Pirmās Iepirkumu Gada balvas laureāte kategorijā “Ieguldījums publisko iepirkumu attīstībā” ir Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) Elektronisko iepirkumu departamenta kancelejas, pārtikas preču un mēbeļu kataloga vadītāja Astra Bērziņa. Žurnālam “Iepirkumi” viņa stāsta, kā no sapņa kļūt par skolotāju var nonākt līdz militārā iesaukšanas dienesta darbam un visubeidzot – darbam ar iepirkumiem, kas nu jau kļuvis par sirdsdarbu, turklāt devis iespēju arī saņemt apbalvojumu.
PIL – tādu nosaukumu esmu dzirdējusi
Bērnībā Astra Bērziņa neesot sapņojusi kļūt par iepirkumu speciālisti. Patiesībā viņa pat nav domājusi, ka strādās ar juridiskiem vai ekonomikas jautājumiem. Apgūstot humanitāros priekšmetus un bioloģiju, viņa vairāk apsvērusi skolotājas vai bērnudārza audzinātājas darbu. LLU dārzkopības specialitātes studijās iegūtās zināšanas vēlāk lieti noderējušas pārtikas nozares iepirkumos, ļaujot izprast lauksaimniecības nozares problemātiku un specifiku. Vēlāk maģistrantūras studijas pedagoģijā tomēr Astru aizvedušas līdz praksei angļu valodas pasniedzējas darbā, savukārt atgriešanās dzimtajā Siguldā – līdz darbam Militārā dienesta iesaukšanas centrā. Ar visu šo bagāžu 2002. gadā viņa nonākusi svaigi dibinātajā Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB).
“Skaidri atceros, kā atnācu uz darba interviju un man jautāja, vai zinu kaut ko par Publisko iepirkumu likumu (PIL). Es tā arī godīgi pateicu, ka zinu tādu nosaukumu, bet lasījusi gan neesmu,” smejot stāsta Astra Bērziņa. “Birojs bija dibināts janvārī, un es stājos darbā maijā. Toreiz par iepirkumiem nerunāja ne uz pusi tik daudz kā tagad. Patiesībā es pat nesapratu, kur esmu aizgājusi! Pagāja divi gadi, līdz sapratu, ko spēju, turklāt gan man, gan darba devējam bija pārsteigums, ka varu vadīt seminārus.” Darbos militārajā un izglītības jomā uzkrātā pieredze vēlāk ļāvusi vieglāk izprast un iedziļināties šo jomu problemātikā. Tagad Astrai visai daudz semināru ir tieši šo jomu darbiniekiem. Protams, sākotnējais darbs bijis konsultēšana gan rakstveidā, gan pa tālruni, kas ļāvis ātri vien apgūt PIL nianses, jo, lai paskaidrotu otram, pašam ir jābūt dubultā pārliecinātam par visu, savukārt bez reāliem jautājumiem likumu nemaz līdz galam nevar izprast.
A. Bērziņa: “Gatavojot rakstveida atbildi, var papildus lasīt un konsultēties pie kolēģiem, bet tālruņa sarunā ir jāorientējas likumā un jāspēj sniegt skaidru un pārliecinošu atbildi. Man ir bijis tā, ka zvanītājs noklausās atbildi un beigās paziņo, ka gribējis zināt atbildi, bet tas nenozīmē, ka tā arī rīkošoties. Tās ir zvanītāja tiesības ņemt vai neņemt vērā, ko es stāstu. Agrāk man šķita, ka katram ir jāiestāsta, kā likums ir jāpiemēro, un gribēju, lai viņi to arī ievēro. Situācija mainījās, kad ģimenē ienāca meita, – pārvērtēju prioritātes un sapratu, ka visa pasaule negriežas ap iepirkumu likumu un ka tas, kurš gribēs, padomu pajautās un likumu ievēros.” Uz IUB nostrādātajiem gadiem Astra atskatās ar gandarījumu un priecājas, ka ar bijušajiem kolēģiem saglabājušās tuvas profesionālās attiecības un allaž iespējams apspriesties kādā strīdīgā jautājumā, saņemt skaidrojumu vai paprasīt padomu. Reizēm nepieciešama diskusija, lai nonāktu līdz pareizajam risinājumam – daudziem iepirkumu speciālistiem šādas iespējas nav. Šī bijusi pirmā nopietnā Astras Bērziņas darba pieredze, kas turpinājusies desmit gadu garumā. Viņa smejot saka: “Diez vai tur ko vairs var mainīt! Ja esi pieķēries iepirkumiem, tad šajā jomā arī jāstrādā.”
Semināros iedot maksimāli daudz
Seminārus Astra Bērziņa pasniedz regulāri vairākas reizes mēnesī un neslēpj, ka viņai patīk pedagoga darbs. Iespējams, tas ir daļēji īstenojies bērnības sapnis par skolotāja darbu. Viņa arī uzsver, ka ar iepirkumiem nekad nevar būt garlaicīgi, jo tie prasa asināt prātu un nemitīgi papildināt zināšanas: “Vienmēr esmu teikusi, ka iepirkumi ir redzesloka paplašināšanai, jo tā jau nav vienkārši traktora vai kartupeļu maisa iegāde. Strādājot ar iepirkumu, ir jāpārzina ne tikai likums, bet arī apdrošināšanas, kreditēšanas, būvniecības, autotransporta u. c. jomu jautājumi un nozaru specifika. Mana primārā vēlme – lai arī citi zina tik daudz, cik es. Iespējams, ka tas ir mans mīnuss, jo semināros cenšos izstāstīt maksimāli daudz un ļauju uzdot jautājumus prezentāciju gaitā. Bieži vien tas beidzas ar neplānoti garu pasākumu un risku kādam apmeklētājam nokavēt pēdējo autobusu,” smej Astra Bērziņa.
Viņa uzsver, ka iepirkumu speciālistiem ir svarīgi tikties semināros, saņemt atbildes uz interesējošiem jautājumiem, kā arī sastapties ar līdzīgiem speciālistiem, kuriem, iespējams, ir līdzīgas problēmas. Daudzviet iepirkuma speciālists ir vienīgais cilvēks kolektīvā un viņam pat nav ar ko apspriesties problēmu gadījumā, tāpēc semināri ir tā vide, kur var ne vien saņemt atbildes uz jautājumiem, bet arī dibināt kontaktus ar domubiedriem, lai dalītos pieredzē turpmāk. Viena no tendencēm, ko Astra novērojusi Latvijas iepirkumu vidē un allaž centusies uzsvērt semināros –, ir rūpīgi jāseko līdzi iepirkuma līguma izpildei. Protams, neviens nevar sodīt pasūtītāju par nesekošanu izpildei, taču tādā gadījumā pats iepirkums zaudē savu jēgu: “Bīstos, ka daudzi iepirkumu speciālisti var aiziet šo ceļu – veikt iepirkuma procedūru un nesekot līguma izpildei. Tad taču nav jēgas viņu darbam! Zaļais iepirkums, kuram neseko līdzi, drīz vien var zaudēt šo statusu! Ja nesekojam līguma izpildei, pazūd viss godīgums un caurskatāmība. Kāda jēga ieguldīt savu darbu, laiku, enerģiju, ja beigās neviens nepārliecinās, vai komersants vispār godprātīgi pilda līguma nosacījumus,” brīnās Astra Bērziņa. Viņa atklāj, ka pārtikas jomā šī problēma bieži vien ir kompleksa, jo daļa iepirkumu komisijas locekļu nemaz nav saistīti ar līguma izpildi. Piemēram, pašvaldībā komisija veic iepirkumu un pieņem lēmumus, bet līgumus slēdz katra atsevišķa iestāde, kas pat nav informēta, ka viņiem ir jāveic kontrole un kam jāpievērš uzmanība, – viņiem tiek piegādāti produkti un viņi tos lieto. Turklāt līgumi ir daudzgadīgi, reizēm pat trim līdz pieciem gadiem, iestādēm tiek piegādāti produkti, un neviens pat neinteresējas, kā tām skolām vai bērnudārziem iet. Katra sūdzība un pretenzija izvēršas līguma laušanā, kas nozīmē jauna iepirkuma izsludināšanu, jaunu komisiju, jaunu darbu… un, lai no tā izvairītos, itin bieži tiekot pievērtas acis uz dažādām komersantu izdarībām un pārkāpumiem, skaidro Astra Bērziņa.
Semināros viņa allaž cenšas skaidrot, kāpēc būtiski ievērot šīs nianses, jo nav runa tikai par likuma piemērošanu, bet arī nodokļu maksātāju līdzekļu izlietošanu un pašu iepirkumu speciālistu ieguldīto laiku un enerģiju. Itin bieži izvēršas diskusijas, kas skar ne vien iepirkumu jomu, bet arī plašākā mērogā visu ekonomisko sistēmu: “Tā kā VRAA strādāju ar elektroniskajiem katalogiem, arī semināros aicinu uzņēmējus taupīt laiku un resursus, izmantojot iespēju iepirkties no kataloga. Semināru dalībnieki mēdz atbildēt, ka labāk iepirks, piemēram, kancelejas preces paši, tādējādi sildot ekonomiku un atbalstot vietējos mazos tirgotājus. Tad man uzreiz ir pretjautājums, kāpēc viņi nevēlas sildīt ekonomiku, atbalstot vietējos zemniekus un pārtikas ražotājus, jo pārtikas iepirkumos iespējams sadalīt sīki pa pozīcijām un iepirkt atsevišķi gan pirmās zemenes, gan rabarberus u. c. sezonas produktus. Galu galā zemes īpašniekam tas ir daudz svarīgāk, jo viņš nevar paņemt savu zemi un aizbraukt strādāt kaut kur citur!”
Iepirkumu vidē vietas izaugsmei netrūkst
Līdz ar Astras pirmajām dienām IUB arī pats Publisko iepirkumu likums sācis savas gaitas Latvijā. Eiropā iepirkumu direktīvas piemēro jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, bet Latvijā viss norisinās gadus 30 vēlāk – līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Tāpēc nav jābrīnās, ja kādās jomās netiekam līdzi vai mūsu speciālisti nav gana zinoši: “Es vienmēr uzsveru, ka katra sūdzība ir jāuztver kā mācībstunda – gan pretendentam, gan pasūtītājam. Iepirkumu speciālistam pieredze un zināšanas nāk ar gadiem. Pat ar manu teju 15 gadu pieredzi nevaru apgalvot, ka visu zinu un visā orientējos. Nebūt ne. Un ir jāsaprot, kurā jomā esi zinošs, bet kurā neesi iedziļinājies un nevari pilnvērtīgi izteikt viedokli. Tāpēc vienmēr brīnos par tām organizācijām, kurās ir standarta iepirkumu komisijas, kas spējīgas iepirkt jebko. Nu nav tādu unikālu cilvēku, kas var atrasties visās iepirkumu komisijās un pilnvērtīgi veikt savus pienākumus! Turklāt joprojām ir daudz iestāžu, kur pamata iepirkumu komisijas darbu dara viens pats sekretārs, kuram ļoti labi jāpārzina likums un process un kurš dara pilnīgi visu – no protokolēšanas līdz vērtēšanai, bet pārējie komisijas locekļi tikai paraksta. Tā ir apbrīnojama uzticēšanās, jo, kad tiek piemēroti administratīvie sodi, tad soda ne tikai protokolētāju…” pieredzē dalās Astra.
Viņa gan iezīmē vēl vairākas problēmas iepirkumu procedūrās. Iepriekš raksturotā situācija sasaucas ar izplatītu problēmu Latvijas reģionos, kur, jo īpaši mazajās pašvaldībās, iepirkumu speciālists ir viens pats cilvēks, kurš šos pienākumus pilda papildus pamata darbam, turklāt nereti bez papildu samaksas. Šis cilvēks ir spiests orientēties likumdošanā un pārzināt ļoti plašu jautājumu loku, tanī pašā laikā bez iespējām mācīties citādi kā tikai no savām kļūdām. Šiem cilvēkiem bieži vien nav neviena, ar ko konsultēties strīdīgos jautājumos, un atbildība jāuzņemas vienpersoniski: “Man arī žēl, ka iestādes pašas nemēģina sev izaudzināt speciālistus. Cilvēki mācās pašmācības ceļā un ar semināru palīdzību. Ir likums, ir metodiskie materiāli, ir skaidrs, kādas kļūdas nedrīkst pieļaut, bet to variantu un veidu ir tik daudz, ka neviens palīdzēt nevar, kā tikai cilvēks sev pats.” Ar šo Astra Bērziņa arī vedina uz diskusiju par iepirkumu speciālistu izglītību vispār.
Patlaban Latvijā neviena augstskola nepiedāvā specializētas programmas iepirkumu speciālistiem, kaut Astra min, ka būtu iespējams piesaistīt zinošus mācībspēkus gan no IUB, gan no juristu birojiem: “Es brīnos, kāpēc augstskolās nav budžeta vietu atsevišķām iepirkumu speciālistu apmācībām, piemēram, bakalaura studentiem ar dažādu nozaru – medicīnas, inženierzinātņu, militārās jomas – priekšzināšanām, kas ļautu izaudzināt pilnvērtīgus speciālistus iepirkumu jomā. Ja cilvēks nāk ar priekšzināšanām, viņam papildus jāapgūst iepirkuma likums savā jomā un jāiemācās to pielāgot.” Viņa min vairākus savus bijušos un esošos kolēģus, kuri noteikti būtu gatavi un gana kompetenti piedalīties šādās izglītības programmās.
Kopumā pašreizējo Publisko iepirkumu likumu A. Bērziņa vērtē kā smagnēju, taču lietojamu. Viņas lielākās bažas, ka Latvijas iepirkumu vidē aizvien tiek ignorēti ētiskie aspekti – vai iepirkumu speciālists visu dara godīgi vai tā, kā to liek vadība: “Man ir paveicies ar darba devējiem, jo man nekad nav bijis jāizšķiras par šādu izvēli, nav bijis jādara pretēji pārliecībai, bet zinu no semināriem, ka mēdz būt nepārprotami mājieni, piemēram, ka uzvarētājam ir jābūt vienam konkrētam pretendentam. Juristam tā ir liela māksla atrast kompromisu starp likuma rāmjiem un vadības iegribām – gan saglabāt savu darbu, gan ievērot likumu,” tā Astra.
Par saņemto Iepirkumu Gada balvu par ieguldījumu publisko iepirkumu attīstībā viņa priecājas, taču kautrīgi bilst, ka zina arī citus nozares speciālistus, kuri noteikti tādu būtu pelnījuši. Viņa atzīst, ka ir vairāki kandidāti, kurus būtu gatava izvirzīt nākamā gada balvai.
TEKSTS: Dzintra Švarcbaha
FOTO: Aija Meldere
Atbildēt