Apes novadā tāpat kā citviet Latvijā publiskos iepirkumus veic iepirkumu komisija. Par apeniešu pieredzi, problēmām un atziņām saruna ar tās vadītāju INESI MUCENIECI.
Apes novads atrodas Vidzemes reģiona ziemeļaustrumos un robežojas ne vien ar Latvijas šajā pusē esošām pašvaldībām, bet arī Igaunijas Valgas un Veru apriņķiem. Novadu veido Apes pilsēta, Apes pagasts, Gaujienas pagasts, Trapenes pagasts un Virešu pagasts.
Apes novadam ir skaista devīze: dvēsele priecājas. Lai to īstenotu dzīvē, lai patiešām būtu par ko priecāties, neatņemama attīstības sadaļa ir projekti, kam finansiālais atbalsts īstenošanai jāmeklē dažādos valsts un Eiropas programmu ietvaros. Ja parēķina paveikto šajā gadu tūkstotī, tad realizētie projekti skaitāmi vairākos simtos. Pēdējo gadu prāvākās investīcijas liktas projektos: “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā”, Apes pirmsskolas izglītības iestādes “Vāverīte” piebūves tapšanā, attīrīšanas iekārtās Vidagas Sikšņu pamatskolas un pirmsskolas ēkās, klašu remontdarbos Trapenes pamatskolā un Apes vidusskolas telpās, izremontētas un apmēbelētas telpas Gaujienas pirmsskolas grupām, veikta Dzirnavu ielas rekonstrukcija Apes pilsētā.
Gan Apes novada dome, gan tās iestādes joprojām aktīvi darbojas investīciju un attīstības projektu sagatavošanā un īstenošanā, aptverot dažādas sfēras: infrastruktūras sakārtošanu, izglītības, kultūras un sporta sistēmas attīstību, vides aizsardzību un sakārtošanu, energoefektivitātes uzlabošanu, sociālās jomas pilnveidošanu, darbu ar vecākiem, bērniem un jauniešiem, sabiedrības integrāciju, uzņēmējdarbības veicināšanu un vēl daudz ko citu.
Taču, lai no ieceres nonāktu līdz gatavam produktam, ir vēl kāds ļoti nozīmīgs aspekts – publiskie iepirkumi. Tātad konkursa kārtībā izvēle, kas izpildīs pasūtītāja vajadzības, kas nodrošinās piegādes, kas apkalpos objektu.
– Kā iepirkumus organizē Apes novadā?
I. Muceniece: – Katram gadam ir sastādīts plāns, kādi pakalpojumi vajadzīgi pilsētā un pagastos un cik ilgam laikam. Tādā veidā varam kontrolēt, kad beidzas līgumu termiņi, kad jāsagatavo jauni iepirkumu pieteikumi nākamajām vajadzībām. Summāri ļoti lielu iepirkumu mums nav, bet Eiropas programmu atbalsta finansējums ir diezgan plašs. Patlaban mūsu novadam vairāk pieejams ir Lauku atbalsta dienesta un LEADER programmas atbalsts. Par to mums dod ziņu vai nu atbildīgo iestāžu vadītāji, vai attīstības nodaļas projektu speciālisti. Kaut gan Apes novada teritorija ir neliela, tāpat iespējas ne pārāk plašas, mēs tomēr veicam tirgus izpēti pat par pārsimt eiro. Uzrakstām mūsu nosacījumus tirgus izpētei, pieņemam lēmumu, izsūtām pretendentiem, nosakām iesniegšanas termiņus. Diemžēl ir gadījumi, kad pretendenti neatsaucas vai atsakās piedalīties, taču jebkurā gadījumā viņiem tiek pieprasīta atbilde, lai mums ir iespēja izvēlēties darbu veicēju.
– Tie, kurus uzrunājat tirgus izpētes sakarā, ir jau iepazīti uzņēmēji no pašu novada?
– Jā. Vispār jau pēdējā laikā arī valstī diezgan plaši uzsver, ka jāļauj nopelnīt vietējiem uzņēmumiem – tiem, kas darbojas savā teritorijā. Un pareizi ir, jo viņi līdz ar to nodrošina gan savu ģimeni, gan darba vietas citiem. Līdz ar to būs cilvēki, kam ir alga, kuri nenāks uz pašvaldību pabalstus prasīt, kuri nesakrāmēs čemodānus, lai dotos darba meklējumos uz citām pilsētām vai valstīm. Protams, tas nozīmē, ka mums ir jāzina, kādi uzņēmumi novadā darbojas, kādi vajadzības gadījumā jāuzrunā blakus esošajos novados.
– Varbūt, strādājot vietā, kur pats dzīvo, arī atbildība par veicamo lielāka?
– Protams.
– Cik daudz iepirkumu konkursu gadā izsludināt?
– Šogad būs aptuveni 30 iepirkumu konkursi. Pērn bija 22. Gadu no gada atkārtojas kurināmā iegādes, ceļu tīrīšanas un uzturēšanas un pārtikas iepirkumi.
– Kas ir bijuši lielākie iepirkumi, kur izmantots Eiropas programmu līdzfinansējums?
– ERAF projektā par astoņiem tūkstošiem eiro tika veikta tehniskā aprīkojuma pieslēgšana internetam vai esošā interneta pieslēguma jaudas palielināšana un bezvadu interneta pieejas zonas izveide. Par mūsu pašu finansējumu lielākie īstenotie projekti bija Apes pirmsskolas izglītības iestādes “Vāverīte” piebūves celšana, kur pieteicās astoņi pretendenti, bet uzvarēja celtniecības firma no Gulbenes, kā arī esošās ūdensapgādes sistēmas paplašināšana
Apes pilsētā, kur uzvarēja firma no Valmieras, bet konkursā tāpat startēja vairāki. Patlaban gatavojam iepirkumus LEADER programmā un Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) izsludinātajiem projektiem.
– Cik aktīvi vispār uzņēmumi piedalās iepirkumu konkursos? Jums ir no kā izvēlēties?
– Ir gadījumi, kad piesakās tikai viens pretendents. Ja mēs varam apliecināt, ka konkrētajā iepirkumā, piemēram, firmai no Rīgas, tas ir, 200 kilometru attālumā, nav ekonomiski izdevīgi piedalīties, savukārt novadam tuvumā esošie uzņēmumi nebija ieinteresēti, to vienīgo, kurš iesniedzis pieteikumu, tad arī atzīstam par uzvarētāju. Vairumā gadījumu tomēr iepirkumos startē vismaz divi pretendenti. Pārsūdzību daudz, par laimi, nav bijis, jo mēs jau nolikumos cenšamies neietvert nosacījumus, kas varētu kļūt par strīda objektiem.
– Un kādi ir kritēriji? Saimnieciski izdevīgākais vai zemākās cenas piedāvājums?
– Es atzīstu saimnieciski visizdevīgāko, tomēr atsevišķos gadījumos kritērijs ir arī zemākā cena. Ja vien iespējams, to neizmantojam, jo ar zemāko cenu ir rūgta pieredze – esam dabūjuši maksāt divreiz. Tā kā ir ļoti grūti pierādīt nepamatoti lēta piedāvājuma faktu, mēs vairumā gadījumu tomēr izvēlamies saimnieciski izdevīgo. Pie tāda gan ir vairāk jāpiestrādā, bet iepirkumu komisija attiecīgiem projektiem piesaista arī dažādus speciālistus.
– Jums EIS – Elektronisko iepirkumu sistēma – patīk?
– Kopumā tā ir laba sistēma, un noteikti vajadzētu šādā veidā pirkt aizvien vairāk, tomēr ir lietas, ko tā nevar pirkt. Piemēram, svaigu gaļu, maizi. Darbojoties ar EIS, ir tā, ka pasūtīt savai iestādei vajadzīgo var arī citi – nav obligāti jāmeklē iepirkumu komisijas darbinieku palīdzība. Es varbūt pat nezinu, ko konkrētai skolai vajag, savukārt skolai šķiet, ka EIS ir ļoti sarežģīta. Sanāk dilemma. Redz, kaut ko jaunu mācīties vajag, taču ne vienmēr to darīt ir vēlēšanās. Mūsu novadā ir arī labie piemēri: sociālās aprūpes centrs “Trapene” EIS pērk pat ilgtermiņa pārtiku un daudzas medicīnas preces. Ar EIS palīdzību daudzi pērk Latvijas prezentācijas preces, mājražotāju darinājumus.
– Kā vērtējat ideju par Publisko iepirkumu likuma piemērošanas sliekšņa palielināšanu?
– Tikai pozitīvi. Par pašreizējām mazajām summām ņemties ar iepirkumiem ir diezgan sarežģīti. Protams, ja slieksni paaugstinās, tas nenozīmē, ka mēs atteiksimies no saviem principiem tirgus izpētē. To veiksim jebkurā gadījumā, lai galarezultāts būtu kvalitatīvāks. Tāpat turpināsim atsevišķas preču grupas iepirkt uz diviem gadiem. Piemēram, to jau praktizējam, iepērkot visām pašvaldības iestādēm kancelejā un saimniecībā nepieciešamo un norādot, ka pasūtītājam ir tiesības samazināt vai palielināt norādīto preču daudzumu, bet līdz 20% iepirkt tādas, kas agrāk iepirkuma dokumentos nav norādītas. Tas tādēļ, ka nevar paredzēt, ko vajadzēs pēc ilgāka laika. Tādi paši noteikumi attiecas arī uz pārtikas iepirkumu, un pretendenti zina, ka līgumā norādītā summa var mainīties, jo, piemēram, var palielināties vai samazināties skolā audzēkņu skaits.
– Vai saskaraties arī ar pārsūdzībām?
– Tie pretendenti, kuri nav apmierināti ar kaut ko, diemžēl sūdzības raksta ne jau pamatota iemesla dēļ. Esam pieredzējuši situāciju, ka uzņēmējs, kam nav pat lāpstas, veica visu pārsūdzību procedūru, un tas lika domāt, ka sūdzības ir īpaši atstrādāta sistēma. Varbūt tā reizēm ir pat iespēja nopelnīt. Iepirkuma uzvarētājs tiek šantažēts, laiks iet, bet tad sūdzība pēkšņi tiek atsaukta. Tādi un līdzīgi gadījumi pagaidām ir baumu līmenis, faktiski nepierādāmi, tomēr sava daļa patiesības visā ir. Sliktākais, ka šajā procesā, kamēr sūdzības likumā noteiktajā kārtībā tiek izskatītas, cietējs ir pasūtītājs. Un tad notiek tas, ko bieži pieredzam: darbus, kas jādara labos laika apstākļos, sāk ziemā, salā, naudas apgūšanas termiņi saspringti, visi nervozi.
– Ko sakāt par zaļo iepirkumu?
– Skan skaisti.
– Es, lūdzu, gribētu viedokli attiecībā uz pārtikas iepirkumu.
– Tie ir interesanti iepirkumi un, lai patiešām iegādātos “zaļu” pārtiku, vajag diezgan lielu radošu pieeju dokumentācijas sagatavošanā. Ja ievērojam Ministru kabineta noteikumus par nacionālās kvalitātes shēmu lietošanu, tad zaļajā iepirkumā pārtiku varam iepirkt līdz 42 tūkstošiem eiro bez iepirkuma konkursa. Mēs apzinām audzētājus, ražotājus, kuri ir bioloģiski sertificēti, viņus uzrunājam, noslēdzam līgumus, piegādātāji apņemas nodrošināt visu prasīto, mēs pārbaudām valsts reģistros, cik patiešām tas ir “zaļš” un vai atbilst nosacījumiem. Un tad rodas “bet”. Bieži mēdz būt tāda nianse, kas paslīd garām saimniekiem – bioloģiskā sertifikāta derīguma termiņš. Mēs līgumā iekļaujam punktu, ka, līdzko tiek saņemts atkārtotais sertifikāts, par to jāpaziņo iepirkumu komisijai. Taču zemnieks strādā, viņam aizmirstas, nav laika. Mēs, protams, sekojam līdzi, atgādinām, kaut gan tas it kā nebūtu iepircēja pienākums, taču mēs šajā gadījumā esam arī ieinteresētā puse, mums vajag to “zaļo” produkciju. Nākamais – ja saimniecību kaut kādu iemeslu dēļ atkārtoti nesertificē, mums ir jālauž līgums un jārīko jauns iepirkums, bet citas bioloģiskās saimniecības nav plānojušas būtisku produkcijas pārdošanas daudzuma palielināšanos un nav gatavas slēgt jaunus līgumus.
– Ir dzirdētas pretenzijas, ka zaļajai pārtikai, īpaši dārzeņiem, augļiem, arī kvalitāte ne vienmēr ir laba.
– Es tādas sūdzības neesmu dzirdējusi, bet, jā, bioloģiskās produkcijas audzētāji paši apzinās, ka var tā būt, un ir gatavi kompensācijai – piegādāt lielāku vairumu tā paša līguma ietvaros. Es neteiktu arī, ka bioloģiski audzētais maksā diez cik vairāk, ja pērk no tiešā ražotāja vai audzētāja. Galvenais – apzināmies, ka ēdam veselīgi. Un tas, ka dārzeņu kvalitāte reizēm nav kā uz bildes, ir ļoti saprotams, jo šie saimnieki ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus nelieto, un līdz ar to produkcija ir maz pasargāta no dažādiem kaitēkļiem
– Ir situācija: jūs esat iepazinuši audzētāju, ražotāju, būvnieku. Taču nākamajā iepirkumā viņš neuzvar. Protams, iepirkumu sistēma ir radīta, lai nebūtu lobisma, draugu būšanas, bet neko laikam nevar darīt – nav iespēju sadarboties ar jau zināmo?
– Man patiešām tīri cilvēcīgi gribētos, lai jau iepazītais uzvar arī nākamajā iepirkumā, bet veicināt to nav iespējams. Tajā pašā laikā mēs nezinām – varbūt tas nākamais būs vēl labāks. Ar iepirkumu sistēmu iespēja sevi pierādīt ir dota jebkuram. Tāpat mēs pretendentus varam izvērtēt, pamatojoties gan uz savu pieredzi, gan atsauksmēm.
– Varbūt ar likuma spēku var panākt, lai izcili kvalitatīva sava darba veicējam ļauj uzvarēt iepirkumu konkursā ar kaut kādiem atvieglotiem noteikumiem?
– Bet tad varam nonākt atkal pie pretēja efekta. Uzņēmējs A gadiem visu darīs un būs zirgā, bet uzņēmējs B, kurš tikko sāk savu biznesu, nekur netiks un nīkuļos. Tikpat labi tas populārais arī var pēc kāda laika atslābt, jo viņam vairs nebūs konkurences. Un ko tad?
– Patlaban aktualitāte ir elektroenerģijas sadārdzināšanās. Jūs atrodaties Igaunijas pierobežā. Nav paredzēts iepirkt šos pakalpojumus no kaimiņa?
– Novadā sarunas par tādu iespēju ir bijušas, bet konkrēti vēl nekas nav plānots. Vispār igauņu uzņēmēji citos mūsu iepirkumu konkursos ir piedalījušies, bet netika līdz vērtēšanai – bija kļūdas dokumentos. Taču, ja viss atbilst, kāpēc ne – varam sadarboties.
– Kā izvērtējat pretendenta atbilstību?
– Pretendentu atbilstības izvērtēšanu nosaka likums. Jebkura darba veikšanai ir svarīga arī pieredze. Mēs nolikumā ieliekam tabulu, kas jāaizpilda pretendentam par pieredzi likumā noteiktā laika periodā, un mums ir noteikums rakstiskas atsauksmes neiesniegt – nav ko vairot makulatūru. Turklāt papīrs panes visu. Esam braukuši uz citām vietām skatīties, kā uzvarētāja firma tur strādājusi. Tiek izmantota arī būvniecības informācijas sistēma, telefoniski iegūtas klientu atsauksmes. Problēmas jau parasti atklājas ātri. Ja esam ieguvuši sliktas atsauksmes, lūdzam pretendentam paskaidrot iemeslus. Mūsu praksē ir bijuši arī tādi pretendenti, kuri pēc projekta realizācijas vairāku gadu garumā regulāri interesējas un apseko savas izbūvētās iekārtas darbību. Tāda bija SIA “Kombi D”, kas izbūvēja Gaujienas ciema bioloģiskās kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 2010. gadā.
– Droši vien bez kuriozām situācijām arī neiztiekat?
– Ir bijuši iepirkumi, kad pretendenti savstarpēji pamatīgi saplēšas, jo grib visas daļas viens paņemt, respektīvi, nopelnīt. Pie kurioziem varētu pieskaitīt arī to, ka nelasa mūsu noteikumus. Izsludinām, piemēram, iepirkumu 8.2. panta kārtībā, bet dokumentus iesniedz kā uz atklātu konkursu. Tādos gadījumos gribas aploksnes pat nevērt vaļā un pateikt, lai iepazīstas, ko prasām. Taču likums paģēr, ja noformējums vai kāds uzraksts būtiski neietekmē iepirkuma rezultātu, iepirkumu komisija pieteikumu ignorēt nedrīkst. Vēl ir viena lieta, ko prasām nolikumā: iesniegt konkrētus dokumentus. Tā kā pretendentam ir tiesības pēc viņa ieskatiem iesniegt papildu informāciju, kas apliecina viņa spējas vai pieredzi nodrošināt mūsu iepirkuma priekšmetam vajadzīgo pakalpojumu, šos dokumentus prasām noformēt atsevišķi. Un atkal neko neizlasa! Gadu no gada – mēs gandrīz pat zinām, kuri tie būs, ir pretendenti, kuri iesniedz visu “no pasaules radīšanas” – veselu makulatūras paku, kaut gan skaidri un gaiši uzrakstīts, piedevām ar sarkanu, ka papīra formātā nevajag, ka vēlamies vien nelielu tabuliņu. Kad jautājam, kādēļ tā rīkojas, parasti atbild, ka nevarot jau zināt, ko katrs grib redzēt. Bet mēs konkrēti taču nolikumā to neprasām. Secinājums – vienkārši neizlasa, pat neapdomājas, tikai startē, pieļauju, daudzos konkursos ar cerību, ka kādā vinnēs. Arī VID izziņas joprojām iesniegumam pievieno, uzņēmuma reģistrācijas apliecības, kaut gan mums to nevajag un mēs to neprasām, kopš ir iespēja ziņas pārbaudīt publiskajās datubāzēs.
– Zinu, ka jūsu novadā ir jāglābj kultūras pieminekļi, taču iepirkumos neatradu nevienu sludinājumu šajā sakarā. Ir problēmas?
– Ir gan. Vajag ļoti, ļoti daudz naudas. Vēsturiskas vērtības kultūras pieminekļu sakārtošanā ir dažādas nianses: vajag specifiskus materiālus, kas ir dārgi; darba izpildītājiem nepieciešamas īpašas prasmes; dārga projektēšana. Mūsu lielākā sāpe patlaban ir Gaujienas Jaunā pils, kurā atrodas skola. Pirms dažiem gadiem jau bija tehniskais projekts jumta nomainīšanai un fasādes remontam, taču Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija saskaņoja tikai jumta nomaiņu, bet fasādes rekonstrukciju saskaņot atteica – vajagot restaurēt visu, kā bijis pirmsākumos. Šādus nosacījumus mēs ne toreiz, ne tagad nevaram izpildīt naudas trūkuma dēļ un laikazobs turpina ēku postīt. Mums ir smagi redzēt, cik pils izskatās nepievilcīga. Tajā pašā laikā tepat kaimiņos zinām, ka igauņi atvēra programmu savu vēsturisko piļu sakārtošanai. Latvijā programma bija līdzīga, bet tajā bija nosacījumi, kas neļāva mūsu pili pieteikt šajā programmā. Gaujienas pils ir pašvaldības īpašums, un tajā ir skola – izglītības iestāde, ko izmanto noteikta iedzīvotāju kategorija – bērni. Šobrīd mēs paši esam uzsākuši darbības, lai pamazām pils fasādi atjaunotu. Ir izstrādāts tehniskais projekts ēkas ziemeļu daļas fasādes rekonstrukcijai. Šobrīd Gaujienas muižas ansambļa attīstībai partnerībā ar septiņām novadu pašvaldībām esam iesnieguši projektu ideju konceptu specifiskā atbalsta mērķa 5.5.1. “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus” projekta konkursā un ceram, ka šis solis būs veiksmīgs. Domājam arī par vides sakārtošanu ap pili un šobrīd ar LEADER programmas atbalstu esam to sākuši.
VIEDOKLIS
Viesturs Dandens,
Apes novada domes izpilddirektors:
“Situācija dažu iepirkumu jomā nemaz nav tik spoža. Atkarībā no iepirkuma priekšmeta reizēm iet kā pa kalniem – augšā, lejā. Kad uzņēmējiem darba mazāk, piesakās uz konkursu daudzi un tad vajadzīgs īpaši nopietni izvērtēt pretendentus, jo ir piedāvājumi, ar ko pasūtītājs var smagi iekrist. Piemēram, remontdarbiem par kādiem 30 līdz 40 tūkstošiem eiro īsti nevar piemērot saimnieciski izdevīgāko iepirkumu. Tātad – jāizsludina lētākais variants. Piesakās un uzvar mazzināma SIA. Darbu jau paveic, taču vienā brīdī šā uzņēmuma vienkārši nav. Bankrotējis, izputējis, mainījis nosaukumu.
Nākamais – situācijā, kad ir daudz piedāvājumu citur, uz mūsu konkursu nepiesakās neviens. Nesen vienai ēkai vajadzēja izprojektēt jumta nomaiņu – maz pieteikumu. Esmu analizējis, kāpēc. Iespējams, līdz tiem, kuri varētu šo darbu veikt, nenokļūst informācija, kaut gan, manuprāt, būvnieki Iepirkumu uzraudzības biroja mājas lapu atver vairākas reizes dienā, pētot, kur kas izsludināts. Visticamāk, tiek vērtēts, kur tas objekts atrodas. Ja tālu no Rīgas, un mēs esam tālu, tad mūsu piedāvājumu neuzskata par izdevīgu. Daļai projektētāju un būvnieku ne pārāk patīk valsts nozīmes kultūras pieminekļi, arī ceļu rekonstrukcijas projektēšanai piesakās maz.
Savukārt situāciju ar nepamatotām pārsūdzībām es uzskatu pat par bīstamu pasūtītājam. Ar nepiemērotiem laika apstākļiem vēl kaut cik var samierināties, jo diemžēl tādos strādā, toties naudai no projektiem apgūšanas termiņi ir ļoti stingri jāievēro. Gadās arī problēmas ar defektu novēršanu garantijas laikā.”
TEKSTS UN FOTO: ILZE GALKINA
Atbildēt