Turpinot iepriekšējos žurnāla “Iepirkumi” numuros aizsākto tēmu par publisko iepirkumu regulējumu pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, piedāvājam Iepirkumu uzraudzības biroja eksperta
Oskara Putāna gatavoto 1927. gada publisko iepirkumu normatīvā regulējuma salīdzinājumu ar patlaban spēkā esošā Publisko iepirkumu likuma (PIL) normām.
PIL normas laika gaitā ir mainījušās un pilnveidojušās. Vērtējot kvantitatīvā izteiksmē 1927. gada likuma “Par darbiem un piegādēm” un PIL apjomu, redzams, ka pat lappušu skaita ziņā jaunais regulējums krietni pārspēj toreizējo.
Runājot pēc būtības, minēto likumu salīdzināšana nevar dot skaidru ieskatu, kā norisinājās pirmās Latvijas brīvvalsts normatīvo aktu pārņemšana Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tāpēc, ka jaunais PIL ir veidots uz pamatiem, kuriem ar pirmās Latvijas brīvvalsts normatīvā regulējuma ietvaru praktiski nav nekāda sakara, proti, uz Eiropas Savienības direktīvu bāzes. Tā kā šī vairāk būs kā izklaide, lai paskatītos, ar kādiem līdzekļiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pasūtītāji cīnījās ar problēmām, kas ir aktuālas arī 21. gadsimtā, veicot iepirkumus un piešķirot līgumslēgšanas tiesības piegādātājiem.
Definīcijas, izņēmumi, līgumcenu sliekšņi
Runājot par definīcijām jeb terminiem, kam PIL atvēlēts pirmais pants, kā arī likuma mērķiem, kas noteikti otrajā pantā, redzam, ka tā laika likumdevēji šādiem aspektiem nebija pievērsuši īpašu vērtību. To var saprast – tā laika likuma regulējums būtībā bija salīdzinoši vienkāršs un skaidrs, bez sarežģītiem terminiem un ar saprotamu likuma mērķi – ļaut pretendentiem godīgā sacensībā sacensties par iespēju veikt darbus vai piegādes valsts vajadzībām.
Salīdzinot pasūtītāju šā brīža iespējas nepiemērot likuma regulējumu (zemsliekšņa iepirkumi, PIL 3. un 5. pants) vai noslēgt iepirkuma līgumus ar konkrētiem piegādātājiem (sarunu procedūras), jāatzīst, ka tagadējais regulējums paredz vairāk iespējas pasūtītājiem nepiemērot likuma regulējumu, salīdzinājumā ar gadījumiem, kuros likuma regulējuma nebija jāpiemēro 1927. gadā (ceturtais nodalījums), turklāt likumā minētie gadījumi vairāk atbilst mūsdienu sarunu procedūras bez sākotnējas publikācijas nosacījumiem. Piemēram, ja pērkamais priekšmets ir patentēts vai vajadzīgs izmēģināšanai; ja noturētā izsole vai sacensība nav devusi vēlamus rezultātus.
Vērtējot līgumcenu robežas, sākot no kurām pasūtītājiem bija pienākums piemērot likuma regulējumu, ir redzams, ka arī 1927. gadā likumdevējs bija noteicis slieksni, no kura pasūtītājiem ir obligāts pienākums rīkot izsoli vai sacensību līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Attiecīgi līdz 3000 latiem bez resora vadītāja piekrišanas un līdz 5000 latiem ar resora vadītāja piekrišanu pasūtītāji bija tiesīgi nepiemērot likuma regulējumu. Ja salīdzinām ar līgumcenu sliekšņiem, kas patlaban noteikti PIL, redzam, ka likuma piemērošanas slieksnis līdz 3000 latiem bija atceļojis arī līdz mūsdienu likuma regulējumam pirms eiro ieviešanas. Vien jāņem vērā, ka tolaik iepriekš nosauktajai naudas summai vērtība bija krietni augstāka.
Izsole vai sacensība?
Aplūkojot veidus, kā pasūtītāji bija tiesīgi izraudzīties darbu vai piegāžu veicējus, jāsecina, ka mūsdienās pasūtītājiem ir daudz plašākas iespējas katrai vajadzībai piemeklēt atbilstošāko iepirkuma veidu. 1927. gada likumā šādi veidi bija divi – izsole ar trīs apakšveidiem – mutisku izsoli, kurai mūsdienas nav atbilstoša ekvivalenta, rakstveida izsoli, kas būtībā atbilst mūsdienu atklāta konkursa procedūrai, jauktu izsoli, kura arī vairāk atbilst mūsdienu atklāta konkursa procedūrai ar sarunu procedūras elementiem. Otrs veids – sacensība, kas vairāk atgādina mūsdienu sarunu procedūru vienīgi ar krietni brīvākiem nosacījumiem.
Vērtējot rakstveida izsoli, redzam, ka konkrētās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras apraksts un līdz ar to arī pati procedūras norise ir ļoti vienkāršota. Ja mēs to salīdzinām ar mūsdienu atklāta konkursa norises procedūru, jāatzīst, ka gan pasūtītājiem, gan darbu veicējiem un piegādātajiem dzīve tolaik bija daudz vienkāršāka. Rakstveida izsoles procedūras aprakstā bija noteiktas piedāvājuma noformējuma prasības, kuras laika gaitā nav būtiski mainījušās un ir ļoti līdzīgas tām, kas noteiktas PIL. Proti, piedāvājumu atvēršanas kārtība un piedāvājumu sākotnējas izvērtēšanas kārtība. Pēc likuma teksta secināms, ka pasūtītājs jau uzreiz pēc piedāvājumu atvēršanas un rezultātu paziņošanas varēja lemt par to, kam būtu piešķiramas līguma slēgšanas tiesības.
Aplūkojot konkrēto sacensības procedūru, jāatzīmē, ka tā ir tikai attāli pielīdzināma mūsdienu sarunu procedūrai. Lai piemērotu sacensības procedūru, līdzīgi kā tas ir mūsdienās, piemērojot sarunu procedūru, bija jāizpildās zināmiem nosacījumiem. Piemēram, izsmeļošu tehnisko noteikumu trūkuma dēļ nav iespējams noturēt izsoli. Tāpat bija noteikts, ka sacensības procedūrā var piedalīties gan uzaicinātās, gan arīdzan neuzaicinātās personas vai firmas, bet primāri, rīkojot sacensības procedūru, pats pasūtītājs izraudzījās tās firmas vai personas, kuras uzaicināt uz sacensības procedūru. Ļoti interesants ir nosacījums, ka atšķirībā no izsoles, kurā kā galvenais izvēles kritērijs bija cena, sacensības procedūrā izdodot darbus vai piegādes, vērā varēja ņemt ne tikai zemākās cenas, bet arī uzņēmēja krietnumu viņa agrāko darba vai piegādes labumu nodrošināšanā, kā arī iekšzemes rūpniecības intereses un citus kritērijus, kas būtībā ir ļoti līdzīgi mūsdienās daudz apspriestajiem saimnieciskā izdevīguma nosacījumiem.
Piedāvājumu vērtēšana un līgumu noslēgšana
Vērtējot likumā “Par darbiem un piegādēm” noteiktos piedāvājumu iesniegšanas termiņus, redzam, ka visilgākais likumā paredzētais piedāvājumu sagatavošanas un iesniegšanas termiņš bija septiņas dienas, kas varēja būt saīsināts uz trīs dienām, kad to prasa darba vai piegādes steidzamība. Līdz ar to piegādātājiem vajadzēja būt daudz operatīvākiem un pastāvīgi sekot līdzi jaunumiem laikrakstos, jo interneta, kur viss viegli un ātri atrodams, tolaik, kā zināms, nebija.
Lasot 1927. gada likumu “Par darbiem un piegādēm”, uzmanību pievērš termins “slepenā cena”. Tā bija pasūtītāja noteiktā cena, virs kuras darbus vai piegādes izdot nevar, proti, ja pēc piedāvājumu atvēršanas neviens no dalībniekiem nepiedāvāja cenu, kas ir zemāka par slepeno cenu, izsole visbiežāk bija jārīko no jauna.
Attiecībā uz līguma izpildi jāatzīmē, ka arī tolaik interešu konflikts bija aktuāla tēma, līdz ar to arī likumā bija noteikts, ka piegādes līgumos paredzētos priekšmetus un materiālus nevar pirkt no amatpersonām, kuras saistītas ar līguma slēgšanu un izpildi. Likumā bija noteiktas arī iespējas pagarināt līguma izpildes termiņus, ja pasūtītājs darbu veicēja termiņa kavējumus uzskata par dibinātiem jeb pamatotiem.
Piebildīšu, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā ar likuma “Par darbiem un piegādēm” pieņemšanu tika aizstāti vairāki novecojuši normatīvie akti, tostarp arī vairāki bijušās Krievijas noteikumi un likumi, kas noteica darbu un piegāžu regulējumu.
Oskars Putāns, Iepirkumu uzraudzības biroja Metodoloģijas departamenta direktores vietnieks
Atbildēt