliecinoši labāki ar saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu.
– Kas pašvaldību iepirkumu veicējiem būtu vajadzīgs efektīvākai darbībai? Atcerēsimies, ka 2019. gadā publiskie iepirkumi būs jāveic elektroniskajā vidē.
– Darboties elektroniskajā vidē vieglāk noteikti nebūs. Redzu pozitīvo un arī trūkumus. Ja viss datu daudzums uzreiz ir jāievada sistēmā, jālabo… Jebkura steiga rada kvalitātes pazemināšanos. Jau patlaban ir Eiropas veidlapa, un ir jātic, ka tas ir OK. Līdz šim iepirkumu vērtēšanā vispirms tika izvērtēti atlases dokumenti. Ja dokumentos ir kādas neskaidrības, rakstām vēstules. Kad ir izvērtēta kvalifikācija, vērtējam tehnisko piedāvājumu un finanšu piedāvājumu. Ja nav atbilstības, sākam sarakstīties, uzdodam jautājumus, gaidām atbildes. Kad to esam pabeiguši, ķeramies klāt finanšu piedāvājumam. Viss process apēd laiku, kura pasūtītājam parasti nav.
Šobrīd iepirkumu procedūrās likums pieļauj vērtēšanu no otra gala, to gan īsti nevar attiecināt uz mazajiem iepirkumiem. Izvērtējot tehnisko un finanšu piedāvājumu, noskaidrojam, kas piedāvā saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, atlasi atstājam pēdējo, tas būs vēl aktuālāk, kad pretendenti sāks izmantot vienoto ES veidlapu. Tādā veidā atkrīt to pretendentu spīdzināšana (jautājumu – atbilžu rakstīšana), kas iesnieguši, piemēram, 5. vai 7. visizdevīgāko piedāvājumu un vērtēti tiek vien reālie pretendenti uz uzvaru. Tas atvieglotu mūsu darbu un ietaupītu laiku gan mums, gan uzņēmējam. Man jau vairākus gadus ir iecere izveidot elektronisko mazāksolīšanu, nu gan tā nedaudz ir noplakusi dēļ dempingotājiem. Pieļauju, ka nākotnē mazāksolīšana varētu notikt EIS sistēmā. Protams, tam būs jēga, ja Piegādātājs nevēlēsies apkrāpt Pasūtītāju. Iespējams, ka tas darbosies, iespējams – nē.
2009. gadā tika rīkota sarunu procedūra, kur tā dēvētajam simtlatnieku projekta dalībniekiem vajadzēja iegādāties inventāru un darba apģērbu. Pakalpojumu varēja pirkt, izmantojot sarunu procedūru, tāpēc, ka visi projekta uzsākšanas termiņi bija nokavēti. Ja sarunu procedūra, tad sarunu procedūra – pretendenti ieradās uz piedāvājumu atvēršanu, nosaucām katra piedāvājuma cenu, tad visiem vaicāju, kas var piedāvāt atlaides. Viens dalībnieks piedāvāja 5%. Kāds cits prasīja atļauju iziet no telpas. Visticamāk, zvanīja bosam. Pēc sarunas solīja lielāku atlaidi. Prasīju, vai visi atlaides nosaukuši un tad rēķinājām piedāvājuma cenas. Tā bija spēle ar atklātām kārtīm, un tā bija reālā iepirkšana! Pēc likuma tas nebija īsti pareizi, IUB ieteica tā nerīkoties. Tomēr pašvaldībai tas bija vislabākais modelis.
Mēs patlaban pērkam atbilstoši likumam, tomēr cik šis iepirkums ir reāls? Ja likums neierobežotu darbības iespējas, ja nebūtu likuma – es nopirktu labāk. Patlaban notiek iepirkums, tomēr tas ir ierobežots iepirkums. Vajadzētu ļaut, lai cilvēki var darboties. Lielākā daļa no viņiem nav kretīni. Lielākā daļa cilvēku atbalsta savu pašvaldību un cenšas visu izdarīt vislabāko nodomu vadīti. 90tie gadi, kad līgumus gatavoja radiniekiem, ir aizgājuši. Bet tieši tā laika prakses dēļ likumu izveidoja. Patlaban mēs esam izauguši no tā visa, esam tuvāk Eiropai. Ja rokas nebūtu sasietas, varētu sasniegt vēl labāku rezultātu. Tas atkal ir attieksmes jautājums.
Kā es sākumā teicu – vajag ļaut cilvēkiem braukt pa ceļu. Vienmēr kāds sasitīsies vai iebrauks grāvī, bet vai tāpēc visiem ir jāmokās? Vai situācija krasi pasliktināsies vai nē – tas vēl ir jautājums.
Man ļoti patika pērn žurnāla IEPIRKUMI rīkotais pirmais Iepirkumu Gada balvas pasākums un Gada balvas pasniegšana, kur mēs – “iepirkumu cilvēki” sevi apzinājāmies kā nozari. Man vienmēr tuvs bijis sports, zinu, kā apvienošanās sportiskā azartā satuvina cilvēkus, tāpēc aicinu žurnāla komandu iet tālāk un kopā ar iepirkumu nozares cilvēkiem organizēt pirmās nozares sporta spēles, kas varētu notikt vasarā. Tā būtu laba pieredzes apmaiņa neoficiālā atmosfērā, kuras ietvaros varētu dalīties ar saviem pieredzē balstītiem knifiņiem un atziņām…
Atbildēt