Gribam pierādīt, ka Latvija ir laba vieta investīcijām

Mūsdienās pareizi šķirojot dažādu produktu un izejvielu atlikumus, iespējams pārstrādāt vairāk nekā 50% atkritumu, atgriežot tos ekonomiskajā apritē otrreizējo izejvielu vai enerģijas veidā. Tādējādi tiek ietaupīti ne vien izsīkstošie dabas resursi, bet arī patērētāju līdzekļi. Zviedrijas uzņēmums “Ragn-Sells” ir ar 130 gadu ilgu pieredzi atkritumu pārstrādē un mūsdienās darbojas plašā teritorijā, investējot jaunās tehnoloģijās un atkritumu pārstrādes risinājumos. Tomēr Latvijas un arī Baltijas atkritumu pārstrādes tirgū šis ir pēdējais ārvalstu uzņēmums, kurš joprojām to nav pametis. Jau 2013. gadā Ārvalstu investoru padome Latvijā (ĀIPL) publicēja plašu pētījumu par Latvijas atkritumu pārstrādes politiku. Pētījumā bija izcelti vairāki ierobežojumi biznesa vides attīstībai Latvijā. “Situācija atkritumu pārstrādes nozarē ļauj identificēt vairākas strukturālas problēmas biznesa vidē kopumā. Tā ir nedroša un investīcijām nelabvēlīga. Konkurences ierobežošana – nepamatoti konkurences ierobežojumi nozarē, kurā ir vairāki ieinteresēti spēlētāji un iespējams pozitīvs brīvā tirgus efekts cenai un kvalitatīvam servisam. Caurspīdīguma trūkums – biznesa vide, kas nav caurskatāma iesaistītajiem spēlētājiem un sabiedrībai. Monopolizācija – atkritumu apsaimniekošanas tirgus tiek pakāpeniski monopolizēts no pašvaldību puses vājākos attīstības reģionos vai politiskās ietekmes sfērās. Uzņēmēji zaudē tirgus daļas un iespējas kompensēt savas investīcijas nozarē.”

– Kāds ir jūsu viedoklis par biznesa vidi Latvijā kopumā un saistībā ar iepirkumu nozari?
R. Vēna: – “Ragn-Sells” ienāca Latvijas tirgū jau 2004. gadā un pārzina biznesa vidi ļoti labi. Lai arī Latvijas valdība cenšas uzlabot esošo biznesa situāciju, ārvalstu investoram ienākt Latvijas tirgū ir grūts uzdevums. Ar to saistītas vairākas problēmas, kas neļauj brīvajam tirgum efektīvi darboties: apjomīga birokrātija, izteikti centieni ierobežot konkurenci, lēna tieslietu sistēma, kas neļauj operatīvi risināt domstarpības. Mēs redzam tās pašas investīciju klimata problēmas, kas identificētas ĀIPL ziņojumā pirms trim gadiem. Visi galvenie spēlētāji ir pametuši tirgu, “Ragn-Sells” ir vienīgais, kas vēl palicis no ārvalstu investoriem. Ja kāds teiktu, ka tā ir sakritība, varu droši apgalvot, ka tā nav, jo ir skaidrs, ka ir konkrēti iemesli, kas liek šiem uzņēmumiem pārdot savas pārstāvniecības un aiziet no tirgus. Bet mēs esam šeit, lai paliktu. Igaunijā esam jau 25 gadus, Latvijā – jau 12 un plānojam darbību paplašināt. Esam palielinājuši investīcijas, aktīvi strādājam un gribam pierādīt, ka Latvija ir laba vieta investīcijām. Septembra beigās Ekonomikas ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka ārvalstu investīcijas ir samazinājušās trīs reizes pēdējos piecos gados. Tā ir nopietna problēma. Jo vairāk tāpēc, ka pasaules investīciju tirgos nauda šobrīd ir samērā lēta – bankas saskaras ar negatīviem procentiem un ir gatavas investēt, tomēr šī nauda nenonāk Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. Mums vairs nav ārvalstu investīciju, lielie investori Baltijas tirgu uztver kā vienotu sistēmu, un vadība izmaksā vienādi kā lielā, tā mazā tirgū, taču, ja runa ir par lielu birokrātiju un zaudējumiem, tad šāds mazs tirgus investoriem nav interesants. Latvijā šobrīd strādājam bez peļņas, bet esam ieguldījuši ievērojamas investīcijas un neplānojam tirgu pamest un šīs investīcijas pazaudēt. Tomēr uzskatām, ka valdības pienākums būtu iesaistīties šajos procesos un padarīt atkritumu pārstrādes tirgu caurspīdīgāku.

– Ko varat teikt par Ārvalstu investoru padomes Latvijā ziņojumu?
– Varu pilnībā piekrist šim ziņojumam. Kopš ienākšanas Latvijas tirgū esam pieredzējuši visu starptautisko atkritumu pārstrādes uzņēmumu aiziešanu. Un tie ir lieli uzņēmumi, piemēram, “Veolia” un “Lassila&Tikanoja”. Identiska situācija ir pārējās Baltijas valstīs. Kā gan tas ir iespējams, ka “Ragn-Sells” ir vienīgais ārvalstu atkritumu pārstrādes uzņēmums, kas atlicis Latvijas un Baltijas tirgū? Ziņojumā ir skaidri pateikts, ka investoriem ienākt Latvijā ir grūti un ne tikai atkritumu pārstrādes, bet jebkurā nozarē. Labi, ka Ekonomikas ministrija šo informāciju necenšas slēpt un ir paudusi atklāti, jo tas sakrīt arī ar mūsu domām. Tā ir iespēja uzlabot vidi, atvērt tirgu jaunām iespējām, padarīt to caurspīdīgāku.

– Kā vērtējat konkurenci starp atkritumu pārstrādes uzņēmumiem Latvijā? Vai to var saukt par godīgu?
– Konkurence ir laba un vajadzīga. Mūsu konkurenti ir spēcīgi un stabili uzņēmumi, kuri pelnījuši atzinību. Tomēr Latvijas valdībai vajadzētu godīgi atzīt, ka vairāk uzmanības jāpievērš biznesa vides un ētikas uzlabošanai. Mēs nekādā ziņā nevainojam konkurentus, viņi izcili strādā, turklāt ievērojot visus noteikumus. Gribu teikt, ka pašreizējā regulācija un biznesa vide neatbalsta atvērtu tirgu un caurspīdīgu cenu politiku. Mēs ierosinām ieviest jaunus noteikumus un esam pārliecināti, ka, paceļot latiņu augstāk, visi tirgus dalībnieki, ieskaitot patērētājus, būs daudz apmierinātāki ar pakalpojumu cenu un kvalitāti. Vēl kāds riska faktors ir pakāpeniskā monopolizācija, kad atkritumu pārstrāde arvien vairāk nonāk vietējo pašvaldību veidotu uzņēmumu rokās, kas izstumj privātos uzņēmumus un apdraud to investīcijas. Arī šis faktors bija kritizēts ĀIPL ziņojumā. Privātajā sektorā visiem uzņēmumiem ir kopīga iezīme – tie vēlas gūt peļņu un sniegt kvalitatīvu pakalpojumu. Peļņa nepieciešama, lai veiktu jaunas investīcijas, lai sabiedrība saņemtu labāku pakalpojumu un turpinātu šo pakalpojumu izmantot. Tas ir noslēgts cikls. No otras puses, ir pašvaldību uzņēmumi, kuri ne vienmēr strādā patērētāja interesēs. Tā nav tikai Baltijas valstu problēma, tas pats ir arī Skandināvijas valstīs – šie uzņēmumi reti sniedz tikpat efektīvu un kvalitatīvu servisu kā privātie uzņēmumi. Šie uzņēmumi savā ziņā jau ir monopolisti, jo darbojas noteiktā reģionā, taču neviens monopols nevar nodrošināt kvalitatīvu servisu. Tad jau varētu visas nozares atdot pašvaldību uzņēmumu rokās – ne vien atkritumu pārstrādi, bet arī pārtikas ražošanu un citas. Kam tad vispār vajadzīgs privātais bizness? Bet ir kāda būtiska atšķirība – privātais bizness ir atkarīgs no patērētāja apmierinātības – pašvaldību bizness ir atkarīgs no nepieciešamības konkrēto darbu veikt.

– Vai atkritumu pārstrādes biznesam nevajadzētu būt prioritātei, ar specifiskām prasībām?
– Specifiskam kam? Patērētājam? Videi? Ekonomikai? Ja padomājam, ka cilvēkiem nepieciešama gan pārtika, gan atkritumu pārstrāde, kas turklāt ir cieši saistītas nozares, tad kura ir svarīgāka? Protams, ka pārtika. Dažādos pētījumos ir atklāts, ka cilvēkam pietiek nesaņemt trīs maltītes pēc kārtas, lai viņš būtu gatavs streikot. Jau vienas dienas laikā sāktos revolūcija! Bet, runājot par atkritumu pārstrādi, varētu paiet nedēļas, kamēr kādam sāktu traucēt atkritumi. Tie ir visur arī šobrīd – uz ielas, mežos –, un nevar teikt, ka kādam ļoti traucētu… Jā, tas nav labi un videi draudzīgi, bet tas cilvēkiem tik ļoti netraucē kā, piemēram, bada sajūta. Līdz ar to atkritumu pārstrāde nav ne ar ko pārāka par citām. Bet tāpēc arī pašvaldībām būtu jāsaprot, ka tehnoloģijas, zināšanas un iespējas atkritumus apsaimniekot ir augstākas privātajā sektorā, jo mums tas ir bizness un patērētāju apmierinātība, bet pašvaldības uzņēmumam tas ir formāls pienākums.

– Tad sanāk, ka privātais uzņēmums strādā, lai pelnītu, bet pašvaldības uzņēmums strādā, lai kalpotu sabiedrībai?
– Lielisks jautājums. Padomājiet, ar kādu mērķi investors ienāk Latvijas tirgū? Tā nav tikai peļņa, tā ir sava uzņēmuma un tirgus paplašināšana. Lai to paveiktu, ir jāpārliecinās, ka mūsu patērētāji ir apmierināti, lai gribētu maksāt par mūsu pakalpojumiem. Runājot par pašvaldībām, skatot Latvijas vai Igaunijas piemēru, pašvaldību uzņēmumi ir radīti, lai būtu droša vide biznesam, nevis lai viņi paši taisītu biznesu. Valsts un pašvaldības eksistē, lai radītu investoriem patīkamu biznesa vidi, nevis lai konkurētu ar biznesu. Jā, tas ir veids, kā nodrošināt ienākumus pašvaldībai, neceļot nodokļus. Tas ir ienākumu avots. Kā tas notiek? Ir pašvaldības uzņēmums, kas sniedz pakalpojumu iedzīvotājiem un saņem par to peļņu, kas nonāk atpakaļ pašvaldībā. Tiktāl viss ir pareizi. Bet problēma ir tā, ka pašvaldību uzņēmumu sniegtais pakalpojums iedzīvotājiem bieži vien ir dārgāks nekā privāto uzņēmumu sniegtais pakalpojums. Jo privātie uzņēmumi ir efektīvāki, bet pašvaldības uzņēmums ir radīts, lai nestu peļņu pašvaldībai, nevis taupītu iedzīvotāju naudu. Jebkurai pašvaldībai – Baltijā, Skandināvijā – vienmēr vajadzēs vairāk naudas… lai radītu labāku vidi, lai apmierinātu sociālās vajadzības utt.

Uz papīra tas izskatās labi. Piemēram, visiem patīk apgalvot, ka Igaunijā ir zemi nodokļi, bet patiesībā, ja skatās uz pašvaldību uzņēmumiem, kuriem ir monopols, sanāk, ka slēptā veidā iedzīvotājs maksā vēl vairāk nodokļu, nekā pats domā. Igaunijas pašvaldību atkritumu pārstrādes uzņēmumi darbojas tikai tajos apgabalos, kuros tiem ir monopols, tie nepiedalās brīvās iepirkumu procedūrās. Jo viņi nevar un nemaz negrib uzvarēt. Jo brīvā tirgū strādāt ir grūti. Ir jābūt efektīvam, uz klientu orientētam, jāiegulda daudz darba. Sanāk, ka iedzīvotāji ir spiesti maksāt vienīgo cenu, kādu nosaka pašvaldības uzņēmums – monopolists, kura mērķis nav risināt problēmu, bet gan nest peļņu pašvaldībai. Mūsu mērķis ir pierādīt, ka veselīga konkurence būtu ieguvums un ietaupījums sabiedrībai.

– Kāda ir “Ragn-Sells” pieredze, piedaloties publiskā iepirkuma procedūrās Latvijā?
– Kā allaž ar iepirkumu procedūrām, ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze. Mūsu galvenais ieteikums būtu reorganizēt iepirkumu procedūras, lai, izsludinot iepirkumu, tas būtu skaidrs un saprotams, neatstājot vietu subjektīvām interpretācijām, ļaujot salīdzināt konkrētus lielumus, kas ir visiem vienādi un saprotami: kilogramus, tonnas, konteinerus utt., nesarežģījot procesu. Diemžēl, piedaloties valsts iepirkumos Latvijā, esam piedzīvojuši vairākas nepatīkamas epizodes. Piemēram, pirms gada Jūrmalas sadzīves atkritumu pārstrādes iepirkumu konkursā saskārāmies ar mulsinošiem vērtēšanas kritērijiem un absurdām prasībām, piemēram, pildīt sētnieka pienākumus. Dokumentācija arī nenorādīja konkrētu salīdzināmu vienību skaitu, ievērojami apgrūtinot aprēķinus un līdz ar to pieteikuma sagatavošanu. Tāpat arī pēdējā nepatīkamā epizode šajā vasarā, kas saistīta ar Liepājas pilsētas domes iepirkumu, kur “Ragn-Sells”, manā skatījumā, tika netaisnīgi izslēgts jau kvalifikācijas fāzē, kā iemeslu norādot pieredzes trūkumu. Mūsu uzņēmums šajā biznesā ir 130 gadus, un tādam apgalvojumam vienkārši nav pamata! Pēc šī gadījuma arī vērsāmies tiesā un esam gatavi cīnīties par taisnību, jo mēs cīnāmies ne tik daudz par savām, bet par iedzīvotāju interesēm. Ja redzam, ka ar konkrēto iepirkuma uzvarētāju iedzīvotāji septiņu gadu laikā pārmaksās vairāk nekā trīs miljonus eiro jeb par 30% vairāk nekā “Ragn-Sells” piedāvājumā, tad tās nav tikai mūsu, bet visas sabiedrības intereses. Mums ir pieredze, mums ir tehnoloģijas un aprīkojums, mums ir labākais cenu piedāvājums… Kāpēc lai vietējā pašvaldība nevēlētos ietaupīt savu pilsoņu naudu? Tāpēc mēs arī vērsāmies tiesā, jo jūtam, ka ne vien mēs paši, bet arī pilsoņi ir zaudētāji. Tiesa ir apturējusi līgumu slēgšanu, un visas pašvaldības, izņemot pašu Liepājas pilsētu, ir piekritušas līgumu neparakstīt.

– Kas bija uzvarētāji šajā iepirkumā?
– Uzvarētāji bija divi dažādās iepirkuma daļās – “Eko Baltija” un “Clean-R”. Tie ir spēcīgi konkurenti, un mēs viņus augstu vērtējam, jo viņi labi un apzinīgi strādā. Mēs nerunājam par konkurentiem kādā iepirkumā, bet par konkrēto tirgus situāciju un problemātiku kopumā. Konkurence ir neatņemama tirgus sastāvdaļa, kas veido ekonomiku un nodrošina pakalpojuma kvalitāti. Konkurenti teicami dara savu darbu, un konkurence ir nepieciešama. Iespējams, ka viņiem ir ļoti plašas zināšanas atkritumu apsaimniekošanā, es to neapšaubu. Mēs šeit neesam, lai apšaubītu kāda godaprātu, tikai lai norādītu uz iespējām tirgu uzlabot.

– Ja mēs salīdzinām šo situāciju ar citām Baltijas valstīm un varbūt Zviedriju…
– Piemēram, Zviedrijā pirms desmit gadiem bija ļoti populāra biogāzes ražošana un daudzi vēlējās ar šo biznesu nodarboties. Tagad palūkojoties uz valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem, kas aizņēmās naudu šī biznesa izveidei un nekļuva pelnoši, ir skaidrs, ka viņiem kā valsts uzņēmumiem ir ērti norakstīt aktīvus zaudējumos un pārdot gāzi par zemāku cenu. Bet privātie uzņēmumi nevar atļauties norakstīt zaudējumus un pārdot par zemāku cenu, strādājot bez peļņas. Privātajiem uzņēmumiem ir jārada peļņa, jāveic investīcijas nākotnei un jādomā vairākus soļus uz priekšu. Vēl kāda aktuāla problēma Baltijā saistīta ar ES fondu līdzekļu piesaisti – nevienlīdzīgas subsīdijas pašvaldību un privātā sektora uzņēmumiem. Pašvaldības uzņēmums, iegādājoties atkritumu šķirošanas līniju, var saņemt ES atbalstu līdz pat 80%, tādējādi iekārta tam izmaksā mazāk un tas var atļauties savu pakalpojumu piedāvāt patērētājam lētāk. Uz papīra izskatās pareizi, jo pašvaldības uzņēmums nav veicis tik lielas investīcijas iekārtu iegādei, taču nodokļu maksātājs par tām jau ir samaksājis, jo tā ir tā pati nodokļu nauda, kas nākusi no ES fondiem. Tikmēr privātais uzņēmums tādas pašas iekārtas iegādei var saņemt tikai 40% atbalstu, kas, loģiski, sadārdzina tā piedāvāto pakalpojumu. Arī šeit ir daudz darba, lai atvērtu tirgu ārvalstu investoriem.

Vēl kāds piemērs no Igaunijas. Tallinā ir pašvaldību atkritumu pārstrādes uzņēmumi, pašvaldību veikali, grib ieviest arī pašvaldību bankas… Filozofijā šādu rīcību dēvē par etatismu – valsts pārņem būtiskas nozares situācijās, kad privātais sektors ar kādu uzdevumu netiek galā. Šāda rīcība ir pieļaujama pēc lielām krīzēm, pēc kara, lai atjaunotu nozari, un tas ir valsts pienākums. Taču pašreizējā situācijā mēs esam tālu no kara, no krīzēm, taču joprojām darām to. Kāpēc nav uzticības privātajam sektoram? Jā, investori strādā, lai gūtu peļņu. Tas ir normāli, tāpēc bizness vispār eksistē. Un šī peļņa pēcāk tiek dalīta ar iedzīvotājiem nomaksātu nodokļu formā, kas atgriežas pie cilvēkiem. Apmierināts uzņēmums, kas gūst peļņu, labprāt maksā nodokļus. Turklāt ir skaidri redzams, ka privātie ir vairāk ieinteresēti inovācijās, jaunās tehnoloģijās un efektīvā darbībā, jo tas tieši ietekmē viņu peļņu.

– Cik “Ragn-Sells” iegulda pētniecībā un attīstībā, inovācijās un jaunās tehnoloģijās?
– Mums ir plaša pētniecības un attīstības laboratorija Zviedrijā, bet, runājot tieši par Baltijas tirgu – Igaunijā pēdējo piecu gadu laikā ir ieguldīti ap 15 miljoniem eiro jaunās tehnoloģijās, tostarp augstākā līmeņa Baltijas jūras reģionā unikālas ražotnes izveidei biodegvielas ražošanai. Nākamgad vien plānojam ieguldīt Igaunijā tuvu četriem miljoniem eiro galvenokārt jaunās iekārtās un arī sāksim jaunas atkritumu pārstrādes rūpnīcas būvniecību. Latvijā pagaidām esam piesardzīgi ar jaunām investīcijām, gribam pasekot, kā tirgus attīstīsies un cik daudz būtu vērts ieguldīt. Tuvākajā laikā Latvijā plānojam ieguldīt ap pusmiljonu eiro inovācijai un tehnoloģijām, kas ļautu mums strādāt efektīvāk. Kā redzams, jau šo-brīd esam ieguldījuši gana daudz biznesa izveidošanā – vairākus miljonus eiro –, esam izveidojuši vairākus uzņēmumus, bet inovācija un jaunas ražotnes ir investīcijas, ko varēsim atļauties, kad tiešām redzēsim, ka tirgus ir gatavs un atvērts jauniem spēlētājiem, lai būtu skaidrs, ka nezaudēsim savus ieguldījumus.

– Kāda, jūsuprāt, ir atkritumu pārstrādes nozare kopumā?
– Atkritumu pārstrādes sistēmai pavisam noteikti nepieciešams restarts. Nepieciešama atkritumu šķirošana, pirms tie nonāk poligonā vai ražotnē. Baltijas valstīs viens iedzīvotājs saražo vidēji 300 – 350 kilogramus mājsaimniecības atkritumu gadā. Tas ir milzīgs atkritumu daudzums. Šķirošana visam kopā ir dārga, laikietilpīga un neefektīva, turklāt ir liels daudzums atkritumu, kas paliek pāri un kam grūti atrast pielietojumu. Pat ar biogāzes ražošanu. Ja atkritumi nav sajaukti un tie ir tīri pa frakcijām, tos var uzskatīt par izejmateriālu, par tiem var saņemt samaksu. Ir kāds igauņu politiķis, kuram patīk braukāt apkārt un stāstīt, ka atkritumiem jābūt izejvielai, resursam. Šim viedoklim es vienmēr piebilstu – tikai tādā gadījumā, ja tie ir sašķiroti. Tas nav resurss, ja tas nav sašķirots. Šķirošana mājās nemaksā neko, bet šķirošana atkritumu pārstrādes uzņēmumā prasa miljonus, jo tās ir iekārtas, attīrīšana, cilvēku darbs, elektroenerģija utt. Kāpēc jādara kas tāds, ko varētu paveikt iepriekš? Kāpēc par to jātērē miljoni? Turklāt tiek izdoti līdzekļi par iekārtu, no kuras beigās varam iegūt, maksimums, 20% vērtīga materiāla. Pārējie 80% vienkārši aiziet zudumā… Tos nevar pārdot. Kāda jēga izdot naudu par iekārtām, kas strādā tik neefektīvi un pēc tam jāturpina neefektīvi noslogot, lai šķietami atpelnītu tajās ieguldītās investīcijas? Turklāt tas ceļ pakalpojuma cenu. Būtu godīgi atzīt, ka ir pieļauta kļūda, kas visiem dārgi izmaksā, un meklēt atbilstošus risinājumus. Privātajā sektorā šādas kļūdas nevar atļauties. Privātajā sektorā tas, kurš kļūdās, maksā par savu kļūdu un tiek atlaists. Valsts sektorā – kļūdas var norakstīt zaudējumos – tā notiek visās Baltijas valstīs un ne tikai.

Atkritumu pārstrādē ir vēl viena problēma ar pašvaldību iepirkumiem – tās cenšas ar vienu iepirkumu atrisināt visas problēmas. Piemēram, šāda situācija bija Jūrmalas iepirkumā. Bija prasītas cenas par konteineru, cenas transportam – vairākas grūti salīdzināmas kategorijas –, no kurām beigās tiek aprēķināta vidējā cena. Taču cenas var ļoti atšķirties! Atkritumu savākšanas cenas ir viegli salīdzināt, bet, ja vienā iepirkumā prasa dažādas pozīcijas, pēc kurām viena konteinera savākšana izmaksā 15 eiro, bet citam ar visu uzstādīšanu 3000 eiro, tad kā var salīdzināt šādus lielumus? Ja katrai pozīcijai veidotu atsevišķu iepirkumu, risinātu problēmas pa soļiem, tās būtu daudz vienkāršāk risināmas un iepirkumu procedūras būtu saprotamākas. Bet pašvaldībām vajag visu un uzreiz! Savākšanas sistēma – tie ir konteineri – viens iepirkums (piedalās konteineru ražotāji un tirgotāji), savākšanas pakalpojums – nākamais iepirkums (piedalās savācēji). Ja visas darbības tiek prasītas no viena uzņēmuma, neizbēgami rodas problēmas. Arī Igaunijā un Zviedrijā ir šīs pašas problēmas. Tā nav uzņēmumu vaina. Problēma ir pašā iepirkuma likumā, kas pieļauj šādas interpretācijas un nenosaka konkrēti, kā veicama iepirkuma procedūra. Visi tirgū darbojas pēc esošajiem likumiem, taču valstij un pašvaldībām būtu jāsaprot – ja viņi vēlas, lai tirgū ienāktu ārvalstu investori, procedūrām būtu jābūt caurskatāmām un skaidri formulētām. Mūsu mērķis nav kritizēt Latvijas tirgu, tās ir problēmas, kas ir visā Baltijā un kam nepieciešams risinājums. Latvijā notiek arī ļoti daudz pozitīvu procesu, bet šeit mēs runājam par atkritumu pārstrādi un tirgus caurspīdīgumu.

– Vai šīs procedūras, jūsuprāt, var uzskatīt par labas vadības praksi?
– Jā un nē. Mēs redzam, ka daļa iepirkumu procedūru tiek veiktas tiešām augstā kvalitātē, un ir skaidri redzams, kā uzvarētājs ticis izraudzīts. Tomēr ir arī iepirkumi, kuros ir daudz vietas interpretācijām un kuri nav skaidri dalībniekiem.

– Kā varat salīdzināt iepirkumu konkursu procedūras Latvijā un citās valstīs?
– Katrā valstī situācija, protams, nedaudz atšķiras, un nevar apgalvot, ka citās valstīs viss ir nevainojami. Ja salīdzinām iepirkuma procedūru ar Igauniju, tad var redzēt līdzības un arī atšķirības. Piemēram, ir iepirkumu konkursi, kur subjektīva interpretācija tiek pieļauta, un diemžēl tas nesniedz caurskatāmu un godīgu iepirkuma procedūru, bet tieši pretēji – bruģē ceļu uz korupciju. No otras puses, visi valsts iepirkumi, kas izsludināti Igaunijā, tiek veikti caur neatkarīgu e-iepirkumu platformu, kas maksimāli samazina cilvēciskā faktora risku, piemēram, cenu maiņu pēc tam, kad pretendenti iesnieguši piedāvājumus. Es noteikti rekomendētu arī Latvijai apsvērt šādas prakses izmantošanu, lai samazinātu nelikumīgas rīcības iespējamību iepirkumu procedūrās.

– Latvijas atkritumu pārstrādes politika. Kā varat to komentēt?
– Man jāpiekrīt viedoklim, ka Rīgas atkritumu pārstrādes sektorā ir haoss. Pretēji tam, kā notiek civilizētās 21. gadsimta Eiropas galvaspilsētās, Rīgā iedzīvotājiem un institūcijām pretrunā ar likumu joprojām nav normālas atkritumu šķirošanas sistēmas. Pārtikas atlikumi nonāk kopā ar papīra un stikla atkritumiem utt. Ja šāda situācija turpināsies, nebūs iespējams sasniegt Eiropas Komisijas mērķus līdz 2020. gadam Latvijai par 50% samazināt sadzīves atkritumu apjomu, kas nonāk atkritumu poligonos. Vietējā pašvaldība pagaidām nav aktīvi organizējusi šo sistēmu, bet mēs ceram, ka šis jautājums beidzot tiks atrisināts. Es uzskatu, ka atkritumu apsaimniekošana galvaspilsētā jāuztic privātajiem uzņēmumiem, nevis pašvaldību uzņēmumiem, jo tie nesniedz efektīvu ieguldījumu nozarē.

Esam sūtījuši vēstules LR Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai, lai skaidrotu Liepājas notikumus un pievērstu viņu uzmanību šai problēmai iepirkumu procedūrās. Runājot par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju – viņi ir iepazinušies ar ĀIPL ziņojumu un ir informēti par problēmu. Zinām, ka augustā sāka izmaiņu ieviešanu atkritumu pārvadāšanas transportam un iepirkumu procedūrām, viņi interesējas par problemātiku un strādā pie situācijas uzlabošanas. Bet Latvijas galvenā problēma ir tā, ka atkritumi netiek šķiroti, 50% no mājsaimniecības atkritumiem ir bioloģiskie atkritumi, kas būtu savācami atsevišķi. Taču tie tiek šķiroti ražotnēs. Būtībā ir formāli paziņots, ka atkritumi tiek šķiroti, bet nav jēgas melot pašiem sev – ja tas notiek atkritumu pārstrādes uzņēmumos un par iedzīvotāju līdzekļiem, turklāt tik neefektīvi kā līdz šim, no tā ir maza jēga. Mēs taču varētu lepoties, ka tiešām šķirojam atkritumus, turklāt vērtīgos atkritumus varētu eksportēt tālākai pārstrādei! “Ragn-Sells” šobrīd eksportē 90 dažādus materiālus no Latvijas un Igaunijas. Tas ir izdevīgi ne tikai videi, bet arī ekonomikai, jo eksports ir eksports.

– Kādā, jūsuprāt, virzienā šobrīd attīstās publiskā iepirkuma nozare atkritumu pārstrādes jomā Latvijā, un kādi būtu jūsu ieteikumi?
– Mēs redzam tās pašas tirgus noslēgšanās pazīmes, uz kurām norādīts ĀIPL 2013. gada ziņojumā. Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka tirgus varētu kļūt atvērtāks. Redzam, ka nav pārapdrošināšanas ārvalstu investoriem, kas nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas. Visas trīs Baltijas valstis izmisīgi meklē investorus, taču, skatoties uz reālajiem rezultātiem investīcijās, redzam, ka tām ir tendence samazināties. Jāpatur prātā, ka pasaulē joprojām ir daudz brīvu līdzekļu, kas ir pieejami investīcijām zemu bankas procentu dēļ. Un tomēr ārvalstu investori nesteidzas šos līdzekļus ieguldīt Baltijas valstīs.

– Kādi būtu jūsu ieteikumi? Kā valdībai rīkoties?
– Pirmkārt, izmantot Igaunijas pieredzi un lietot e-iepirkuma procedūru – tas padarītu procesu caurskatāmāku visiem pretendentiem. Vēlams, lai procesus pārskatītu neatkarīgi eksperti, kas ļautu izvairīties no pārpratumiem un interešu konfliktiem. Elektroniska iesniegšana nozīmē, ka neviens nepiederošs nevar iesniegto dokumentāciju apskatīt un mainīt. Es nesaku, ka tas notiek Latvijā, bet es zinu, ka tāda problēma ir bijusi Igaunijā. Ja aploksne tikusi atvērta, kā varam būt droši, ka saturs nav mainīts? Ar e-iepirkuma procedūru visiem ir vienādas tiesības. Tas ir arī resursu ietaupījums – laiks, nauda, papīrs. Otrkārt, iepirkuma procedūrām būtu jābūt balstītām uz reāliem lielumiem, nevis pretendenta subjektīviem slēdzieniem. Tas ļautu nodrošināt kvalitāti un cenu līmeni tirgū. Cena par tonnu. Nav vietas interpretācijām. Treškārt, pašvaldībām nevajadzētu piedalīties atkritumu pārstrādes biznesā. Brīvais tirgus un konkurētspējīga vide ir iespējama tikai tad, ja pašvaldības saglabā savu pamata lomu kā biznesa atbalstītāji. Visbeidzot, visa informācija par iepirkuma procedūru, kas ir pašvaldības ziņā, būtu jāsniedz arī uzņēmumiem, kas piedalās iepirkuma procedūrā. Lai, piedaloties iepirkumā, pretendentam nebūtu jāmin, cik klientu jāapkalpo, kādi apjomi jāizved, kādi attālumi jāveic, – lai visa informācija ir skaidri norādīta un pieejama. Ja valdība tiešām vēlas parādīt pasaulei, ka tā ir atvērta investoriem, ka tā neatbalsta pelēko, ēnu vai kādu citu ekonomiku, bet pilnībā caurskatāmu sistēmu, kurā ir brīvais tirgus un investēt var jebkurš, tad ir jāpieņem šie lēmumi un jārīkojas. Stipri ieteicams būtu arī mazināt birokrātisko slogu. Latvijā un visā Baltijā ir ārkārtīgi sarežģīti saņemt atļaujas un licences, tostarp arī tam, lai sāktu darboties atkritumu pārstrādē.

Mēs jau divus gadus strādājam pie jaunas atkritumu pārstrādes ražotnes Igaunijā, un birokrātijas dēļ tas joprojām nav bijis iespējams. Esam lielākie atkritumu pārstrādātāji Igaunijā, un joprojām pret mums izturas kā pret jaunpienācējiem. Mēs ceram, ka situācija pamazām uzlabosies un nozarei tiks dota iespēja pievienoties pieredzējušiem uzņēmumiem, kāds ir “Ragn-Sells”. Mēs ticam, ka Latvija un Baltijas valstis ir laba vieta investīcijām, tikai valdībai būtu jāpiestrādā pie tā, lai šo investīciju ienākšanu tirgū padarītu vienkāršāku un caurskatāmāku.

Teksts: DZINTRA Švarcbaha
Foto: Aija Meldere