Ne visi piedzimst par māksliniekiem. Citi par tādiem nolemj kļūt dzīves laikā. Tēlniece, pirmās žurnāla “Iepirkumi” Gada balvas autore Vija Dzintare sākotnēji studējusi angļu filoloģiju un tikai pēc augstskolas beigšanas sapratusi, ka vēlas nodarboties ar tēlniecību.
Sirsnīga, ļoti latviska un ļoti pozitīva, šī dāma liek atdzīvoties granītam, marmoram un bronzai, savu labestīgo enerģiju iemiesojot plūstošās formās un neizdzēšamos stāstos. Retais, kurš paviesojies Baltezera kapsētā, spēj palikt vienaldzīgs pret viņas veidoto pieminekli “Ciešanu vārti”, kas uzstādīts 1941. gadā nogalinātajiem komunistiskā terora upuriem, tāpat retais paliks vienaldzīgs, skatot Sv. Pētera baznīcā ierīkoto piemiņas vietu “Gals un sākums”, kas arī godina deportācijās cietušos. Kas ir tas spēks, kas dod māksliniekam spēju redzēt pasauli sev apkārt citām acīm un iemiesot redzēto monumentālos un no prāta neizdzēšamos darbos? Žurnāla “Iepirkumi” komandai bija gods sadarboties ar mākslinieci Iepirkumu Gada balvas statuetes tapšanā, tāpēc piedāvājam lasītājiem ieskatu Vijas Dzintares pasaules redzējumā.
Dzirnakmeņiem rotātā Iepirkumu Gada balvas statuete
Uz marmora pamatnes izvietotie bronzas dzirnakmeņi, kas 1. decembrī svinīgā ceremonijā atrada ceļu pie saviem īpašniekiem, būs kā atgādinājums, ka iepirkumu procedūra ir saskanīgs komandas darbs ar mērķi uz pozitīvu rezultātu. Kā šīs statuetes radušās, stāsta idejas autore un izpildītāja Vija Dzintare. “Daļa no tēlnieka darba paiet domājot. Viss sākās ar ideju, un bija diezgan daudz un ilgi jādomā, kas derētu šim konkrētajam mērķim. Man pašai ļoti tuvas ir plastiskas un plūstošas formas, taču par Iepirkumu Gada balvu domājot, bija skaidrs, ka plastiska figūra neder. Visas domas par lapām un vijīgām formām atmetu un pievērsos ģeometrijai. Tad uzgāju savas skices ar dzirnakmeņiem, kurus veidoju kā paraugus piemiņas akmeņiem valodniekiem Mīlenbaham un Endzelīnam pie Latvijas Universitātes. No šīm skicēm smēlos ideju par dzirnakmeņiem, kas pārtapa skicē, kuru izvēlējās pasūtītāji,” stāsta Vija. Dzirnakmeņi bijuši balvai daudz atbilstošāki, jo apzīmē divus elementus – pasūtītāju un izpildītāju – kas, savstarpēji mijiedarbojoties, kā pieņemts iepirkuma procedūrā, rezultātā sniedz kvalitatīvu produktu. Šie divi dzirnakmeņi simbolizē sadarbību, turklāt pa vidu dzirnakmeņiem veidojas tādas kā acis, kas vēro un novērtē caurspīdīgumu, kam liela nozīme iepirkuma procedūrā. Visubeidzot arī pašiem dzirnakmeņiem zīmējums veidots ar 12 iedaļām, kas apzīmē gada 12 mēnešus, jo darbība notiek visu gadu – tādējādi apzīmējot Gada balvu. “Lai arī pasmaga, šī balva ir atbilstoša mērķim, jo arī iepirkums nekāds vieglais process nav. Kad skatījos “Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremoniju, brīnījos, kā mākslinieki tik viegli ar savām balvām rokās žestikulē… Ar Iepirkumu Gada balvu tik viegli nevarēs vicināties,” smaidot stāsta Vija Dzintare. Žurnālā “Iepirkumi” agrāk esam rakstījuši par kultūras un mākslas pakalpojumu sniedzēju problemātiku Publisko iepirkumu likuma ietvaros. Uz jautājumu, vai pati tēlniece piedalās iepirkumos, viņa mierīgi atbild, ka no tā nav pasargāts neviens – pat mākslinieks ne. Liela darba slodze bijusi padomju laikos, kad skulptūras un ciļņi pasūtīti visai bieži, piemēram, viens no pirmajiem mākslinieces darinātajiem darbiem rotājis rūpnīcas VEF iekšpagalmu, tagad darbu esot mazāk. Viens no pēdējiem pasūtījumiem – piemiņas plāksne profesoram un ārstam Jūlijam Anšelēvičam – tagad apskatāms pie Rīgas pilsētas 1. slimnīcas. Prātojumiem, vai mākslinieks un iepirkums maz ir ētisks savienojums, tēlniece liek pretim pavisam racionālus argumentus. “Arī māksliniekam ir jāsaņem atalgojums par savu darbu. Tas ir pilnīgi normāli, un mākslinieki saņēmuši atalgojumu jau kopš seniem laikiem. Tēlnieka darbam ir gana izmaksu – darbnīcas īre, materiālu iegāde, materiālu pārvietošana (piemēram, 20 tonnu granīta bluķis), elektrības maksa, strādājot ar granītiem – tās ir izmaksas, kas jāsedz, lai nonāktu pie rezultāta. Un māksliniekam taču arī pašam ir jādzīvo. Ja godīgai konkurencei un samaksai nepieciešams iepirkums, tad tā jābūt – tas ir mūsu darbs,” skaidro tēlniece.
Tēlnieces rokassomiņā – darbarīki un akmeņi
Katram akmenim ir savs stāsts, kas ļauj atcerēties gan pašu akmeni, gan mērķi, kam tas vēlāk izmantots. Māksliniece stāsta, ka Latvijas laukakmeņi esot ļoti skaisti, bet ne vienmēr parocīgi skulptūru veidošanai, jo viegli plaisājot. “Man ļoti mīļš darbs ir Oskara Kalpaka piemineklis Madonas novada Meirānos – “Dzimtas ozols”. Tas darināts no skaista Dundagā atrasta akmens, taču sākotnēji šim mērķim bijām paredzējuši pavisam citu akmeni. Kāds zemnieks Jumpravā bija savā tīrumā atradis prāvu akmeni un gribējis izrakt. Racis un racis, kamēr milzīgajam akmenim apkārt izveidojies dīķis ar pielijušo ūdeni. Tā kā bijis jau rudens, ūdens sācis sasalt, bet nekādi nav varējuši to akmeni izrakt. Akmens svēra 53 tonnas, un mūsu deviņiem puišiem vajadzēja veselu dienu un 75 tonnu ceļamkrānu, lai šo brīnumu izceltu. Diemžēl, šķeļot uz pusēm, akmens sadalījās nevis divās, bet četrās daļās un piemineklim to vairs izmantot nevarējām. Tā nu “Dzimtas ozolu” izveidojām no Dundagā atrastā akmens. Tas svēra 23 tonnas,” stāsta V. Dzintare. Viņa skaidro, ka Latvijas akmeņi vairāk der kapakmeņiem, ne skulptūrām, jo ir plaisaini un arī izmēra ziņā piemērotāki. Akmeņus skulptūrām māksliniece pasūta granīta blokos no ārzemēm. Tomēr nereti arī mazie akmeņi atceļo līdzi no ārvalstīm: “Man kā kārtīgai tēlniecei rokassomiņā allaž ir visādi instrumenti, darbarīki un bieži vien arī akmentiņi. Kad braucu uz Norvēģiju, aizvedu skulptūriņas un atpakaļ vedu akmeņus,” smejas V. Dzintare. Ja kāds akmens ir uzrunājis un ir skaidrs, ka no tā kaut kas jāizveido, tad tēlniecei tas jāņem līdzi un jāpārvērš kādā mākslas darbā. Uz jautājumu, vai neviens nebrīnās, ka bagāžā līdzi akmeņi, māksliniece kautrīgi atbild, ka nesot tos rokassomiņā – tā ir drošāk.
Arī prāvi smagos milzeņus tēlniece mīļi sauc par akmentiņiem – tiesa, visus rokassomiņā neieliksi, bet ir skaidrs, ka šis darbs darāms ar mīlestību gan pret akmeņiem, gan pret darba ieceri. Māksliniekam, tāpat kā mātei, vaicāt, kurš bērns mīļākais, ir nedaudz netaktiski, tomēr, taujātai par mīļāko darbu, V. Dzintarei atbilde uzreiz ir gatava – tie ir “Mākoņzirgi” – gaisīgi zirgi, darināti baltā marmorā. “Kāpēc es šādus zirgus radīju? Ap 2000. gadu biju jaunas dzīvesvietas meklējumos un, ejot pa Tomsona ielu, man pretim skrēja zirgs! Bez pavadām, bez jātnieka, viens pats, pavisam īsts zirgs – brīvs un skrejošs. Gan jau bija noklīdis no netālu esošās bijušā hipodroma teritorijas, kur ap to laiku vēl mitinājās zirgi. Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka sapratu – man šajā ielā jādzīvo, un tur arī atradu dzīvoklīti. Tajā pašā brīdī man radās doma par skulptūru ar zirgiem.”
Recepte enerģijai un dzīvespriekam
Tie, kas ikdienā strādā birojā, lieliski zina, cik relaksējoša ir atpūta pie dabas, gleznošana vai pat kāda cita mākslinieciska nodarbe. Bet kā gan mākslinieki atpūšas no darba? Vai tiešām strādājot? “Mākslinieks daudz domā – vilcienā, tramvajā. Braucu un domāju, ko un kā varētu izveidot. Tāpat arī strādājot dārzā – rokas aizņemtas, domas brīvas. Zinu daudzus tēlniekus, kas ir tādi piezemētāki mākslinieki, un ļoti daudzi no viņiem strādā savos dārziņos, uzņem enerģiju no zemes,” tā Vija Dzintare. Daudz prieka tēlniecei sniedz ar ģimeni – meitām, znotiem un mazbērniem – pavadītais laiks.
Viņa pati smejas, ka pilnas slodzes vecmāmiņa gan neesot – esot jāstrādā, bet “meitene pēc izsaukuma” gan – intervijas dienā vēl jāved mazmeita uz vijoļspēles nodarbību: “Ar mazbērniem darbojoties, gan nav laika par darbu domāt! Man ir seši brīnišķīgi mazbērni, ar kuriem kopā pavadīt laiku, bet tā brīvā laika jau nav nemaz tik daudz! Likās, ka ar gadiem brīvā laika būs vairāk, bet nekā – darbi sakrājas, nevar tik ātri paveikt un gribas tik daudz paspēt!” Spēku un enerģiju māksliniece smeļas no visa pa drusciņai – gaišām un pozitīvām domām, ģimenes un kolēģiem, satiktajiem cilvēkiem un apmeklētajiem pasākumiem. “Man patīk satikt cilvēkus, līdzīgi domājoši cilvēki padara dzīvi interesantu. Ikdienā cenšos saskatīt pozitīvo un ar saviem darbiem to nodot tālāk.” Vija Dzintare atzīst, ka visvairāk viņai patīk veidot mālā un strādāt ar akmeni, marmoru un bronzu. Vissvarīgākais darbā ir galvenā doma, dažkārt arī filozofiska vai asociatīva, kas vada visu kopīgo procesu. Pēdējā izstādē “Baltais putns. Melnais putns” katrai skulptūrai bija sarakstīts arī dzejolis – kā smalka lietošanas instrukcija, kas skaidro, ko māksliniece domājusi ar katru darbu un kādu pozitīvo vēstījumu vēlējusies sniegt. “Manos darbos galvenais ir dzīvības izpausme un gaišais moments. Pēdējā izstādē daudz uzsvara liku uz pretstatiem – melno un balto, demonstrējot saskaņu un harmoniju. Pati allaž esmu bijusi domās, ka jāizvēlas nostāties gaišajā pusē. Manuprāt, tieši savstarpējā harmonijā un pozitīvismā veidojas saskaņa starp gaišo un tumšo. Es nekad neveidoju neko asu vai agresīvu, man patīk, ja darbi ir pozitīvi, ja tie ir harmoniski un sniedz labvēlīgu starojumu. Tiem uz cilvēku ir jāatstāj labs iespaids,” skaidro tēlniece.
Žurnāla “Iepirkumi” kolektīvs pateicas māksliniecei Vijai Dzintarei par sadarbību un ir pārliecināti, ka viņas radītās statuetes nesīs to ieguvējiem tikpat daudz pozitīvisma, cik tajās ielikusi pati autore.
Vija Dzintare
- Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju 1974. gadā.
- Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1978. gada.
- Latvijas Tēlnieku centra un Starptautiskās medaļu federācijas biedre.
- Vairāk nekā 45 vides monumentālās tēlniecības darbu autore.
- Ap 200 portretu, stājtēlniecības un mazo formu darbu, teju 100 medaļu autore.
- Piemiņas akmeņu un portretu autore ievērojamiem Latvijas cilvēkiem (prof. J. Bergam, prof. P. Apsītim, akad. P. Gerkem, pulkvedim O. Kalpakam, prof. J. Anšelēvičam u. c.)
- Skulpturālo piemiņas vietu autore komunistiskā terora upuriem Baltezera kapos, Preiļos un Sv. Pētera baznīcā.
- Vairāk nekā 200 izstāžu, simpoziju un konkursu dalībniece.
- Latvijā rīkojusi 22 personālizstādes.
- Septiņpadsmit V. Dzintares skulptūras sastopamas Latvijas muzejos, daudzas nonākušas ārzemju kolekcionāru īpašumā.
- Par mūža ieguldījumu vides un monumentālajā tēlniecībā V. Dzintare 2012. gadā apbalvota ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
TEKSTS: DZINTRA ŠVARCBAHA
FOTO: GUNĀRS JANAITIS
Atbildēt