Lēmums par “Stradiņiem” svaru kausos

Valsts SIA “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” ik gadu veic aptuveni 300 iepirkumus un apgroza aptuveni 80 miljonus eiro. Šā gada maijā ļoti lielu sabiedrības uzmanību piesaistīja pirms vairākiem gadiem veiktais 162,3 miljonu eiro vērtais iepirkums slimnīcas infrastruktūras modernizācijai jeb, vienkāršā valodā runājot, jaunu korpusu būvniecībai un iekārtošanai.

– Kas raisa šaubas par to, vai otrās kārtas darbus var veikt, nesludinot jaunu iepirkuma konkursu?
N. Štāls: – Izsludinot iepirkumu un paziņojot iepirkuma konkursa rezultātus, nebija skaidri pateikts, ka iepirkums ir veikts par visu A korpusu, par abām daļām. Nav līgumā nepārprotami uzrakstīts – vispirms būvējam pirmo kārtu un vēlāk otro. Ir neskaitāmi atzinumi par līguma cenu un par konkursa nolikuma augsto kvalitāti, tomēr nav šīs norādes par darbu turpināšanu. Tas ir svarīgi ES naudas atbalsta saņemšanai, kur viens no nosacījumiem ir konkurences neierobežošana. Juridisko nianšu vērtēšanā iesaistīsies Finanšu ministrija un Iepirkumu uzraudzības birojs. Būs vajadzīgs nestandarta lēmums un uzdrīkstēšanās.

– Kādas sekas izraisītu jauna iepirkuma konkursa sludināšana slimnīcas otrās kārtas būvniecībai?
– Patlaban arhitektūras plānošanas uzdevumam ir atlicis gadu ilgs derīguma termiņš. Tā ir kritiskā robeža projekta pabeigšanai. Ja projektu nepabeigs gada laikā, tad viss process būs jāsāk no jauna. Būvnieki, pilnsabiedrība “SBRE”, ir apliecinājuši, ka otrās kārtas būvdarbus var pabeigt 30 mēnešu laikā un iekļauties iepirkuma piedāvātajā fiksētajā cenā. Protams, būs arī nepieciešams gatavot pieteikumu Eiropas Savienības atbalsta saņemšanai. Ja ir jārīko jauns iepirkums, tad vispirms vajadzēs rīkot konkursu par projektēšanu, konkursu par skiču gatavošanu, konkursu projektēšanas darbiem, kam sekos saskaņošana un konkurss būvniecības darbiem. Saliekot kopā termiņus, tie ir astoņi gadi. Jautājums ir par to, kā šos astoņus gadus dzīvot ēkās, kas desmitiem gadu nav remontētas un neatbilst Ministru kabineta noteikumu sanitārajām, drošības un citām prasībām. Šajās ēkās ir vajadzīgi naudas ieguldījumi remontam un kapitālai renovācijai, un bez tiem slimnīcas pacientiem jārēķinās ar novecojušu infrastruktūru. Varam gribēt gulēt tīrās istabās ar stabilām sienām un grīdu, tomēr mums ziemā plīst siltuma trase, zūd elektrība, ir jāmaina logi. Ir ļoti daudz darāmā. Ir vajadzīgi nepārtraukti naudas ieguldījumi. Jāņem arī vērā, ka pirmajā kārtā uzbūvēto ēku uzturēšanai būs vajadzīgi papildu 2,3 miljoni eiro, tāpēc no ekspluatācijas izmaksu viedokļa daudz efektīvāka būtu vienota visa korpusa uzturēšana. Ja apstājamies pie pirmās kārtas, tad tas būtu kā uz pusi pāršķelta automašīna, un diez vai tās abas daļas var darboties viena bez otras. Pēc otrās kārtas pabeigšanas ir iecerēts vecās telpas iznomāt izglītības un zinātnes mērķiem, un tā varēsim samazināt uzturēšanas izdevumus.

– Jūs slimnīcā darbojaties aptuveni gadu. Kādi secinājumi ir radušies par veselības aprūpes iepirkumiem?
– Veselības aprūpes iepirkumos noteikti vairāk ir jāizmanto sarunu procedūra, jo daudzi iepirkumu priekšmeti ir kāda viena ražotāja kompetencē, kas arī ir tiesīgs veikt pēcapkalpošanu. Specifiskos iepirkumu priekšmetos sarunu procedūra sniedz lielāku elastību attiecībā uz cenu, pieejamību u. c. faktoriem. Nereti mēs kā valsts kapitālsabiedrība nonākam nevienādā konkurences situācijā ar privāto medicīnas pakalpojumu sniedzēju, kam nav jāiziet garais iepirkuma process. Problēma ir nevis tāpēc, ka privātais sektors sniedz maksas pakalpojumu, bet tajā, ka tad, ja valsts maksā privātajam un finansē šā pakalpojuma izmaksas tādā pašā mērā kā mums, tad valsts kapitālsabiedrībai dārgāka pirkuma dēļ pakalpojums izmaksā daudz dārgāk. Privātais uzņēmējs nepirks 100 000 eiro vērtu iekārtu par 150 000 eiro, zinot, cik tā maksā. Viņš cīnīsies sarunās tik ilgi, kamēr to pārdos ar 3 – 5% peļņu un ar visu servisa līgumu. Viņš ir ieinteresēts, lai fiksēta pakalpojuma cena būtu iespējami zemāka. Mums kā valsts kapitālsabiedrībai, veicot iepirkuma procedūru, nepastāv šādas iespējas. Es nevienu brīdi nesaku, ka privātais ir pārkāpis likumu, tomēr, ja ir viens maksātājs – valsts, tad noteikumiem ir jābūt līdzīgiem.

– Kas būtu darāms, lai šo ačgārnību mainītu?
– Abiem pakalpojumu sniedzējiem ir jānosaka vienādi spēles noteikumi. Šeit, slimnīcā, visiem darbiniekiem ir darba līgumi, ir noteiktas darba slodzes, amata ierobežojumi, aktīvi strādā arodbiedrība. Privātajā medicīnā tie paši pakalpojumu sniedzēji var darboties kā mikrouzņēmumi, kā pašnodarbinātie, un attiecīgi var tikt piemērotas atšķirīgas nodokļu likmes. Tāpat jāņem vērā, ka mums ir jānodrošina viss pakalpojumu klāsts, jo nevaram izvēlēties vien peļņu nesošus pakalpojumus, līdz ar to izdevumi mums ir lielāki. Piemēram, par desmit eiro vērtu pakalpojumu patlaban mēs no valsts saņemam septiņus eiro, vienu eiro mēs nopelnām ar maksas pakalpojumu, divus eiro mēs pēc noklusējuma prasām mums piešķirt, citādi darbojamies ar zaudējumiem. Tā līdz šim ir bijis. Un vēl. Patlaban daudzreiz esam paši savu radīto likumu upuri.

Ja kāda iekārta salūst, bet šo iekārtu vajag tūlīt, tās pirkumam ir jāinvestē miljoni eiro, kuru nav, tomēr risinājums ir vajadzīgs. Jautājums ir par to, cik operatīvi to var panākt. Cilvēkiem pakalpojums ir vajadzīgs, un viņiem ir pilnīgi vienalga, kāds ir iepirkuma likums vai normatīvais akts. Viņiem palīdzība ir vajadzīga šodien. Kā kopīgiem spēkiem atrisināt, lai neesam savu radīto likumu upuri? Mūsu Medicīnas tehnoloģiju daļas vadītājs iesaka atbalstīt Valsts zāļu aģentūrā skaņoto likumprojektu par iekārtu izplatītāju sertificēšanu vai identificēšanu. Tas vajadzīgs, lai pārbaudītu piegādātājus, lai mums, iepirkumu veicējiem, šeit nevajadzētu pārbaudīt viltotus dokumentus. Mēs neesam izmeklētāji. Nevar būt tā, ka pirms pieciem gadiem firma, kas piegādājusi iekārtu, patlaban vairs neeksistē un nav kas iekārtu salabo.

– Var lauzt līgumu ar piegādātāju.
– Ejam arī šo ceļu, bet, lai arī šādas iespējas pastāv, tās līdz šim izmantotas reti. Mūsu praksē bija gadījums, kad piegādātājs uzvarēja iepirkuma konkursā, bet, kad iekārta bija jāuzstāda, tad paša spēkiem to nevarēja. Mēs līgumu lauzām tāpēc, ka piegādātājs nespēja, kā solīts, uzstādīt iekārtu divu nedēļu laikā. Tas bija pirmais precedents, kad mēs kā pasūtītājs nosūtījām informāciju ES institūcijai, kura vērtē šo konkrēto pakalpojumu sniedzēju. Potenciālajiem preču un pakalpojumu sniedzējiem mēs esam interesants partneris, jo medicīnas tehnoloģijas, iekārtas un ierīces ir dārgas. Jautājums ir par to, cik kvalitatīvu produktu mēs saņemam pretī.

– Kā darbojas Elektronisko iepirkumu sistēma?
– No administratīvā sloga puses šī sistēma ir izdevīga, jo nav jāveic iepirkuma procedūra, taču nereti iegādātās preces ir nekvalitatīvas un dārgākas nekā tās, ko iegūtu iepirkuma rezultātā.

– Arī Paula Stradiņa klīniskā slimnīca jūt nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei. Vai obligātā veselības apdrošināšana būs risinājums šim samezglojumam?
– Apdrošinātājam peļņa rodas no tā, ka lieki neko neizmaksā, ir maksimāli maz izdevumu un iespējami daudz ieņēmumu. Apdrošinātājs piesaista ekspertus, lai neko lieki nemaksātu un nodrošinātu kontroli. Tas ir viņu bizness, mēs noteikti no tā tikai iegūsim. Jāsaprot, ka bez maksas labu veselības aprūpes sistēmu izveidot nevar. Obligātā apdrošināšana tiešām ir risinājums.

Patlaban jau esam nonākuši ļoti tālu – nereti ir gadījumi, kad, lai veiktu izmeklējumus slimnīcā, tiek paziņots, ka, piemēram, parkā kļuvis slikti, ierodas neatliekamās palīdzības dienests un aizved uz slimnīcu. Tā mēs sev radām ilūziju, ka kaut kas ir bez maksas. Mums ir līdzmaksājums. P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā ik mēnesi 80 000 eiro līdzmaksājumos nesamaksā. Pacientus izārstējam, bet liela daļa norēķināties aizmirst. Sadarbojoties ar debitoriem, piemēram, sūtot atgādinājumus un aicinot norēķināties, situācija ir uzlabojusies. Patlaban esam ieviesuši pirkstu nospiedumu lasītāju, kas ļauj nekavējoties identificēt pacientus, kuriem nav līdzi dokumentu, kuri atrodas reanimācijā un paši nespēj sazināties. Domājot par pacientu drošību – gan no ārstniecības, gan fiziskās drošības puses –, esam ieviesuši identifikācijas aproces. To mērķis ir pirms katras manipulācijas pārbaudīt, ka atbilstošu terapiju saņem atbilstošais pacients, un arī vizuāli ir iespējams uzreiz pateikt, vai šis cilvēks ir stacionāra pacients.
Mūsu komandas uzdevums ir noteikt, kur un cik daudz naudas nepietiek. Bet to nevar izdarīt, ja nav sakārtota elementāra uzskaite un reģistrācija. Agrāk slimnīcā nevērtēja pašizmaksu un maksas pakalpojumus, dzīvoja pēc vēsturiskā rādītāja. Šodien mums jāzina ļoti precīzi, kas un cik izmaksā.

– Vai patlaban iepirkumos problēmas rada viszemākās cenas nosacījums?
– Zemākā cena kā kritērijs nerada problēmas. Līguma cenas sliekšņa paaugstināšana atrisinātu problēmas ar iepirkumu priekšmetiem, kuri paredz operatīvu darbību, piemēram, nelielu remont-
darbu veikšana. Latvijā ir trīs lielās slimnīcas, un sadarbības formai ar tām būtu jābūt atšķirīgai un individuālai, jo veselības aprūpes nozare ik brīdi ietekmē cilvēka dzīvību un veselību. Mums nav izņēmuma likumā, kas noteiktu pienākumu nodrošināt nepārtrauktu, ārkārtas pakalpojumu sniegšanu. Slimnīcā atrodas 40 000 iekārtu.

Ļoti daudz problēmu rodas ilgstošas jeb hroniskas resursu taupīšanas dēļ. Piemēram, ja izdeg viena 150 000 eiro vērta lampa aparātam, kas ir samērā vecs, bez līguma, tomēr vēl darba kārtībā, tad jautājums ir par tā apkalpošanu un operatīvu salabošanu. Lai atbilstu likuma garam un normām, mums ir jāiziet garais ceļš, tikmēr iekārta stāv un cilvēki pakalpojumu nesaņem.

Redzu, ka liela problēma ir uzdrīkstēties pieņemt nestandarta lēmumus. Mūsu tradīcija ir šķaidīt atbildību, lai, nedod Dievs, tu nebūtu vainīgs. Tas ietekmē arī iepirkuma procedūras. Varam nepārtraukti ražot ziņojumus, gatavot atzinumus par atzinumiem, prasīt eksperta viedokļus, tā viens otram sniedzot pakalpojumus. Ja negribam klunkurēt, tad ir jāuzdrīkstas.

Uzziņa
Valsts SIA “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” īstenotā pārbūve

• Visa jaunā korpusa (1. un 2. kārta) kopējās izmaksas ir 162,3 milj. eiro (bez PVN).
• A korpusa 1. kārtas projektēšanas, būvniecības un iebūvētā aprīkojuma izmaksas ir 55,6 milj. eiro (bez PVN), tās laikā uzbūvēs telpas 30,4 tūkst. m2 platībā, 1. kārta ir jāpabeidz līdz 2017. gada marta beigām.
• Pēc 1. kārtas pabeigšanas jaunu mājvietu radīs un tiks iekārtots Ambulatoro pakalpojumu centrs, klīniskās nodaļas, apvienotā laboratorija, Patoloģijas institūta laboratorija, Asinsdonoru centrs, Diagnostiskās radioloģijas institūts, Endoskopijas nodaļa, Ķirurģijas dienas stacionārs, centralizētas sterilizācijas bloks, ārstu darba kabineti, tehniskās telpas.
• A korpusa 2. kārtas izmaksas ir 106,6 milj. eiro (bez PVN), uzbūvēs telpas 37,7 m2 platībā.
• Pēc 2. kārtas pabeigšanas būs izveidots pašreizējai pacientu plūsmai atbilstošs Neatliekamās medicīnas centrs, operāciju bloks ar mūsdienīgām operāciju zālēm, Hemodialīzes nodaļa, Dzemdību nodaļa, Jaundzimušo nodaļa, klīniskās nodaļas, reanimācija un intensīvās terapijas nodaļas, Patoloģijas centrs.
• A korpusa 2. kārtas būvdarbi nav atraujami no 1. kārtas būvdarbiem un ir īstenojami noslēgtā iepirkuma līguma ietvaros. Latvijas Būvinženieru savienības neatkarīgs eksperts 2016. gadā secināja, ka piedāvātās būvniecības cenas ir atbilstošās šā brīža tirgus situācijai.
• Infrastruktūras modernizācijas 1. kārtas projektu īsteno ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu.

TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: GUNĀRS JANAITIS