Projekti, miljoni, iepirkumi: soļi rītdienas izglītībai

Smiltenes tehnikumā nepilna pusotra gada laikā Eiropas Savienības ERAF programmā īstenoti vairāki projekti piecarpus miljonu eiro kopsummā. Īsumā par šādām aktivitātēm var teikt, ka visā kompleksā notikušās darbības ir mācību iestādes vēsturē pirmās tāda apjoma pārmaiņas.

– Kādām mācību programmām ir šie daudzmiljonu projekti?
Z. Vīķele: – Ceļu būves mašīnu mehāniķiem, veterinārmedicīnai, mācību virtuves aprīkojumam un visam, kas nepieciešams viesnīcnieku specialitātei un būvniecībai. Tie bija Eiropas atbalsta projekti, arī iepirkums bija virs tā saucamā ES sliekšņa, un nolikumus pārbaudīja Iepirkumu uzraudzības birojs. Par šiem projektiem mēs sakām, ka praktiski uz ERAF pamata ir atdzimis Smiltenes tehnikums. No tā, ka šeit viss ir tik labs, ļoti audzis arī profesionālās izglītības pievilcības reitings un visas grupas ir nokomplektētas ar audzēkņiem. Mācās šeit bērni pat no citiem reģioniem.

– Kas ir atdzimšana realitātē?
– Četru ēku rekonstrukcija un vienas ēkas renovācija. Veterinārmedicīnas programmu ēka un pilnīgi no jauna uzcelta mazo dzīvnieku klīnika ar ļoti modernu un dārgu aprīkojumu. Otras tādas Latvijā nav, izņemot, protams, Jelgavā Lauksaimniecības universitātē esošo.

– Un tagad, lūdzu, par iepirkumiem šiem grandiozajiem projektiem. Paveikto jau redzam, bet droši vien ir arī medaļas otra puse.
– Ar iepirkumiem iet visādi. Piemēram, iepirkums veterinārmedicīnas projekta īstenošanai bija vissarežģītākais un viens no visvairāk pārsūdzētajiem. Sākās ar to, ka vienam pretendentam nepatika mūsu sagatavotais nolikums un viņš uzrakstīja sūdzību. Tagad, ar laika atstarpi, esam secinājuši, ka tādā veidā vienkārši bez skaidri redzama iemesla bija nolemts iepirkumu mākslīgi pagarināt. Kāpēc tāds viedoklis? Noteiktajā dienā braucām uz Iepirkumu uzraudzības biroju, kur šo sūdzību vajadzēja izskatīt, un bijām jau tikuši Rīgā, Brīvības pieminekļa rajonā, kad no biroja saņēmām telefona zvanu – pretendents iesniegumu atsaucis. Mēs bijām zaudējuši veselu mēnesi, savukārt šis konkrētais pretendents ieguvis laiku, lai labāk sagatavotos konkursam. Acīmredzot viņš vēlējās startēt un kaut kādu viņam vien zināmu iemeslu dēļ nolēma izmantot likumā paredzētās tiesības.

– Izklausās pēc matu skaldīšanas, nevis nopietnām pretenzijām.
– Jā. Galvenais, viņš tajā iepirkumā turpināja piedalīties, it kā nekas nebūtu noticis, un arī mūsu gatavoto nolikumu atzina. Taču mēs jau bijām mēnesi zaudējuši un izsludinājām jaunu iepirkumu. Diemžēl sūdzības turpinājās – šim pašam pretendentam šoreiz nepatika iepirkumā viena neliela neprecizitāte. Sekoja sūdzība, ko izskatīja Iepirkumu uzraudzības biroja sēdē, un kārtējais mēnesis bija zaudēts. Atkal sākām visu no jauna, un viņš atkal atrada iemeslu sūdzībai, bet šoreiz mēs palikām pie savas taisnības un neļāvāmies provokācijām. Tā iepirkums, ar kuru varējām iekļauties trīs mēnešos, ievilkās veselus deviņus mēnešus. Šis trīskāršais sūdzētājs gan konkursā neuzvarēja.

– Pa šo laiku tātad kavējās arī projekta īstenošana?
– Protams. Mūsu gadījumā par laimi, jo mēs faktiski nojautām, ka būs pārsūdzības, tāpēc iepirkumu sākām sludināt savlaicīgi un līdz ar to celtniecība neiekavējās. Tomēr līdzīgas situācijas – īpaši, ja Eiropas finansējums jāapgūst noteiktos termiņos, – pasūtītājam var radīt ļoti lielas problēmas.

– Pārsūdzības ir tēma, par ko runā daudz, bet tik un tā neko panākt nevar. Varbūt vajadzīgas izmaiņas likumdošanā?
– Grūti pateikt. Būtiski, ka tajās sūdzībās nav loģiskuma. Par to pašu veterinārmedicīnas iepirkuma pārsūdzēšanu runājot, mūsu speciālisti bija ļoti precīzi specifikācijā norādījuši vajadzīgās tehniskās lietas. Ja ir ierakstīts, ka lampai vajag tik luksus, tad vajag, ja aprīkojums ir vajadzīgs tāds, kādu konkrētai manipulācijai pieprasa, tad jāizpilda. Bet, lūk, cilvēks iesniedz sūdzību, jo viņš ignorē veterinārārstu un mācību programmas prasību, ka lampai, ar ko pārbauda dzīvniekiem redzi, jābūt ar 180 grādu leņķi, viņš uzskata, ka var būt arī 30 grādu leņķis. Ja mēs iepirkuma komisijā nolemtu, ka ņemsim vērā sūdzību un piekritīsim tādam piedāvājumam, tad savukārt sūdzēsies tas, kurš tomēr var piedāvāt 180 grādu leņķi, jo viņš nesapratīs, kādēļ tiek noraidīts. Tas ir pat nožēlojami, ka cīnās par šādām lietām. Ceļu būves transporta iepirkumā gan iztikām bez sūdzībām. Bija divi pretendenti – viens ar dārgāku, otrs ar lētāku piedāvājumu.

– Kā organizējāt iepirkumu šajos lielajos projektos?
– Vai, tas bija kā teātrī, un varētu pasmieties, ja nebūtu diezgan skarbu atmiņu. Jau pašā sākumā Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru visām skolām (tolaik šie ERAF projekti infrastruktūras un mācību aprīkojuma modernizācijai profesionālās izglītības pilnveidei tika īstenoti daudzos tehnikumos) bija sagatavojusi paraugnolikumu un mēs saņēmām rīkojumu, ka pēc tā jāvadās iepirkumā. Un tagad es gribu runāt līdzībās. Ir tāda luga “Klusumu! Notiek izrāde”, kur rāda gan skatuves, gan aizskatuves dzīvi un beigās viss sanāk otrādi. Ar šo paraugnolikumu dzīvē iznāca tieši tāpat. Mums vajadzēja ielikt vien savus rekvizītus, specifikācijas un sūtīt visu pārbaudei uz Iepirkumu uzraudzības biroju. Taču no biroja atsūta atpakaļ ar norādījumiem, kas kur jāizlabo. Mēs nu esam nonākuši situācijā, ka faktiski jālabo ministrijas un aģentūras saskaņojums, un jautājums, vai mums vispār ir tādas tiesības. Tomēr izlabojām, pretējā gadījumā rastos problēmas. Bet mums ir pavisam trīs iepirkumi. Izsludinām nākamo. Un tagad ir citas iebildes – šoreiz no Iepirkumu uzraudzības biroja puses. Labojam atkal tās citas, piedevām saņemam aizrādījumu, ka vienā iepirkumā nav norādīts, kādā valodā pretendenti var iesniegt aprakstus par iekārtām. Izlabojam. Izsludinām vēl trešo dārgo iepirkumu, bet tagad no biroja saņemam aizrādījumu par tām vietām, ko bijām pēc viņu norādījuma mainījuši pirmajā iepirkumā. Galarezultātā atklājās, ka ir notikusi kļūdīšanās – viena biroja darbiniece ir kaut ko sajaukusi. Protams, mums visi tagad atvainojas, bet mēs taču esam tādu darbu ieguldījuši, visu pārveidojot, norādītās kļūdas labojot. Nebija vairs spēka, un iepirkumu pārtraucām. Vienkārši vajadzēja arī sevi, savu domāšanu un nervus sakārtot. Kad nomierinājāmies, izsludinājām iepirkumu no jauna. Tā, lūk, notiek dzīvē. Vienas biroja ierēdnes nejaušas kļūdas dēļ mūsu iepirkumu sludinājumi bija nepareizi un vajadzēja visus pārveidot. Tas bija pilnīgi nevajadzīgs un lieks laika patēriņš vairāku mēnešu garumā, kas radīja negatīvas sekas – ievērojami saīsinājās projekta izpildes termiņi. Labi vismaz, ka nebija pārsūdzību. Tad nebūtu paspējuši neko. Beigās tas ministrijas paraugnolikums nebija ne tuvu sākotnējam variantam.

– Kļūdīties esot cilvēcīgi.
– Piekrītu. Tomēr bez šādas nervu spriedzes var iztikt. Vien mazliet uzmanīgāk jāpievēršas pienākumiem. Mums vispār ar Iepirkumu uzraudzības biroja darbiniecēm ir ļoti labi kontakti, viņas daudz palīdz, izskaidro, bet gadās arī šādi.

– Kāda ir pieredze saistībā ar finansiāli visapjomīgāko – būvniecības iepirkumu?
– Vispirms izsludinājām projektēšanas iepirkumu, kur arī neiztikām bez pārsūdzībām. To dēļ kavējās termiņi, projektēšanu vajadzēja ļoti sasteigt, un steiga, protams, atsaucās uz būvniecību. Tāpat pārsūdzēja būvuzrauga iepirkumu. To mēs vispār pārtraucām, jo notika dempingošana un, gatavojot stingrākus noteikumus, sludinājām atkārtoti. Uzvarēja firma no Daugavpils.

– Vai nevar būt tā – ja termiņi saīsinās, iepirkuma uzvarētājs pat atsakās uzņemties atbildību, jo varbūt nevēlas tik saspringti strādāt?
– Miljonu projektos nav prakse atteikties, un patiešām celtnieki, kā tautā saka, rāva neskatoties. Vienīgais, ka vajadzēja rēķināties ar gadalaiku, ar dabas apstākļiem. Pārsūdzību dēļ termiņi novirzījās un nevarēja sākt darbus tad, kad tiem bija visoptimālākie nosacījumi.

– Kas būvēja, un vai ar kvalitāti esat apmierināti?
– Iepirkumā uzvarēja “Latvijas energoceltnieks”, un viņu brigādes strādāja ļoti kvalitatīvi. Ar apakšuzņēmējiem gan brīžiem gāja visādi, bet kopumā sadarbība ar visiem projekta īstenošanā iesaistītajiem bija laba. Žēloties grēks.

– Cik ilgi būvnieki ir atbildīgi par savu veikumu?
– Atkal dilemma. Jaunajā Būvniecības likumā garantija paredzēta piecus gadus. Mums bija noslēgts līgums uz trim gadiem, jo tobrīd vēl likuma nebija. Kā tad tagad rīkoties? Atbilstoši likumam vai līgumam? Es kā juriste uz šo jautājumu neņemos atbildēt, kamēr kompetentas valsts amatpersonas nav devušas norādījumus. Zinu, ka viens tehnikums mēģināja pat tiesāties un loģiski droši vien būtu līgumu pārslēgt, bet vai tam piekritīs būvnieki – atkal jautājums.

– Un paiet četri gadi, un atklājas kāda kļūda. Ko tad?
– Tad droši vien jāsāk tiesvedība. Tomēr mēs tehnikumā ceram un cerēsim, ka viss ir labi. Ja es būtu būvnieks, es, protams, pastāvētu par līgumu, jo piedalījos iepirkumā ar šādiem noteikumiem.

– Vai šajos lielajos projektos kaut kas bija attiecināms arī uz zaļo iepirkumu?
– Šajos ne.

– Un attiecībā uz pārtikas iepirkumiem?
– Teikšu godīgi – ar pārtikas iepirkumiem mēdz būt vislielākie sarežģījumi. Ņemot vērā, ka mūsu tehnikumam vēl ir pievienota Alsviķu skolas filiāle, kurā audzēkņiem jānodrošina valsts apmaksāta ēdināšana četras reizes dienā, ir gandrīz neiespējami aprakstīt visas vajadzības. Patlaban dzīvi atvieglo Elektronisko iepirkumu sistēma (EIS), jo tajā ir diezgan daudz produktu, kam vairs nevajag sludināt iepirkumu.

– Kas pārtikas iepirkumos ir tas sarežģītais?
– Specifikācijas gatavošana, ko tehnikumam konkrēti vajag. Ir jābūt daudzveidībai gan ēdnīcā, gan mācību programmas nodrošināšanai praktiskajai apmācībai audzēkņiem. Viņiem, piemēram, vajag 12 gabaliņus svaigas zivs filejas vai trīs citronus, vai kādas specifiskas garšvielas. Neviens piegādātājs taču tādu niecīgu pasūtījumu neuzņemsies. Iepirkumā var nodrošināt produktus, kas glabājas ilgāk, un nereti šos sīkumus mācību procesa vajadzībām nopērk par skolotāju personiskajiem līdzekļiem. It kā jau ēdnīcas vajadzības var salāgot ar mācību virtuvei nepieciešamo, bet loģistika arī tad sanāk liela. Ēdnīca produktu pasūtījumus izdara reizi nedēļā, bet maizei katru otro
dienu.

– Ja vēlas kaut ko īpašu, jāizsludina iepirkums ar konkrētām norādēm?
– Jā. Tikai tas ir ievērojami dārgāk, un maz ticams, ka naudas devēji tam variantam piekritīs, neuzskatot vēlmi par akūtu nepieciešamību. Mēs gan pierādījām, ka tehnikumā trijās vietās šāds iepirkums ar individuālu pielietojumu ir jāīsteno: jaunajai aktu zālei krēsli, mācību restorānā telpas aprīkojums un mēbeles direktora kabinetā.

– Īpaši noteikumi ir arī, piemēram, izsludinot degvielas iepirkumu?
– Tā kā tehnikums atrodas Smiltenē, mums nolikumā ir iestrādāta prasība, ka degvielas uzpildes stacijai jāatrodas Smiltenē. Pilsētā tās ir divas, tomēr pieteicās tikai viena. Faktiski iepirkums būtu jāizsludina vēlreiz, jo pēc likuma nedrīkst būt tikai viens pretendents. Taču mums nebija zināms, kādu iemeslu dēļ konkursā nepiedalījās otrs tirgus dalībnieks, un tāpēc Iepirkumu uzraudzības birojam rakstījām paskaidrojumu, ka mūsu nolikums atbilst visām prasībām. Līdzīgi bija ar degvielas iepirkumu Alsviķu skolai – nolikumā jau prasījām, lai degvielas stacija atrodas Alūksnē jeb tuvākajā apkārtnē.

– Kādi iepirkumi ir vispopulārākie?
– Daudz bijis būvuzraudzībai. Ļoti daudz pretendentu ir kurināmā iepirkumos, īpaši šķeldas. Dažreiz gan šķiet dīvaini, ka piesakās firma ar juridisko adresi pavisam citā Latvijas pusē, bet tad noskaidrojam, ka viņiem netālu no mums ir nopirkta cirsma.

– Un kā tad ar konkursantu nodokļu parādiem tiekat galā?
– Tā kā ir obligāta prasība pārbaudīt, ir vai nav parādi, tagad ir labi – visas ziņas pārbaudām elektroniski. Tāpat kontrolējam arī iesniegtās atsauksmes.

– Tehnikumu joprojām remontē. Tas arī notiek par projektu naudu?
– Nē. Par valsts budžeta naudu tā saucamajā mazajā iepirkumā tiek veikta vienas ēkas korpusa grīdas nomaiņa un kanalizācijas sistēmas pārbūve Alsviķu skolā.

– Ko par nākotnes projektiem varam runāt?
– Ir paredzēti 2,2 miljoni eiro celtniecībai, angāra tipa slēgtas mācību bāzes izveidošana ceļu būvtehniķiem, un ceram, ka mums atļaus veikt pārbūvi vēl vienai dienesta viesnīcai.

– Kā vispār Smiltenes tehnikumā tiek organizēti iepirkumi?
– Ir pastāvīgā iepirkumu komisija, kurā darbojas pieci cilvēki – projektu vadītāji un viena tikai par iepirkumiem atbildīgā darbiniece, bet lielajiem ERAF projektiem veidojām paplašināto komisiju. Tur specifikāciju izstrādāšanai vajadzēja pieaicināt speciālistus gan transporta, gan veterinārijas, gan ēdināšanas un vēl citos jautājumos.

– Kas iepirkumu procesā būtu uzlabojams?
– Ļoti gaidām, kad stāsies spēkā likums par iepirkumu līgumcenu sliekšņa paaugstināšanu, kas patlaban ir 4000 eiro. Ja šis slieksnis, kā plānots, būs 10 tūkstoši eiro, tad bez iepirkumu procedūras varēs pirkt daudz ko un tas atvieglos darbu gan iepirkumu speciālistiem, gan pakalpojuma saņēmējiem. Parasti ikdienas vajadzības ir kādi septiņi astoņi tūkstoši, un par tādu naudu jau var pasūtīt nelielus celtniecības darbus vai ekspertīzes. Līdz 10 tūkstošiem eiro var iepirkt pat zāles veterinārmedicīnas vajadzībām.

– Pavērtējiet, lūdzu, sīkāk, ko ikdienas darbā iepirkumu speciālistiem nozīmē EIS!
– Princips ir tāds: ja mēs varam nopirkt EIS, tad pērkam. Izņēmums ir gadījumi, kad varam pierādīt, ka ar iepirkuma konkursu šo pašu produktu dabūsim lētāk. Taču tas ir arī risks plus kavēts laiks, jo, atverot pretendenta piedāvājumu, tas var izrādīties vēl dārgāks. Mēbeles, piemēram, mēs visas esam pirkuši EIS.

R. Grabovska: –Viens no EIS būtiskākajiem labumiem ir pasūtījuma un piegādes ātrums. Kaut vai tās pašas mēbeles. Ar parasto iepirkumu mums uz tām ilgi vajadzētu gaidīt. Pluss – dabūjām pat atlaidi. EIS piedalījās Somijas firma ar mēbelēm skolai un, tā kā mēs ņēmām lielu apjomu, mums piešķīra atlaidi. Bija ļoti izdevīgs darījums! Tāpat ar datoru un informācijas tehnoloģiju pasūtījumu un daudz ko citu, kur piesakās ļoti daudz pretendentu. Ja vēl sekotu kāda pārsūdzība, tad vienkārši pietrūktu laika apgūt visus budžetā nepieciešamos līdzekļus. Mīnuss – EIS nereti gadās nopirkt kaķi maisā un jāseko līdzi, vai tiešām atved to preci, kāda specifikācijā aprakstīta. Piemēram, tehnikumā tuvojās beigām kvalitatīvas saimniecības preces un mēs pasūtījām ar to pašu kodu jaunas. Taču izrādījās, ka firmas, kas piegādāja iepriekšējo pasūtījumu, vairs nav. Ir cits pakalpojuma sniedzējs, kas, protams, atved prasīto, taču ne vairs tāda nosaukuma, kāds iepazīts un atzīts par labu. Un tad te sanāk tādi nelieli iekšējie konfliktiņi, jo pasūtītājs nevar saprast, kādēļ viņa vēlmes iepirkuma meitenes nav izpildījušas. Tad vēl – faktiski ar EIS mēs atvieglojam darbu iepirkumu konkursu pretendentiem, jo daudzas līdz šim no viņiem prasītās izziņas tagad atbilstīgo iestāžu mājaslapās sameklējam pašas.
– Ko jūs varat teikt par savu darbu?

Z. Vīķele: – Es daru darbu, kas man ir interesants, un katru dienu te ir kaut kas jauns.

R. Grabovska: – Dalība tik lielos projektos man bija izaicinājums, un, jā, arī kopumā strādāt ar iepirkumiem ir interesanti.

VIEDOKĻI

Andris Miezītis,
Smiltenes tehnikuma direktors:

“Arī uzņemšanas rezultāti liecina, ka skola iemantojusi lielāku atpazīstamību gan Smiltenes novadā, gan aiz tā robežām, un pie mums mācīsies nākamie ēdināšanas un viesnīcu pakalpojumu speciālisti, veterinārārsta asistenti, automehāniķi, celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķi un ceļu būvtehniķi. Vērienīgā ERAF projekta “Smiltenes tehnikuma infrastruktūras un mācību aprīkojuma modernizācija profesionālās izglītības pilnveidei” gaitā izveidotā mācību bāze audzēkņiem paver vēl nebijušas iespējas ar vismodernākajām tehnoloģijām apgūt praktiskās un teorētiskās zināšanas.”

Jānis Dūklavs,
zemkopības ministrs:

“Smiltenes tehnikumā esmu ciemojies vairākkārt, bet tas, ko redzu šobrīd, salīdzinājumā ar kādreizējo ainu ir kā diena pret nakti. Viss izskatās, kā radīts no jauna. Tie ir tik ļoti lieli soļi uz priekšu, ka vienā teikumā to pat grūti noformulēt.”

TEKSTS UN FOTO: ILZE GALKINA