Valsts SIA “Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” (TOS), tautas valodā mīļi dēvēta par “traumām”, ik gadu veic 60 – 70 iepirkumus aptuveni četru miljonu eiro vērtībā. Slimnīca ir vadošais traumatoloģijas un ortopēdijas pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kas nodrošina kvalitatīvu medicīnisko palīdzību pacientiem skeleta traumu gadījumos, komplicētu traumu seku novēršanā, veic ortopēdiskas un rekonstruktīvas operācijas dažādu skeleta un locītavu slimību gadījumos, sniedz medicīniskās rehabilitācijas pasākumu kompleksu pēc traumām, operācijām, akūtām saslimšanām, kuru rezultātā ir traucētas dažādas funkcionālās aktivitātes, lai iespēju robežās uzlabotu ikdienas aktivitāšu veikšanu. Slimnīcā pērn stacionārā ārstējās pavisam 6406 pacienti, traumpunktā – uzņemšanas nodaļā – 22 190, ambulatorajā nodaļā – 69 870 pacienti. Šī iemesla dēļ iepirkumu komisijas atbildība ir īpaša. TOS valdes locekle un iepirkumu komisijas priekšsēdētāja INESE RANTIŅA un vecākā iepirkumu speciāliste ZANE LIEPIŅA intervijā “Iepirkumiem” atklāj iemeslus, kas neļauj darboties labāk, stāsta par sadarbību ar pretendentiem un citu iepirkumos gūto pieredzi, kā arī iesaka uzlabojumus iepirkumu sistēmas pilnveidošanai.
– Kas darbojas TOS iepirkumu komisijā?
I. Rantiņa: – Iepirkumu komisiju izveido katram iepirkumam atsevišķi, lai nodrošinātu, ka šī komisija būtu kompetenta tā iepirkuma jomā, par kuru slēgs līgumu, – tie ir dažādi speciālisti, ārsti, nodaļu vadītāji, galvenais ārsts, aptiekas vadītāja, galvenā māsa, finanšu ekonomists. Lielākos iepirkumos komisijas darbībā iesaistās valdes priekšsēdētāja.
– Kā lemjat par pērkamo preču nepieciešamību?
– Slimnīcas struktūrvienību vadītāju pienākums ir plānot savā pakļautībā esošās struktūrvienības iepirkumus, ievērojot Publisko iepirkumu likumā (PIL) noteiktos mērķus un principus, t. sk. paredzamās līgumcenas noteikšanu, lai izvēlētos iepirkuma procedūras veidu. Preču un pakalpojumu tehniskās specifikācijas iepirkumiem gatavo iepirkuma ierosinātājs, t. i., attiecīgi tā nodaļa, kurai konkrētā prece vai pakalpojums ir nepieciešams. Saimnieciskie iepirkumi ir energo un saimniecības nodaļas pārziņā. Pirms jebkura iepirkuma plānošanas struktūrvienības vadītājam jāievēro paredzamā iepirkuma lietderības apsvērumi no slimnīcas darbības viedokļa un jāveic tirgus izpēte, jānosaka paredzamā līgumcena. Lai slimnīcas finanšu līdzekļi tiktu izmantoti ekonomiski, efektīvi un lietderīgi, maksimāli samazinot pasūtītāja risku, pirms iepirkuma iekļaušanas iepirkuma plānā tas tiek izvērtēts valdes sēdē. Lielos iepirkumus virs 140 000 eiro noteikti saskaņojam ar kapitāla daļu turētāju – LR Veselības ministriju. Veselības ministrija apstiprina līguma cenu un dod atļauju iepirkuma veikšanai. Pieļaujamais sadārdzinājums iepirkuma procedūrā noslēgtam līgumam ir 5%. Ja sadārdzinājums ir lielāks, tad jāskaidro sadārdzinājuma iemesli.
Z. Liepiņa: – Par tehniskajām specifikācijām milzīgs paldies mūsu ārstiem – viņi ļoti profesionāli iesaistās to gatavošanā! Ārstiem ir jālīdzsvaro savs dotais Hipokrāta zvērests ar PIL. Hipokrāta zvērests liek darboties pacienta labā, visu savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas nesavtīgi un uzticīgi kalpot slimajam cilvēkam un tautas veselībai, sekmēt sabiedrības un vides atveseļošanu, neietekmējoties no politiskajiem un sociālajiem motīviem, nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt praktiskās un zinātniskās medicīnas izaugsmi. PIL nosaka rāmjus – piedāvājums ar viszemāko cenu vai saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, piegādātāju brīva konkurence, valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošana, maksimāli samazinot pasūtītāja risku. Vienā pusē ir ārsts, kurš vēlas dot pacientam vislabāko laikā, kad medicīna tik strauji attīstās, un otrā pusē stāv piegādātāji, kuri piedāvā attiecīgās medicīnas preces tirgū. Ir bijuši gadījumi, kad piegādātājs raksta, ka, viņuprāt, ir ierobežota konkurence un kādam tiek radītas priekšrocības. Tad komisija paskaidro, ka jebkuras prasības iepirkuma procedūras dokumentos zināmā mērā ierobežo kāda iespējamā piegādātāja iespējas piedalīties iepirkuma procedūrā, ņemot vērā, ka visi komersanti nedarbojas vienā nozarē, kā arī vienas nozares komersanti neatrodas vienādā faktiskā situācijā, piemēram, tie neražo identiskas preces, kā arī nesniedz identiskus pakalpojumus. Tomēr pasūtītājam nav pienākums pielāgoties ikviena attiecīgās nozares piegādātāja iespējām, kas faktiski nozīmētu, piemēram, zemākas kvalitātes vai zemākas funkcionalitātes preču iepirkšanu. Pēdējā laikā gan šādi skaidrojumi pretendentiem ir jāsniedz mazāk.
– Vai problēmas nerada ļoti mazais uzņēmumu daudzums, kas spēj piegādāt augstas kvalitātes specifiskus produktus?
I. Rantiņa: – Piemēram, gūžas protēzes šobrīd tirgū piegādā piecas firmas. Ir arī specifiskas preces, ko Latvijā piedāvā viens piegādātājs. Pirms iepirkuma plāna izstrādes un iepirkuma procedūras sākšanas atbildīgie speciālisti veic tirgus izpēti, tad kopā ar ārstiem vērtējam, kas rakstāms specifikācijā.
Z. Liepiņa: – Ja vajadzīgo produktu spēj piegādāt viens pretendents, tad saskaņā ar PIL sagatavojam un ietveram iepirkuma procedūras ziņojumā pamatojumu tam, ka izvirzītās pretendentu atlases prasības ir objektīvas un samērīgas.
– Nereti izskan kritika būvniekiem, tā mūsu valstī atzīta par vislielāko ēnu ekonomikas nozari. Kāda ir TOS sadarbības pieredze šajā jomā?
I. Rantiņa: – Mums nav bijis gadījumu, ka būvnieki neievērotu solītos termiņus. Ar Eiropas līdzfinansējumu esam uzbūvējuši divas lielas ēkas – vienu, kurā atrodas traumpunkts – uzņemšanas nodaļa un anestezioloģijas un reanimācijas nodaļa, un otru, kurā izvietojusies centralizētās sterilizācijas un sterilo materiālu apgādes nodaļa. Jau konkursa nolikumā strikti nosakām, ka līgumcenu nevarēs celt.
– Iepirkumu ekspertu kompetence. Kādas tendences redzat pretendentu piedāvājumos?
Z. Liepiņa: – Es ar publiskajiem iepirkumiem darbojos kopš PIL spēkā stāšanās dienas. Šis likums ir mainīts ļoti daudz reižu. Mēs valstī vēlamies sasniegt ekonomisko izaugsmi, ievērot ES direktīvu prasības, tomēr, manuprāt, mēs aizejam tik tālu, ka veicamās procedūras kļūst pārāk komplicētas. Jāatzīst, ka arī piegādātāji kļūst daudz zinošāki un iesniedz kvalitatīvākus piedāvājumus, zina savas tiesības. Kad mūsu konkursos piedalās citu valstu uzņēmumi, mēs viņiem prasām dažādas PIL 39. pantā noteiktās izziņas. Ja viņi piedalās pirmo reizi, tad nesaprot, ko komisija no viņiem vēlas saņemt. Tie piegādātāji, kuri atkārtoti iesniedz piedāvājumus, jau ir zinošāki.
Protams, nodokļu nomaksas prasība mazā iepirkuma izsludināšanas dienā piegādātājus mobilizē. Ja ir izveidojies parāds, nedrīkst piedalīties un vēlāk maksāt nodokļu parādu. Šis nosacījums ir pozitīvi vērtējams. Tomēr ir lietas, kur esam izvirzījuši pārāk stingrus nosacījumus.
– Latvijā plašumā iet zaļais iepirkums. Vai to izmanto arīdzan TOS?
I. Rantiņa: – Mums patlaban ir ļoti maz zaļo iepirkumu, bet, izsludinot jaunu iepirkumu, atbilstoši slimnīcas finansiālajam stāvoklim cenšamies piedomāt pie tā, lai iepirkuma rezultātā samazinātu ietekmi uz vidi, veicinātu sociālus uzlabojumus un panāktu ietaupījumu budžetā.
– Kas jums kā praktiķiem ikdienas darbā, rīkojot iepirkumus un slēdzot līgumus, visvairāk traucē?
Z. Liepiņa: – Ļoti pozitīvi ir vērtējams, ka ar Elektronisko iepirkumu sistēmas palīdzību izziņas par Latvijā maksātajiem nodokļiem varam iegūt paši. Neapmierina prasītā vidējās stundas tarifa likmes pārbaude – mēs neredzam pamatojumu šādai prasībai. Kāpēc mums jāprasa VID un 15 dienas jāgaida atbilde? Mēs jau esam izpētījuši citas nepamatoti lēta iepirkuma pazīmes, viss ir kārtībā, un redzam, ka mazā alga vienam darbiniekam ir vienīgā pazīme.
– Kā ir ar nepamatotajām sūdzībām? Vai atbalstāt depozītmaksājuma ieviešanu par nepamatotu sūdzēšanos?
I. Rantiņa: – Depozītmaksas ieviešana ir ļoti vajadzīga. Tad būs vieglāk arī IUB darbiniekiem. Savulaik jau šāda maksa bija noteikta. Mēs redzam, ka pretendenti sūdzas sūdzēšanās pēc. Piemēram, apsardzes firmas pilnīgi atklāti pasaka, ka zaudējuma gadījumā pārsūdzēs lēmumu IUB. Iespējams, ka atradīsies, kur pieķerties.
Z. Liepiņa: – Saistībā ar Hipokrāta zvērestu un to, ka pacientiem vēlamies sniegt vislabāko, vajadzētu izveidot izņēmumus PIL. Mums ir grūti dabūt kopsaucēju tehniskajai specifikācijai. Ārsts vēlas vienu konkrētu izstrādājumu, un tas ir jāapraksta tā, lai neierobežo konkurenci. Tas nav viegls uzdevums. Varbūt īpašos gadījumos varētu pieļaut izņēmumu? Tas viss būtu ar mērķi, lai ārsts un medicīnas personāls spētu sniegt pēc iespējas kvalitatīvāku un mūsdienu apstākļiem atbilstošāku medicīnisko aprūpi.
– Cik ārstniecības iestādē ir iepirkumu speciālistu?
I. Rantiņa: – Zane patlaban ir vienīgā un pagaidām tiek galā. Viņai palīdz citi iepirkumu komisijas locekļi. Ja labi saplāno darbu, var iztikt ar vienu darbinieku. Ir ļoti labi jāzina likumi, normatīvie akti, jāzina, kur meklēt, kam zvanīt. Visi lielie rakstu darbi ir Zanes veikti. Bija otra vecākā iepirkumu speciāliste Dita Kalniņa, viņa devās atpakaļ uz dzimto Limbažu pusi un patlaban ir iepirkumu speciāliste Limbažu domē. Dita šeit nostrādāja 15 gadus.
– Zane, kāda ir jūsu darba pieredze?
Z. Liepiņa: – Esmu apguvusi LU vadības zinības. Strādāju VSAA, aģentūrā “Jaunie “Trīs brāļi””, kuru ļoti stingri uzraudzīja biedrība “Sabiedrība par atklātību “Delna””, jo sabiedrībā bija negatīva attieksme pret Gaismas pils celšanu un citiem tā laika aktuālajiem projektiem. Tad atnācu strādāt uz TOS, kur kā jau medicīnas iestādē ir ļoti augstas prasības. Zināšanas par iepirkumiem apguvu pašmācības ceļā. Man patīk šis darbs, tas nav koncentrēts vienā virzienā. Ir jāiedziļinās specifikācijās, sākot no salvešu iepirkuma līdz būvniecībai. Katru dienu ir jārisina jauni samezglojumi. Vienu dienu ar medicīnas precēm, kur mums ir ļoti zinoši eksperti, nākamajā dienā – citas jomas iepirkumi.
I. Rantiņa: – Mums jau gadu ir nostrādājis jauns, traumatoloģijā un ortopēdijā zinošs galvenais ārsts Uģis Zariņš. Viņš daudz seko līdzi jaunumiem medicīnas nozarē. Saistībā ar akūto traumu implantu iepirkumu slimnīcā nav problēmu. Zariņa kungs dažu dienu laikā sagatavo specifikāciju. Ja ir kas specifisks, viņš prasa padomu citiem kolēģiem.
Z. Liepiņa: – Esam slimnīcā atstrādājuši četru acu principu. Katru dokumentu noteikti pārlasa divi darbinieki.
– Kā sokas ar ES atbalsta naudas izmantošanu?
I. Rantiņa: – Ar ES atbalstu uzbūvējām divas lielas ēkas – uzņemšanas un reanimācijas nodaļu un centrālo sterilizācijas nodaļu. Tie mums bija pirmie lielie projekti. ES naudu Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) uzrauga ļoti stingri. Ir jāatskaitās par katru centu. Darbojas ar ļoti lielu precizitāti, skrupulozi, pārbaudes veic būvniecības eksperts, rūpīgi vērtē tāmes.
Z. Liepiņa: – Protams, ir jābūt kārtībai un precizitātei, visam ir jābūt, kā likumā rakstīts. Nešķiet pareizi, ka pārbaudes galvenokārt notiek pēc tam, kad iepirkuma procedūra ir beigusies. Tad ir sajūta, ka iepirkumā meklē kļūdas, lai būtu attiecināmās izmaksas un samazinātu līdzfinansējumu. Mums nav bijušas tādas situācijas, tomēr spiediens ir jūtams.
– Vai ir bijuši gadījumi, kad jālauž iepirkuma līgums?
– Reti, tomēr ir. Esam lauzuši līgumu ar teritorijas apsaimniekotājiem, kas ziemā nespēja tikt galā ar saviem darba uzdevumiem. Mums ir liela teritorija, kur pastaigājas pacienti ar lauztām kājām, ar spieķīšiem, tāpēc tā nedrīkst būt slidena. Līgumā iekļaujam stingrus nosacījumus. Ja tos nepilda, tad rakstām vēstuli, liekam klāt fotoattēlus. Ir gadījumi, kad brīdinām piegādātājus un viņi maina attieksmi.
– Kā sokas ar medikamentu iepirkumiem, un kāda ir sadarbība ar EIS?
I. Rantiņa: – Ar medikamentiem nav problēmu. Savukārt EIS ir problēmas ar medicīnas un saimniecības precēm.
Z. Liepiņa: – Es vēlos akcentēt medicīnas salvešu pirkumu. Ārsti tās izmanto ik dienu. Iepērkot šīs preces, ja tās ir atbilstošas tehnisko specifikāciju prasībām, tālāk tiek veikta preču aprobācija – produkta pārbaude struktūrvienībās. Jo diemžēl ir gadījumi, ka piedāvājumā tiek uzrakstīts, ka prece ir atbilstoša izvirzītajām prasībām, bet, noslēdzot līgumu un saņemot pirmo piegādi, diemžēl nākas secināt, ka prece neatbilst specifikācijai.
I. Rantiņa: – Kad ārsts ir nomazgājis rokas, svarīgi, lai salvete būtu mīksta. Ķirurgs paņem 2 – 3 salvetes, noslauka rokas ar tām un izmet. EIS šādas salvetes nopirkt nevar. Viņi piedāvā brūnas salvetes, var redzēt, ka papīrs ir otrreiz pārstrādāts. Līdzīgi kā tualetes papīrs. EIS ir grūti nopirkt cepurīti ķirurgiem operāciju veikšanai. Nopērk, aiznes uz operāciju bloku, izmērs izrādās nepiemērots. Cimdiem ir jābūt ļoti labiem. Ķirurgi jau tā velk divus pārus cimdu. Lielie kauli ir asi. Ja virsējais cimds saplīst, paliek apakšējais cimds, tam atkal velk cimdu virsū. Nedrīkst būt plāni manipulāciju cimdiņi. Ar tādiem var darboties, iespējams, citi speciālisti, tomēr ne ar lieliem lūzumiem, kur ir ļoti liels asiņu zaudējums. Tur precēm ir jābūt labām. Esam pāris reizes EIS informējuši, cenšamies firmai nederīgo preci atdot.
– Kāds ir EIS piedāvājums, vērtējot pēc cenas?
– Preces mēdz būt dārgākas nekā tad, ja mēs pirktu paši savā iepirkumā. Mēs pērkam EIS krēslus. Ar tiem nav problēmu. Mūsu datorspeciālisti pērk licences, dažādus pakalpojumus.
– Vai medikamentu cenas ir iespējams mazināt?
– Mums nav vajadzīgs tik daudz medikamentu kā lielajās slimnīcās. Lielākās patēriņa pozīcijas ir antibiotikas, pārsienamais materiāls, dažādi vēnā ievadāmie šķīdumi un atsāpināšanas līdzekļi, terapeitiskie līdzekļi asinsspiediena mazināšanai. Aptiekas vadītāja, kas gatavo medikamentu specifikācijas, darbojas Latvijas Farmaceitu biedrībā, ir lektore, RSU maģistra studiju programmas “Klīniskā farmācija” vadītāja un ļoti labi orientējas medikamentu cenās.
Z. Liepiņa: – Mums bija iepirkums, kad pretendents piedāvāja ļoti labu cenu, bet VID norādīja uz nepamatoti zema piedāvājuma risku. Mēs tomēr izvēlējāmies šo piedāvājumu un slēdzām līgumu. Esam apmierināti.
– Vai būtu labāk, ja veselības aprūpes sistēmā līdzīgi kā, piemēram, iekšlietu sistēmā iepirkumus centralizētu?
I. Rantiņa: – Var to darīt, tomēr, manuprāt, būs grūti šo ieceri īstenot. Komisija pati galā netiks, tā aicinās palīgā ekspertus no slimnīcām. Līdzīgi kā mūsu aptiekas vadītāja Inga Gūtmane palīdz EIS veidot medikamentu katalogu. Uzskatu, ka šajā gadījumā visi nebūs apmierināti. Ne jau tāpēc, ka kāds gribētu kaut ko lobēt. Domāju, ka neiepirks konkrētajai ārstniecības iestādei vajadzīgās preces. Kvalitāte, visticamāk, būs sliktāka, nekā pasūtītājs vēlas.
Z. Liepiņa: – mums ļoti svarīgi ir veikt preču aprobāciju. Tad pārliecināmies, ka piedāvātā prece tik tiešām atbilst tehnisko specifikāciju prasībām. Aprobācija, produktu pārbaude – tā ir veselības aprūpes nozares iepirkumu procedūras īpatnība. Aprobācija notiek pirms līguma slēgšanas. Ja mēs tā nerīkotos, tad maldīgas informācijas sniegšanas gadījumā noslēgtais iepirkuma līgums būtu jālauž. Zināmiem pretendentiem, kas jau agrāk konkrēto preci piegādājuši, neprasām preci aprobācijai. Pieprasām jauniem pretendentiem un jaunu produktu piegādātājiem.
– Kādi iepirkumi ir iecerēti nākotnē?
I. Rantiņa: – Šajā gadā neesam iecerējuši rīkot lielus iepirkumu konkursus. Nākamā gada ieceres būs atkarīgas no veselības aprūpes budžeta. Aptuveni zinām, cik naudiņas un kādiem blokiem ieplānots. Divarpus miljonus eiro varētu papildus iedot endoprotezēšanas pacientu rindu mazināšanai. Tas būtu pietiekami 1325 pacientiem. Mums ir iecere nomā ar izpirkuma tiesībām iegādāties jaunu datortomogrāfu. Tam vajag aptuveni 300 000 eiro. Par vēl vienu ieceri – operāciju zāles remontu – informējām Veselības ministriju. Nodaļas ir jāremontē, arī tām nauda ir vajadzīga.
TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE
Atbildēt