Dampadruvas mežu malka krāsnīm policijā, robežsardzē un VUGD

Dampadruva ir sena Latgales ciema nosaukums Balvu novada Vīksnas pagastā. SIA “Dampadruvas Buki” ir dzimtas īpašumā un no jauna iepirktās meža un lauksaimniecības zemēs 2006. gadā izveidots īpašums, kam saimnieks un valdes priekšsēdētājs Ritvars Komarovskis.

– Malkas pārdošana faktiski nav nekāds brīnums, bet nepieciešama sadzīves vajadzība. Šajā gadījumā īpašais ir tas, ka jūsu darbības dēļ ir silti visiem mūsu miera galvenajiem sargiem – Latvijas drošības struktūrās strādājošajiem. Kā jūs kļuvāt par šī kurināmā piegādātāju?
R. Komarovskis: – Pirmais solis bija pirms vairākiem gadiem, kad uzvarēju iepirkumā un malku vedu VUGD Balvu nodaļas ēkas apsildīšanai. Pēc tam sekoja policija, bet nu jau piecus gadus ar kurināmo apgādāju iekšlietu sistēmā strādājošos visā Latvijā. Šogad atkal kārtējā konkursā uzvarēju un noslēdzu līgumu uz diviem gadiem.

– Kā var uzvarēt tik nopietnas konkurences apstākļos, jo zināms taču, ka malku lielā daudzumā valstī ražo visi meža īpašnieki?
– Ar lētāko piedāvājumu.

– Vai tas jums ir ekonomiski izdevīgi?
– Ir gan. Labāk lētāk, bet nopērk, jo tad man ir garantija, ka būs kur malku likt. Protams, vienmēr jau pastāv iespēja malku pārdot arī uzņēmumiem biogranulu ražošanai, taču man patīk tā, kā ir patlaban. Sagatavoju skaldītu, izžāvētu baltalkšņa un bērza malku. Ļoti pieprasīts ir tieši baltalksnis, jo, ar to kurinot, var uzturēt tīrāku arī dūmvadu sistēmu.

– Vērojot, kā malku gatavo, var redzēt, ka jums ir lauku vecsaimnieka ķēriens – pagales burtiski skan un tas ir apliecinājums, ka lietotājiem tiešām būs silti un mājīgi.
– Varbūt var likt akcentu uz to, ka es patiešām no pieredzes zinu, cik vērtīga aukstā laikā ir ar labu malku silti sakurināta krāsns. Tādēļ mežā kokus zāģēt ejam rudenī, ziemā, līdz pavasarim saskaldām, pa vasaru lielā angārā caurvējā sakrautās grēdas izžūst līdz 14 procentiem mitruma, un atkal ir klāt rudens, kad malka tiek izvadāta klientiem. Ja mežā visu izdara pareizi, tad gadā uz hektāru ir vismaz desmit kubikmetri koksnes pieauguma un teorētiski es nozāģēt varu aptuveni 3000 kubikmetrus koksnes. Sadalot attiecīgi tā ir malka, tara un lietaskoki.

– Ko nozīmē mežu apsaimniekot pareizi?
– Kopt tā, lai tu dod mežam un mežs dod tev. Tā mani mācīja vectēvs, profesionāls mežsaimnieks, un es visu ievēroju, protams, apgūstot pieredzi arī citviet. Jā, man īpašumā ir šie 300 hektāri meža, tomēr liela daļa par tādiem saucami vien nosacīti. Drīzāk tā ir meža zeme, jo mantinieki uz tās esošos kokus ir nocirtuši, pārdevuši un paši sen vairs nedzīvo laukos. Es tad šo zemi attiecīgi apstādu ar mežu, izmantojot arī Eiropas projektu atbalstu jaunaudžu veidošanai un kopšanai.

– Cik daudz malkas sagatavojat atbilstoši iepirkuma līgumam?
– Vidēji trīs tūkstošus kubikmetru skaldītas malkas gadā. Taču es vēl malku pārdodu arī uz Norvēģiju un Vāciju. Tur gan starpniekiem, transportētājiem, tirgotājiem un, nezinu, varbūt vēl kaut kam cena par kubikmetru ir palielinājusies četras reizes! Es pārdodu par 60 eiro, bet norvēģi, piemēram, nopērk par 240 eiro kubikmetru. Bet tāds nu tas tirgus ir.

– Varbūt tomēr varat atklāt, kā praktiski tikāt pie uzvaras iepirkuma konkursā?
– Negribētu gan, jo katrā biznesā ir jābūt kādam noslēpumam un katrs saimnieks izvēlas savu veiksmes formulu. Protams, biju un esmu biežs viesis Iepirkumu uzraudzības biroja mājas lapā internetā. Apzinos, ka startējot varu zaudēt, jo uzvarēt jau ieinteresēti arī konkurenti. Tādēļ rēķinu, plānoju, kurā pozīcijā ieekonomēt, kurā var zaudēt vai nopelnīt un tamlīdzīgi. Un, kā jau teicu, mans piedāvājums ar zemāko cenu līdz šim ir bijis noteicošais.

– Publisko iepirkumu likuma jaunajā projektā patlaban tiek ieteikts izslēgt šo zemākās cenas piedāvājumu, aizstājot to ar saimnieciski izdevīgāko. Ja tā nolems, kā rīkosieties jūs?
– Domāju, ka vajadzētu nodalīt, kur zemākā cena var radīt problēmas un kur nevar. Piemēram, ja ir konkurss ceļu vai jaunu ēku būvniecībai, tad noteikti jāpiemēro saimnieciski izdevīgākais variants, jo piekrītu uzskatam, ka zemākā cena ne vienmēr vienādojama ar augstu kvalitāti, un šādos objektos tas var būt bīstami pat līdzcilvēku dzīvībai. Malkas piedāvājuma gadījumā saimnieciski izdevīgākais nav īsti loģiski pamatojams, jo nebūs nekāda vaina patērētājiem, ja pagales ir sausākas vai mitrākas.

– Jūs iepirkumu sistēmā zināt, ja tā var teikt, abas puses: esat ne tikai dalībnieks un iepirkumu konkursu uzvarētājs, bet arī pats izsludināt šādus konkursus savas saimniecības vajadzībām. Kā sokas?
– Jā, šogad izsludināju vairākus konkursus jaunas un augstražīgākas lauksaimniecības tehnikas iegādei. Tā ir frontālā pļaujmašīna, minerālmēslu izkliedētājs, miglotājs un traktors. Piedāvājumā izvēlējos firmu, kas piegādā “Amazones” ražojumus un arklu, un vēl vienu traktoru no firmas, kas piedāvā “Valtek” produkciju. Šā gada pirkums izmaksāja aptuveni 280 tūkstošus eiro. Izsludināju iepirkumus arī agrāk. Par dažādu lauksaimniecības un mežizstrādes tehniku “Dampadruvas Buku” izaugsmei ir iztērēts nepilns pusmiljons eiro.

– Vai tā ir Eiropas Savienības projektu nauda?
– Gan Eiropas atbalsts, gan personiskie līdzekļi ieguldīti.

– Pēc kāda principa izvēlējāties piegādātājus? Pēc saimnieciski izdevīgākā vai lētākā?
– Lai nevajadzētu par uzvarētāju atzīt lētākā varianta piedāvātāju, ļoti piestrādāju pie specifikāciju sastādīšanas tehnikai un agregātiem, jo manās interesēs bija nopirkt labāko un augstražīgāko. Tādēļ pirms konkursa izsludināšanas gan ļoti skrupulozi izvērtēju tirgus daudzveidību, gan salīdzināju cenas, gan izpētīju katras konkrētas tehnikas vienības ražīguma pakāpi un vēl daudz ko citu. Tad, saliekot kopā visus par un pret, ieguvu to, ko vēlējos un kas man ir visnoderīgākais.

– Konkursā daudzi pieteicās?
– Daudzi gan. Tādēļ, izskatot rezultātus un piedāvājumu, galvenais noteicošais rādītājs bija – atbilst vai neatbilst specifikācijai. Ja neatbilda, tā arī pateicu – paldies par piedalīšanos. Visvairāk esmu izvēlējies “Amazones” firmas tehniku, jo tā ir vislētākā robežās starp labu un kvalitatīvu preci. Pagaidām esmu apmierināts. Ir gan arī viena problēma. Esmu izdevis lielu naudu, bet agregāts nekalpo un sanācis konflikts ar piegādātāju, kurš negrib atzīt tehnikas vainu, bet ceru visu atrisināt likumiski. Jā, vēl es noteikti vērtēju, vai konkursa dalībniekam ir sava loģistika, savas noliktavas, kur viņš atrodas, cik ilgi ir tirgū, cik ilgi man būs jāgaida, līdz saņemšu preci, kur ir tuvākais serviss un tamlīdzīgi.

– Vai, jūsuprāt, iepirkumu sistēma ir droša uzņēmējam?
– Noteikti. Ir, protams, arī dažādas nianses, tomēr gan pirkt, gan pašam konkursā piedalīties noteikti ir ērtāk, vienkāršāk un ekonomiski izdevīgāk nekā vienoties vienkārši tāpat – pēc sarunāšanas principa. Man gan nav to laiku pieredzes, kad visu pa draugam nokārtoja, bet, manuprāt, tas noteikti nebija labākais variants sava biznesa sekmīgai attīstīšanai.

– “Dampadruvas Buki” faktiski ir četru nozaru saimniecība. Cik izdevīga no biznesa viedokļa ir šāda izvēle?
– Manā biznesā malkas sagatavošana ir liekama pirmajā vietā, jo, pateicoties pieprasījumam un ieņēmumiem, ir bijusi iespēja ātrāk un kvalitatīvāk attīstīt lopkopību, graudkopību un kravu pārvadājumus. Vēl es slēdzu līgumus kā apakšuzņēmējs ar “Latvijas valsts mežiem” par koksnes gatavošanu. Domāju, ka drīz varēsim arī paši startēt iepirkumu konkursā, ja uzņēmums tādu izsludinās, jo man ir gan kvalitatīva meža tehnika, gan profesionāli darbinieki, kuri ar to strādā. Kas attiecas uz vairāknozaru saimniekošanu, tad noteikti tas ir pozitīvs aspekts. Nepadodas viena, padodas cita un kopumā rezultāti labi.

– Jauka sakritība – oktobrī iznāk mūsu žurnāls, oktobrī ir dibināta jūsu saimniecība un oktobrī tai ir desmit gadi. Kāds bija sākums un kāpēc ir nosaukums “Dampadruvas Buki”?
– Latgalē līdz 500 hektāru lielu teritoriju agrāk sauca par ciemu. Viens tāds – Dampadruva – bija arī Vīksnas pagastā. Es tur mantoju dzimtas īpašumu, pamazām iepirku zemi, sāku ar mežiz-
strādi, tad viens no pirmajiem Latvijā nopirku Limuzīnas šķirnes gaļas lopus, daudz mācījos no citiem, tagad trešo gadu jau audzēju labību. Protams, ka saimniecību loģiski bija nosaukt ciema vārdā. Bet ar buku vārdu nosaukums papildinājās stirnu dēļ. Kādi bari tur pa manām pļavām dzīvojas! Tagad nav ko noliegt – nosaukums skanīgs un visiem prātā paliekošs.

– Kādi varētu būt “Dampadruvas Buki” pēc nākamajiem desmit gadiem?
– Idejas nākotnei ir. Gribu modernizēt lopkopību, samazināt minerālmēslu izmantošanu, varbūt ražošu biogāzi. Iespējams, būs arī savas graudu kaltes. Tagad tikai nokuļam un vedam pārdot. Kad izvērtēšu visus ekonomiskos aspektus un atradīšu sev vislabāko variantu, tad arī lemšu par saimniecības tālāko izaugsmi.

SIA “Dampadruvas Buki”

• Dibināta 2006. gada 10. oktobrī Balvu novada Vīksnas pagastā. Īpašnieks Ritvars Komarovskis.
• Pieder un tiek apsaimniekoti vairāk nekā 300 ha meža un aptuveni 500 ha lauksaimniecībā izmantojamas zemes.
• Nodarbojas ar mežizstrādi, meža un jaunaudžu kopšanu, sniedz meža tehnikas pakalpojumus; audzē labību, sniedz graudu un minerālmēslu loģistikas pakalpojumus. Saimniecībā ir Limuzīnas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulks.
• Atbilstoši iepirkuma konkursa līgumam piegādā kurināmo iekšlietu sistēmas pakļautībā esošo nozaru nekustamā īpašuma apsildīšanai visā Latvijā.

TEKSTS UN FOTO: ILZE GALKINA