Uldis Erts (24) ir gan uzņēmuma vadītājs, gan amatnieks, gan zemessargs, gan arī mīlošs tētis gadu vecajam dēlam Teodoram. Vērojot enerģijas pilno uzņēmēju, rodas iespaids, ka tepat, aiz darbnīcas, mauriņā, viņam kaut kur noslēpts mūžīgais dzinējs – tik daudz enerģijas un pozitīvisma ir visā, ko viņš saka un dara. Var teikt, ka liela daļa Garkalnes apkārtējo māju aprīkotas ar Ulda darbnīcā darinātām durvīm un kāpnēm, bet dažas – pat ar kokapstrādes darbnīcas “Garkalne” darinātām virtuves iekārtām. Un jaunais uzņēmējs nedomā apstāties. Darbnīca celta ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzekļu atbalstu un šobrīd, plānojot paplašināties, sagatavošanā ir otrs projekts – jaunu iekārtu pirkumam.
Gribu dzīvot un strādāt Latvijā
2012. gadā pārceļoties dzīvot uz Garkalni, Rīgas Amatniecības vidusskolas absolventam radusies ideja par uzņēmējdarbības sākšanu. Tā kā kokapstrāde allaž bijusi sirdij tuva, izvēle kritusi uz kokapstrādes darbnīcas dibināšanu. “Amatniecības vidusskolā mūs burtiski ar varu iemācīja mīlēt koku un šobrīd esmu par to ļoti priecīgs, jo citu nodarbi nemaz tā īsti nevaru iedomāties,” smejas Uldis. “Tas bija domāts kā kompliments mūsu pasniedzējam, koka mākslinieciskās nodaļas vadītājam Arvīdam Verzem,” viņš drošības labad ar smaidu piebilst. Pirms projekta iesniegšanas tēva garāžā bija savākti galvenie darbarīki un iekārtas – pārsvarā padomju laika ražojuma, tomēr projektā varējuši uzrādīt, ka pamata aprīkojums jau ir. Sākusies projekta gatavošana Lauku atbalsta dienestam (LAD), lai saņemtu finansējumu darbnīcas celtniecībai. Taču pirmajā reizē iesniegto projektu noraidīja, jo programmā bija beigušies līdzekļi. Uldis to uztvēra kā iespēju izaugsmei, nevis atteikumu, un iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības un vadības programmā, kas deva gan zināšanas tagadējai uzņēmējdarbībai, gan kontaktus un daudz jaunu iespaidu.
2013. gadā viņš saņēmis paziņojumu no LAD, ka līdzekļu pietiek un projektu iespējams īstenot. Tas gan bijis tikai sākums garam un sarežģītam ceļam, ko daudzi sauc par Eiropas fondu līdzekļu piesaisti.
“Sākās ekspertu vērtējumi: 130 kvadrātmetri galdniecībai esot par maz, ar esošajām iekārtām nepietiks ražošanai, ir jāīrē citas telpas un tā bez sava gala,” smejoties stāsta Uldis. “Rakstīju iesniegumu un pieprasīju tikšanos ar LAD vadītāju. Tikšanās laikā man diplomātiski skaidroja, ka “laikam neesam sapratušies” un “negribam būvniecībai piešķirt līdzekļus, jo cilvēki ļoti krāpjas”, bet es pavaicāju atklāti: vai gribat, lai aizbraucu no Latvijas? Teicu, ka esmu savas zemes patriots, gribu dzīvot un strādāt Latvijā, bet man ir starptautisks Londonā reģistrēts sertifikāts stila mēbeļu modelēšanā un es varu strādāt jebkur. Tomēr vēlos būvēt darbnīcu Latvijā un strādāt šeit.” Pēc šīs sarunas projekts iesniegts pārvērtēšanai, un pēc pāris nedēļām izrādījies, ka tomēr viss ir kārtībā, un projekts ticis akceptēts. “Par savu ideju ir jācīnās. Ir jāiet, jāprasa un jāargumentē. Nedrīkst čīkstēt un žēloties, bet nevar arī vienkārši “braukt augumā” tiem, kas strādā pie projektu izvērtēšanas, jo viņus tiešām visu laiku mēģina apmānīt. Ir jāatrod zelta vidusceļš un argumentēti jāizskaidro, kāpēc tieši mans projekts ir svarīgs, kāpēc tas būs veiksmīgs un kāds no tā būs ieguvums novadam, valstij, tautsaimniecībai,” pieredzē dalās Uldis. Tālāko procesu uzņēmējs raksturo lakoniski: elle. Tiem, kas domā, ka projektu uzrakstīt ir grūti, Uldis mierinoši apgalvo, ka tā nebūt nav. Viņš projektu rakstījis paša spēkiem un apgalvo, ka, pārzinot savu nozari, tas ir iespējams, bet neskaidros jautājumus vienmēr var noskaidrot pie tiem, kuri konkursu izsludinājuši. Īstie izaicinājumi sākoties tad, kad projekts jau apstiprināts. Grūti bijis atrast būvfirmas, kas gribētu piedalīties projektā ar iepirkumu par samērā nelielu summu. Kā apgalvo uzņēmējs, zemākā cena un kvalitāte ne vienmēr iet roku rokā, turklāt pasūtītājam ir arī svarīgi, lai ar izpildītāju var atrast kopīgu valodu un risināt problēmas, kas neizbēgami rodas būvniecības laikā. Paveicies, ka uzvarējis pretendents, kas specializējies vieglo konstrukciju angāru būvē un pat bijis ar mieru uzcelt ēku, saņemot tikai avansa maksājumu, kas bijis pašfinansējums – 10 000 latu. “Protams, jārēķinās – lai cik akurāta būtu tāme un līdzekļu izlietojums, vismaz 5% būs pašiem jāpieliek klāt. Būvniecības laikā brīžiem šķita, ka nekad nekas nebūs gatavs – aiz vienas problēmas radās citas, līdzekļu nepietika vispirms papildu logu izbūvei, tad apkures sistēmas ierīkošanai, bet kopā ar pieredzējušiem meistariem izdevās būvniecību pabeigt. Ļoti iesaku tāmē iekļaut arī uzmērīšanu un topogrāfiju – gan pirms, gan pēc būvniecības, jo tās nav lētas, turklāt bez tām neviena būvvalde projektu neapstiprinās. Pieredzes trūkuma dēļ topogrāfiju apmaksājām paši, kā arī par pašu līdzekļiem ierīkojām gan skursteņus, gan atsevišķus logus,” pieredzē dalās Uldis Erts. Uzņēmējs vairākkārt uzteic Garkalnes novada būvvaldes atsaucību, pretimnākšanu un padomus – bez novada domes atbalsta un padoma darbnīcas būvniecība, iespējams, būtu palikusi tikai autora fantāzijās. Tomēr darbnīca tika uzcelta, darbu sāka un triju gadu laikā jau izveidojusies sava stabila klientūra Rīgā, Rīgas rajonā, Ādažos un Jūrmalā, sadarbojoties arī ar citām galdniecībām, kas nespecializējas kāpņu un durvju ražošanā.
Uzņēmēji, nekrāpiet Eiropu!
2016. gadā, kad studijas veiksmīgi pabeigtas, Uldis pilnvērtīgi pievērsies kokapstrādes biznesam. “Man patīk tā īpašā sajūta, kad pieskaries kokmateriālam un tas lēnām pārvēršas kādā skaistā lietā. Ja varētu, gatavotu tikai antīka stila mēbeles, taču ikdienas darbus nosaka klients un viņa maciņa biezums. Amatniecības dārdzība gan ir zināms mīts, jo, ja cilvēks ieguldītos līdzekļus aprēķinātu uz laiku, ko tie kalpo, izrādītos, ka masīvkoka mēbeles kalpo daudz ilgāk un uzticamāk, turklāt kvalitatīvas antīko stilu mēbeles manto paaudzēs,” teic Uldis. Pirmos trīs gadus uzņēmējdarbība bijusi nelielā apjomā, tagad, kad iesniegts jau otrs projekts fondu līdzekļu piesaistei 30 000 eiro apmērā iekārtu iegādei, plānots darbību paplašināt un ražošanas apjomus palielināt. Patlaban darbnīca strādā ar padomju laika iekārtām, kam trūkst smalkuma, precizitātes un ar ko meistariem grūti strādāt un iegūt vēlamo rezultātu. Par iekārtu iegādes projektiem viņš apgalvo, ka tie ir daudz vienkāršāki gan pieteikuma sagatavošanā, gan ieviešanā. Turklāt kopš 2016. gada ir izmaiņas, kas paredz, ka fondu līdzekļos pieejamā finansējuma piešķiršanu 1. līmenī izvērtē pašvaldība: vai uzņēmums tiešām darbojas, vai tam nav nodokļu parādu, vai norādītajā zemes gabalā vispār drīkst veikt būvniecību (Garkalnē ir arī dabas lieguma un ķīmiskās aizsargjoslas teritorijas, kurās nevar veikt būvniecību un saimniecisko darbību), tādējādi atslogojot LAD no kontrolējošo funkciju veikšanas un atstājot izvērtēšanu. Patlaban Garkalnes novada dome devusi piekrišanu iekārtu projekta īstenošanai un Uldis nepacietīgi gaida LAD atbildi.
“Jaunie darbgaldi ļaus saražot ātrāk, ērtāk, precīzāk un energoefektīvāk. Šobrīd nodarbinām vidēji divus meistarus, taču ar jaunajām iekārtām plānojam paplašināties,” skaidro uzņēmējs. “Pašu ieguldījums ir 8000 eiro, kam papildus plānots 30 000 eiro fondu finansējums. Par šiem līdzekļiem esam iecerējuši pirkt piecus jaunus darbgaldus, esam jau noskatījuši vairākus izdevīgus variantus. Protams, patlaban pastāv bažas, vai iepirkumā izdosies tikt pie tieši tādām iekārtām, kādas vēlamies, bet nosacījums ir, ka jaunajām iekārtām jābūt vismaz par 20% labākām… Domāju, ka 2016. gada izlaiduma frēze viennozīmīgi būs labāka un precīzāka nekā 1950. gadā ražotā. Pat negribas domāt, cik smalki jāshēmo, lai nopirktu kādu konkrētu iekārtu, jo, cik noprotu, LAD pat zvana uz rūpnīcu un pārbauda, vai nenotiek krāpšanās ar cenām. Vispār, uzņēmēji, nekrāpiet Eiropu! Šis finansējums ir liels atspaids – nebojājiet mūsu labo slavu un nemaziniet iespējas tikt pie finansējuma!” nopietni, bet ar smaidu teic Uldis. Pēc iepriekšējās pieredzes ar fondu finansējumu viņš neskopojas ar padomiem, lai citiem uzņēmējiem atvieglotu darbu. Tā viņš iesaka, atverot darījumu kontu, tam paredzēt maksimāli garu izmantošanas periodu, jo līdzekļi ne vienmēr tiek pārskaitīti plānotajos termiņos un atkārtota atvēršana var nozīmēt nevajadzīgus izdevumus – pašam esot bijis satraukums, kad divas dienas līdz konta slēgšanai nauda vēl nav bijusi ieskaitīta.
Ģimene un dzimtene pāri visam
Paralēli darbam kokapstrādes biznesā Uldis Erts ir aktīvs sporta piekritējs un kopš 2015. gada arī zemessardzes studentu bataljona zemessargs. 2015. gadā, kad piedzima dēls Teodors, Uldis lēma samazināt slodzi galdniecības darbā, kas prasa daudz laika un nakts stundu, un sāka strādāt pilnas slodzes darbu zemessardzē. Tā kā Uldis septiņus gadus ir nodarbojies ar brīvo cīņu Latvijas Centrālajā cīņu klubā, zemessardzes fiziskie normatīvi bija nevis izaicinājums, bet drīzāk jauns piedzīvojums: “Esmu ļoti pateicīgs studentu bataljonam par sniegto iespēju strādāt, turklāt salīdzinājumā ar uzņēmējdarbību darbs zemessardzē bija kā patīkamas brīvdienas draugu lokā. Protams, bija grūti pārslēgties uz režīmu, kur pašam nav jāpieņem lēmumi, jādod rīkojumi un jāorganizē darbs, taču šajā laikā katra diena bija kā atpūta un piedzīvojums,” atceras Uldis. “Protams, pēc tam bija ļoti grūti atsākt darbību kokapstrādē – kā vēlreiz no nulles. Algots darbs no savas uzņēmējdarbības ļoti atšķiras, tāpēc, lai nezaudētu ritmu un ķērienu, no biznesa izkāpt labāk nevajag, bet tas bija tā vērts.”
Ulda dzīvesbiedre, Teodora māmiņa un dizaina rokassomiņu meistare Eteri Gabunija: “Es pati esmu uzņēmēja, un mūsu uzņēmēju stāžs ir aptuveni vienāds, taču no Ulda varu daudz mācīties. Tā neatlaidība un enerģija, ar kādu viņš ķeras pie lietām un panāk rezultātu! Viņš itin bieži man saka: “Eta, izdari to vai šo, tev vēlāk vajadzēs, nožēlosi, ka neizdarīji…” Man kā māmiņai ne vienmēr visam pietiek laika un ne visi sīkumi paliek prātā, bet pēcāk izrādās, ka viņam bijusi taisnība. Es kā sieviete un māksliniece esmu mierīgākas dabas, tāpēc ļoti novērtēju, ka man ir blakus tik aktīvs cilvēks, kas atbalsta un papildina to, ko daru es pati.”
Taujāts par nākotnes plāniem, uzņēmējs smaida un teic, ka gan jau dēls arī strādās galdniecībā, kad pienāks laiks un darbnīca būs paplašinājusies. “Mans piemērs ir mans biznesa krusttēvs Jānis Grantiņš, kam Valmieras pusē ir mucu muzejs, – viņam ir trīs dēli un visi strādā ģimenes biznesā un saimniecībā. Tāpēc vien vajadzīgi vairāki dēli,” smej Uldis un ieceļ dēlu klēpī. Būdams patriots un amatnieks, viņš pat īsti neapsver iespēju dzīvot jebkur citur kā tikai Latvijā kopā ar ģimeni. Pat apzinoties, ka dizainera darbs ārvalstīs varētu būt ienesīgāks un pavērt plašākas iespējas, viņš novērtē ģimenes atbalstu, dzīvi dzimtenē un apgalvo: “Man ir labi! Vajag tikai strādāt!”
Teksts: DZINTRA ŠVARCBAHA un foto no Ertu ģimenes arhīva
Atbildēt