Vai kultūrai un mākslai ir vieta Publisko iepirkumu likumā?
Jebkurš mākslinieks, kurš uzstājas auditorijas priekšā, ir gatavs atklāt sevi, savu dvēseli un atkarībā no pārstāvētā žanra dažkārt arī savu ķermeni publiskai apskatei, tādējādi kļūstot neaizsargāts un piekrītot kļūt par publisku personu. Taču ne katrs mākslinieks vēlas līdz ar savu talantu atklāt arī savu personas kodu, dzīvesvietas adresi un honorāra apjomu. Tomēr tieši to pieprasa Publisko iepirkumu likums (PIL), un tieši tam spiesti piekrist mākslinieki, kuru talants novērtēts vairāk nekā 4000 eiro vērtībā par uzstāšanos. Privātās dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība ietilpst jebkuras personas tiesību sarakstā, taču PIL ir nepielūdzams un pasākumu organizatori ir spiesti meklēt visdažādākos veidus, kā likuma prasības apiet un mūziķus pārliecināt sensitīvo informāciju izlikt publiskai apskatei.
Caurskatāmi kailais kultūras nozares iepirkums
Saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu iepirkumi no 4000 līdz 41 999 eiro ir pakļauti 8.2 panta procedūrai jeb mazajiem iepirkumiem. Kultūras pakalpojumu iepirkumi, mākslinieku pakalpojumi, tostarp mākslinieku nodrošinājumi koncertos, tiek iepirkti ar CPV kodu 92312000-1, kas atbilst kritērijam “Mākslinieciskie pakalpojumi” vai ar CPV kodu 92312200-3 – “Autoru, komponistu, tēlnieku, izklaides mākslinieku un citu individuālo mākslinieku sniegtie pakalpojumi”. Abi minētie kodi atbilst 26 pakalpojumu kategorijai, kas ir iekļauta 2. pielikumā. Saskaņā ar PIL 2. pielikuma pakalpojumiem var nepiemērot visus nosacījumus, ko paredz likums, tomēr dažas lietas ir jāveic obligāti: jābūt uzaicinājumam uz iepirkuma procedūru, jābūt tehniskajai specifikācijai, jābūt iesniegtam finanšu piedāvājumam, jānoslēdz līgums. Kad līgums apstiprināts un parakstīts, saskaņā ar PIL 8.2 pantu 12. un 13. apakšpunktu informāciju par noslēgto līgumu publicē Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājas lapā un pašu līgumu ievieto uzņēmuma mājas lapā, kur tas glabājās ne mazāk kā 36 mēnešus pēc līguma spēkā stāšanās dienas.
Uz papīra viss ir saskaņā ar godīgas konkurences un caurskatāmības principiem, taču problēmas sākas praksē, kad “tiek iepirkts” mākslinieks, kurš ir fiziska persona. Kā skaidro Sanda Runte, VSIA “Latvijas koncerti” juriste un iepirkumu komisijas locekle, lai paziņotu IUB par noslēgto līgumu ar kādu mākslinieku (vai viņu pārstāvošo aģentūru) par dalību koncertā, ir nepieciešams veikt publikāciju IUB mājas lapā, sniedzot paziņojumu par noslēgto līgumu. Aizpildot šo paziņojumu, ir jānorāda līgumslēdzēja dati: mākslinieka vai aģentūras nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs utt., kā arī honorārs, par kuru mākslinieks tiek salīgts. Gadījumos, ja honorārs ir lielāks par 42 000 eiro, pastāv iespēja norādīt, ka informācija nav publiski pieejama. Par informācijas nepubliskošanu ir jāraksta vai mutiski jāsniedz paskaidrojums IUB darbiniekiem, pirms viņi apstiprina publikāciju. Savukārt mazajos iepirkumos (4000 – 41 999 eiro) rīcība, kas ļautu informācijai būt publiski neredzamai, nepastāv. Līdz ar to visa informācija, kas attiecas uz līguma slēdzēju fizisku personu (mākslinieku), ar līguma veidlapas starpniecību tiek publiskota IUB mājas lapā.
“Reāli praksē producents, uzaicinot mākslinieku, katru reizi atsevišķi vienojas par mākslinieka honorāra apjomu, kas dažādu iemeslu dēļ ir atšķirīgs. Ievērojot PIL prasības, mēs apgrūtinām mākslinieka komunikāciju ar citām koncertorganizācijām pasaulē. Bez tam, veicot publikāciju, mēs darām zināmu mākslinieka adresi, ko neviens mākslinieks nevēlas publiskot, jo tas var apdraudēt viņa privātās dzīves neaizskaramību. Patlaban ir izveidojusies situācija, ka ārvalstu mākslinieki un viņus pārstāvošās aģentūras pamatoti nevēlas, ka tiktu publiskoti darījuma finansiālie nosacījumi, kā arī publiski būtu pieejamas mākslinieku adreses vai jebkādi sensitīvi dati. Lai izpildītu šos nosacījumus, sanāk pārkāpt PIL prasības, jo noslēgto līgumu nevaram ziņot IUB tā, lai tiktu izpildītas ārvalstu mākslinieku prasības,” pauž Sanda Runte.
Viņa stāsta, ka VSIA “Latvijas koncerti” vairākkārt pārliecinājusies, ka citviet pasaulē šāda prakse – publiskot mūziķu personas datus un honorāru apjomus – nav pieņemama un neslēptu sašutumu izrādījuši ne vien paši mākslinieki, bet arī viņus pārstāvošās aģentūras. Šī gada jūnija sākumā starptautiskā “Harrison Parrott” aģentūra, kas pārstāv daudzus pasaulē respektablus mūziķus, tajā skaitā Latvijas mūziķi Kseniju Sidorovu, vērsās pie “Latvijas koncertiem” ar aicinājumu nekavējoties izpildīt konfidencialitātes prasības un izņemt publiskoto informāciju no IUB mājas lapas: “Mūsu klients nekādā ziņā nebūtu piekritis uzstāties, ja būtu zinājis par nosacījumiem, kas paredz personas datu un honorāra apjoma publiskošanu, jo vairāk tālab, ka īpašu apstākļu dēļ un aiz cieņas pret konkrēto orķestri bija piekritis uzstāties par ievērojami zemāku honorāru nekā citviet pasaulē. Mūsu klients, un tas ir pilnībā saprotami, ir ļoti sarūgtināts un nobažījies, ka informācija tikusi publiskota tik atklātā un visiem pieejamā veidā. Ir skaidrs, ka līgumainformācija nekavējoties jāizņem no interneta vietnes, ievērojot konfidencialitātes prasības.” “Latvijas koncerti” šīs prasības izpildi nodrošinājuši, cik ātri vien iespējams, un pateicas IUB par sadarbību un sapratni, taču šādi gadījumi atklāj problemātiku, ar kuru citviet pasaulē mūziķi un mākslinieki nesaskaras. No vienas puses, PIL iekļautā IUB iesniedzamā veidlapa (kuru nosaka Ministru kabinets, nevis Eiropas direktīva) paredz personas datu publiskošanu, no otras – likums par fizisko personu datu aizsardzību to aizliedz.
Jūlija beigās “International Artist Managers’ Association” (starptautiska mūziķu apvienība, kas apvieno visas pasaules māksliniekus un to pārstāvjus, “Harrison Parrott” ir asociācijas biedri) pēc “Harrison Parrott” lūguma bija iepazinušies ar Latvijas Publisko iepirkumu likumu un secinājuši, ka koncertaģentūra rīkojusies likuma ietvaros. Atkārtoti sazinoties ar “Latvijas koncertiem”, viņi pauda sapratni par pretrunīgo situāciju likumdošanā un interesējās, vai likuma grozījumu ieviešanai būtu nepieciešams arī starptautisks atbalsts.
Pēc šī gadījuma VSIA “Latvijas koncerti” ir atkārtoti vērsusies ar lūgumu Kultūras ministrijā atbalstīt grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kas paredzētu noteikt kā izņēmumu iepirkumus, kas saistīti ar kultūras pasākumu organizēšanu un mākslinieku iepirkumu, konkrēti – iepirkumus par mākslinieku dalību koncertā. S. Runte: “Nepieciešams noteikt pie likuma piemērošanas izņēmumiem to, ka kultūras pasākuma mākslinieciskā satura nodrošināšanai, tajā skaitā autoru, izpildītāju un citu individuālo mākslinieku un to pārstāvju sniegtajiem pakalpojumiem, nav jāpiemēro PIL normas. Gadījumā, ja šie iepirkumi paliek PIL ietvaros, definēt, lai iepirkumos, kas saistīti ar mākslinieku dalību koncertos vai kultūras pasākumu organizēšanu, vai autora darba izstrādi, tiktu paredzēts, ka aizpildītās veidlapas nav pieejamas publiskai apskatei.” Kultūras ministrija šo informāciju ir saņēmusi un pievērsusies tās izskatīšanai – apliecina Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša: “Kultūras ministrija var apliecināt, ka ir informēta par problēmu un šobrīd izvērtē nepieciešamās izmaiņas Publisko iepirkumu likumā. Pirms priekšlikumu virzīšanas tiks izvērtēta arī Igaunijas un Lietuvas prakse šajā jautājumā, kā arī veiktas konsultācijas ar kultūras nozares uzņēmumiem.” S. Runte apliecina, ka šobrīd ir sāktas sarunas ar Kultūras ministriju un notiek diskusijas par plānoto izmaiņu ieviešanu: “Direktīvas preambulās ir vairāki punkti, kas liecina par to, ka kultūras pakalpojumi ir īpaši jūtīga sfēra un tai nepieciešama plaša rīcības brīvība. Direktīvas 114. punkts paredz: “Ņemot vērā kultūras konteksta nozīmi un šo pakalpojumu jutīgumu, būtu jānodrošina plaša rīcības brīvība dalībvalstīm organizēt pakalpojumu sniedzēju izvēli tā, kā tās uzskata par atbilstīgu. Gribētos ticēt, ka ar likuma grozījumiem izdosies pierādīt, ka mākslā veselīga konkurence ir cilvēka talants, nevis cena, un ka mākslas iepirkumu nevar pielīdzināt buldozera iepirkumam.”
Arī Finanšu ministrija apliecina, ka ir informēta par problēmu un izmaiņu veikšana ir kopīgu pūļu un iniciatīvas jautājums. Skaidro Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis: “Dalībvalstīm ir dota rīcības brīvība lemt par iepirkumu veikšanas kārtību līdz Eiropas Savienības noteiktajām līgumcenu robežvērtībām, no kurām ir jāpiemēro vai nu iepirkuma procedūra, vai iepirkums atvieglotā kārtībā. Līdz šim Publisko iepirkumu likuma 5. pantā ir noteikti “nacionālie izņēmumi”, kuriem pasūtītājs var nepiemērot PIL. Šāds izņēmumu saraksts ir paredzēts arī likumprojektā “Publisko iepirkumu likums”. Finanšu ministrija līdz šim ir atbalstījusi izņēmumu saraksta papildināšanu ar tādiem iepirkuma līgumiem, kuru noslēgšanai PIL paredzētās procedūras nav piemērotas, balstoties uz objektīviem apsvērumiem.” Viņš arī uzsver, ka ministrijas nostāja absolūti nav noraidoša un arī konkrētajā situācijā būtu iespējami risinājumi, ja iesaistītās puses izrādītu iniciatīvu un spētu argumentēt izmaiņu nepieciešamību: “Ministru kabineta 2016. gada 21. jūnija sēdē tika atbalstīts likumprojekts “Publisko iepirkumu likums”, līdz ar to priekšlikumu iesniegšana likumprojekta redakcijas grozījumiem ir iespējama Saeimā, kad tiks sākta tā izskatīšana. Kultūras pakalpojumu iepirkuma līgumu varētu noteikt kā vienu no “nacionālajiem izņēmumiem”, taču šis priekšlikums ir jāizdiskutē ar nozares ministriju un sociālajiem partneriem, lai varētu vienoties, kādā apjomā izņēmums ir nepieciešams un vai tas negatīvi neietekmēs konkurenci.”
Likuma spīlēs arī mākslinieki, restauratori un kultūras pieminekļi
Mūziķi gan nav vienīgā kategorija, kuru dzīvi ievērojami sarežģī Publisko iepirkumu likums, tikpat bēdīgā situācijā ir mākslinieki – tēlnieki, restauratori un citi radošās nozares pārstāvji ar unikālām prasmēm, turklāt ar šīm profesijām saistītos iepirkumus ievērojami apgrūtina arī saimnieciski izdevīgākās cenas princips. Kultūras pieminekļu un eksponātu restaurācijā ļoti būtiska ir gan profesionālu restauratoru izvēle, gan darbu izpildes termiņi. Diemžēl lielu restaurācijas projektu realizācija nereti ir apgrūtināta, jo prasa iepirkuma procedūru organizēšanu ar garu un apstrīdamu procesu. Sevišķi kritiski tas ir gadījumos, kad pieminekļa vai eksponāta glābšanas vai restaurācijas pasākumiem ir piešķirts finansējums, kas jāizlieto ierobežotā termiņā. Vai, iepērkot, piemēram, restauratoru, kuram jāveic vēsturiski nozīmīgu objektu griestu dekoru apzeltīšana, iespējams samierināties ar amatniecības studenta sniegumu, kurš izmantos internetā iepirktu aprīkojumu, kas nav sertificēts darbam ar kultūras mantojumu?
Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES (ar to atcelta Direktīva 2004/18/EK) preambulas 1. apsvērumu publiskiem iepirkumiem, kuru līgumcenas ir zem Eiropas Savienības noteiktajām līgumcenu robežvērtībām (šobrīd publiskiem būvdarbu līgumiem no 5 225 000 eiro bez PVN, publiskiem pakalpojumu un piegāžu līgumiem no 135 000 eiro bez PVN), ir jāatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību principiem un jo īpaši brīvas preču aprites principam, brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kā arī no tiem izrietošajiem principiem, proti, vienlīdzīgai attieksmei, nediskriminācijai, savstarpējai atzīšanai, proporcionalitātei un pārredzamībai. Līdzīga pieeja bija noteikta arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Stāsta Finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis: “Ņemot vērā minēto, dalībvalstis nosaka iepirkumu procedūras zem minētajām līgumcenu robežvērtībām atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD). Šie principi ietver preču brīvu apriti, tiesības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī diskriminācijas aizlieguma principu, vienlīdzīgas attieksmes principu, atklātības principu un savstarpējās atzīšanas principu. Lai pasūtītāji ievērotu LESD principus, kā arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3. pantā noteiktos principus, PIL ir paredzēta iepirkumu veikšanas kārtība pakalpojumu un piegāžu līgumiem no 4000 eiro, būvdarbu līgumiem no 14 000 eiro. PIL 2. pielikumā (Direktīvas 2014/24/ES XIV pielikums) ir ietverti tie pakalpojumi, kam ir neliela pārrobežu dimensija un kur šāda interese varētu vien rasties no noteiktas līgumcenas apjoma, līdz ar to atvieglota iepirkuma kārtība ir piemērojama no Direktīvā 2014/24/ES noteiktajām līgumcenu robežvērtībām. Šāda pati pieeja ir izveidota arī attiecībā uz iepirkumiem Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta kārtībā. Lai nodrošinātu iepirkumu atklātību, visiem iepirkumiem tiek izvirzītas vienādas prasības noslēgtā līguma paziņojuma saturam.”
Kā skaidro Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, PIL viņa pārstāvētajā nozarē ir tāds izaicinājums, ka pils nodarbina vairākus darbiniekus, kas strādā tikai ar iepirkumiem – tik sarežģītas ir šīs procedūras: “Liela daļa muzeja problēmu ir saistībā ar to, ka ēku restaurācijas darbi ir klasificējami kā būvdarbi. Pirms dažiem gadiem Hercoga ēdamzāles parketa restaurācijas iepirkums raisīja strīdus par to, vai šādus darbus saskaņā ar Latvijas likumiem drīkst veikt tikai būvkomersantu reģistrā reģistrēts uzņēmums, kas nodarbina speciālistu ar attiecīgu būvprakses sertifikātu, vai arī muzejs ir tiesīgs izvēlēties, piemēram, kvalificētu restauratoru ar restauratora apliecību. Muzeja ieskatā uz restaurācijas darbu veikšanu nebūtu jāattiecina vispārējie iepirkumu noteikumi, jo restaurācijas darbos ir ievērojami dārgāki procesi un materiāli un ir nepieciešami konkrētas jomas īpaši speciālisti.”
Aizvadījis daudz laika cīņā ar birokrātijas šķēršļiem, Imants Lancmanis ir ļoti pateicīgs sponsoriem, kuru atbalsts ļauj pilnvērtīgi veikt restaurācijas darbus, nebažījoties par termiņiem vai iepirkumu nosacījumiem: “Rundāles pils muzeja lielos restaurācijas projektus – Hercoga darba kabineta un Lielās galerijas sienu gleznojumu, Hercoga bibliotēkas un Biljarda zāles griestu gleznojumu restaurāciju – kopsummā par 456 672 LVL bija iespējams veikt noteiktajos termiņos, tikai pateicoties Teterevu fonda un Rundāles pils atbalsta fonda finansējumam, kas neprasīja iepirkuma procedūru organizēšanu,” stāsta Lancmanis. Viņš skaidro, ka darbā ar pieminekļiem galvenais ir atrast zelta vidusceļu starp ambicioziem dempingotājiem bez pieredzes un IUB spriedumu, ka acīmredzami tehniskā specifikācija paredz tikai viena konkrēta pretendenta uzvaru. Ar komisku piemēru viņš stāsta, kā Kurzemes hercoga sarkofāga restaurācijai iepirkumā pieteikušies kalēji no provinces, kaut gan bijis skaidrs, ka šāds darbs ir pa spēkam tikai vienam vai diviem cilvēkiem Latvijā, ko ļauj apgalvot tieši ilggadējā pieredze un nozares pārzināšana, taču PIL nosacījumi neparedz iepirkumā tikai vienu pretendentu. “Mūsu vēlēšanās būtu, ka pieminekļiem un kultūras mantojumam nepiemērotu saimnieciski izdevīgākās cenas principu, jo pieredze rāda, ka šajos gadījumos kvalitātes standarti neiekļaujas zemākās cenas rāmjos. Arhitektūras piemineklī arī uz būvdarbiem attiecināmie procesi ir ievērojami sarežģītāki un prasa specifiskas zināšanas un iemaņas. Tā Rundāles pils fasāžu kaļķu krāsojums arī prasīja speciālas restauratoru firmas iesaistīšanu, lai varētu veikt darbus atbilstošā līmenī. Tāpat arī pils jumta konstrukcijas saglabāšanas pasākumi, kas stāv priekšā tuvākajos gados, prasa atšķirīgu pieeju nekā parasta jumta nomaiņa, jo tajā ietilpst arī koka konstrukciju konservācija un restaurācija,” aizrautīgi stāsta Lancmanis.
Līdzīgi kā ar mūziķiem un personas datu aizsardzību, arī šajā gadījumā Finanšu ministrijas nostāja ir atvērta dialogam, kas ļauj cerēt, ka ar veiksmīgu sociālo partneru sadarbību un iniciatīvu, izmaiņas PIL par labu darbam ar kultūras pieminekļiem un restaurācijas darbiem ir iespējamas.
TEKSTS: DZINTRA ŠVARCBAHA
FOTO: “Latvijas koncerti” un “Rundale.net”
Atbildēt