Gandrīz pirms četriem gadiem 2013. gada žurnāla “Iepirkumi” trešajā numurā intervējām pārtikas vairumtirdzniecības uzņēmuma SIA “Futurus Food” komercdirektoru ĒRIKU JANSONU.
Šā gada pirmajā numurā aicinājām Jansona kungu uz sarunu par to, kas pārtikas iepirkumu nozarē mainījies aizvadītajos četros gados.
– Pirms četriem gadiem vērsāt uzmanību uz sarežģīto kārtību pārtikas iepirkumu informācijas iegūšanā.
Ē. Jansons: – Patlaban darbojas uzņēmumi, kas vāc informāciju par izsludinātajiem mazajiem iepirkumiem, kurus nepublicē IUB mājas vietnē. Var saņemt informāciju par iepirkumiem Latvijā un citās valstīs. Mēs varam to abonēt. Šis jautājums ir sakārtots.
– Noteikti vēl ir notikušas labas lietas.
– Labi, ka vairākās nozarēs nelielos iepirkumus apvieno. Lūk, piemērs. Pirms 4 – 5 gadiem sociālās aprūpes centra “Latgale” katra struktūrvienība rīkoja iepirkumu. Patlaban šie iepirkumi ir apvienoti, centralizēti. Mums nav jāpiedalās 4 – 5 iepirkumos, piedalāmies vienā iepirkumā. Rīgā šādi ir apvienoti visi bērnudārzu iepirkumi. Agrāk katrs bērnudārzs pats rīkoja iepirkumu, patlaban visi bērnudārzi ir sadalīti četrās lielās grupās. Iepirkumus dala arī tālāk lotēs, to ir daudz mazāk nekā agrāk. Lotu skaitu samazināja, optimizēja tāpēc, lai mazāka būtu piegādātāju transporta kustība. Tas ir dzelžains arguments – bērni rotaļu laukumā spēlējas un turpat brauc daudz transporta līdzekļu. Ja dienā iebrauc divas mašīnas, tas ir pieņemami, ja desmit, tad vairs ne. Lai tā ir, likumus viņi nepārkāpj. Mēs šo nosacījumu pieņemam. Mūsu lotei – bakalejai – pielika vēl klāt saldētos produktus un dārzeņus. Mēs piedalīties nevaram, jo mēs ar saldēto produktu vairumtirdzniecību nenodarbojamies. Tas nav būtiski.
Daudzās vietās šī optimizācija vēl nav notikusi. Process ir ļoti lēns, tomēr vajadzīgs! Mēs vairāk piedalāmies iepirkumos nekā pirms trim gadiem. Iepirkumu centralizācija ir lēna. Iespējams, tas nav vissvarīgākais.
– Bet kas tad ir vissvarīgākais?
– Līdz 2019. gadam ES visiem būs jāpāriet uz elektronisko iepirkumu. Mēs patlaban jau divus gadus darbojamies VRAA uzturētajā elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS). Tā ir ļoti, ļoti laba lieta. Pilnīgi izslēdz – nekad gan nedrīkst teikt “nekad” – koruptīvo sarunāšanu, jo pasūtītājs neredz, no kā viņš pasūta. Kad pirkuma grozs ir noformēts, tad uzzina savus piegādātājus. Tas nozīmē, ka EIS darbojas kā internetveikalā. Kam viszemākā cena, tas iekrīt grozā. Tas ir ļoti labi. Nezinu gan, kā valsts līdz 2019. gadam sagatavos informatīvās platformas, lai elektroniskie iepirkumi varētu notikt. Vai ar to nodarbosies VRAA vai katra ministrija veidos elektronisko platformu savai nozarei? Protams, daudz izdevīgāk ir uzturēt vienu EIS, nevis katram pasūtītājam atsevišķi kārtot visus iepirkumu dokumentus. Tas būs liels solis uz priekšu. Es to gaidu ar nepacietību. Īstas pārliecības man gan nav, vai, piemēram, Stružānos pēc diviem gadiem varēs rīkot elektronisko iepirkumu un saņemt produktus.
– Vai pasūtītāji vienmēr pērk to, ko pasūtījuši?
– (Nopūšas.) Latvijā ik gadu samazinās iedzīvotāju skaits. Šī tendence patlaban turpinās. Ir daudzi lieli iepirkumi, kur slēdz līgumu, piemēram, par produktu piegādi 100 000 eiro vērtībā, bet gada beigās redzam, ka pirkums bijis vien par 50 000 – 60 000 eiro. Nākamajā iepirkumā rezultāts ir tas pats. Pasūtītājs nevar paskaidrot, kāpēc tā. Vai viņam ir jāparāda kādam, ka ļoti būtiski ir ietaupīti naudas līdzekļi? Piemēram, Rīgas Sociālās aprūpes centrs, kam ir 5 – 6 pansionāti, bērnunami. Sadarbojamies ar viņiem 4 – 5 gadus. Uzvarot loti par 100 000 eiro, zinu, ka produktus nopirks par 50 000 eiro.
Mums iepirkumi veido aptuveni 15% no naudas apgrozījuma. Tas nozīmē, ka tie uz produktu kopējiem krājumiem glabātavā lielu ietekmi neatstāj. Ar nosacījumu, ja tādi iepirkumi ir līdz desmit no viena simta. Ja būtu izveidojusies sistēma, tad būtu liela problēma. Patlaban, ja uzvar iepirkumā, ir jāveido produktu atlikumi glabātavā. Ja es zinu, ka pasūtītājam vajadzēs, piemēram, 5000 burkas ar marinētiem kabačiem, man tie ir jārezervē un jāpērk vai nu no “Kroņa”, vai “Mildas”, lai cenu noturētu. Šiem ražotājiem nav lielu glabātavu, viņi lielus krājumus netur, viņu interese ir iespējami ātrāk preci pārdot. Tas nozīmē, ka produkts pārvietojas uz mūsu glabātavu. Mums ir jāiegulda nauda, jāveido uzkrājumi. Mums ir jābūt gataviem šo produktu piegādāt pasūtītājam.
– Ir apstiprināti Ministru kabineta noteikumi par skolēnu ēdināšanu. Vai tie ietekmē iepirkumu procesu?
– Patlaban tikpat kā nenotiek tā, kā bija pirms četriem gadiem, kad internātskolai vajadzēja 900 litrus augstākā spieduma olīveļļas un vien 200 litrus rapšu eļļas. Ir MK noteikumi nr. 172, tie nosaka, cik daudz sāls drīkst būt pievienots un līdzīgas lietas, tostarp aizliedz konservantus skolēniem paredzētajos pārtikas produktos. Tomēr aizvien daudzi pasūtītāji nav iepazinušies vai neievēro šos noteikumus. Lielajos, centralizētajos iepirkumos cenšamies rakstīt pasūtītājam un teikt, kāds produkts nav atbilstīgs MK noteikumiem, tātad tāds produkts neeksistē. Piemēram, pērn rudenī bija iepirkums Jūrmalas bērnudārziem. Kādas tikai konfektes, zefīrus un vafeles nevēlējās pirkt! Bet visas satur aromatizatorus un krāsvielas! Nav tādu produktu tirgū. Iepirkuma rīkotāji gan bija ļoti saprotoši, mainīja nolikuma nosacījumus. Uzrakstījām vēstuli, pastāstījām, ka var ierasties Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori un sastādīt protokolu par to, ka produkti neatbilst MK noteikumu prasībām. Un šo protokolu pretenzijas veidā saņemsim mēs, kas produktus piegādāja saskaņā ar nolikumu.
Mēs ik gadu piedalāmies 250 – 300 iepirkumos. Mazajos iepirkumos nav iespējams pārbaudīt šos nosacījumus. Turklāt par mazajiem 8.2.’ panta iepirkumiem mēs nevaram oficiāli sūdzēties. Varam uzrakstīt pasūtītājam pretenziju, tomēr tas to var neņemt vērā. Tas ir mazais iepirkums. Likumu nezināšana ir ļoti būtiska. Tas tāpēc, ka pasūtītājam nav zinošu darbinieku. Daudzi no viņiem pārkopē agrākos iepirkuma konkursa nolikumus. Novērtē, par cik mazāk ir bērnu, un proporcionāli samazina vajadzīgo produktu daudzumu.
Piemēram, patlaban MK noteikumos ir iekļauts sēra dioksīda kā konservanta aizliegums žāvētajos augļos. Žāvētās aprikozes un plūmes pērk daudz. Bet dabā šādas pozīcijas bez sēra dioksīda neeksistē! Bez sēra dioksīda žāvētajiem augļiem glabāšanas termiņš ir 15 dienas. Šie augļi Latvijā neaug, transportēšanas laiks ir jāņem vērā. Ir neiespējams šādus produktus piegādāt. Es saku, ka nevedīsim, ja vedīsim, tad ar sēra dioksīdu. Par to draud nepatikšanas. Par šo Ministru kabineta noteikumu rakstītāji nav padomājuši. Un arīdzan nedomā par noteikumu izpildi.
Pirms trim gadiem teicu, ka 20 gados kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir izveidojušās firmas, kuru galvenais bizness ir valsts un pašvaldību pārtikas produktu iepirkumi. Arī patlaban šādas firmas reģionos ir, tomēr saistībā ar iepirkumu centralizāciju šī draugu būšana, kad visi kopā darbojas, ir gājusi mazumā. Nav vairs tā, ka mums ir bezcerīgi uzvarēt konkursos, piemēram, Rēzeknē vai Daugavpilī. Iepirkumu vide pēdējos gados ir ļoti uzlabojusies. Protams, ka ir vietas, kur ir īpaša specifika, nezinu, kādu iemeslu dēļ, un viņiem, protams, ir taisnība daļēji. Piemēram, notiek iepirkums Daugavpils bērnudārziem. Nolikumā ir iekļauts ļoti vienkāršs punkts – “piegāde katru dienu”. Tas nozīmē, ka reāli šo nosacījumu var izpildīt firma, kas atrodas Daugavpilī. Uz manu jautājumu, kāpēc tā vajag, saņēmu atbildi – lūk, mūsu bērnudārziem nav lielas glabātavas, mums vajag. Es saku, mums ir produkti, kas nebojājas, bakalejas produktiem derīguma termiņš ir 3 – 5 mēneši. Nē, viņi saka – piektdien sastādām ēdienkarti, vēlamies, lai pirmdien produkti būtu atvesti. Tāds ir viņu arguments. Es neko nevaru darīt. Ja es pasūdzētos IUB, tad tā pozīcija, visticamāk, būtu – tas ir bērnudārzs ar savu specifiku un viņi var savu jautājumu tā uzstādīt. Tā notiek Daugavpilī.
– Kā sokas ar pārtikas iepirkumiem Rīgā? Rīgā patlaban notiek četri apvienotie iepirkumi.
– Te ir stāsts, ka Rīga aizvadīto gadu laikā optimizēja visas bērnudārzu piegādes. Mums šāda rīcība sākumā bija ļoti izdevīga. Kad atkal pievienoja mūsu lotei saldētos produktus, atkal tika dota iespēja kaut kādām mazajām firmām, kas nu vēl reizi tikušas pie medus poda. Te ir tas Rīgas domes Izglītības pārvaldes arguments par daudzajām mašīnām, kas katra piegādā savus produktus. No mūsu pozīcijām neko teikt nevar. Šādu nosacījumu var izpildīt lielās firmas, citas ir tās pašas, kas darbojās pirms 5 – 6 gadiem. Šīs firmas ir specializējušās visu produktu piegādē. Mēs no šādas pieejas neko daudz nezaudējam tāpēc, ka mazās firmiņas pērk produktus no mums un ved uz bērnudārziem. Tas nav saimnieciski – cena pircējam ir augstāka, bet pārpircējam arī ir jādzīvo. Tā ir Rīgas domes izvēle. Patlaban Rīga ir sadalīta četros iepirkumu reģionos.
– Kā ar pasūtītāju darbinieku zināšanām, kvalifikāciju?
– Pirms trim gadiem novadi neprata veidot tehnisko specifikāciju, par katru otro būtu jāraksta sūdzības. Patlaban situācija, pateicoties IUB metodiskajiem norādījumiem, ir sakārtota, tomēr, kā teicu iepriekš, nav izpratnes par MK noteikumiem nr. 172. Diezgan daudzi neskatās uz daudzumiem. Kļūdas, ka prasa vienā iepirkumā, piemēram, 500 kg piparu kā tolaik, tādu tikpat kā nav.
– Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais iepirkumu nozares sakārtošanā?
– Vissvarīgākais – kontroles trūkums. Tas ir visur. Kas to zina, tas izmanto. Pasūtītājs tur maciņu, un viņam ir jākontrolē līguma nosacījumu izpilde. Pēdējos gados, kopš sākušies zaļie iepirkumi, PVD kaut ko dara. Ir redzams, ka šis dienests brauc un pārbauda, kādus produktus piegādā. Domāju, ka PVD nav liela kapacitāte. Viņi pārbauda atbilstību MK noteikumiem nr. 172, kuros norādīts, ka piegādēs nedrīkst būt pelmeņi un kādam jābūt margarīnam, tāpat citi nosacījumi glabātavā esošajiem produktiem. PVD arīdzan pārbauda produktu atbilstību tehniskajai specifikācijai. Tas nozīmē – ja esmu piedāvājis bioloģiskos kartupeļus no saimniecības “Pumpuriņi”, bet piegādāti poļu kartupeļi, šo procesu PVD pārbauda. Jautājums ir par to, kas notiek tālāk. Visticamāk, inspektori godprātīgi izdara savu darbu, sastāda protokolu, pārkāpuma gadījumā tajā norāda, ka ir Polijā, nevis Latvijā audzēti kartupeļi. Pēc tam protokolu sūta Rīgas domes Izglītības pārvaldei. Jautājums – vai tā rīkojas tālāk? Mēs esam lielais uzņēmums, pie mums arī PVD inspektori regulāri ierodas pārbaudēs. Mums ir sava ceptuve. Es ar viņiem runāju par šo jautājumu. Vaicāju, kā viņi pārbauda Rīgā, vai firmas bērnudārziem ir piegādājušas paaugstinātās kvalitātes produktus. Viņi teic, ka nereti piegādājušas nav un tad sastāda aktus. Tomēr, ja otro gadu pēc kārtas iepirkumā uzvar kompānija, kam šie akti ir sastādīti, tad kaut kas nav kārtībā. Ir Publisko iepirkumu likumā punkts, ka pasūtītājs, balstoties uz negatīvu pieredzi, var izslēgt pretendentu no konkursa. Ja ir gada laikā sastādīti 5 – 6 akti par to, ka nepiegādā līgumā solītos pārtikas produktus – bioloģiskos kartupeļus, zaļo tēju un citus –, tas ir nopietns iemesls rakstīt pretenziju. Jautājums – vai viņi kaut ko dara? Esmu par 100% pārliecināts – neko nedara. Ja PVD godīgi strādā, aiziet, redz, ka nav tehniskajai specifikācijai atbilstošo produktu, un sastāda aktus, katram aktam pretim pēc līguma ir jābūt pretenzijai. Līgumā ir ierakstīts, ka pēc noteikta pretenziju daudzuma saņemšanas līgumu lauž. Īstenībā līgumu nelauž un nākamajā gada uzvar tas pats pretendents. Kaut kas šajā posmā nav kārtībā.
– Kādi tad ir kopējie secinājumi par izmaiņām pārtikas produktu iepirkumos pēdējos četros gados?
– Kļūstam gudrāki, virzāmies uz augšu. Man lielas cerības dod elektroniskais iepirkums. Igaunijā tas darbojas ļoti labi. Mēs ar biznesa partneriem pastarpināti piedalāmies Igaunijas iepirkumos. Paši nepiedalāmies, ja mēs to darītu kā Igaunijas nerezidenti, būtu diezgan grūti, būtu jāalgo īpaši juristi. Vieglāk ir nodibināt Igaunijā kompāniju, maksāt nodokļus un piedalīties iepirkumos. Viņi ļoti pievērš uzmanību, lai valsts pasūtījumu saņemtu vietējie nodokļu maksātāji. Tas ir normāli un pareizi.
Kā jau teicu, ir lietas, kas kļuvušas labākas. Tomēr ir absurdi nosacījumi jaunajā zaļajā iepirkumā. Proti, ir iekļauts piegādes attālums līdz konkrētajai vietai kā kritērijs konkursā. Kāpēc ir ieviests šāds nosacījums? Lai būtu mazāka ceļu noslodze, mazāk degvielas izmešu un atbalsts savējiem, vietējiem uzņēmējiem? Ļoti labi, atbalstiet savējos! Tomēr – ja uzvarētājs ir mazs lauku vairumtirgotājs, tad produkti no citu valstu ražotājiem viņa glabātavā uz burvja mājienu neparādīsies. Kādam būs tie jāatved! Kāda starpība, vai mēs no Rīgas brauksim ar savu mašīnu, aizvedīsim produktus līdz viņa glabātavai un viņš tālāk vedīs pircējiem, vai viņš pats brauks uz Rīgu. Var arī tā, ka mēs paši tieši vedam produktus mazajiem pircējiem. Nevar pateikt, kur transporta izdevumi būs mazāki. Jautājums ir par cenu. Mazais vairumtirgotājs uzliek 20% uzcenojumu savu izdevumu segšanai. Tā ir visu nodokļu maksātāju nauda.
Autros: TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: Aija Meldere
Atbildēt