Pieredzē par iepirkumu vidi Latvijā un ārpus valsts robežām dalās SIA “DATI Group” valdes priekšsēdētājs Aldis Gulbis un pārdošanas daļas vadītājs Jānis Dzelme.
SIA “DATI Group” vairāk nekā 20 gadus piedāvā augstas kvalitātes IT sistēmu un infrastruktūras risinājumus. Uzņēmums savu pievienoto vērtību saskata spējā ar radošiem informācijas un komunikāciju tehnoloģiju risinājumiem īstenot projektus militārās aizsardzības un drošības jomā ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī.
– Kāds ir SIA “DATI Group” ikdienas darbs? Cik vidēji gadā iepirkumos piedalāties, lai to nodrošinātu?
A. Gulbis: – SIA “DATI Group” kā informācijas tehnoloģiju uzņēmuma projekti ir sarežģīti. Galvenokārt darbi ir saistīti ar sistēmu integrāciju, serveru parku izveidi, nepārtrauktās barošanas sistēmu realizāciju, programmatūras izstrādi, atsevišķos projektos ražotāja pārstāvēšanu, piedāvājot konkrētus produktus un risinājumus, sniedzot konsultācijas pēc projekta īstenošanas u. c. Joma, kurā darbojamies, ir samērā plaša.
J. Dzelme: – Līdz ar to arī iepirkumi, kuros piedalāmies, ir ļoti daudzveidīgi. Ir tādi, kur viena projekta summa ir 10 000 EUR, bet ir arī tādi, kur projekta vērtība ir vairāk nekā miljons eiro. Formāli uzskaitīt pagrūti, jo katrs projekts atšķiras pēc sava apjoma un tajā ieguldāmā laika, darba. Var būt gads, kad strādājam pie nedaudziem projektiem, bet to vērtība ir lielāka nekā iepriekšējā gadā, kad darbs bija pie daudz lielāka skaita projektu.
A. Gulbis: – Projekti sākas un beidzas dažādos laikos, bet gadā sagatavojam vismaz 70 – 100 piedāvājumus konkursiem. Tajos uzvarēto projektu procents nav pārāk liels – aptuveni 20 – 30%, kas arī ir atbilstoši esošajai tirgus situācijai. Konkurence starp informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) uzņēmumiem ir pietiekami liela un apakšnozarēs tieši tāpat.
Realizējam projektus dažādās jomās, bet no citiem IKT uzņēmumiem atšķiramies ar to, ka mūsu projekti ir vairāk saistīti ar militāro un aizsardzības, drošības jomu. Piemēram, vienā no jaunākajiem Eiropas līmeņa projektiem “Passenger name register” (Pasažieru datu reģistrs), kas ir iekšlietu resora pārvaldībā, mums jāspēj realizēt normatīvo aktu prasības aviopārvadājumiem, lai mazinātu terorisma un citus drošības draudus. Tika radīta sistēma, kurā tiek apstrādāti dati, veidojot riska profilus. Lepojamies, ka varam šādi nest Latvijas vārdu, spējot veiksmīgi īstenot tāda līmeņa projektu. Savukārt aizsardzības jomā mums ļoti liels izaicinājums bija un joprojām ir piedalīties NATO AGS (“Alliance Ground Surveillance”) programmā, kurā visas piegādes esam jau veikuši un šobrīd nodrošinām uzturēšanas darbus. Programmas realizācijā piedalījās 16 NATO dalībvalstis. Tagad ir iespēja sistēmu ieviest arī dalībvalstīs. Ceram, ka šo programmu ieviesīs arī Latvijā un mūsu valsts varētu būt viena no pirmajām.
– Pastāstiet par pieredzi NATO un Iekšlietu ministrijas rīkotajos iepirkumos. Kā jūs sākāt piedalīties šāda veida iepirkumos, ar ko tie ir īpaši?
A. Gulbis: – NATO projekts nav ne sarežģītāks, ne vienkāršāks par jebkuru citu, bet ar savu specifiku, kā to realizēt. Protams, ka bija lietas, ar ko saskārāmies pirmoreiz. Projekts bija samērā sarežģīti uzbūvēts no pārvaldības un piegādes viedokļa, kuru īstenoja vairāk nekā desmit lielas pasaules līmeņa kompānijas. Tām bija trīs līmeņu apakšuzņēmēji, līdz ar to procesu pārvaldīt bija diezgan komplicēti. Zem otrā līmeņa apakšuzņēmējiem bija vēl daudzi trešā līmeņa apakšuzņēmēji, kā mēs, taču visi dalībnieki parakstījām vienādu līgumu. No realizācijas viedokļa mums tas šķita pat interesanti un labi. Līgumā atsevišķi punkti uz mums neattiecās, bet tie netika dzēsti, tikai atstāti bez ieraksta.
Uz šo projektu esam gājuši vismaz septiņus gadus, visas iesaistītās puses jau pamazām zaudēja cerību, ka līdz tam jelkad nonāks. Interesanti, ka, pat līgumu noslēdzot, mēs vēl nezinājām tālākās praktiskās darbības tā realizācijai. Pirmā līguma darbības fāze bija spēja radīt metodi un mehānismu, kas ļautu nodrošināt attiecīgu kvalitāti. Mums bija jāpierāda, kā mēs iecerēto gatavojamies sasniegt, jāapzina iespējamie riski. Projekta sākumā tika izveidots risku reģistrs, kurā katru no iespējamajiem riskiem apzinājām un piedāvājām risinājumu, tālāk sekoja arī risku monitorings – izstrādājām metodes, kas ļauj prognozēt riskus un tos laikus, iespēju robežās novērst.
Eiropas Aizsardzības aģentūras (European Defence Agency, EDA), NATO, Iekšlietu ministrijas organizētie iepirkumi ir ļoti atšķirīgi gan saturiski, gan pēc principa, kādā veidā tos realizē.
– Ikdienas darbā jūs gan izskatāt daudzus iepirkumus, tajos arī piedalāties un spējat uzvarēt. Kā jūs raksturotu iepirkumu pašreizējo vidi, kā no pasūtītāju puses atšķiras sagatavotie iepirkumi?
J. Dzelme: – Katrā organizācijā ir savi cilvēki vai pat nodaļas, kas gatavo šos iepirkumus. Līdz ar to grūti pateikt, ka visi iepirkumi sagatavoti vienlīdz perfekti vai arī nepilnīgi, jo – cik iepirkumu, tik variantu. Ir organizācijas, kurās ir spēcīgi konkursu nolikumu sagatavotāji, ir arī tādas, kurās ir diezgan nekompetenti speciālisti, un līdz ar to nolikumi arī tiek gatavoti diezgan virspusēji.
– Kādos iepirkumos no šī skatupunkta ir vieglāk piedalīties?
J. Dzelme: – Protams, ka labi sagatavotos, jo tad varam skaidri zināt, kas ir nepieciešams. Sūdzības par konkursiem parādās tad, kad nav saprasts, kas tiek prasīts. Ja piedāvājuma summa atšķiras vismaz divas reizes, tad viens no pretendentiem noteikti nav sapratis prasīto. Jautājums ir arī par konkursa priekšmetu – vai tas ir datoru, serveru vai sistēmas iepirkums. Mēs kā sistēmu integrācijas kompānija minimāli piedalāmies, piemēram, datoru piegādes konkursos, jo konkurence ir ļoti sīva, peļņas iespējas nelielas.
A. Gulbis: – Sagatavoto iepirkumu kvalitāte ir ļoti dažāda. Jo precīzāk uzrakstīts nolikums, jo mazāk iespēju variācijām par tēmu. Uzrakstīt iepirkuma konkursa nolikumu, lai sasniegtu vēlamo, ir liela māksla. Reti redzam, ka šī māksla patiešām ir realizējusies konkrētos konkursa nolikumos. Nav grūti specificēt vienu vai otru kritēriju, bet pasūtītājam izvērtēt, vai tieši konkrētā lieta ir kritiski nepieciešama, vienmēr ir jautājums. Te jārunā vēlreiz par NATO AGS programmu, kur jau pašā sākumā bija noteikts mērķis, kāds ir jāsasniedz, kas ir tālāko darbību priekšnoteikums. Tālāk paši varējām skatīties, vai mērķi sasniegt vienā vai otrā veidā. Mēs esam redzējuši iepirkumus, kuros pasūtītājs uzklausījis vairākus tirgus dalībniekus, salicis visu iespējamo iepirkumā, bet beigās to nevar izpildīt neviens.
– Vai iepirkumu speciālistu kompetence Latvijā kopumā pieaug?
A. Gulbis: – Viennozīmīgi, ka pieaug. Ja runājam par iepirkumu specifikāciju un realizāciju, tad, manuprāt, Latvijā nepelnīti maz izmanto tādu iepirkumu formu kā konkurss – dialogs. To nevajag jaukt ar sarunu procedūru. Konkurss – dialogs ir viena no publisko iepirkumu formām, ko rekomendē vai nu ļoti sarežģītos iepirkumos, vai privātās publiskās partnerības iepirkumos. Pozitīvi, ka šāda veida iepirkumos pasūtītājs nemēģina uzreiz tehnoloģiski aprakstīt nepieciešamo preci vai pakalpojumu, drīzāk precīzi definēt, ko ar to vēlas sasniegt. Pasūtītājam nav jāuztur iekšējie resursi vai jājautā konsultantiem, kas pašreiz vienā vai otrā tehnoloģiju jomā ir aktuālākais. Pasūtītājs, precīzi definējot mērķus, atklāti uzaicina tirgus dalībniekus, kas var piedāvāt šāda veida risinājumus. Tirgus dalībnieki attiecīgi kopīgi mēģina prezentēt, ko varētu īstenot konkrētajā iepirkumā.
Pastāv arī konkurences jautājums, tādēļ katrs pretendents atklāj tās lietas, ko uzskata par iespējamām. Pasūtītājs tādējādi iegūst tirgus jaunāko novērtējumu. Tālāk pasūtītājam attiecīgi jāizvēlas viena no piegādātāju piedāvātajām platformām, kura ir vistuvāk viņa vajadzību īstenošanai, un jāspecificē nianses. Tādējādi pasūtītājs izvairās arī no situācijas, ka nebūs tā, ka neviens nespēj rast risinājumu. Turklāt viņš saņem garantiju, ka izpildītājs spēs uzturēt sistēmu arī tālāk, pat kaut kam kardināli mainoties no tehnoloģiju uzturētāju, ražotāju puses. Lai arī pasaules līmenī tiek uzskatīts, ka konkurss – dialogs ir viena no tām iepirkumu formām, kuru būtu vēlams izmantot visbiežāk, Latvijā es nezinu nevienu iepirkumu, kur tas būtu noticis. Šeit noteikti vēl ir kur augt!
J. Dzelme: – Jāatzīmē, ka no pasūtītāju puses piedalās divi spēlētāji. Viens ir iepirkumu daļa – juristi, iepirkumu speciālisti, kuri atbildīgi par kopējo nolikumu, iekļautajām kvalifikācijas prasībām. Otrs ir speciālisti, kuri gatavo tehnisko specifikāciju, lai izveidotu labu un precīzu nolikumu. Vērojamas situācijas, kad iepirkumu daļas darbinieki ņem virsroku un mazāk ir pievērsta vērība tehniskajai specifikācijai – vai arī otrādi. Ļoti būtiska ir abu šo pušu veiksmīga sadarbība.
– Cik liela publisko iepirkumu konkursos ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju uzņēmumu konkurence?
J. Dzelme: – Interesants piemērs ir Elektronisko iepirkumu sistēma, kad reizi aptuveni divos gados tiek organizēts konkurss, aicinot iesniegt piedāvājumus elektroniskajam katalogam. Šovasar tika iesniegti programmatūras kataloga piedāvājumi no 85 kompānijām. Pamatā piedalās Latvijā strādājošās kompānijas. Tas tiešām ir liels apjoms un varam izteikt līdzjūtību kataloga darbiniekiem, cik milzīgs darbs jāizdara, izvērtējot visus šos piedāvājumus. Kopējais pozīciju skaits bija vairāk nekā 30 000.
– Vai savā darbā saskaraties arī ar iepirkumu dempingu?
J. Dzelme: – Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un neviens jau labprātīgi neatzīsies, ka dempingo. Dažkārt brīnos, kā var piedāvāt tādu cenu par konkrēto priekšmetu vai risinājumu, ja mums pat iepirkuma cena ir augstāka nekā konkurentu piedāvājums. Tirgus iekarošanas veidi ir dažādi, un atsevišķiem uzņēmējiem viens no tādiem ir uzvarēšana par katru cenu.
A. Gulbis: – Neesam redzējuši gadījumu, kad dempings tiktu oficiāli konstatēts, bet interesanti zemu cenu redzam ik pa laikam. KT jomas atsevišķos iepirkumos varam ļoti tieši konstatēt sastāvdaļas, bet vairākumā gadījumu konkrētu lietu var realizēt vienā, otrā vai trešajā veidā. Ir bijuši jau pieminētie gadījumi, kad pasūtītājs nav konkrēti definējis savu pasūtījumu un var iepirkumu realizēt dažādi, varbūt izvēlēti alternatīvi un nedaudz lētāki piegādes kanāli. Esam redzējuši iepirkumus, kuros konkurentu piedāvātais atalgojums iesaistītajiem speciālistiem, konvertējot stundās, nesedz pat minimālo darba algu.
– Vai saskaraties ar situācijām, ka jūs uzvarat iepirkuma konkursā, bet cits uzņēmums pārsūdz šo uzvaru?
A. Gulbis: – Esam bijuši apsūdzēti, un tāpat paši esam sūdzējušies par citiem uzņēmumiem. Redzam, ka Latvijā Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) ir pietiekami noslogots, kas norāda, ka sistēma strādā. Turklāt IUB pilda tāda kā tiesībsarga funkciju, procesi notiek samērā ātri, tā tas nav daudzās citās valstīs. Pašreiz veiktie uzlabojumi no likumdošanas puses ir atbalstāmi. Saņemot nolikumu un saskaroties ar tā neprecizitātēm, lai izvairītos no prasību dažādas interpretācijas, pretendentam ir tiesības pieprasīt, lai pasūtītājs maina vai precizē nolikuma prasības. To var darīt jebkura, arī maza kompānija, jo pakalpojums ir bez maksas. Sūdzēties tikai sūdzēšanās pēc, tikai tāpēc, ka nepatīk cita uzņēmuma uzvara, gan nevajadzētu. Latvijā gan tas nav tik raksturīgi.
– “DATI Group” vairāk piedalās publiskos iepirkumos vai jūs interesē arī privātais sektors?
A. Gulbis: – Interesē gan publiskais, gan privātais sektors. Mūs interesē, lai sadarbības partneris būtu IKT ietilpīgs. Pašreiz varbūt dominējošais pasūtītājs mums ir publiskais sektors, bet klients, piemēram, var būt arī finanšu sektors, kura praktiskās darbības nodrošināšanai nepieciešami dažādi IT risinājumi. Publiskajā sektorā viens no mūsu lielākajiem klientiem ir ar aizsardzības jomu saistīts klients, kuram ir ļoti lielas resursu ietilpīgas IKT sistēmas. Ar privātpersonām gan nestrādājam.
– Apsveicami, ja dažādi IKT projekti tiek īstenoti arī reģionos. Vai arī ar šādiem pasūtījumiem saskaraties?
A. Gulbis: – Jā, protams, priecājamies, ja ir vajadzība pēc mūsu pakalpojumiem arī reģionos! Neredzam atšķirību, kur realizēt projektu – Rīgā vai reģionos. Bieži centralizēti tiek organizēti iepirkumi, kur funkciju izpilde veicama reģionos. Piemēram, saistībā ar elektronisko sakaru pakalpojumiem mums ir sadarbības partnera kompānija, kas specializējas tieši darbam reģionos, un tādējādi mēs nodrošinām internetu pat tādās vietās, kur vadošās telekompānijas to nevēlas darīt. Novērošana un datu pārraide nepieciešama arī tādās vietās kā grants karjeri vai kūdras purvi. Mēs gan nepiedalāmies iepirkumos, kur pasūtītājiem reģionos tiek iepirkts tikai viens vai divi datori un tamlīdzīgos.
– Kā vēl esat mēģinājuši piedalīties iepirkumos ārpus Latvijas?
A. Gulbis: – NATO AGS programma ir līdz šim veiksmīgākais piemērs. Pašreiz nemēģinām atvērt uzņēmuma filiāles ārvalstīs, lai tikai būtu klātesoši to tirgos. Šobrīd mums nav sajūtas par konkurences priekšrocībām salīdzinājumā ar lokālā tirgus spēlētājiem. Turpretī, ja runājam par NATO, ANO, EDA iepirkumiem, tur gan saredzam iespējas, jo nav neviena “mājas” spēlētāja, visi pretendenti ir līdzīgā situācijā. Esam gājuši pat soli tālāk, nemēģinot “skrieties ar ziloņiem”, drīzāk mēģinām mijiedarboties, paplašinot “lielo spēlētāju” konkurētspēju un pārstāvību.
No šī viedokļa mums pašreiz ir diezgan daudz atvērtu aktivitāšu militārajā un drošības jomā, kuras, cerams, nākotnē rezultēsies reālos projektos. Latvijā neviens uzņēmums nav tik liels, lai atsevišķi startētu šāda līmeņa projektos. Piemēram, Eiropas Komisija rīkoja iepirkumu par komunikāciju nodrošināšanu, tehnoloģiju atbalstu, serveru uzturēšanu u. tml. pakalpojumiem, lai varētu nodrošināt misijas Ukrainā, Somālijā u. c. Izvērtējot iepirkuma nolikuma prasības, mēs uzrunājām vadošās IT telekomunikāciju kompānijas, tomēr, pat kopīgi apvienojot kompetences un resursus, nespējām noklāt procentu no iepirkuma prasībām. Mēs esam niecīgi salīdzinājumā ar pasaules līmeņa kompānijām. Piemēram, mūsu sadarbības partneris “Airbus” – ja pat visas Latvijas ITK kompānijas apvienotos, tad varbūt varētu kļūt par līdzvērtīgu desmito daļu no šīs kompānijas. Tiešā veidā konkurēt ar “Airbus” vai “Thales” ir bezcerīgi. Mēs gribam būt inovatīva kompānija, kas attīsta pakalpojumus un produktus, un attiecīgi mēģinām atvēlēt tam resursus, izmantot iespēju piedalīties starptautiska līmeņa konkursos, kā vien iespējams.
– Vai uzņēmums izmanto Elektronisko iepirkumu sistēmu (EIS)? Kāds iespaids ir izveidojies par tās darbošanos?
A. Gulbis: – Jā, mēs piedalāmies, lai gan te neesam piegāžu čempioni. EIS ļauj ievērojami ieekonomēt iepirkuma procedūrai nepieciešamo laiku un resursus.
– Jau kādu laiku darbojas jaunais Publisko iepirkumu likums un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likums. Kā vērtējat jaunās izmaiņas?
J. Dzelme: – Vēl redzēsim, kā tas dzīvē īstenosies. Uzmanīgi pētām veiktās izmaiņas, bet jāsaka, ka visas jaunās nianses neesam pilnībā izpratuši. Nesen bija viens konkurss, pēc kura mēs gribējām iegūt informāciju par tā rezultātu, bet mums laipni atbildēja, ka diemžēl šīs konkurss nav pakļauts Publisko iepirkumu likumam un varēsim iepazīties tikai ar publicēto rezultātu. Protokoli par izvērtēšanas gaitu mums neesot pieejami. Pēc tam atradām likuma pantu, kas nosaka, ka šī konkrētā joma tiešām netiek regulēta ar šo likumu.
A. Gulbis: – Noteikti tas vēl nav likuma labākais variants!
– Kā vērtējat depozītu maksas ieviešanu sūdzībām par konkursa rezultātu apstrīdēšanu?
A. Gulbis: – Tas ir normāli. Ir jābūt mehānismam, lai pieņemtu lēmumu, vai esošā sūdzība ir pēc būtības un vai ir iespēja pārliecināt pasūtītāju par citu variantu.
J. Dzelme: – Iespējams, šis depozīts būtu tomēr vērtīgs arī par sūdzībām saistībā ar iepirkuma nolikumu. Ir gadījumi, kad skaidri redzams – šāda veida sūdzība iesniegta, lai novilcinātu konkursa norisi. Tikmēr var beigties kādam ES projektam atvēlētais laiks, un neviens tā arī nepiedalīsies tā realizācijā.
Piemēram, nolikumā var būt teikts, ka pretendentam Eiropā vajadzīgi pieci datu glabāšanas centri. Mēs varam jautāt – kādēļ tieši pieci?
– Vai reizēm rodas sajūta, ka iepirkuma specifikācija uzrakstīta kādam konkrētam pretendentam?
A. Gulbis: – Es būšu skaudrs, pasakot, ka katrs nolikums jau no kaut kā ir ietekmējies un kāda pretendenta preču vai pakalpojumu piedāvājumam tā prasības atbildīs vairāk, kādam ne tik ļoti. Jācer, ka atbildīs vismaz vienam pretendentam, un te jāatgriežas pie manis jau pieminētā konkursa – dialoga, kas savā veidā ļauj novērst interešu konfliktu. Svarīgi, lai iepirkumā izvirzītie nosacījumi sakrīt ar klienta sasniedzamajiem mērķiem. Nedrīkst skatīties tikai uz lētāko, sakot, ka ūdeni var nest arī ar spaini, bet klients ir aprēķinājis, ka noteiktu ražību viņš sasniegs, strādājot ar ūdens pumpi. Tātad jāpiedāvā pumpis!
SIA “DATI Group”
- Dibināts 1993. gadā.
- Š.g. 27. janvārī SIA “Komerccentrs DATI grupa” ir mainījis uzņēmuma nosaukumu uz SIA “DATI Group”, saglabājot preču zīmi “Komerccentrs DATI grupa”.
- Viens no vadošajiem informācijas un komunikācijas tehnoloģiju uzņēmumiem Latvijā.
Teksts: Daina Vārpiņa | foto: AIJA MELDERE
Atbildēt